From: ervie@hotmail.com
To: <sveiks@latnet.lv>
Date: 6/2/03 4:37
Subject: Reportaža no pagatnes....

Lasot Marka Tvena autobiografiju, nonacu lidz nodaļai, kas man kautkā aizķērās, tadeļ partulkoju to latviski un pievienoju šai vestulītei pielikumā - lai nav talu jamekle pec origināla.

Rakstīts tas pirms vesela gadsimta, bet aprakstītais ir tik pazīstams, itkā butu noticis pavisam nesen. Šai Tvena rakstitajā gabaliņā var atrast visu, ko rakstija avizes šā gada sākumā, un var atrast ari daļu no tā, par ko tās nerakstīja, bet daiļrunīgi noklusēja.

tik tiešām, tie kuri aizmirst savu vesturi, to piedzīvo atkal un atkal...

rv

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

Pirmdiena, 1906.g. 12. martā

..

Tumšādainu iezemiešu moro cilts nostiprinājās apdzisuša vulkāna krāterī, netālu no Holo; un, tā kā viņi pret mums attiecās naidīgi un bija saniknoti, tā kā mēs pēdējos 8 gadus centāmies atņemt to brīvību un likumīgās tiesības, to ieņemtā poza likās draudoša. Mūsu bruņoto spēku komandieris Leonards Vuds sūtīja izlūkus. Tā noskaidroja, ka visa moro cilts kopā ar sievietēm un bērniem, kopskaitā 600 cilvēku, ka krāteris ir kalna galotnē, 2200 pēdu augstumā virs jūras līmeņa, ka tikšana tur augšā mūsu armijai un artilērijai ir ļoti grūta. Tad ģenerālis Vuds pavēlēja negaidīti uzbrukt un pats devās līdz karaspēkam, lai sekotu savas pavēles izpildei. Mūsu spēki tika kalnā apkārtejošām un grūtām takām, ņemot līdz arī lielgabalus. Kādus tieši - nebija ziņu, bet vienā vietā tos nācās virvēs celt augšā stāvā kraujā aptuveni 300pēdu augstumā. Mūsu karavīru skaits - 540 cilvēku. Bija arī palīgspēki - iezemiešu policijas vienība, kurai algu maksājām mēs (skaits netiek ziņots) un jūras kājnieku vienība (skaits netiek ziņots). Tomēr var uzskatīt, ka karojošo pušu spēki bija aptuveni vienādi: 600 mūsu zaldātu - uz krātera malas un 600 vīriešu, sieviešu un bērnu krātera dibenā. Krātera dziļums - 50 pēdu.

Ģenerāļa Vuda pavēle skanēja: Nogaliniet vai ņemiet gūstā šos 600 cilvēkus.

Sākās kauja (kā oficiāli nosauca notikušo). Mūsu karaspēks pa krāteri atklāja artilērijas uguni, stiprinot to ar savu nāvi nesošo šauteņu uguni; iezemieši atbildēja ar niknām zalvēm - vis ticamākais lamu zalvēm; pie tam šis ir mans pieņēmums, jo telegrammā ieroči, kurus izmantoja iezemieši, nav norādīti. Līdz šim moro parasti lietoja nažus un rungas, un dažreiz senas musketes (tajos retajos gadījumos, kad tos izdevās samainīt pie tirgotājiem).

Oficiālajā ziņojumā teikts, ka abas puses cīnījās ar lielu enerģiju, kauja ilga pusotru dienu un beidzās ar pilnu amerikāņu ieroču uzvaru. Cik pilna tā bija, norāda tas fakts, ka no 600 moro dzīvs nepalika neviens. Cik tā bija spīdoša, norāda cits fakts: ka no 600 mūsu varoņiem kaujas laukā krita tikai 15.

Ģenerālis Vuds vēroja kauju no sākuma līdz galam. Viņa pavēle bija "nogaliniet vai ņemiet gūstā" šos iedzimtos. Kā redzams, mūsu mazā armija šo "vai" iztulkoja kā atļauju nogalināt vai ņemt gūstā, pēc gaumes. un tikpat acīmredzami, ka to gaume bija tā pati, kuru jau 8 gadus izrāda mūsu karaspēks Filipīnās, kristiešu miesnieku gaume.

Oficiālais ziņojums noteiktajā veidā cildina un izdaiļo mūsu armijas "varonību" un "cīņas sparu", apraud 15 kritušo nāvi un apraksta to 32 karavīru ievainojumus, kuri cieta kara darbības laikā, pie tam apraksta nākotnes ASV vēsturnieku interesēs, ar sīkākajām detaļām. Ziņojumā minēts, ka viena ierindnieka elkoni nobrāza kāds mests lādiņš, un tika pieminēts šī ierindnieka uzvārds. citam lādiņš noskrambāja degungalu. Arī viņa uzvārds tika pieminēts telegrammā, kurā katrs vārds maksāja 1 dolāru 50 centus.

Ziņojumā, kurš pienāca nākamajā dienā, tika apstiprinātas iepriekšējās dienas ziņas, atkal tika nosaukti mūsu 15 kritušo un 32 ievainotoo uzvārdi un atkal tika detalizēti aprakstīti gūtie ievainojumi, izrotāti ar attiecīgiem epitetiem.

Tagad atcerēsimies 2-3 faktus no mūsu kara vēstures. Vienā no lielākajām pilsoņkara kaujām bija nogalināti un ievainoti aptuveni 10% karavīru no abām pusēm. Vaterlo, kurā piedalījās 400000 cilvēku, piecās stundās nogalināja un ievainoja aptuveni 50000, bet 350000 palika sveiki un veseli, gatavi nākamām kara avantūrām. Pirms 8 gadiem, kad tika spēlēta tā nožēlojamā komēdija, ko sauc par Kubas karu, mēs mobilizējām 250000 cilvēku. Mēs izcīnījām daudzas spīdošas kaujas un kara beigām pienākot kara laukā bijām zaudējuši kritušajos un ievainotos - 268 cilvēkus, un, pateicoties armijas ārstu prasmei - 14 reižu lielāku skaitu lauka un aizmugures hospitāļos. Mēs neiznīcīnājām spāņus visus, nebūt nē. Katrā kaujā mūsu ienaidnieki cieta zaudējumus, aptuveni vienlīdzīgi 2% no kopskaita.

Salīdziniet visu šo ar lieliskajiem statistiskajiem datiem, kuri tika iegūti no moro slēpņa krāterī! No katras puses kaujā piedalījās pa 600 cilvēkiem; mēs zaudējām 15 cilvēkus nogalinātus uz vietas, un vēl 32 tika ievainoti - skaitot augstākminētos degunu un elkoni. Pretiniekam bija 600 cilvēku, ieskaitot sievietes un bērnus, un mēs iznīcinājām tos visus līdz pēdējam, neatstājot dzīvajos pat zīdaini, lai apraudātu nogalināto māti. Nešaubīgi tā ir pati lielākā, pati brīnišķīgākā visā ASV kristīgo militāro spēku vēsturē.

Tātad, kā gan šis ziņojums tika uzņemts? Visas šīs pilsētas ar 4013000 iedzīvotājiem avīzes iespieda šo brīnišķīgo ziņu piektdienas rītā zem brīnišķīgiem virsrakstiem. Bet nevienā redakcijas slejā par to nebija minēts ne vārds. Šis pats ziņojums tika iespiests tajā pašā piektdienā visās vakara avīzēs - un atkal to ievadraksti klusēja par mūsu nedzirdēto uzvaru. Papildus statistiskie dati un citi fakti parādījās visās rīta avīzēs - un vēljoprojām ievadrakstos ne sajūsmas šajā sakarā, ne arī kāds ko pieminēja šajā sakarā. Šī pati papildus informācija parādījās vakara avīzēs (tai pašā sestdienā) - un atkal nevienas atsauksmes. Slejās, kurās publicēja vēstules redakcijai, ne piektdienā, ne sestdienā, ne rīta, ne vakara presē nebija sastopams neviens vārds par "kauju". Parasti šajā nodaļā vārās lasītāja-pilsoņa kaislības; viņš nepalaidīs garām nevienu notikumu, vienalga lielu vai mazi, bez tā, lai neizpaustu savu uzslavu vai nopēlumu, prieku vai niknumu. Bet, kā jau teicu, šajās divās dienās lasītājs uzturēja to pašu klusumu, ko redakcijas. Cik man izdevās noskaidrot, tikai viens cilvēks no visiem 80miljoniem atļāva sev publiski izteikties sakarā ar šo zīmīgo notikumu - tas bija ASV prezidents. Visu piektdienu viņš klusēja tikpat apņēmīgi, cik visi pārējie. Bet sestdienā viņš sajuta, ka pienākums viņam liek kautkā atsaukties uz šo notikumu; viņš ņēma spalvu un izpildīja savu pienākumu. Ja es pazīstu prezidentu Rūzveltu - bet es uzskatu, ka pazīstu viņu - šie teikumi maksāja viņam lielāku kaunu un ciešanas, kā jeb kas cits, kas iznācis pār viņa lūpām vai nākuši no viņa spalvas. Es viņu nenosodu. Viņa vietā arī es, dienesta pienākumam pakļaujoties, būtu spiests uzrakstīt to pašu. To prasīja paraža, sena tradīcija, no kuras atkāpties viņš nevarēja. Citas izejas viņam nebija. Lūk, ko viņš uzrakstīja:

Vašingtonā, 10. martā.

Vudam, Manilā.

Apsveicu Jūs, kā arī virsniekus un karavīrus, atrodošos jūsu pakļautībā, ar spīdošu kara operāciju, kuras laikā Jūs un viņi ar cieņu uzturējāt amerikas karoga godu.

(paraksts): Teodors Rūzvelts.

Viss šis paziņojums - parasta nodeva tradīcijai. Tajā nav neviena vārda no sirds. Prezidents ļoti labi saprata, ka iedzīt 600 bezpalīdzīgu un neapbruņotu iezemiešu krāterī, kā žurkas slazdā, un pēc tam pusotras dienas metodiski iznīcināt no drošām pozīcijām augstienē - tas vēl nenozīmē veikt spīdošu militāru operāciju; un ka šis darbs netaptu par spīdošu operāciju arī tad ja kristiešu amerika tās apmaksāto karavīru personā veiktu nelaimīgo moro apšaudi nevis ar lodēm, bet ar bībelēm un ar "zelta baušļiem". Viņš labi saprata, ka mūsu mundieros tērptie slepkavas nevis uzturēja amerikas karoga godu, bet kārtējo reizi 8 filipīnu kara gadu laikā apkaunoja to.

Nākošajā dienā, svētdienā (tas bija vakar), telegrāfs atnesa papildus ziņās - un vēl brīnišķākas, darot vēl lielāku godu mūsu karogam; un kliedzoši virsraksti vēsta:

Slaktiņa laikā krāterī gāja bojā daudz sieviešu.

Slaktiņš - tas ir labs vārds. visā vārdnīcā nevar atrast labāku.

Nākamā rinda, arī salikta lieliem burtiem:

Sievietes un bērni sajaucās ar pūli krāterī

un gāja bojā kopā ar pārējiem.

Iet runa tikai par kailiem iezemiešiem, tomēr paliek skumji, kad acu skatiens krīt uz vārdu "bērni" - tas vienmēr bija nevainības un bezpalīdzības simbols, un pateicoties tā nemirstīgai daiļrunībai pazūd tādas lietas kā ādas krāsa, ticība, tautība, un mēs atceramies tikai vienu - bērni, tie bija tikai bērni. Un ja tie raud no šausmām, ja ar tiem notikusi nelaime - neapspiežams žēlums spiež mūsu sirdis. Mūsu acu priekšā parādās bilde. Mēs redzam niecīgas figūriņas. Mēs redzam šausmu izšķobītas sejiņas. Mēs redzam asaras. Mēs redzam vājas rociņās, ar lūgumu ķeroties pie mātes... Bet mēs redzam ne tos bērnus, par kuriem runājam: viņu vietā mēs iedomājamies tos mazuļus, kurus zinām un mīlam.

Nākamais virsraksts, kā saule zenītā, deg spilgtiem amerikāņu-kristiešu slavas stariem:

Kritušo skaits sasniedzis jau 900.

Nekad vēl neesmu tā lepojies ar amerikas karogu.

Nākamais virsraksts vēsta, kādas drošas pozīcijas ieņēma mūsu karavīri. Tas vēsta:

Sīvā kaujā Daho kalna virsotnē

Nevar atšķirt vīriešus no sievietēm.

Kailie iezemieši bija tik tālu apakšā, krātera-slazda dibenā, ka mūsu karavīri nevarēja atšķirt sieviešu krūtis no mazajiem vīriešu krūšgaliem; viņi bija tik tālu, ka karavīri nevarēja atšķirt knapi rāpojošu divgadīgu mazuli no tumšādaina milža. Tā, nešaubīgi, bija vismazāk bīstamā kauja, kurā ņēmuši dalību jebkuras tautības karavīri kristieši.

Nākamais virsraksts vēsta:

Kauja iet ceturto dienu.

Tādējādi, mūsu karavīriem bija vajadzīgas nevis pusotras dienas, bet četras. Tas bija ilgs, veldzējošs pikniks, kura laikā varēja sēdēt rokas salikuši, šaudīties ar "zelta bausli" uz cilvēkiem, kas kustējās pa krāteri, un domās sacerēt vēstules lepnajiem radiniekiem ar savu slaveno varoņdarbu aprakstiem. Moro cīnījās par savu brīvību arī četras dienas, bet tiem tas bija skumjš laiks. Katru dienu, kā iet bojā divsimt divdesmit pieci cilvēki no viņu cilts, tā ka naktī viņiem bija par ko skumt un ko apraudāt, pie tam diez vai viņi varēja sevi mierināt ar domu, ka savukārt spējuši nogalināt četrus savus ienaidniekus, un vēl dažus ievainot elkoņos un degunā - tas viņiem droši vien nebija zināms.

Pēdējais virsraksts ziņo:

Leitnants Džonsons, sprādzienā nomests no klints,

drosmīgi vada uzbrukumu.

Leitnants Džonsons vienkārši aizpilda telegrammas, sākot ar pirmo. Viņš un viņa brūce caurauž tās ar savu spīdumu, kā dzirkstele, skrienot kā uguns čūska pa jau apogļotu papīra gabalu. Prātā nāk viens no nesenajiem Gilleta farsiem "Pārāk daudz Džonsona". Spriežot pēc visa, Džonsons izrādījās vienīgais no ievainotajiem, ar kuru ievainojumu vismaz kautkaa padižoties. Tā radīja vairāk troķšņa pasaulē kopš Oliņš Boliņš nokrita no sienas un saplīsa. Grūti pateikt, kas izraisa lielāku ekstāzi oficiālajās depešās - brīnišķīgā Džonsona rēta vai 900 nežēlīgu slepkavību. Lepnums, kuru par cenu pusotra dolāra par vārdu izlej Baltajam namam armijas štābs, atrodoties citā puslodē, iededza atbildes lepnumu prezidenta krūtīs. Izrādās, nemirstīgi ievainotais leitnants apakšpulkveža Teodora Rūzvelta vadībā ņēma dalību kaujā pie San-Huan-Hillas - tajā Vaterloo dubultniekā, kad pulkvedis, pašlaik ģenerālmajors Leonards Vuds devās uz aizmuguri pēc tabletēm un kaujā nepiedalījās. Prezidentam ir vājība pret visiem, kas bija tās asiņainās divu militāro saules sistēmu sadursmes dalībniekiem, un tādēļ viņš, nekavējot laiku, sūta ievainotajam varonim telegrammu: Kā jūs jūtaties? un saņem atbildi: Pateicos, brīnišķīgi. Vēsturisks notikums! Tas kļūs par pēcteču mantojumu.

Džonsons bija ievainots plecā ar šķembu. Granātas šķembu - tā kā bija paziņots, ka iemesls visam bija granātas sprādziens, kas arī nometa Džonsonu no klints. Moro krāterī lielgabalu nebija, sekojoši Džonsonu no klints nometa mūsu pašu granātas sprādziens. Tādējādi, par vēstures mantojumu ir tapis fakts, ka vienīgais mūsu virsnieks, kas guvis ziņošanas cienīgu ievainojumu, kļuvis par upuri savējiem līdzgaitniekiem, nevis ienaidniekam. Ja mēs novietotu savus karavīrus ārpus savu lielgabalu darbības rādiusa, visai ticami, ka mēs no pašas brīnumainākās kaujas visā vēsturē būtu izkļuvuši bez nevienas skrambas.

Trešdiena, 1906.g. 14. marts.

Draudošā preses paralīze nepāriet. Lasītāju Vēstulēs pavīdēja, pavisam nelielos daudzumos, nikni nosodījumi, adresēti prezidentam par to, ka viņš nosaucis šo gļēvo slaktiņu par "spīdošu militāru operāciju" un paslavējis mūsu miesniekus par to, ka viņi "cienīgi uzturēja karoga godu". Bet visi ievadraksti par šo militāro operāciju draudzīgi klusē.

Ceru, ka šī klusēšana netiks partraukta. Manuprāt, tā ir tikpat daiļrunīga, graujoša un iedarbīga, kā paši dusmīgākie vārdi. Kad cilvēks aizmieg trokšņa vidū, viņš guļ mierīgi, bet pietiek troksnim pierimt, un klusums viņu modina. Šis klusums ilgst jau piecas dienas. un noteikti, tas modina miegaino nāciju. Un noteikti, nācija sāk domāt par to, ko tas nozīmē. Tādu piecu dienu klusēšanu pēc satriecoša notikuma pasaule nav redzējusi kopš tā laika, kad dzimusi ikdienas prese.

Vakar, pusdienās bez dāmām, par godu Džordža Hārvija aizbraukšanai uz Eiropu, tika runāts tikai par spīdošu militāru operāciju, un nebija pateikts nekas, ko prezidents, vai ģenerālmajors Vuds, vai apskādētais Džonsons varētu uzskatīt par komplimentu vai uzslavu, ko būtu vērts ierakstīt mūsu valsts vēsturē. Hārvijs teica, ka pēc viņa domām dusmas un kauns, kuru izsauca šī epizode, arvien dziļāk ieēdīsies nācijas sirdī, arvien vairāk iekaisīs un nepaliks bez sekām. Pēc viņa domām, tas pazudinas republikāņu partiju un prezidentu Rūzveltu. Es neticu, ka šis pareģojums piepildīsies, jo pareģojumi, kas sola ko vajadzīgu, vēlamu, labu, cienījamu, nekad nepiepildās. Piepildījušies tāda veida pareģojumi ir līdzīgi taisnīgiem kariem - to ir tik maz, ka viņi vienkārši neskaitās.

Aizvakardienas telegramma no laimīgā ģenerāļa Vuda vēljoprojām bija sastādīta pašos varavīkšņainākajos toņos. Tajā vēl jo projām tika ar lepnumu aprakstītas tā detaļas, kas tika saukts par "sīvu tuvcīņu".

Nu lūk: vakardienas telegrammas tonis nedaudz mainījās, itkā ģenerālis Vuds sāktu mazināt savu tīksmināšanos un sāktu taisnoties un skaidrot. Viņs paziņo, ka ņem uz sevi atbildību par kauju. Sekojoši, viņš sajuta, ka aiz valdošā klusuma slēpjas vēlme kādu vainot. Viņš paziņo, ka "kaujas laikā nebija vietas apzinātai sieviešu un bērnu iznīcināšanai, bet ka daudzi no tiem bija nogalināti, jo moro aizsedza sevi ar tiem tuvcīņas laikā".

Tāds paskaidrojums ir labāks kā nekas; daudz labāks. Tomēr, kauja notika galvenokārt tuvcīņā, un četru dienu slaktiņa beigās noteikti vajadzēja iestāties brīdim, kad dzīvajos bija palicis tikai viens iezemietis. Mūsējo tur bija 600 cilvēku; mēs zaudējām tikai 15; kāpēc mūsu 600 karavīru nogalināja šo pēdējo moro - varbūt sievieti, varbūt bērnu?

Ģenerālis Vuds, nešaubīgi, pārliecināsies, ka paskaidrojums - uzdevums kas ir pāri viņa spēkiem. Viņš noteikti pārliecināsies, ka cilvēkam, kas pārņemts ar attiecīgu garu un attiecīgu militāru spēku priekšgalā ir daudz vienkāršāk izkaut 900 neapbruņotu iezemiešu, kā paskaidrot, kādēļ viņš tik nežēlīgi novedis šo darbu līdz galam. Pēc tam ģenerālis Vuds, pats to nemanīdams, iepriecēja mūš ar negaidītu humora uzliesmojumu, no kā seko, ka viņam derīgi būtu rediģēt savus ziņojumus:

"Daudzi moro izlikās par mirušiem un nodevīgi nogalināja amerikāņu sanitārus, kuri sniedza pirmo palīdzību ievainotajiem".

Dīvaina aina! Sanitāri cenšas sniegt palīdzību ievainotajiem iezemiešiem! Bet ar kādu mērķi? Iezemieši visi bija iznīcināti. No paša sākuma bija plānots iznīcināt visus līdz pēdējam. Tad kāds iemesls ir sniegt īslaicīgu palīdzību cilvēkam, kuru pēc tam iznīcinās? Depešas sauc šo slaktiņu par "kauju". Ar kādu pamatojumu? Tajā nebija ne mazākās līdzības ar kauju. Jebkurā kaujā mēdz būt pieci ievainotie uz vienu kritušo. Kad tā saucamā kauja beidzās, kaujas laukā bija jāguļ vis maz 200 ievainotiem iezemiešiem. Kur viņi palika? Dzīvajos taču nepalika neviena moro!

Secinājums ir skaidrs: mēs beidzām savus četru dienu darbus un pieslīpējām visus negludumus, aukstasinīgi piebeidzot šos bezpalīdzīgos cilvēkus.

Prezidenta prieks par šo izcilo notikumu man atsauc atmiņā tās gaviles no viena no viņa priekšgājējiem. Kad 1901 gadā pienāca ziņa, ka pulkvedis Fanstons atradis Filipīnu patriota Aginaldo kalnu slēptuvi un sagūstīja viņu ar īpašas kara mākslas palīdzību, kura iemācīja viņu viltot dokumentus, melot, pārģērbt savus karavīrus-marodierus ienaidnieka formas tērpā, uzdot sevi un viņus par Aginaldo draugiem, draudzīgi spiest roku Aginaldo virsniekiem, lai kliedētu to aizdomas, un tūlīt šaut uz viņiem - kad telegramma, kas ziņoja par šo 'spīdošo militāro operāciju', nonāca līdz Baltajam namam, tad pēc avīžu vārdiem, miermīlīgākais, nekaitīgākais un labsirdīgākais no cilvēkiem - prezidents MakKinlijs - nevarēja apspiest viņu pārņēmušo prieku un bija spiests dot tai vaļu kustībās, kas attāli atgādināja deju.