QUO VADIS?

Mūsu mērķi un izvēle

Šeit seko stāstījums par laikmetu nomaiņu un to nozīmi saimnieciskā attīstībā. Sākot ar priekšvēsturi pirms baltu ienākšanas Latvijā, redzam lēno lauksaimniecības zemes izveidošanos, negaidīto industrializāciju divos vēstures posmos un Latvijas ienākšanu tā sauktā zināšanu laikmetā.

Tā arī Latvijā pienāk laiks, kad jājautā “Kurp ej?" Citādi mēs varam iekrist, gluži kā Alise brīnumzemē, paši savā, brīnumainā, pat bīstamā, situācijā. Tur, un arī šeit, izvēlētais ceļš kļūst nesvarīgs, ja nezinām, kur vēlamies nonākt. Šādā situācijā, kā to varam vērot no uzmanīgiem birokrātiem, visvieglāk ir nevēlēties nekā jauna, jo tad nav jānovērtē ne izraugāmais mērķis, ne nepazīstamais ceļš uz šo mērķi. Tad mēs paliekam stāvot uz vietas. Arī tad nepietiks ar to, ka varam vienam otru mudināt: "Nestāvi, dari kaut ko!” Bezmērķīga darbība mūs var ātri novest neceļos.

Taču pat senie romieši, dzīvodami gluži stabilā pasaulē, teica, ka laiki mainās, un, laikiem mainoties, mēs maināmies arī paši. Šodien laiki mainās vairāk un ātrāk. Arī mums biežāk jāpārvērtē mūsu mērķi un plāni. Arī mums jāpielāgojas jauniem ceļiem, jāapgūst jaunas spējas, jāpapildina jauni līdzekļi un jāmeklē jauni palīgi un partneri. Ja arī mans stāstījums šeit savā saturā ir ļoti vienkāršots, pielāgošanās nebūt nav vienkārša. Raksturīgākais laikmetu nomaiņā ir tautu spēja izmantot uzkrātās zināšanas, tās papildināt, un nodot tālāk. Tā zināšanas veido attīstību katrā laikmetā. Zināšanu pielietojumi fundamentāli maina nodarbes struktūru. Rodas jaunas iespējas, bet samazinās darbinieku skaits tradicionāli svarīgās nozarēs. Samērā drošas iespējas pieticīgi dzīvot nomaina labākas, bet nedrošākas izredzes. Pārmantot, apgūt un izmantot jaunākās zināšanas ir spējas, kuras noteic mūsu raksturs.

Mūsu raksturu lielā mērā noteic iedzimtais gēnu mantojums. Tas gan veicina, gan kavē mūsu attieksmes pret pārmaiņām, ko var uzskatīt kā draudus vai uzbrukumus. Pat kopumā, šis mantojums var pārveidoties tikai ļoti lēni, bet iemantotās attieksmes var kļūt nozīmīgas tad, kad pārmaiņas noved pie neierastas psiholoģiskas un sociālas spriedzes. Taču pārmaiņas visvairāk noteic gan attiecības ar mūsu kaimiņu tautām, gan ar mūsu ģimenēs un sabiedriskā vidē iemācītais. Tā apgūto zināšanu nozīme pieaug no vienas paaudzes otrā, bet asumi attiecībās var kļūt reāli.

Tomēr, arī šodien mūsu uzvedību pa daļai noteic gan alu cilvēka instinkti, gan pa daļai sabiedrības mainīgās prasības. Tāpēc arī mūsu pārveidošanās un pielāgošanās arī notiek lēnām un nevienādi. Tā arī nonākam pie 50. vietas Apvienoto Nāciju vērtējumos par pasaules tautu attīstību. Tā nav slikta vieta, ja vēlamies uzsvērt stabilitāti savas sabiedrības un mūsu pašu uzskatos. Tā nav laba, ja domājam apgūt citu tautu, arī mūsu kaimiņu tautu, igauņu un lietuviešu, sasniegumus. Interesanti, ka Apvienoto Nāciju vērtētāji uzsver, ka progresu visvairāk kavē trūkumi izglītības jomā.

Dažreiz grūtākais ir pats sākums, jo mums -- katram pašam, katrai ģimenei, katra uzņēmuma vadībai un saimei, pat visai tautai – vispirms ir jānoskaidro, kur mēs esam pašreiz. Arī tas nav viegli. Lai atvieglotu šos tiešākos vērtējumus un izšķiršanos, apskatīsim, ko mums ir devuši cilvēces attīstības lielo plūsmu vērotāji.

Ievērojamais franču vēsturnieks Fernāns Brodels (Fernand Braudel) ir pārliecināts, ka mēs šo gaitu, šīs lielās paradigmu nomaiņas, par daudz bieži vērojam kā atsevišķus notikumu virkni, pat kā atsevišķus, pasaules attīstībai izšķirošus, notikumus.

Kā to lasām laikrakstos, iepazīstam pārraidītos tālskates ziņojumos un pat dzirdam vēlēšanu kampaņās, mūs ieskati notikumos būs īslaicīgi, pārspīlēti un par daudz emocionāli iekrāsoti. Nāks prātā nesenais 11. septembra uzbrukums Pasaules tirdzniecības centram Ņujorkā un vēl jaunākā kara darbība Irākā. Taču visvairāk mēs par pasaules attīstības gaitu spriežam no mūs pašu pieredzes un mūsu iesaistes lielākos un mazākos notikumos. Mums nāk prātā tautas vētrainās tautas sapulces un apņēmības pilnās barikāžu dienas. Mazākā mērogā, mēs labi atceramies arī savu pirmo dienu skolā un to reizi, kad bija jāšķiras no ierasta darba. Šos notikumus mēs palaikam izjūtam pavisam vienkārši, kā patīkamus vai nepatīkamus, vai arī mēs tos uzskatām par neatgriezeniskiem vēstures soļiem. Brodels mūs aicina nopietnāk vērtēt cilvēces vēstures garos posmus. Mūsu lēmumos jāievēro abi, laikmeta nomaiņa un nesenu notikumu virknes.

Tiešām ir vērts ieskatīties neatturamās laikmetu maiņās. Tad attīstības gaita līdzinās varenai upei, kas sākas ar mazu avotu un necilu straumīti, bet vēlāk nes visu pāri neparedzētām krācēm un pat negaidītiem ūdens kritumiem. Ievērosim, ka šajā stāstījumā mēs piegriežam īpašu vērību tikai saimnieciskai attīstībai svarīgiem demogrāfiskiem, sabiedriski un sociāli, zinātniski un tehniski svarīgiem faktoriem. Tā varēsim ātri iepazīties ar ilgtermiņa pārmaiņām cilvēkos un viņu darbības vidē.

Jau grūtāk būs spriest par to, vai šīs pārmaiņas vien spēj pietiekami ierobežot un savaldīt cilvēka iedzimto dabu un vai nesenās pārmaiņas veido jaunas un paliekošas raksturības mūsu individuālās, grupu un tautu attiecībās un uzvedībā.

Lai par šo attiecību raksturu nebūtu šaubu, es lasītājam ieteicu rūpīgāk ieskatīties arī ikdienā. Tā tiekoties ar vēl svešu cilvēku gluži lietišķām pārrunām par visjaunākās tehnoloģijas pielietojumiem, ievērosim, kas mūsu sarunu biedrs restorānā mūs gaida gluži kā alu cilvēks, novietojies maksimālo droši, ar muguru pret sienu un vērīgu skatu uz ieeju viņa alā, nē, lūdzu atvainot -- restorāna durvīm. Pēc tam varam atgriezties darbā, lai dotu ziņojumu mazliet vecmodīgam priekšniekam. Arī šis priekšnieks ir droši novietojies aiz liela rakstāmgalda (Amerikas bankās šos kungus vēl šodien sauc par "vadītajiem uz platformas") un vispirms itin pasīvi, gatavs aizsargāties pret negaidīto, noklausās ziņojumu. Veiklākam priekšniekam atklātākai sarunai būs arī stūrītis ar kafijas galdiņu un mīkstākiem sēdekļiem. Lielākām apspriedēs kungs var uzrunāt sev padotos no “kungu gala”, vai iekārtot vēl atklātākas pārrunas pie apaļā galda, gluži kā ar savas alas saimi un tās sabiedrotiem pie kopējā ugunskura. Tā mūsu attiecības jau sen veidojas ar individuālu un kopīgu sadarbību sekmīgam uzbrukumam, aizsardzībai, mācībām un jaunu labumu ieguvei.

Laikmetu nomaiņas

Manuprāt, visraksturīgākais laikmetu nomaiņā ir tas, ka cilvēce uzkrāj zināšanas un pieredzi, kas, nodoti tālāk no paaudzes uz paaudzi, ir pamats tālākai attīstībai un atradumiem. Katrā laikmetā varam vērot jaunu atziņu, zināšanu un uzkrātās pieredzes iesaisti jaunos sasniegumos. Šo sasniegumu un jaunu apstākļu rezultātā nomainās paradigmas. Tā varam šoreiz nodēvēt pieejas laikmetīgu problēmu atrisinājumiem.

Sāksim ar somu priekštečiem, medniekiem un zvejniekiem pavisam senos laikos pie Raunas. Kā mums to māca arheologi, šie ļaudis dzīvo pavisam vienkārši, no rokas mutē. Ar laiku viņi iemācas labāk taisīt labākus āķus zvejai un tā labākajiem zvejniekiem ir nodrošināts ilgāks mūžs. Ja sākumā zināšanu vērtība ir meklējama labāko zvejnieku un mednieku sekmēs, tad visas saimes bagātība visvairāk ir mērojama zivīm pilnos ūdeņos un zvēriem bagātos mežos. Šajā laikmetā vairāk sasniedz un savu sabiedrību dominē labākie mednieki. Viņu labklājību vēl papildina visas viņu saimes iepazītas saknes, ogas un zāles, un vēlāk mežā saglabātas bišu saimes. Daudz vēlāk uzkrātās atziņas, zināšanas un vajadzības palīdz domāt par kopīgām interesēm un veikt kopīgus pasākumus, kaut vai kāda ezerciema būvi.

Apskatot lauksaimniecības laikmetu, mēs droši varam teikt, ka arī šajā laikmetā ļoti labs zvejnieks vai mednieks vēl var dzīvot samērā labi pie ezeriem, upēm un lieliem mežiem. Taču lielākam iedzīvotāju skaitam jau labāk nodrošināta labklājība balstās uz iepazītu un iekoptu zemi. Vēl pagājušā gadsimta sākumā saimnieku ģimenes augsti vērtē savas dzimtas ilggadīgo pieredzi agrākos līdumos. Jauni līdumi paplašina zemi lielākam iedzīvotāju skaitam. Ražību lēnām ceļ skolā iegūtās praktiskās zināšanas. Tās arī liekas visvērtīgākās. Augstāka līmeņa labklājību visvairāk nodrošina zemtura un viņa ģimenē uzkrātās zināšanas, pieredze un čaklums. Šajā laikmetā turība ir laba. iekopta zeme un lopu bars laidarā. Vēl redzam, ka labi iztiek tikai vislabākie zvejnieki, bet vairums pārtikušo ir zemnieki ar iemantotiem līdzekļiem, zināšanām un laikam piemērotām iemaņām. Iedzīvotāju skaitam augot, zeme vairs nevar nodrošināt labklājību visiem. Tāpēc uz šī laikmeta beigām mēs jau vērojam apzinātu izglītības un arodu izvēli, sākotnēju pieredzi tirgos un pat kapitāla uzkrājumus. Iespējas vairs nemeklē savā kaktiņā un stūrītī zemes, bet pilsētās. \

Īpatnējs, sava veida izņēmums, šajā sistēmā ir muižas. Latvijā muižu īpašnieku bagātības pamatos ir ne tikai zeme, bet vara. Viņu īstais bagātības avots ir uzkundzēšanās dzimtcilvēkiem un kalpiem. Kad pietrūkst vienu vai otru, nonākam jaunā laikmetā, kur bagātības mērs ir uzkrāti un izdevīgi ieguldīti līdzekļi. Agrākais muižnieks kļūst par kapitālistu.

Rūpniecības laikmets īsti ienāk Latvijā 19. gadsimta beigās. Pilsētas sāk straujāk attīstīties tad, kad pieaug iespējas izdevīgi pirkt un pārdot tālāk laukos saražoto un mežos iegūto. Tad arī aug pieprasījums amatnieku darbam un tad paveras iespējas rūpniecībai. Zīmīgi, ka kādu laiku liels lēto preču pieprasījums var nodrošināt darbu pat nekvalificētam strādniekam, ienācējam no laukiem. Industriālās revolūcijas laikā šis strādnieks kļūst par mašīnu apkalpotāju fabrikā, kur darba raksturu nosaka ne tikai materiāli, bet mašīnu izkārtojums un nosacītais darba temps. Industriālā saimnieciskā pasaulē bagātība ir nauda un fiziskais kapitāls. Cilvēkam industriālās revolūcijas laikā ir tikai kapitālam pakārtota nozīme. Indivīds nav sevišķi vērtīgs. Viņš ir pakļauts detalētiem plāniem un kontrolei. Patstāvīgs indivīds liekas bīstams.

Latvijas saimnieciskā dzīvē īsi pirms Pirmā pasaules kara, mēs redzam šo ainu:

Saimniecisko dzīvi raksturo ātra un asa varas, kapitāla un zināšanu mijiedarbība. Šim pārmaiņu laikam raksturīga ir Rīgas Politehniskā Institūta darbība. Te sniedz jaunas zināšanas ražīgākai lauksaimniecībai, te mācas būvēt mašīnas rūpniecībai un celt vismodernākās dzelzsbetona ēkas. Te apgūst saimnieciskās zināšanas akadēmiskā, augsti profesionālā līmenī. Kā lasām Andrieva Niedras Līduma dūmos, zemnieki pērk savu zemi, bet jaunais muižnieku kapitāls atrod ieguldījumu iespējas gan turpat Latvijā, gan citur. Visražīgākie lauksaimnieki sāk dominēt lauku dzīvē. Straujāk aug pilsētnieku skaits. Tie veido labāko tirgotāju, amatnieku un namnieku slāni, bet rūpniecībā nodarbināto proletariāts ir zemi atalgoti agrākie laukstrādnieki. Labi atalgotie, augstākās skolās izglītotie, jaunie brīvo profesiju pārstāvji veicina visāda veida saimniecisko attīstību Pārmaiņas, kas agrāk prasa gadu tūkstošus vai simtus, tagad ātri pārveido saimnieciskās darbības struktūru. Pārmaiņas to pārkārto uz vai nu ražīgāku vai intensīvāku darbu.

Kapitāla īpašnieki meklē un atrod arvien lielākas iespējas celt ražību un apkalpot valsts aizsargātos tirgus uz vietas un Krievijā. Tā Latvijā nostiprinās īpatnējas valsts varas kapitāla un kapitāla saites. Šīs, Krievijas impērijai raksturīgās attiecības, paātrina Latvijas industrializāciju pirms Pirmā pasaules kara. Progresa prasības sajaucas ar ierasto darbu un kārtību. Kā visas straujas pārmaiņas, tās sev līdzi nes jaunus panākumus, neveiksmes un arī daudziem grūti panesamu sociālu spriedzi.

Pēc kara šīs attīstības tempu samazina ražošanas iekārtu izvešana uz Krieviju un zaudētais Krievijas tirgus. Agrārā reforma un lauksaimniecībai izdevīgā konjunktūra kaut īslaicīgi sargā lauciniekus un atbalsta tikai ierobežotu rūpniecības attīstību Latvijā. Šajā laikā vairs tikai sociālistiski noskaņots dzejnieks raksta slavas dziesmu fabrikām, "Mašīna, mašīna, varenā mašīna…” Mums daudz tuvāka un tāpēc populāra ir Edvarta Virzas lielā poēma Straumēni par mierīgo, dabai un tās ritmiem tuvo dzīvi lauku mājās.

Padomju valdīšanas laikā Latvijā atsākas visplašākā vēriena, būtībā primitīva, industrializācija. Tās pamatā atkal ir zems atalgojums, liela valsts peļņa un kapitāla ieguldījumi, kā arī mākslīgs, centrāli plānotais un kontrolētais, impērijas lielais iekšzemes tirgus. Kā jau impērijā, vara un kontrole par kapitālu atkal raksturo valdošās šķiras labklājību augstākā līmenī. Padomju varai sabrūkot, izirst arī Latvijas saimnieciskās saites ar agrāko, centralizēto plānsaimniecību.

Atgūstot savu politisko neatkarību, Latvija pārņem birokratizētu un samērā mazražīgu lauksaimniecību un milzīgas fabrikas, kas visumā nespēj sacensties ar savu ražojumu zemo kvalitāti un augstām izmaksām brīvākos pasaules tirgos. Šajā jaunuzbūves laikā vēl joprojām dominē uzskati par fiziskā kapitāla ieguldījumu nemainīgu vērtību un lielu industrializēta darba spēka armiju ar valsts pasūtījuma pieeju arodnieciski ieskaņotai izglītībai. Tāpēc arī Latvijas saimnieciskā atkopšanās ir tikai daļēja. Visātrāk atjaunojas vienkāršās rūpniecības nozares, kas pārstrādā vietējās izejvielas vai puslīdz sekmīgi sacenšas ar lētāko ārzemju preču ražotājiem. Šo situāciju raksturo tas, ka Latvija savā neatkarības atjaunošanas laikā nespēj atkal kļūt par samērā ražīgu lauksaimniecības zemi un nevar ātri apgūt nepieciešamas iemaņas un jaunākās tehnoloģijas augstāka līmeņa rūpniecībā. Šajos apstākļos varas vīriem ir grūti atteikties no savām privilēģijām, bet īsti labi dzīvo tie nedaudzie uzņēmēji, kas pat pārmaiņu laikā ir jau atraduši sev piemērotas tradicionālās vai jaunas vietas. Te, lai kāptu svešos, mums neierastos, neredzēti augstos sasniegumu kalnos, milzīga nozīme ir visa veida izglītībai un praktiskām iemaņām.

Zināšanu laikmets

Mēdz teikt, ka no visiem zinātniekiem, kuri ir pasaulē dzīvojuši, vairums dzīvo un darbojas tālāk arī šodien. Šeit teiktais apstiprina ne tikai ārkārtīgi straujo zināšanu apgūšanu un izplatīšanos, bet norāda arī zinātnes un izglītības izaugsmes ātrumu visā pasaulē. Salīdzinot šo zināšanu dominēto laikmetu ar iepriekšējiem, redzam, ka tas pārveido visas agrāk ievērotās saimnieciskās dzīves nozares. Iežogoto jūras fjordu zivju fermās aug laši, bet lauksaimniecības produktos arvien vairāk dominē biotehniski mainītas augu un dzīvnieku sugas. Rūpniecībā, tirdzniecībā un finansu laukā viens pēc otra nāk jauni atradumi, izgudrojumi un to pielietojumi. Tirgos redzam arvien lielāku preču un pakalpojumu izvēli. Ceļas ražība un jaunās tehnoloģijas aizvieto mazkvalificēto strādnieku un veikalu darbinieku skaitu. Šajā laikmetā vairs reti kāds var paļauties uz savu zināšanu noderību visa mūža karjerai vai pat vienkārši ilgākam laikam. Starptautiskā sacensība tirgos vairs nepieļauj izdevīgi nosargāt savas robežas pret importu, bet uzņēmēji visur cenšas iegūt jaunus pircējus labākas kvalitātes un lētākām precēm. Visā pasaulē vienkāršākās darba vietas savā skaitā un proporcijās samazinās, bet aug jaunas iespējas tur, kur valda augstāks izglītības un zinātnes līmenis. Šis ir gandrīz nepanesami straujš pārmaiņu skrējiens lauksaimnieku tautām, kur dzīve līdz šim ir mainījusies lēnām. Tā arī Latvijā mazspējīgākās lauksaimniecības netiek laikam līdzi un atgriežas pie naturālo saimniecību tradīcijām un prakses. Modernākās sekmīgi sacenšas ar lauksaimniekiem Eiropas Savienībā. Rūpniecībā labāku nākotni var gaidīt tikai tie uzņēmumu vadītāji un darbinieki, kuri, sastrādājoties ar augstskolām un pētniecības organizācijām, uzlabo savas spējas un uzņēmuma darbību visās tās dimensijās.

Mežu, zemes un kapitāla relatīvā nozīme samazinās. Būtībā jaunā bagātība ir noderīgas zināšanas un vērtīga informācija. Tai jābūt pietiekamai, lai mēs varētu izmantot mūsu intelektuālās spējas, kas pieļauj un palīdz pārkārtot ražosanas un citus saimnieciskās darbības procesus.

Tā mans lauku brālēns, agrāk viens no labākiem medniekiem Latvijā, un viņa sieva, tagad abi gados pāri par 70, meklē un atrod jaunas iespējas. Ar modernās tehnikas palīdzību viņš savā saimniecībā izbūvē dīķus un audzē zivis, bet viņa kopj savas bišu saimes. Viņi nodrošina paši savu labklājību, un viņiem veicas labi viņu rūpīgi izvēlētos pasākumos.

Mani labākie studenti Latvijā izmanto savas vietējās skolās un ārzemēs iegūto Izglītību. Viņi tagad strādā vēl pirms gadiem desmit nepazītus darbus un turpina skoloties. Viņi alkst jaunu zināšanu un informācijas, viņi pilnveido savus sakarus ar ārzemju kolēģiem un klientiem. Ja mans brālēns arī tagad dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, tad mani agrākie studenti Latvijā rada tik vajadzīgās un vērtīgās jaunas darba vietas.

Man pašam visvairāk patīk tas, kas viņi negaida pavēles no kāda ķeizara, cara, pašiecelta tautas vadoņa vai kāda cita vienvaldītāja. Viņiem brīvība saistās ar viņu pašu izvēli un pašnoteikšanos viņu dzīvē. Citiem vārdiem, ja agrāk visur sagaidījām valsts iestāžu noteikšanu vai iejaukšanos, plānus un kontroli daudzās lietās, tad šodien mēs vairāk redzam pašveidotu sadarbību saimnieciskā sistēmā. Šī sistēma, būtībā brīva un demokrātiska, orientējas uz tirgu. Tā varam priecāties par to, ko mums ir atnesusi negaidītā un pasvešā brīvība.

Tā mēs dzīvojam savas pagātnes ēnā, kalpojam šīsdienas vajadzībām un gatavojamies labākai nākotnei. Mēs arvien vairāk mācāmies no novērotā un apsvērtā. Mēs arvien ātrāk ieaugam jaunajā zināšanu laikmetā.

Mērķi zināšanu laikmetam

Pats par sevi ir saprotams, ka zināšanu laikmetā ir jārūpējas pietiekamiem ieguldījumiem zinātnē un izglītībā. To vēl pietrūkst, jo Latvijai vēl ir jāapsteidz daudzas valstis Eiropas Savienībā un citur. Kopā ņemot, tas ir milzīgs uzdevums. Ja arī tas ir valstij piemērotākais ieguldījums Latvijas nākotnei, tad izglītošanās un apmācību procesos un to finansējumam nepieciešama plaša līdzdalība. Tāpēc Izglītības un Zinātnes Ministrijas galvenais uzdevums nav rūpēties par vienveidību, bet ir vairot dažādību un celt izglītības līmeni tautā. To pašu ieteicam zinātniekiem un skolotājiem pašiem, uzņēmējiem un atsevišķiem indivīdiem. Pastāvīgu pārmaiņu laikā zināšanas vairs negarantē darbu izvēlētā arodā vai profesijā, bet vairo iespējas izvēlēties saimnieciski noderīgāko, dotajam talantam piemērotāko un pašam patīkamāko.

Tā kā mēs nevaram nākotni pareģot precīzi, mācībās ir jāiegūst ne tikai pamatzināšanas vienā vai otrā akadēmiskā nozarēs, bet īpaša uzmanība jāpievērš jaunām disciplīnām, absolventu kvalitātei un apsviedībai, kas pie vajadzības un izdevības veicina papildināšanos un pat pārskološanos. Mācību izvēli, ne bez kļūdām, tomēr noteiks izkopjamie talanti un ieskati par iegūstamo zināšanu pieprasījumu.

Ietekmīga žurnāla The Economist redaktori paredz, Latvija tikai lēnām sasniegs ES labklājības līmeni. Šis pareģojums būtībā izteic domu, ka Latvijas saimnieciskās dzīves lēmējiem ir savos uzskatos un izdarībā ir daudz jāmainās. Tikai ar tālākām pārmaiņām un uzlabojumiem saimnieciskā darbībā var nodrošināt pietiekamus ienākumus strādājošiem un minimālu labklājību pieaugošam nestrādātāju skaitam. To var sasniegt vienīgi ar augstāku ražību (samazinot izmaksas un ražojot un eksportējot vērtīgāka preces un pakalpojumus). Taču augstākas ražības iespējas ir samērā ierobežotas darbos, kas raksturo agrākos laikmetus.

Latvijas lauksaimnieki iztiks, ne labāk kā pavisam senos laikos, ja viņi atgriezīsies daudziem pie citādi atmestiem, pieticīgiem naturālās saimniecības principiem. Jaunas zemeņu šķirnes noderēs, lai uzlabotu dārzkopību viņu piepilsētu zemēs. Taču tās vien nevar rast pietiekamu darba vietu skaitu lauksaimniecībā. Īsti labi dzīvos tikai vislabākie un visveiklākie lauksaimnieki ar samērā lielām saimniecībām un ar lielu kapitāla ieguldījumu.

Ātraudžu meži dos vairāk koksnes, bet arī nevarēs palielināt darba vietu skaitu laikā, kad mežsaimniecībā un kokrūpniecībā ar jauna kapitāla ieguldījumiem darba ražība pieaug neticami ātri.

Šos internacionālo pārmaiņu tempus pašreiz nav iespējams samazināt. Tos diktē gan jaunas zināšanas un tehnoloģijas, gan starptautiskā sacensība ar citām tautām. Tā varam sagaidīt, ka ar jaunu tehnoloģiju palīdzību ražību tomēr var uzlabot tajās nozarēs, kur līdz šim darba raksturs ir mainījies maz. Vēl vairāk būs jāizmanto saziņas, sadarbības un jaunas tehnoloģijas taisni vismodernākās nozarēs. Tajās milzīga nozīme ir zināšanu izplatībai ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaules mazāk attīstītās zemēs.

Tikai augstākās kvalitātes programmētāju darbs ļauj Latvijas firmām sacensties Vācijā un Amerikā ar indiešu firmām. Ja agrāk darba vietu nomaiņa attiecas tikai uz vienkāršiem darbiem, tad šodien visvairāk pieaug konkurence profesionāla rakstura darbos. Amerikā jau tagad paredz, ka, ka šādu darbu eksports no 100 000 darba vietām 2000. gadā pārsniegs divus miljonus darba vietu nākošos desmit gados. Te visās nozarēs redzam modernās saimnieciskās attīstības raksturu zināšanu laikmetā. Zinātne sniedz pastāvīgi sniedz jauna iespējas un veicina jaunu konkurenci. Šī cilvēces attīstības straume nes mūs ātrāk un ātrāk uz nedrošu nākotni. Man liekas, ka var jau sadzirdēt, ka tuvojamies straujām krācēm ar asām radzēm un bīstamiem atvariem. Tām vēl var gatavoties. Kā vienmēr, peldētāju liktenis ir visvairāk viņu pašu rokās.

Nav gudri šajā laikā tikai pasīvi paļauties straumes plūsmai. Pirms izvēlamies savu vietu, vispirms mums jāiepazīst gan šīs plūsmas raksturības, gan savas, gan savu sāncenšu un savu sabiedroto spējas un prasmes. Manuprāt, ir samērā viegli apgūt tīri tehniskās zināšanas, kas šķiet nākotnei noderīgas. Vēl svarīgāk būs atrast sev piemērotāko lomu jaunos apstākļos. Man nāk prātā jauns advokāts, kas pamet savu nesen izveidoto praksi un dodas meklēt savu laimi un rakt zeltu Kalifornijā. Lelands Stanfords, vēlākais senators, ātri ievēro, ka viņš nav ne stiprākais akmeņu skaldītājs, ne veiklākais smilšu racējs. Viņš nesacenšas ar daudzajiem zeltračiem, bet sāk tos apgādāt ar pārtiku un darba rīkiem. Viņš kļūst par sekmīgu tirgotāju. Pēc tam Stanfords ir uzņēmēju grupā, kas uzbūvē transkontinentālu dzelzsceļu, bet vēlāk ar savu sievu nodibina tam laikam piemērotāko universitāti viņu dēla piemiņai un vēl jaunās Kalifornijas izglītībai un attīstībai. Ievērosim, ka šajā augstskolā ļoti ievērojama vieta ir gan jaunākām tehniskām zināšanām, gan izcilām humanitārām un sociālo zinātņu fakultātēm. Ar vienu no tām nepietiek pārmaiņu apstākļos.

Ātri sagatavoties nākotnei ir grūti Latvijā, kur nemīl pārmaiņas un kur vēl pastāv liela nevienprātība par to, kas ir un kas nav svarīgs. Taču ir lietas, kas liekas pašas par sevi saprotamas.

Valsts un visas tautas lielākais pienākums ir rūpēties tālāk par korupcijas apkarošanu visās nozarēs. Korupta izpalīdzēšana pat neveicina atgriešanos pie cita laikmeta labas kārtības. Labākajā gadījumā, tā atrauj līdzekļus svarīgiem ieguldījumiem, grauj īstu sadarbību un kavē sacensību tirgū. Ir vērts atkārtot Kārļa Skalbes teikto: "Tie, kas veicina korupciju, ir tie, kas rada šaubas, nedrošību, izposta uzticību brīvai, neatkarīgai Latvijai. Tāpēc tie nosodāmi kā mūs valsts vislielākie ienaidnieki."

Latvijā ir ierasts pārāk daudz sagaidīt no valsts. Tieši valsts un valdības lielākais uzdevums ir koncentrēt savu līdzekļu ieguldījumu, lai nodrošinātu maksimāli lielu dažādību un izvēli izglītībā un paceltu zinātniskā darba līmeni. Tas ir tik liels uzdevums, ka vismaz daļa no šī uzdevuma ir politika, kas veicina privāta un personiska rakstura atbalstu izglītībai un ieguldījumus pētniecībā.

Kā jau minēju augstāk, visas pārmaiņas sastop pretestību. Mēs labi zinām, ka neko nav grūtāk sasniegt, kā sekmīgi ko jaunu. Pazīstot šīs grūtības, valsts vadībai un tās iestādēm nav jāiegulda tautas pieticīgie līdzekļi privātā sektora saimnieciskos pasākumos, bet jārūpējas, lai saimnieciskā darbība attīstās pēc iespējas brīvi. Valsts pienākums arī nākotnē ir rūpēties par fizisko infrastruktūru, bet vēl svarīgāk ir nepakļauties birokrātu pasīvai attieksmei pret iedomātu un īstu risku. Manīgākie uzņēmēji jaunas iespējas atradīs vieglāk, un tie arī sameklēs sev sabiedrotos gan Latvijā, gan ārzemēs. Latvijas iedzīvotāji paši ir vienīgie, kuri piemērotos apstākļos var novērtēt un apvienot savas intereses un zināšanas, lai izmantotu iespējas, ko viņiem nes nākotne.

Iespējas prasa izšķiršanos un izvēli. Vairums latviešu darbu atradīs jau sen pazīstamās nozarēs. Samērā nedaudzi latvieši turpinās strādāt lauksaimniecībā. Tur lielākos sasniegumus veiks tie, kas spēs apvienot savas jau agrāk iegūtās zināšanas ar jaunajām. Daudzi uzņēmumi turpinās ierasto darbu ar jaunu tehnoloģiju palīdzību. Skaitā vēl nedaudzi, bet saimnieciskai izaugsmei absolūti nepieciešami būs tie zinātnieki, uzņēmēji un viņu darbinieki, kas spēs atsaukties uz jaunām vajadzībām pasaulē, izmantot zinātnē jaunāko un sniegt pasaulei noderīgas preces un vērtīgus pakalpojumus.

Minēšu tikai vienu piemēru. Turīgās tautas novecojas visā pasaulē. Ārstniecība tajās kļūst svarīgāka. Strauji aug vajadzība tālāk attīstīt farmakoloģisko pētniecību, ražošanu un sadali starptautiskā mērogā. Biotehniskās zinātnēs Latvijā ir jau pieredzējuši, pasaulē pazīstami zinātnieki, kas ir jau ieguvuši savu ārzemju kolēģu ievērību un atzinību. Tie jau dod stiprus pamatus tālākai attīstībai. Šajā laukā nepieciešamais milzīgais ieguldījums pētniecībā ir saistīts ar ārzemju partneru lielu risku. Taču sasniedzot ražošanas līmeni, biotehniskās nozares var nodrošināt relatīvi daudz darba vietas atbildīgiem un rūpīgiem darbiniekiem ar zināšanām dažādos līmeņos.

Kā redzam pat no šī vienkāršotā piemēra, zināšanu laikmets ir gan daudzsološs, gan riskants. Pašreiz Pasaules Bankas vadība šaubās, vai Latvija šajā zinātņu laikmetā apgūst un pielieto pietiekami daudz zināšanu, lai spētu sekmīgi konkurēt ar citiem un tā nodrošināt pietiekamas darba vietas un tautas labklājību šajā zināšanu laikmetā Šim laikmetam tiksim līdzi tad, kad pilnībā izkopsim mums dotos talantus!

Šis ir laikmets, kad īsti vērtīgas ir plašas un dziļas, izkoptas zināšanas. Šis nav laikmets, kad var daudz sasniegt ar paļaušanos uz alu cilvēka instinktiem vai visšaurāko arodizglītību. Labklājību zināšanu laikmetā sasniedz cilvēki ar izkoptu talantu. Šādu cilvēku raksturo nevainojama uzvedība un reputācija, augsta profesionāla un tehniskā kompetence un internacionāla ievirze. Šīs izkoptās īpašības viņam palīdz sadarboties ar saviem līdzdarbniekiem un partneriem, dod iespēju izmantot jaunākās tehnoloģijas sacensībā un sekmīgi strādāt starptautiskā vidē, tālu pāri tradicionālām robežām. Viņam uzticas, uz viņu var paļauties.

Gundars Ķeniņš Kings

2003. gada 9. jūlijā