Dr. habil. oec. prof. Elmārs Zelgalvis
Dr. habil. oec. prof. Andris Sproģis
Dr. hist. doc. Aivars Straume

Tuvojoties referendumam par iestāšanos Eiropas Savienībā, arvien lielāku nozīmi gūst sabiedrības informēšana par Latvijas turpmākās attīstības ceļiem. Latvijas pilsoņiem jāsaņem objektīvi izziņas materiāli par to, kā Latvijas ekonomika varētu attīstīties Eiropas Savienības sastāvā un ārpus tās. Diemžēl līdz šim sabiedrības izvērtēšanai nav nodoti materiāli, kas balstītos uz pasaules valstu ekonomiskās attīstības vispusīgu analīzi. Masu saziņas līdzekļos galvenokārt izskan vienpusējs, turklāt vāji argumentēts secinājums: Latvijai nav cita attīstības ceļa, kā vienīgi Eiropas Savienības sastāvā. Šādu scenāriju savā pētījumā cenšas pamatot arī SIA “Konsorts” (prezidents Uldis Osis).

Protams, valdības pasūtītā pētījumā citāds secinājums nemaz nedrīkstēja būt. Pētījums ir nepilnīgs un pretrunīgs. Autori secina, ka Latvijai labākais ekonomikas attīstības scenārijs ir Eiropas Savienības sastāvā. Taču šāds secinājums neizriet no pētījuma satura. Pētījumā minēti vairāki fakti (zems ES ekonomiskās izaugsmes temps, ES zemā konkurētspēja globālajā ekonomikā, Latvijas ārējās tirdzniecības negatīvais saldo, Latvijai neizdevīga ārvalstu investīciju struktūra, zems finansējums pētniecībai un attīstībai), no kuriem neizriet secinājums, ka Latvijai jāiestājas ES.

SIA “Konsorts” pētījumā nav konkrēta scenārija par to, kādā veidā Latvija, iestājoties ES, nodrošinās darba vietu pieaugumu, darba samaksas un pensiju palielināšanu. Pētījumā vispār netiek risināta ekonomiskās suverenitātes zaudēšanas problēma, netiek analizēts, kā ekonomikas vadības koncentrēšana ES birokrātijas rokās ietekmēs Latvijas ekonomikas turpmāko attīstību.

SIA “Konsorts” pētījums par Latvijas ekonomikas attīstības iespējamo scenāriju, iestājoties vai neiestājoties Eiropas Savienībā, ir viens no daudzajiem materiāliem par Latvijas tautsaimniecību un tas attīstības iespējām. Diemžēl SIA “Konsorts” pētījuma materiālā nav atsauksmes uz citiem daudzajiem līdzīga rakstura pētījumiem un materiāliem. Minētais materiāls it kā atgādina “jauna velosipēda izgudrojumu”, neminot, ka eksistē jau daudzi citi izgudroti velosipēdi. Par attaisnojumu šādai materiāla izklāsmei autori min pamatojumu materiāla ievadā, t. i., “ekspertu grupa darbojas” tikai piecu personu sastāvā un “darba autoriem uzdevuma veikšanai bija dots tikai viens mēnesis”. Tādēļ arī saprotams, ka materiāls ir fragmentārs atsevišķu attīstības variantu apraksts, nepamatojot tos ar reālajām sasniegšanas iespējām un neparādot citus aspektus un citus pētījuma variantus.

Var atzīmēt, ka SIA “Konsorts” pētījumā pastāvošā ekonomiskā situācija Latvijā un dažās citās valstīs raksturota visumā pareizi, bet atsevišķi jautājumi ir diskutējami un raksturoti vienpusīgi. Minēts, ka nodokļu nasta Latvijā pagaidām ir mazāka nekā ES. Šāds secinājums nav precīzs, jo nav ņemta vērā IKP aprēķināšanas metodika. Latvijā, aprēķinot IKP, ņem vērā oficiālās uzņēmējdarbības apmēru, kuram pieskaita personīgās palīgsaimniecībās veidoto IKP (ģimenes dārzos izaudzēto, neuzskaitītos remontdarbus uc.). Diemžēl nodokļus maksā tikai no oficiāli reģistrētās uzņēmējdarbības. Reizē ar to oficiālā uzņēmējdarbība, kā to atzīst arī daži ārvalstu eksperti, Latvijā pārsniedz 45-50 % un atpaliek varbūt no Zviedrijas ar izteikti augstu sociālo nodrošinājumu, pretstatā vājajai sociālai nodrošinātībai Latvijā. SIA “Konsorts” materiālā minēts, ka Latvijas lielais IKP pieaugums pēdējos gados radies no “straujās ekonomiskās attīstības”. Kļūdaini minēt attīstību – notiek tikai atdzimšana, jo IKP, salīdzinot ar 1990. gadu, Igaunijā ir tuvu 100 %, Lietuvā nedaudz pārsniedz 75 %, bet Latvijā nesasniedz pat 75 % no 1990. gada līmeņa. Tātad pagaidām, vismaz Latvijā, kļūdaini runāt par “attīstību”, kad notiek tikai atdzimšana, jeb izkļūšana no dubļu bedres, kurā Latvija iekrita visdziļāk. Piedevām nav pamata secināt, ka turpmākos gados būs stabils IKP pieaugums, jo ES valstu pēdējo 10 gadu pieredze parāda, ka IKP ir nevis audzis, bet pat krities Zviedrijā, Itālijā, Somijā, Spānijā. Kur ir pamats, ka Latvijā, kā vienīgā valsts pasaulē spēs nodrošināt ilgstošu augstu IKP pieaugumu. Latvija piedzīvoja hiperlielu IKP kritumu, bet hiperliels ilgstošs pieaugums pasaulē nav piedzīvots. Ja ES eiro refinansēšanas likme ir 2 %, ASV dolāra ap 1 %, līdzīgi arī Japānā, tad Latvijā, Latvijas Bankai baidoties no inflācijas, refinansēšanas likme ir pārlieku augsta, salīdzinot ar minētām (Latvijā 3,5 % ).

Kā pareizi minēts SIA “Konsorts” materiālā (10 lpp.), Latvijā ir “sarežģītas uzņēmējdarbības uzsākšanas procedūras”, kas rada būtiskus sarežģījumus uzņēmējdarbībā un tāpēc Latvijā nevar prognozēt normālu uzņēmējdarbības attīstību (Latvijā ir maz uzņēmumu uz 1000 iedzīvotājiem, zema rentabilitāte, mazas algas, pensijas u.c.). Šajā situācijā var rasties jautājums: kā varēja no 1996. gada līdz 2000. gadam IKP Latvijā pieaugt par 4,7 % gadā, bet ES – 1,5 reizes lēnāk? Kāpēc ES pieaugums ir mazāks nekā valstīs ārpus ES (Čehijā, Polijā un Slovēnijā – virs 6 % gadā)?

Raksturojot Latvijas ārējo tirdzniecību, nav uzsvērta Latvijas traģiskā situācija, ka pēdējos gados tirdzniecības bilance paliek arvien negatīvāka un jau ievērojami pārsniedz 1 miljardu latu. Integrējoties ES, šī negatīvā bilance vēl pastiprināsies. Latvijai jau pašlaik negatīvais saldo procentos ir viens no lielākajiem starp ES kandidātvalstīm. Kā šī bilance var uzlaboties, ja eksportā dominē preces ar zemu pievienotās vērtības īpatsvaru, t. i., izejvielas, bet importā liels īpatsvars patēriņa precēm?

Kā atzīmēts materiālā, traģiska situācija Latvijā ir izveidojusies zinātnes finansējumā, jo Latvijā zinātnes finansējums kopš 1990. gada samazinājies septiņkārtīgi un ir 30 – 40 reizes mazāks nekā ES, rēķinot uz vienu zinātnieku.

Kopumā vērtējot situācijas raksturojumu SIA “Konsorts” pētījumā, var secināt, ka tas visumā ir objektīvs, kaut arī varēja vispusīgāk atsegt radušās situācijas cēloņus un sekas, kādas no tā izriet. Diemžēl pēdējo jautājumu materiālā nav, tādēļ, tos neizvērtējot, iespējamie attīstības scenāriji nav balstīti uz reālo stāvokli. Analizējot iespējamos attīstības variantus, var secināt, ka tie nav balstīti uz konkrētiem attīstības resursiem, bet uz hipotēzi: “ja būtu šāds attīstības temps”. Iespējamie attīstības varianti “y1” nav balstīti uz esošu resursu x1, x2 ...xn izmantošanas iespējām un to savstarpējām sakarībām. Tādēļ arī materiāla scenārijā B-1 nav iespējams IKP pieaugums un ir niecīgs darba samaksas un pensijas pieaugums.

Kopumā darba minēto scenāriju dinamikas matrica attēlā 4-1 satur pasākumu un rezultātu uzskaitījumu bez matemātiska vai ekonomiska pamatojuma scenāriju īstenošanai.

Ievērojot minēto, ja SIA “Konsorts” aplūkojamais materiāls satur pareizu esošā stāvokļa raksturojumu, kaut arī tas nav vispusīgs, piedāvātie teorētiskie attīstības scenāriji nav ekonomiski pamatoti un pretendē uz skaitļu kombināciju ar pamatojumu “tā būtu, ja būtu”. Pasaules prakse pēc II pasaules kara parāda, ka IKP augšanas tempi ir cikliski un mazāk attīstītās valstīs tie īslaicīgi sasniedz vai pārsniedz 5 %, pat 10 %, bet valstīs ar augstāku attīstību tie ilgstoši nepārsniedz 1-2 % un nereti pat piedzīvo ilgstošu depresiju (Zviedrijā, Itālijā, Spānijā, arī Japānā u.c.). Latvijai atradoties ES nomalē, ar atpalikušu ražošanas bāzi, negatīvu ārējo tirdzniecību un pārsātinātu ārvalstu patēriņa klāstu, nav ilgstošas ātras attīstības perspektīvas, vismaz tuvākos gados. To raksturo arī britu pētniecības grupas pētījums Economist Intelligence Unit ziņojums, pēc kura Latvija ES līmeni var sasniegt tikai 58 gados, t. i., nedaudz ātrāk nekā Rumānija un Bulgārija (skat. 1. tabulu).

* - Cik gados tiks sasniegts 15 ES valstu vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju, pieņemot, ka 15 ES valstīs izaugsme būs 2 % gadā. Prognoze balstīta uz cerīgo scenāriju.

2. Latvijas ekonomikas attīstības tendences

Katastrofāls stāvoklis izveidojusies ražošanas sfērā: lauksaimniecībā, zvejniecībā un rūpniecībā, kur ražošanas apjoms, salīdzinot ar 1990. gadu, samazinājies divkārt. Totālais ražošanas sabrukums ir par iemeslu Latvijas iedzīvotāju zemajam dzīves līmenim, kurš pagājušā gadsimta 30. gados bija ap 10. vietā pasaulē, 80. gadu beigās ap 30. vietu, bet pēc 2000. gada ir noslīdējis zemāk par 50. vietu pasaulē, atpaliekot arī no Lietuvas un it īpaši no Igaunijas. Ja pirms 1990. gada Latvija 1/3 daļu saražotā gaļas un piena spēja eksportēt, tad pēc 2000. gada vairāk kā 1/3 daļu ir jāimportē. Ja pagājuša gadsimta 30. gadu beigās uz 1 iedzīvotāju Latvijā bija 0,4 slaucamās govis, tad pašlaik tikai 0,1, bet pēc iestāšanās ES būs vēl mazāk. Ja XXI gadsimta sakumā subsīdijas uz 1 strādājošo lauksaimniecībā Īrijā ir ap 16 tūkstošiem ASV dolāru, Dānijā ap 14 tūkstošiem, Beļģijā ap 11 tūkstošiem, tad Latvijā uz 1 nodarbināto – tikai zem 0,2 tūkstošiem latu. Ja vēl 1990. gadā Latvijā lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība kopā devā 21,1 % IKP, bet 2002. gadā vairs tikai ap 4,5 %, t. sk. lauksaimniecība tikai 2,5 %, kaut gan strādājošo skaits lauksaimniecībā no visiem 1990. gadā tautsaimniecībā nodarbinātājiem bija 15,4 %, bet 2002. gadā turpat 13 %. No vairāk kā viena miljarda latu negatīvās ārējās tirdzniecības bilances 2002. gadā lauksaimniecības produkcija sastādīja gandrīz 1/5 daļu.

Krasi mainījies produkcijas ražošanas apjoms un patēriņš uz 1 iedzīvotāju. Ja 1990. gadā Latvijā uz 1 iedzīvotāju ražoja 116 kg gaļas kautmasā (1985. gadā – 124 kg), 711 kg piena (1938. gadā – 897 kg un 1985. gadā – 749 kg), 307 olas (1985. gadā – 337), tad 2001. gadā uz 1 iedzīvotāju ražoja tikai 26 kg gaļas, 360 kg piena un 192 olas. Ja 80. gadu beigās uz 1 iedzīvotāju Latvijā patērēja līdz 82 kg gaļas, 480 kg piena un līdz 300 olas, tad pēc 2000. gada patēriņš noslīdējis gaļai līdz 64 kg, pienam zem 300 kg un olām zem 190. Patēriņš samazinājies arī graudiem un zivju produkcijai. Palielinājums ir tikai kartupeļiem un importa augļiem. Tātad pārtikas patēriņš Latvijā pasliktinājies un tuvojies nabadzīgo valstu līmenim. ES noteiktās lauksaimniecības kvotas Latvijā neļaus ražot produkciju līdz optimālam patēriņa līmenim.

Latvijas zemniekiem tiek solītas ievērojamas subsīdijas, kuras 2010. gadā var tuvoties ES valstu līmenim. Tomēr tuvākos gados Latvijai šīs subsīdijas būs tikai daļēji, jo kandidātvalstīm pirmajos gados subsīdijas iedalīs tikai daļējā apjomā no ES valstu vidējā līmeņa. Kā norāda E. Ercmane (Diena, 2003. g. 8. jūlijā), ja pašlaik no valsts budžeta zemniekiem subsīdijās izmaksāja aptuveni 14 miljonus latu, tad pēc iestāšanas ES zemnieki varēs saņemt tikai 17 miljonus latu, bet kopā ar lauku attīstības un dažādu citu fondu līdzekļiem jau 2004. gadā no ES būtu iespējams saņemt pat 85 miljonus latu. Diemžēl tiešais pabalsts lauksaimniekiem 2004. gadā, ja Latvijas budžetā speciāli neizdalīs palīdzību tieši lauksaimniekiem, var būt pat mazāks par 2003. gadā saņemto. Ja šo plānoto atbalstu 2004. gadā salīdzina ar atbalstu lauksaimniecībai 1990. gadā (pie padomju varas), tad jākonstatē, ka tas ir ļoti niecīgs. Tikai meliorācijai vien valsts kapitālieguldījumi pārsniedza 100 miljonus rubļu. Līdzīgi bija dotācijas arī piena un gaļas produkcijai. Tāpat valsts kapitālieguldījumi bija lauku ražošanas ēkām, ceļiem u.c. Līdz ar to jāsecina, ka ES palīdzība lauksaimniecībai būs maza, lai neteiktu niecīga. Bez tam jāatzīmē, ka, ja ES dalībvalstīs lauku infrastruktūra ir kvalitatīvi izveidota, tad Latvijā pat vēl līdz 1990. gadam izveidotā infrastruktūra ir pārsvarā sagrauta. Līdz ar to mazās subsīdijas, salīdzinot tās ar ES veco valstu lielākajām subsīdijām, vēl vairāk veicinās Latvijas lauku salīdzinošo atpalicību no ES līmeņa.

Lauksaimniecības subsidēšana no Latvijas valsts budžeta iespējama gan ES sastāvā, gan ārpus tās. To jau veic un būs jāveic arī nākotnē, lai noturētu Latvijas lauksaimniecības ražošanu vismaz tuvu 50% no 1990. gada līmeņa un vismaz 80-90 % apmērā nodrošinātu Latvijas iedzīvotājus ar vietējo produkciju. Dotāciju apmērs lauksaimniecībai ir atkarīgs no Latvijas tautsaimniecības stāvokļa, jo arī iestājoties ES dotācijas vēl papildus būs jādod no Latvijas budžeta.

Būtiskas izmaiņas notikušas zivsaimniecībā, zivju nozvejā un pārstrādē. Ja līdz 1980. gadam Latvijā strauji palielinājās nozveja un sasniedza 526,2 tūkstošus tonnu (t.i., 0,2 tonnas uz vienu iedzīvotāju), tad pēc 2000. gada nozvejas apjoms nokrities zem 140 tūkstošu tonnām un faktiski ir likvidēta okeānu nozveja. Okeānu zivju patēriņu daļēji kompensējusi brētliņu nozveja, kuras apjoms no 1990. gada pēc 2000. gada palielinājies pat 3 reizes, samazinoties reņģu, lašu, skumbriju un īpaši stavridu nozvejai. Pēdējos 10 gados vairāk nekā divas reizes samazinājusies arī saldūdens nozveja, bet, salīdzinot ar pirmskara līmeni, – pat vairāk kā pieckārt. Sarukusi arī Latvijas dīķsaimniecība. Ja 1990. gadā bija vairāk nekā 10 tūkstoši hektāru (ha) zivju dīķu, tad pēc 2001. gada to ir tikai 4 tūkstoši un daļa no tiem nepilnīgi izmantota. Kaut arī saldūdens zivju, kā arī vēžu patēriņam ir labas noieta iespējas, un zivju dīķus var ierīkot pat vairāk nekā 100 tūkstoš ha platībā, izmantojot pamestās lauksaimniecības zemju platības, saldūdens zivju audzēšana atdzimst lēni. Rezultātā zivsaimniecības un zivju produkcijas īpatsvars IKP samazinājies. Samazinājies arī nodarbināto skaits zvejniecībā. Diemžēl zivju nozveju tuvākā laikā paplašināt nav iespējams, jo Baltijas jūrā ES ierobežo nozvejas apjomu, nosakot nozvejas kvotas, bet tāljūras zvejai nav neieciešamās kuģu flotiles, ieskaitot bāzes kuģus.

Šķietamu attīstību pēc 1990. gada Latvijā ieguvusi mežsaimniecība un mežrūpniecība, jo IKP to īpatsvars, uz citu nozaru samazinājuma fona, ir palielinājies no 1,0 % 1990. gadā līdz 1,6 % pēc 2000. gada. Tomēr kopējais nocirsto koku apjoms, tāpat kā līdz 1990. gadam, arī pēdējos 10 gados svārstās ap 10 miljonu m³ gadā no kopējā 545 miljonu m³ mežaudžu krāju apjoma, t. sk. 276 miljonu m³ valsts mežos. Pēdējos gados samazinās cirtes privātos mežos, bet palielinās valsts mežos. No 3,2 miljoniem kopējās mežu platības pēdējos gados izcērt galvenajā cirtē ap 40-50 tūkstošiem ha, bet kopā ar kopšanas un sanitāro cirti – līdz 140 tūkstošiem ha. Diemžēl intensīvā meža atjaunošana notiek tikai mazāk nekā 1/3 no nocirstās platības un rezultāta vērtīgāko koku sugu īpatsvars samazinās.

Neapstrādātās lauksaimniecībā izmantojamās zemes valstī pakāpeniski apaug ar mežu. Apaugums palielinās vairāk nekā par 10 tūkstošiem ha platībā ik gadus, samazinot lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Diemžēl apaugumos nereti aug mazvērtīgas koku sugas. Koksnes pieaugumu pēdējos gados ievērojami bremzē meliorācijas darbu samazinājums un bebru darbība novadgrāvju un upīšu aizdambēšanā, sekmējot lielu platību pārpurvošanos. Mežu platību kopšanas darbu uzlabošana varētu palielināt koksnes ieguvi pat vairākkārt, diemžēl pēdējos gados tā ir samazinājusies. Arī celulozes un papīrfabriku trūkums pēdējos gados bremzē intensīvāku mežu izmantošanu. Valstī uzkrājušies vairāki miljoni m³ zāģskaidu, bet papīrmalku un mazapstrādātu koksni eksportē ar zemu pievienoto vērtību. Tomēr vājās Latvijas preču konkurētspējas rezultātā Latvijas eksportā koksnes un tās izstrādājumu īpatsvars vidēji ir ap 40 %. Ievērojama loma Latvijas mežiem ir arī ogu un sēņu produkcijas ieguvē, daļu no kuras eksportē. Liela nozīme Latvijas mežiem ir putnu un zvēru medījumu ieguvē, kas dod vairākus procentus no kopējā gaļas patēriņa valstī. Būtiska mežu nozīme ir vides saglabāšanā un gaisa tīrības nodrošināšanā. Ievērojot, ka mežu īpatsvars Latvijā ir daudz lielāks nekā vairumā Eiropas valstu, Latvijai ir potenciālas iespējas palielināt mežu produkcijas apjomus ievērojamā apmērā, bet šīs iespējas tiek nepilnīgi izmantotas valsts institūciju vājās darbības dēļ. Lielais mežu īpatsvars Latvijā, kas tik būtiski veicina eksporta apjomu, ir pelnījis lielāku sabiedrības uzmanību un potenciāli varētu palielināt atdevi vairāk kā 2-3 reizes, bet tam nepieciešamas investīcijas ar atdevi tālākā perspektīvā, kas Latvijas budžetam pašlaik ir neatrisināma problēma.

Ja līdz 1993. gada Latvijas ārējā tirdzniecības bilance bija pozitīva, tad sakarā ar Latvijas lata augsto kursu (kā arī dārgāko elektroenerģiju un naftas produktiem Latvijā, salīdzinot ar Lietuvu, Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju u.c.) tā pakāpeniski kļūst arvien negatīvāka. Ja jau 2002. gadā Latvijas ārējas tirdzniecības bilances negatīvā bilance pārsniedza vienu miljardu latu, tad 2003. gadā tā pārsniegs 1,1 miljardu latu (pusgadā jau sasniedza 0,55 miljardus). Lielu īpatsvaru importā sastāda patēriņa preces: pārtikas, apģērbi, elektrotehnika, skaitļošanas un lauksaimniecības tehnika, ko savulaik ievērojami lielākā apmērā ražoja pašā Latvijā. Analizējot importa un eksporta struktūru, vēl jāievēro, ka lielu eksporta īpatsvaru veido kokmateriāli un papīrmalka, bet importa preces ar augstu pievienoto vērtību. Šajā sakarībā praktiski importa pārsvars pievienotās vērtības izteiksmē ir vēl būtiskāks.

Preču imports Latvijā vēl vairāk samazina Latvijas iedzīvotāju ienākumus. NVS tirgus zaudējums Latvijas tirdzniecības bilanci pasliktināja. Orientācija uz ES tirgu Latvijas maksājumu bilanci ir pasliktinājusi katastrofāli. Latvijas rūpniecības un lauksaimniecības krīze, kura, iestājoties ES, pirmajos gados var vēl padziļināties, attālina Latvijas iespēju sasniegt 1990. gada IKP līmeni un atbilstošu iedzīvotāju dzīves līmeni. Latvijas nesagatavotība brīvajam tirgum radījusi nepārvaramus šķēršļus Latvijas tautsaimniecības atdzimšanai un lielākās Latvijas iedzīvotāju daļas izkļūšanai no nabadzības, pretstatā dažiem procentiem labāk nodrošināto iedzīvotāju un dažiem simtiem superbagāto Latvijas iedzīvotāju. NVS tirgus zaudējums, vāji kontrolētais un nepareizi vadītais rietumu tirgus kavējis Latvijas tautsaimniecības normālu atdzimšanu, un pašreizējā ES prasība ierobežot lauksaimniecību un reizē ar to pārtikas rūpniecību vēl vairāk bremzēs Latvijas tautsaimniecības atdzimšanu.

Līdz 1990. gada sistemātiski tika piešķirtas investīcijas jaunu ceļu būvei – gan valsts automaģistrālēm un arī saimniecībās. Ja katru gadu tika uzbūvēti jauni autoceļi pat līdz 100 km gadā, tad no 1991. gada Latvijā vairs jaunus autoceļus, izņemot nelielos posmus uz Saulkrastiem, Jelgavā u.c., nebūvē. Arī ES projektos Latvijā nav paredzēts būvēt jaunus autoceļus. Ja arī 1990. gadā Latvijā ceļi bija sliktākā kvalitātē nekā ES, tad 12 gadus tos nebūvējot, Latvijas ceļu atpalicība jau sasniedz vismaz 20-30 gadu periodu. Nebūvējot tos arī turpmāk, atpalicība vēl palielināsies. Kopējais autoceļu garums no 1990. gada ir pat samazinājies par 20,3 tūkstošiem kilometru. Ja vēl Rīgas apkārtnē ceļi tiek daudzmaz savesti lietošanas kārtībā, tad attālākajos rajonos ceļu stāvoklis ir kritisks. Sevišķi katastrofāla situācija ir ar viensētu ceļiem. Liela daļa viensētu ceļu ir autotransportam izmantojami tikai vasaras sausākajā periodā. Tas lauku iedzīvotājiem apgrūtina nokļūšanu pagastu vai rajonu centros, bet strādājošiem apgrūtina mobilitāti. Darba vieta nevar atrasties tālu no dzīves vietas. Tas darba devējiem apgrūtina darbaspēka nodrošinātību, bet strādājošiem – liedz iespēju brīvi izvēlēties darba vietu. Ceļu problēma apgrūtina arī stabilu preču un resursu piegādi, paaugstina izdevumus gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem. Ja attīstītās valstīs lielākās ražotnes cenšas izvietot ārpus pilsētas (kur lētāka zeme, brīva iespēja novietot strādājošo automašīnas utt.), tad Latvijā ražotnes nereti ierīko sabiedriskā transporta pieturvietu tuvumā, kas rada citas papildus problēmas. Kopumā jāsecina, ka autoceļu stāvoklis Latvijā būtiski kavē tautsaimniecības attīstību un ceļu attīstības neveicināšana vēl tālāk bremzēs Latvijas attīstību un padziļinās reģionālās atšķirības.

Latvijas rūpniecība ir piedzīvojusi dažādus attīstības posmus. Ja pirms Pirmā pasaules kara Latvija, pārsvarā Rīga, bija viena no attīstītākajiem rūpniecības centriem pasaulē, tad starpkaru posmā rūpniecības intensitāte samazinājās. Pēc Otrā pasaules kara rūpniecība Latvijā attīstījās samērā strauji, lai arī pārsvarā tā bija saistīta ar armijas pasūtījumiem. Pēc 1990. gada Latvijas rūpniecība sabruka. Ar Latvijas valdības veiktiem privatizācijas pasākumiem, nekontrolēto valsts uzņēmumu darbību un izlaupīšanu, kā arī ārvalstu konkurentu ieinteresēto darbību, Latvijas rūpniecība tika sagrauta. XXI gadsimta sākumā Latvijā pārsvarā ir mazi rūpniecības uzņēmumi ar nelielu ražošanas apjomu. Latvijas rūpniecības atdzimšana un uzplaukums Latvijas vadošo institūciju plānos nav paredzēts. XXI gadsimta sākumā rūpniecības apjoms sastāda tikai pusi no 1990. gada apjoma un iekšzemes kopproduktā veido tikai 1/7 daļu pret turpat 1/2 1990. gadā. Praktiski likvidēta kādreiz Latvijā attīstītā autorūpniecība, radiorūpniecība, lauksaimniecības mašīnu rūpniecība, autoelektropiederumu rūpniecība, “Kompresors”, “Alfa” un daudzu citas rūpniecības nozares. Dārgo energoresursu cenu rezultātā un lielas nodokļu nastas dēļ daudzas preces vairs nav ekonomiski izdevīgi ražot. Vienīgo attīstību Latvija ir guvusi koksnes apstrādes un poligrāfiskā rūpniecība.

Ja 1990. gadā Latvijā ražošanas pamatfondu vērtība bija 22,5 miljardi dolāru, kurus pārsvarā veidoja rūpniecība, tad tikai tās saglabāšanai gadā vajadzēja ieguldīt ap 2,8 miljardiem dolāru, jeb periodā no 1991. līdz 2002. gadam – virs 30 miljardiem dolāru. Diemžēl kopējie amortizācijas ieguldījumi šajā periodā bija tikai nepilna desmitā daļa no minimāli nepieciešamā. Rezultātā 2003. gadā kopējā pamatfondu vērtība ir samazinājusies vairāk nekā trīs reizes un kādreiz lielās rūpnīcas stāv pustukšas, ir izsaimniekotas vai izlaupītas. Tās atjaunot reti kad ir izdevīgi vai arī nav iespējams, kā autorūpnīcu Jelgavā, “Alfu” Rīgā, “VEF” Rīgā u.c.

“Alfa” un “VEF” jau pārvērtušās par tirdzniecības objektiem. Šajā sakarā var salīdzināt ar Lietuvu, kur sekmīgi strādā Lietuvas ledusskapju rūpnīca “Snaige”, Šauļu televizoru rūpnīca “Tauras”, Lietuvas ķīmijas kombināti “Ašema” un “Lifosa” u.c., vai Baltkrieviju, kur attīstās elektroniskā rūpnīca “Integrāls” ar 20 tūkstošiem strādājošo, televizoru rūpnīca “Horizonts” u.c. Tātad citās bijušajās sociālisma valstīs rūpnīcas darbojas un attīstās, bet Latvijā tās izzūd un to vietā jaunas nerodas. Arī tuvākos gados rūpniecības atdzimšana ne Latvijas, ne ES projektos nav paredzēta. Niecīgas valsts investīcijas un nelielās ārvalstu investīcijas negarantē sekmīgu rūpniecības attīstību. ES rūpniecības preču lielais klāsts Latvijā neļauj attīstīties Latvijas rūpniecībai. Arī ārvalstu ieguldījumi rūpniecības attīstībai Latvijā nav pietiekoši lieli, jo lielais nodokļu slogs, dārgā elektroenerģija un naftas produkti nerada Latvijā izdevīgus apstākļus rūpniecības attīstībai.

2003. gada 9. jūlijā Ekonomikas ministrs J. Lujāns, iepazīstinot ar viņa vadītās ministrijas ziņojumu par Latvijas tautsaimniecības attīstību (kā to informēja U. Graudiņš “ Lauku avīzē” 10. jūlijā 2003. g.), jau nedaudz pieticīgāk kā dažus mēnešu iepriekš minēja, ka Latvija ES labklājības līmeni sasniegšot pēc 20, bet pirktspējas līmeni – pēc 15 gadiem. Iepriekš ministrs minēja tikai 10 gadu periodu. Diemžēl statistika un tuvākās prognozes norāda uz Latvijas nestabilo stāvokli, salīdzinājumā ar ES dalībvalstīm un ES kandidātvalstīm. Tā 2003. gadā Latvijā ir sagaidāms 8,5 % tekošā konta deficīts pret IKP (U. Graudiņš turpat), kas ir vissliktākais rādītājs starp ES un ES kandidātvalstīm. Arī inflācija pēdējā gada laikā Latvijā palielinājusies un sasniedz 3,7 %. Uzkrātās tiešās ārvalstu investīcijas uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir divkārt mazākas kā Čehijā, Igaunijā u.c. valstīs, pārsniedzot gan Bulgārijas un Rumānijas līmeni. Šo investīciju pieaugumu temps pēdējos gados samazinājies.

Valsts ekonomiskās suverenitātes zaudēšana

Viens no ekonomikas sekmīgas attīstības priekšnosacījumiem ir valsts ekonomiskā suverenitāte. Tas nozīmē, ka visus lēmumus, kas ietekmē ekonomikas attīstību, pieņem nacionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas. Tikai tādā gadījumā iespējama lēmumu atbilstība sabiedrības interesēm. Īpaši nozīmīga ekonomiskā suverenitāte ir tirgus ekonomikas un konkurences apstākļos, jo katrai valstij ir savas, no citām valstīm atšķirīgas, dažkārt pat pretējas intereses. Katra valsts cenšas aizsargāt savu iekšējo tirgu un iegūt arvien jaunus tirgus.

Valstu savienībā, kā likums, notiek ne tikai politiskās varas, bet arī ekonomikas vadības centralizācija. Nacionālās valstis pilnīgi vai daļēji zaudē savu ekonomisko suverenitāti. Latvijas iedzīvotāji labi atceras centralizēto ekonomikas vadību, atrodoties PSRS sastāvā. Republikas attīstības stratēģiju, ko un cik ražot, kam pārdot, noteica PSRS centrālās vadības institūcijas. Pastāvēja centralizētas naudas, banku, nodokļu sistēmas. Centralizēti noteica ražošanas resursu un naudas līdzekļu izlietojumu. Republikas institūciju lēmumus obligāti vajadzēja saskaņot ar centru.

Centralizētas ekonomikas vadības rezultātā no citām republikām Latvijā ieplūda ļoti lielas strādājošo masas. Svešzemju strādnieku pieplūdums, uz militāro vajadzību apmierināšanu orientēta ražošanas nozaru struktūra, protams, neatbilda Latvijas nacionālajām interesēm. Centralizētā lauksaimniecības vadība noveda pie resursu izsīkuma, zemes noplicināšanas, ražošanas efektivitātes krituma.

Sākoties atmodas laikam Latvijā, pirmais uzdevums bija ekonomiskās suverenitātes atgūšana. Nacionāli domājoši ekonomisti apvienojās darba grupās un izstrādāja pirmos likumus, kas paredzēja ekonomiskās patstāvības palielināšanu līdz pilnīgas suverenitātes iegūšanai. Pirmais nozīmīgais pavērsiens ekonomiskās suverenitātes virzienā bija 1990.gada 3. martā pieņemtais likums “Par bankām”. Tas paredzēja nacionālās naudas sistēmas ieviešanu, centrālās bankas dibināšanu un banku sistēmas izveidošanu. Nacionālās naudas sistēma tika uzskatīta par valsts suverenitātes pamatu. Pilnīgi ekonomisko suverenitāti Latvija atguva līdz ar politiskās suverenitāti 1991. gadā. Ekonomiskā neatkarība un patstāvība bija tas objektīvais pamats, kas ļāva Latvijai izveidot tirgus ekonomikas pamatus: ieviest nacionālo naudas sistēmu, izveidot banku sistēmu, nodokļu sistēmu, valsts budžetu, veikt privatizāciju, pārstrukturēt ražošanu.

Cik sekmīgi ir veikts viens vai otrs pārejas perioda posms, bija atkarīgs no subjektīviem faktoriem: konkrētas Saeimas un valdības politiskās gribas un intelektuālām spējām izmantot ekonomisko suverenitāti visas sabiedrības interesēs: darba vietu saglabāšanā un paplašināšanā, tautas labklājības celšanā u.c. Ar nožēlu jākonstatē, ka līdzšinējās varas nav pilnīgi un mērķtiecīgi izmantojušas ekonomisko suverenitāti rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas attīstīšanai, eksporta veicināšanai, valsts budžeta ieņēmumu palielināšanai un efektīvai izlietošanai, izglītības, kultūras un sociālās sfēras atbalstīšanai.

Kas notiks ar ekonomisko suverenitāti, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā? No pirmsiestāšanās sarunām, ES direktīvām un lēmumiem izriet viens nepārprotams secinājums: Latvija savu ekonomisko suverenitāti zaudēs tāpat kā to zaudēja 1941. gada 5. augustā, iestājoties PSRS. Toreiz Latvija savu ekonomisko un arī politisko suverenitāti atdeva varmācīgas okupācijas rezultātā. Tagad to grib atdot labprātīgi, birokrātisko varas aprindu veiktās melīgās propagandas rezultātā.

Kā konkrēti izpaudīsies ekonomiskās suverenitātes zaudēšana un kādas būs sekas?

Samazināsies ekonomiskās attīstības tempi

Viens no galvenajiem valsts ekonomiskās attīstības rādītājiem ir iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju.

2.tabula

IKP uz 1 iedzīvotāju (USD pēc gada vidējā kursa faktiskajās cenās, pēc Pasaules bankas datiem <www.worldbank.org> 16.08.2002)

Saīsinājumi: n.d. - nav datu; ES - Eiropas Savienības valsts; KV - kandidātvalsts.

No tabulas datiem redzams, ka pēdējos desmit gados būtisks IKP pieaugums uz 1 iedzīvotāju ir sasniegts tikai dažās ES dalībvalstīs (Luksemburga. Īrija, Lielbritānija). Vairākumā dalībvalstu minētā rādītāja absolūtais pieaugums, gan vidējais pieauguma temps, ir neliels. Dažās valstīts tas ir pat negatīvs (Zviedrija, Somija, Itālija, Spānija). Austrumeiropas kandidātvalstīs rādītāja pieauguma temps ir bijis daudz straujāks, salīdzinot ar ES dalībvalstīm. Vienīgi Baltijas valstīs pieauguma tempi ir negatīvi, kaut arī kopš 1996. gada rādītājs pakāpeniski pieaug. Visās ES dalībvalstīs, izņemot Īriju un Lielbritāniju, kopš 1996. gada IKP uz vienu iedzīvotāju samazinās. Latvijā šis rādītājs kopš 1996. gada līdz 2000. gadam ir palielinājies par 43,2%.

Sakarā ar to, ka Eiropas Savienībā valda ražošanas attīstību ierobežojoši nosacījumi, kas būs jāievēro arī jaunajām dalībvalstīm, Latvija zaudēs līdzšinējo attīstības tempu. Tā būs spiesta pielāgoties kopējām tendencēm, samazināsies IKP uz vienu iedzīvotāju.

ANO Attīstības programmas pasaules pārskatā par tautas attīstību 2003. gadā valstu vidū ar augstu tautas attīstības indeksu pirmās divas vietas ieņem Norvēģija un Islande – valstis, kuras nav ES dalībvalstis. Tikai 3. vietā ir ES dalībvalsts – Zviedrija.

Jāatsakās no nacionālās valūtas

Latvijai būs jāatsakās no nacionālās valūtas vienības – lata, jāievieš ES kopīgā valūta – eiro. Latvijas Banka tiks iekļauta Eiropas Centrālo banku sistēmā. Monetāro politiku vairs nenoteiks Latvijā, bet to darīs Frankfurtē. Par to, ka Eiropas Centrālās Bankas (ECB) monetārā politika neatbilst Latvijas (arī ES dalībvalstu) interesēm, liecina pēdējie lēmumi par procentu likmju izmaiņām.

Ja valstī ir zems ekonomiskās izaugsmes temps, centrālā banka parasti pazemina procentu likmi. Tā, Anglijas banka (Lielbritānija nav eirozonas locekle), reaģējot uz zemajiem izaugsmes tempiem Lielbritānijā un augsto britu mārciņas kursu, 10. jūlijā samazināja procentu likmes līdz 3,5 procentiem. Arī ASV federālā banka, nolūkā stimulēt ekonomikas izaugsmi, jūnijā procentu likmi samazināja līdz 45 gadu laikā zemākai atzīmei, kaut arī IKP pieauguma temps – 1,6% gadā – ASV ir straujāks nekā ES un Japānā. Eirozonas ekonomikas izaugsmes tempi ir ļoti lēni. Pēc Eirostat datiem, šā gada pirmajā ceturksnī eirozonas ekonomika pieauga tikai par 0,1%. Pieaugums pret iepriekšējā gada attiecīgo periodu bija 0,8%. Situācija britu ekonomikā ir daudz labāka, tās ikgadējais pieaugums pārsniedz 2% līmeni. Eiropas Centrālā Banka, neraugoties uz eirozonas valstu zemajiem ekonomiskās izaugsmes tempiem, nepazemināja procenta likmi. Protams, šāda ECB politika neatbilst arī Latvijas interesēm, kas ieinteresēta ekonomikas straujākā attīstībā.

Daļēji tiks centralizēta nodokļu politika. Eiropas Savienībā tiek saskaņoti netiešie nodokļi, t.i., PVN, akcīzes nodoklis un muitas nodoklis, nosakot minimālās nodokļu likmes, vienādus aplikšanas nosacījumus, atceļot nodokļu atvieglojumus. Eiropas Savienība regulē arī vispārējo nodokļu administrēšanu, nodokļu iekasēšanu. Rezultātā Latvija zaudēs svarīgu ekonomikas attīstības sviru – netiešos nodokļus. Ar netiešo nodokļu likmju un iekasēšanas nosacījumu diferenciāciju valsts patstāvīgi var radīt uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi. Iestājoties ES, Latvija zaudēs šo nozīmīgo instrumentu. Centralizētas nodokļu politikas rezultātā, pieaugot akcīzes nodokļiem, pieaugs cenas alkoholiskiem dzērieniem, cigaretēm, medikamentiem, drukātai produkcijai, bērnu pārtikai, naftas produktiem. Tātad pieaugs inflācija. Šeit arī izpaužas ES ekonomiskās politikas pretrunīgums: no vienas puses, tiek noteikts inflācijas maksimālais līmenis (1,5% no labāko ES dalībvalstu vidējā līmeņa), no otras puses, ar centralizēto nodokļu politiku tiek veicināts inflācijas pieaugums.

Latvijai neizdevīgi finansu un budžeta nosacījumi

Latvijai ES budžetā būs jāiemaksā:

2004. gadā 69 miljoni eiro;

2005. gadā 106 miljoni eiro;

2006. gadā 109 miljoni eiro.

Kopumā trijos gados ES budžetā būs jāiemaksā 284 miljoni eiro jeb 184,6 milj. latu (29. sadaļa). Turpat tiek norādīts, ka Latvija 2004.-2005. gadā no ES budžeta var iegūt 1,6 miljardus eiro. Tikai nekas netiek minēts par nosacījumiem minētās summas saņemšanai (Latvijas līdzfinansējums, projektu atbilstība ES interesēm u.c.). Jāiemaksā ES budžetā būs obligāti, bet iemaksātās naudas saņemšana atpakaļ no ES budžeta būs atkarīga no Latvijas spējām izpildīt ES nosacījumus. Kur Latvija ņems simtus miljonus eiro iemaksāšanai ES budžetā un projektu līdzfinansēšanai? Uz šo jautājumu neviens atbildi nedod. Pirmie simptomi jau parādās, sastādot Latvijas 2004. gada budžetu. Palielinot budžeta izdevumus, neizbēgami pieaugs budžeta deficīts. To savukārt neatļauj ES nosacījumi kandidātvalstīm: budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% IKP. Tātad ES solītā lielā nauda ir tikai spožs māneklis, ar ko pievilināt analītiski nedomājošos un lētticīgos balsotājus.

Kāpēc ES sola lielas naudas summas kandidātvalstīm? Kā iepriekš konstatējām, ES pašlaik pārdzīvo ekonomisko stagnāciju, lejupslīdi, augstu bezdarbu, it īpaši Vācijā. Kāpēc šādos apstākļos ES naudu neiegulda savas ekonomikas attīstībā, bet miljardiem eiro piedāvā kandidātvalstīm? Vai tiešām ES tik ļoti vēlas attīstīt Austrumeiropas valstu ekonomiku un radīt sev konkurenci? Nedrīkstam aizmirst, ka tirgus ekonomikā nekāda labdarība nepastāv. Ir tikai ekonomiskās intereses. Nauda tiek ieguldīta tikai ar mērķi gūt peļņu. Lai ES ekonomika varētu straujāk attīstīties, tai ir nepieciešami jauni tirgi. Ja būs jauni tirgi, pieaugs pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem. Rezultātā attīstīsies ražošana, samazināsies bezdarbs, pieaugs nodokļu ieņēmumi. Kā milzīgu jaunu tirgu saviem ražojumiem ES redz Austrumeiropas un Baltijas valstīs. Tādēļ tām uz līdzdalības pamatiem tiek piedāvātas lielas naudas summas dažādiem projektiem ar nosacījumu, ka saņemto naudu drīkst izlietot mašīnu, iekārtu, tehnoloģiju iepirkšanai tikai ES valstīs. Tādējādi tiek garantēts noiets ES ražotajai produkcijai.

Lai saņemtu ES naudu, ir vajadzīgs saņēmējvalsts līdzfinansējums. Tātad kandidātvalstis ar saviem līdzekļiem arī piedalīsies tirgus paplašināšanā ES dalībvalstu ražojumiem. Taču kandidātvalstu uzņēmumiem ar saviem ražojumiem iekļūt ES tirgū būs ārkārtīgi grūti, daudziem praktiski neiespējami. Tas būs tādēļ, ka ES noteikto standartu ievērošanu prasa lielas papildus izmaksas, kā rezultātā pieaugs ražojumu cenas un tie nespēs konkurēt tirgū. Vārdos tiek sludināts neierobežots tirgus starp visām ES dalībvalstīm, bet faktiski galvenā preču kustība notiks virzienā no rietumiem uz austrumiem. Rezultātā Latvijas mazie uzņēmumi izputēs – ražošanas apjomi samazināsies, bezdarbs pieaugs. Tāda ir ES patiesā ekonomiskā stratēģija, kas aizplīvurota ar it kā labdarības miljardiem. Ne labdarība, bet plēsonība.

Iestājoties ES, Latvijā darbosies Briseles diktētā koptirgus organizācija ar brīvo preču kustību, kvotām un subsīdijām. Brīva preču kustība nozīmē, ka rūpniecības preces, kas ražotas vai importētas vienā no ES dalībvalstīm var brīvi tikt pārdotas jebkurā citā dalībvalstī. Brīvu preču kustību neaizkavē muitas barjeras (tarifi un kvotas) un citi ierobežojumi (sarunu 1. sadaļa). Lauksaimniecības preces brīvā preču kustība skars daļēji, jo ES ietvaros katrai valstij ir noteiktas ražošanas kvotas. Latvijas ražotājiem radīsies grūtības izturēt ārvalstu preču konkurenci. Ražošanas pārkārtošanu atbilstoši ES standartiem prasīs papildus izmaksas, kas savukārt sadārdzinās produkciju.

Cenas, algas, pensijas

Iestājoties ES, cenas vietējā tirgū pieaugs vairāku faktoru darbības rezultātā.

Pašlaik ES cenas ir augstākas nekā Latvijā, it īpaši pārtikas produktiem. Sāksies cenu izlīdzināšanās tendence. Protams, ES cenas nepielāgosies Latvijas cenām, bet Latvijas cenas pielāgosies ES cenām, tātad pieaugs.

Cenas pieaugs nodokļu politikas rezultātā. Paplašinot PVN aplikšanas bāzi, palielinot akcīzes nodokļa likmes, cenas celsies daudzām precēm un pakalpojumiem. Cenas pieaugums degvielai izraisīs cenu celšanos citām precēm un pakalpojumiem.

Cenas celsies ES diktēto ražošanas standartu un nosacījumu ievērošanas rezultātā. Standartu ievērošana prasa lielas papildus izmaksas, kas novedīs pie cenu pieauguma.

Cenas celsies arī eiro ieviešanas rezultātā, par ko liecina pašu ES dalībvalstu nesenā pieredze.

Cenu pieaugums nebūtu bīstams, ja tam sekotu atbilstošs darba algas un pensiju pieaugums. Turklāt, lai celtos tautas labklājība, algām un pensijām jāpieaug straujāk nekā cenām. Ja cenu pieaugums ir skaidri prognozējams, tad algu un pensiju palielināšana ir pilnīgi atstāta kandidātvalsts ziņā. Šī problēma ES neinteresē un tās risināšanā tā neiesaistās. Ņemot vērā prognozējamo ekonomikas attīstības tempu samazināšanos pēc iestāšanās ES, nevar prognozēt būtisku algas un pensiju pieaugumu; tas daudzkārt atpaliks no Vācijas, Luksemburgas un Anglijas līmeņa.

Kāpēc ir iespējams precīzi paredzēt Latvijas iestāšanās ES rezultātus?

Kaut gan profesora Ulda Oša vadītā ekspertu grupa uzskata, ka Latvijai būtu izdevīgi iestāties Eiropas Savienībā, tā tomēr vairākās vietās atzīst, ka pievienošanās sekas nav iespējams skaidri izvērtēt.

Mēs uzskatām, ka šajā jomā ir iespējams dot skaidru nākotnes ainu. Kāpēc? Pasaules un atsevišķu valstu ekonomikas un vēstures pētīšanā ir strādājuši daudzi tūkstoši zinātnieku un viņi detalizēti izanalizējuši saimnieciskās dzīves pieredzi visās valstīs, kuru skaits pārsniedz 230. Jāatzīmē, ka pēc ienākumiem zemeslodes iedzīvotāji dalās divās krasi atšķirīgās daļās. Aptuveni viena sestā daļa jeb tā sauktais "zelta miljards" ir visai turīgi. Bagātajās zemēs caurmērā alga pārsniedz 10 latus stundā, bet pārējā pasaulē iedzīvotāju vairākuma ienākumi ir mazāki par vienu latu dienā un viņi dzīvo ļoti nabadzīgi. Šo krasi atšķirīgo rezultātu un to cēloņu noskaidrošanai ir uzrakstīts milzīgs daudzums grāmatu. Šī pasaules saimnieciskās dzīves pieredze ir tik bagātīga, ka, lai arī ko mēs necenstos izdomāt un īstenot šajā jomā, kaut kas stipri līdzīgs būs jau noticis citās zemēs, un ir zināmi attiecīgie rezultāti. Tas attiecas arī uz starptautiskajām ekonomiskajām attiecībām.

Kā izskatās Latvijas tautsaimniecība uz globālā fona? Ulda Oša vadītā komanda raksturo mūsu situāciju šajā jomā kā diezgan sliktu. Taču viņi pat nemēģina analizēt saimnieciskās katastrofas cēloņus pēc sociālisma sabrukuma. Bet, ja netiek atklāti slimības cēloņi, tad arī nav iespējama sekmīga ārstēšana. Tas ir vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu zeme piedzīvoja tik dziļu saimniecības un dzīves līmeņa kritumu, kāds nekad nav redzēts citās valstīs. Starp citu, Oša kungs, būdams finanšu ministrs Godmaņa valdībā, ir līdzatbildīgs par toreizējās saimnieciskās politikas izstrādāšanu un īstenošanu.

Pāreja no komandekonomikas uz tirgus saimniecību visām pēcsociālistiskajām valstīm radīja nopietnas grūtības. Taču Ķīnai šajā posmā nebija neviena lejupslīdes gada, nekādas šoka terapijas, bet gan cilvēces vēsturē visaugstākie ekonomiskie un dzīves līmeņa kāpinājuma tempi. Tas tāpēc, ka “Padebešu impērijā” jauno necentās celt uz vecā drupām – kā pie mums –, bet pārmaiņas veica lēni un piesardzīgi, lai ražotnes netiktu izpostītas.

Latvijā šajā periodā iedzīvotāju vairākumam svarīgākais bija darba vietu saglabāšana. Taču tas neatbilda topošo jaunbagātnieku interesēm, kas vēlējās gūt ātru un vieglu peļņu par katru cenu. Ja ražotne to nevarēja nodrošināt, tad uzskatīja par izdevīgāku to izlaupīt. Savukārt nekontrolēta ārzemju preču ievešana padarīja stāvus bagātus vairumtirgotājus, vienlaikus izpostot daudzus vietējos uzņēmumus. Un atkal cilvēces vēsturē nav piemēru, kad kāda neatkarīga valsts būtu tik bezatbildīgi atvērusi savas robežas ārzemju precēm, nesaņemot pat līdzvērtīgas iespējas pārdot savus ražojumus citās zemēs. Lai atvērtu svešo zemju tirgus vai sagrābtu attiecīgās izejvielu atradnes, lielvalstis ir bieži izmantojušas ieročus. Oša komandas ziņojumā mūsdienu ekonomikas globalizācijas procesiem ir dots nepārprotami pozitīvs vērtējums, pretēji pasaules zinātnieku atzinumiem, ka šajā situācijā ienākumu starpība starp bagātajiem un nabagajiem turpina palielināties. To ir spiesti atzīt pat starptautisko finanšu institūciju vadītāji. Diemžēl pie mums vēl liela cilvēku daļa dzīvo ilūzijās, tic krāpniekiem, kas apgalvo, ka neierobežota preču, kapitāla un darbaspēka kustība pāri valstu robežām esot vairākuma iedzīvotāju interesēs. Bez šo jautājumu noskaidrošanas mums nav iespējams pieņemt savām interesēm atbilstošu lēmumu par attiecībām ar Eiropas Savienību. Tāpēc sniegsim īsu starptautisko ekonomisko attiecību vēstures apskatu un centīsimies analizēt arī šā procesa pretrunīgos rezultātus mūsdienās.

Kolonizācijas vēsture

Kolonizatori iznīcināja Amerikas pamatiedzīvotāju lielāko daļu. Āfrikas vēsturnieki apgalvo, ka tikai vergu tirdzniecība vien esot "Melnajam kontinentam" laupījusi aptuveni 100 miljonu dzīvību. “Dzīvās preces” tirgoņu zemju autori uzskata, ka upuru skaits varētu būt bijis ap 30 miljoniem, bet arī tas ir drausmīgs skaitlis, pārspējot pat Staļina represiju upurus. Attieksmē pret cilvēka dzīvību rietumu kolonizatori nebija daudz labāki par Maķedonijas Aleksandra karavīriem, huņņiem, vandāļiem, tatāriem-mongoļiem un daudziem citiem svešu zemju izlaupītājiem. Starp citu, arī senajiem romiešiem līdzjūtība pret iekarojamajiem skaitījās amorāla.

Lielvaras nekad nav atturējušās, kad ir bijis iespējams gūt labumu no mazākām un vājākām tautām. Cilvēka daba arī šajā jomā gadu tūkstošu gaitā gandrīz nav mainījusies. Tāpēc ir bezgala naivi cerēt, ka Briselē kāds domātu par mūsu interesēm.

Kolonijas – rietumvalstu bagātības pamats

Francijas ekonomikas vēsturnieks Medisons (Maddison) apgalvo, ka viduslaikos Ķīna un Indija kopā ir devušas pusi no pasaulē saražotā. Toreiz arī Bizantija un Irāna, kā arī Arābu kalifāts savos ziedu laikos, bija virs tā laika Eiropas caurmēra ekonomiskā līmeņa. Salīdzinoši bagātākā Āzija toreiz maz interesējās par nabadzīgo Eiropu. Toties mūsu kontinenta uzņēmīgākie cilvēki meklēja izdevīgāko ceļu uz “brīnumzemēm” Indiju un Ķīnu. Tas arī noveda pie lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem. Viduslaikos un jauno laiku sākumā Eiropā īpaši vērtīgas bija no austrumu un dienvidu zemēm ievestās garšvielas. Toreiz ledusskapju nebija, un šīs garšvielas deva vienīgo iespēju konservēt un ilgstoši uzglabāt lielu pārtikas produktu daļu, kas bija nepieciešama karagājienos un tālos jūras ceļojumos. Šīs pašas vielas bija vienīgie brūču dezinfekcijas līdzekļi, un ja to pietrūka, tad no ievainojumiem mira daudz vairāk cilvēku, nekā krita pašā kaujas laukā. Bez tam, no Āzijas uz mūsu kontinentu pa Lielo Zīda ceļu atceļoja arī daudz greznuma priekšmetu. Eiropa varēja dot pretī tikai mehāniskos pulksteņus un Venēcijā ražotos spoguļus. Ar to bija daudz par maz, lai norēķinātos par Āzijas precēm, un zelts plūda uz austrumiem, radot attiecīgās saimnieciskās sekas. Amerikas kontinenta izlaupīšanas gaitā kolonizatoru rokās nonāca ārkārtīgi daudz dārgmetālu un līdz ar to situācija starptautiskajā tirdzniecībā strauji pārmainījās.

Koloniālisma radītie ekonomiskie stimuli veicināja arī mašīnu izgudrošanu un izmantošanu ražošanā. Tas XIX gadsimtā palielināja darba ražīgumu vērpšanā 200 reizes, aušanā 40 reizes, bet citās nozarēs vismaz 10 reizes. Tā visa rezultātā Rietumeiropas un Ziemeļamerika kļuva gan ekonomiski, gan militāri pārākas par pārējo pasauli, iekaroja to un pārvērta vājākās zemes par kolonijām un puskolonijām. Kļuva iespējams iegūt materiālos labumus no pakļautajām zemēm ar ieroču palīdzību, uzliekot nodevas un nodokļus. Bagātās zemes no iekarotajām teritorijām par velti vai ļoti lēti saņēma daudz pārtikas. Tas atļāva Rietumeiropā daudz iedzīvotāju pārvietot uz pilsētām un nodarbināt tos rūpniecībā. Savukārt kolonijās bez konkurences varēja izdevīgi pārdot fabriku ražojumus, tādā veidā izputinot vietējos amatniekus.

Attīstoties modernajai ražošanai, arvien palielinājās pieprasījums pēc izejvielām – dažādiem metāliem, dabīgā kaučuka, naftas, gāzes u.c. Jau vairākus gadsimtus to galvenās piegādātājas ir koloniālas un pēckoloniālas zemes, šo produkciju atdodot par niecīgu samaksu.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā Rietumeiropā un Ziemeļamerikā strādnieki pakāpeniski sev izcīnīja arvien lielākas algas, sekmīgi streikojot, kā arī izmantojot citas cīņas metodes. Tāpēc arī rūpniecisko ražošanu pakāpeniski pārvieto uz nabadzīgākajām zemēm, kur strādājošajiem maksā aptuveni 100 reizes mazāk nekā "zelta miljarda" valstīs. No tā visa varam secināt, ka Rietumu civilizācijas augstais dzīves līmenis nevarēja tikt sasniegts bez materiālo labumu gūšanas no atpalikušajām Dienvidu zemēm. Bagātās un varenās valstis centīsies šo situāciju saglabāt arī turpmāk, kritiskās situācijās izmantojot arī ieročus, kā tas daudzkārt jau noticis cīņā pret koloniju neatkarības centieniem.

Kompradori

Pēc Otrā Pasaules kara kolonijas atguva politisko neatkarību. Toreiz likās, ka izbeigsies materiālo vērtību pārceļošana no nabadzīgajām dienvidu zemēm pie to iepriekšējiem saimniekiem, kas dzīvoja bagātajos Rietumos. Un tomēr izrādījās, ka šis process turpinās. Kāpēc?

Koloniālisma sākuma periodā baltajiem iekarotājiem šķita, ka tie spēs gūt labumus no pakļautajām zemēm bez vietējo palīdzības. Nezinot attiecīgās valodas, paražas, dzīves veidu, sakautos varēja aplaupīt tikai vienu reizi, bet nevis gūt no tiem ilgstošus un stabilus ienākumus. Tāpēc arī jaunie saimnieki meklēja un atrada sev palīgus no vietējiem iedzīvotājiem, kurus tad arī mēdz dēvēt par kompradoriem. Šis vārds spāņu valodā nozīmē "pircējs". Spānija bija pirmā Eiropas valsts, kas sagrāba milzīgus īpašumus citos kontinentos, un tāpēc arī attiecīgais apzīmējums nāk no šīs valodas.

Kompradori bija ne tikai tirgotāji-starpnieki, kas eiropiešu uzdevumā iepirka no vietējiem iedzīvotājiem mantas, kas Eiropā maksāja dārgi, un savukārt Vecajā pasaulē ražotās stikla krellītes un citus nieciņus dārgi pārdeva iezemiešiem.

Ārkārtīgi karstais tropiskais klimats ir ļoti grūti panesams eiropiešiem. Koloniālajā periodā Indijas iedzīvotāju skaits svārstījās ap 300 miljoniem cilvēku. Britu impērijas uzdevumā šo milzīgo zemi pārvaldīja desmit tūkstoši angļu virsnieku un pieci tūkstoši balto ierēdņu. Āfrikas mazākajās kolonijās toreiz uzturējās daži simti eiropiešu, bet lielākajās – pāris tūkstoši. Šajā situācijā zemākie ierēdņi bija vietējie, tāpat arī ierindas karavīri un policisti. Bez viņu palīdzības nebija iespējams ievākt nodevas un nodokļus. Kad Rietumu zemēs strādnieki izcīnīja lielas algas, tad daudzas ražotnes pārvietoja uz lētā darbaspēka zemēm. Un atkal ārzemju īpašniekiem bija vajadzīgi vietējie pakalpiņi. Šie starpnieki-izpalīgi gan nevarēja dzīvot tik grezni kā viņu saimnieki, bet bija nesalīdzināmi labāk materiāli nodrošināti nekā viņu tautieši. Tāpēc viņi ar savu dzīvi bija apmierināti un, protams, bija kolonizatoru varas galvenais balsts.

20. gadsimta pirmajā pusē Indijas brīvības cīnītājiem radās izcils vadonis – Gandijs – viens no visu laiku gudrākajiem un godīgākajiem politiķiem. Viņš aicināja nelietot spēku pret kolonizatoriem, bet nepirkt angļu preces un nemaksāt nodokļus, bet pats galvenais – panākt, lai iedzīvotāji nicinātu kompradorus, piespiestu tos neklausīt svešzemniekiem, tādā veidā Britu impērijai atņemot reālās iespējas gūt no šīs dienvidu zemes labumus. Londonas varas vīri šajā kritiskajā situācijā izrādījās ļoti viltīgi. Konfliktu turpināšanās gaitā viņi varēja pazaudēt šo starpnieku slāni pavisam, tāpēc arī Anglija 1947. gadā piešķīra Indijai neatkarību, bet bijušajai metropolei izdevās saglabāt kompradoru slāņa ietekmi Dienvidāzijas lielvalstī un joprojām no šīs zemes gūt labumus (gan mazākus nekā koloniālisma periodā).

Daudzas citas kolonijas brīvību izcīnīja ar ieroču palīdzību. Šajā procesā bieži nogalināja kompradorus, ko vietējie iedzīvotāji uzskatīja par nodevējiem. Tā rezultātā Rietumu valstis nonāca pie secinājuma, ka viņiem ir izdevīgāk pašiem piešķirt neatkarību dienvidu un austrumu zemēm, mēģinot nodot varu vietējiem kompradoriem. Tas viņiem daudzās vietās arī izdevās, jo šim slānim jau bija pieredze valsts pārvaldes darbā, viņi bija salīdzinoši izglītoti, daļa pat jau bija mācījusies Rietumu augstskolās. Attiecīgo politisko organizāciju veidošanai pēckoloniālajās zemēs Eiropas valstis deva vajadzīgos līdzekļus un cita veida palīdzību.

Tā visa rezultātā vairumā Āfrikas un Dienvidāzijas zemju šis starpnieku slānis joprojām ir ļoti ietekmīgs. Šajās valstīs iedzīvotāju vairākums dzīvo ļoti nabadzīgi, bet ārzemju saimnieki, kam tur joprojām pieder vērtīgākie uzņēmumi, pelna ļoti labi.

Centrālajā un Dienvidamerikā 20. gadsimtā pēc vietējo vēsturnieku aprēķina esot notikušas 40 revolūcijas. Visas tās bija vērstas pret to iedzīvotāju slāni, kas palīdzēja svešzemniekiem kļūt ļoti bagātiem uz vietējo iedzīvotāju nabadzības rēķina. Taču atšķirībā no Rietumeiropas revolūcijām, asins izliešana daudzās Latīņamerikas zemēs nenoveda pie ražotāju atbrīvošanas no parazītu jūga, kas arī bija mūsu kontinenta bagātākās daļas uzplaukuma priekšnoteikums.

Kompradori Latvijā

Mūsu tauta var pamatoti lepoties ar saviem varoņiem brīvības cīņu vēsturē. Īpaši spilgts šajā ziņā bija periods no 1905. līdz 1920. gadam, kad mūsu labākie ļaudis nežēloja savas dzīvības, lai būtu brīva Latvija. Jānis Čakste un daudzi citi ziedoja personīgo mantu neatkarības kustības vajadzībām.

Diemžēl nav trūcis pakalpiņu svešām varām. Vācu barons Gustavs Manteifelis savos darbos ārkārtīgi cildinoši izsakās par latviešu izcelsmes muižkungiem un vagariem, par to, cik centīgi viņi kalpojuši vāciešiem. Mums netrūka nodevēju ne hitleriskās, ne padomju okupācijas laikos. Taču šajos laikos mūsu iespējas patstāvīgi risināt savas problēmas bija visai ierobežotas.

Pēc formālā PSRS sabrukuma situācija Latvijā krasi mainījās. Mūsu tautas vairākums varēja kļūt par sava likteņa lēmējiem. Tādā gadījumā mēs jau sen dzīvotu plaukstošā valstī, bet tā diemžēl nenotika. Taisni jābrīnās, cik ātri mūsu starpnieki atrada kontaktus ar svešzemju lielbiznesu, izlaupot tautas kopīgi radītās ražotnes. Nelielu Latvijas iedzīvotāju daļu šis process kopā ar korupciju un tirdzniecību ar ārzemju precēm padarījis bagātus, bet iedzīvotāju vairākumam stipri pazeminājies dzīves līmenis. Šie paši cilvēki pašlaik mēģina cilvēkus pārliecināt balsot par Latvijas iesaistīšanu Eiropas Savienībā, kur mierīgi varēs turpināt savu starpniecību starp tautu un ārvalstu kolonizatoriem.

Rietumvalstu peļņas palielināšanas intereses prasa kavēt Trešās pasaules saimniecisko attīstību

Zemnieks Turcijas vidienē par kilogramu tomātu saņem divus santīmus. Arī citās dienvidu zemēs laucinieki saņem mazāk kā vienu desmito daļu no tās cenas, par kādu šo produkciju pārdod mērenajā klimata joslā. Ražotāji, transportētāji un mazumtirdzniecībā strādājošie kopā saņem aptuveni vienu trešdaļu no gala ienākumiem, bet starpnieki kopā apmēram divas trešdaļas. Arī rūpniecībā ir līdzīga aina. Pērkot vairumā pieaugušo velosipēdus Guančžou pilsētā Ķīnas dienvidaustrumos, par tie maksā 27 $ gabalā. Pie mums tos pārdod vairākas reizes dārgāk – pat līdz 300 latiem par vienu braucamo. Vēl mazāku daļu no pārdošanas cenas saņem apavu un apģērbu ražotāji lētā darbaspēka zemēs. Latvijas mēbeļu ražotāji, pārdodami starpniekiem, saņem aptuveni 10-15 % no attiecīgās cenas Rietumeiropas veikalos. Šo uzskaitījumu varētu turpināt.

Šādas peļņas nodrošināšanas priekšnosacījums ir starptautisko vairumtirdzniecības firmu sadarbība ar kompradoriem pirkšanas-pārdošanas tīkla abos galos. Vietējiem vairumtirgotājiem Latvijā un daudzās citās valstīs šie globālie starpnieki piedāvā parakstīt līgumus, ka attiecīgā produkcija tiks pirkta tikai no viņu firmas. Pārkāpuma gadījumā ir jāmaksā milzīgas soda naudas. Pēc šādas vienošanās parakstīšanas nav iespējams pat braukt uz Ķīnu un tur pirkt lētās preces, apejot starpniekus. Toties lielās korporācijas nodrošina saviem palīgiem stabilus ienākumus, kas dažreiz pārsniedz attiecīgās zemes caurmēra ienākumus, un kompradori parasti ar to samierinās, nemaz nesapņojot kļūt par miljardieriem.

Ārvalstu investīcijas - ne vienmēr izdevīgas vietējiem

Koloniālisma periodā iekarotāji no Eiropas sagrāba visdažādākos īpašumu pakļautajās zemēs. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā darbaspēks Rietumu valstīs pakāpeniski kļuva arvien dārgāks, un tāpēc mašinizēto ražošanu pārvietoja uz dienvidu un austrumu zemēm. Arī vietējo bagātnieku vidū bija tādi, kas šādā veidā gribēja pelnīt, taču atļaujas saņemt bija grūti, jo kolonizatori negribēja pieļaut konkurentu rašanos.

Pēc politiskās neatkarības atgūšanas pēckoloniālajās valstīs sākās īpašumu atņemšana ārzemniekiem. Tā pāriešanu valsts rokās sauc par nacionalizāciju. Šādi mēģinājumi bija vairumā Centrāl un Dienvidamerikas zemju – Meksikā, Gvatemalā, Salvadorā, Nikaragvā, Panamā, Venecuēlā, Bolīvijā, Čīlē, Brazīlijā, Argentīnā un vēl dažās citās Latīņamerikas zemēs. Āfrikā šādi pasākumi notika Ēģiptē, Sudānā, Lībijā, Alžīrijā, Etiopijā, Somālijā, Tanzānijā, Zairā, Zimbabvē, Angolā, Mozambikā, Čadā un vairākās citās valstīs. Vairākās zemēs nacionalizēja arī naftas ieguvi. Turklāt vairumā Āzijas zemju atņēma īpašumus bijušajiem kolonizatoriem, sākot no Turcijas un Irānas kontinenta rietumdaļā līdz Ķīnai Tālajos Austrumos.

Bagātās valstis darīja visu iespējamo, lai šo procesu apturētu. Atsauca baltos inženierus un meistarus, vairs nepiegādāja mašīnām rezerves daļas, atteicās pirkt nacionalizēto uzņēmumu produkciju un veica vēl daudzus citus saimnieciskus pasākumus. Tāpat mēģināja uzpirkt augstas amatpersonas. Kad tas viss nedeva cerētos rezultātus, tad organizēja valsts apvērsumus, vai sūtīja uz nepaklausīgajām zemēm savu karaspēku. Cīņa risinājās ar mainīgām sekmēm. Latīņamerikā un Āfrikā galu galā izdevās atgūt vairumu nacionalizēto uzņēmumu, savukārt Āzijas kontinentā pārsvaru guva patrioti, neatkarīgās saimnieciskās attīstības piekritēji. Galu galā stāvoklis stabilizējās, un tagad praktiski visur ir zināmi spēles noteikumi ārvalstu kapitālam. Vairumā valstu tie ir visai izdevīgi svešiniekiem, taču viņiem parasti ir jāmaksā daudz lielāki nodokļi nekā pirms nacionalizācijas procesa sākuma. Šajā situācijā pēdējos 10-15 gados ir tendence iegūt vai uzcelt jaunus uzņēmumus Trešās pasaules zemēs.

Starpnieki pelna ļoti labi, taču rietumniekiem ir jārēķinās ar konkurences iespējām. Lai no tā izvairītos, labākais paņēmiens ir pašam kļūt par ražotnes īpašnieku lētā darbaspēka zemēs, lai citi nevarētu pārtvert attiecīgo produkciju. Ar to nodarbojas gan lielās vairumtirdzniecības firmas, gan arī bagāto zemju milzīgo rūpnīcu īpašnieki. Tehnikas progress mūsdienās ir ārkārtīgi straujš, un Rietumos bieži tiek mainītas ražošanas tehnoloģijas. Šajās valstīs vecajām iekārtām ir tikai metāllūžņu vērtība, taču pārvietojot tās uz lētā darbaspēka zemēm – arī uz Latviju – bieži vien peļņa sanāk pietiekami liela. Lielās firmas, kam pieder sīkāki uzņēmumi citās zemēs, sauc par transnacionālajām korporācijām (TNK). 1990. gadā šādu gigantu visā pasaulē bija 36 600, kuriem piederēja 174 900 uzņēmumi jeb filiāles ārzemēs. 2000. gadā TNK skaits sasniedza jau 63 312, bet tiem piederošo vietējo uzņēmumu skaits bija 821 818. Pēdējos gados attiecīgie skaitļi strauji palielinās. Šo procesu mēdz saukt par globalizāciju.

Taču šo sarežģīto sistēmu nemaz nav tik vienkārši izveidot – ir jārēķinās ar vietējo ražotāju konkurenci. Parasti tirgus ir pārpildīts, un, lai būtu jēga atvērt jaunu ražotni, ir jāiznīcina esošās. Tāpēc arī katras jaunas TNK filiāles veidošanās procesā vienlaikus notiek viena vai vairāku vietējo uzņēmumu bankroti. Lai veiktu vietējā īpašnieka izputināšanu, visbiežāk par ļoti zemām cenām pārdod preces no citām lētā darbaspēka valstīm, kur attiecīgajai TNK jau ir savas filiāles. Ražošanas iespējas pasaulē mūsdienās vairākas reizes pārsniedz maksātspējīgo pieprasījumu, un līdz ar to preču iepludināšana no citām zemēm konkurenta iznīcināšanas nolūkā nesagādā īpašas grūtības. Grūtākā sastāvdaļa šī paņēmiena īstenošanai ir ierobežojumu noņemšana importam. Par to ārvalstu īpašnieki maksā lielus kukuļus vietējai varai - parlamentiem, valdībām, ierēdņiem, muitniekiem u.c. Ja to izdodas izdarīt, tad pārējais ir viegli paveicams. Bieži vien jaunā filiāle atrodas bankrotējušā uzņēmuma telpās, kuras nonāk jaunā īpašnieka rokās. Liela daļa iepriekšējo strādnieku zaudē darbu, jo sakarā ar augstražīgāku mašīnu saņemšanu no ārzemēm vajag mazāk strādājošo. Rezultātā jūtami palielinās bezdarbs, bet peļņas lielākā daļa aiziet uz ārzemēm. Šī sistēma pilnā spēkā darbojas arī mūsdienu Latvijā.

Kad kāda teritorija ar šādiem paņēmieniem ir nonākusi lielo starptautiskā biznesa haizivju kontrolē, tad ar tajā ražotajām lētajām precēm atkal organizē bankrotus citās, vēl ekonomiski neiekarotajās zemēs – pēc tam, kad tur ir atvēries tirgus nekontrolētai ārzemju preču un sveša kapitāla ienākšanai.

Šīs pasākumu sistēmas mērķis ir ne tikai peļņas palielināšana. Ne mazāk svarīgs uzdevums ir iespējamo konkurentu iznīcināšana, kamēr to uzņēmumi vēl ir nelieli. Pasaules saimniecības pieredze pierāda, ka tur, kur Rietumu valstīm tas nav izdevies, tagad ir izveidojušies milzīgi uzņēmumi, kuru preces stipri samazina mūsu kontinenta firmu peļņu. Austrumāzijas zemēs jau ir izveidojušās savas TNK – Japānā, Dienvidkorejā, Taivānā, Honkongā, Singapūrā. Mazākā skaitā šo grandiozo uzņēmumu centri atrodas arī Indijā, Pakistānā, dažās Arābu zemēs, kā arī Latīņamerikas valstīs.

Mūsdienās pasaulē vislielāko peļņu dod zinātnes ietilpīgā ražošana. Taču tās attīstībai pats svarīgākais priekšnosacījums ir izgudrotāji un zinātnieki. Ir noskaidrots, ka tikai 2 % no zinātnē strādājošajiem ir patiesi radošas spējas rast pilnīgi jaunus nestandarta risinājumus. Tāpēc par šiem vērtīgākajiem cilvēkiem notiek cīņa visā pasaulē. Tā kā jebkurā valstī var piedzimt talantīgs cilvēks, bagātākās valstis jau laikus tos mēģina apzināt un aizvilināt pie sevis. Tieši tāpēc domātas arī studiju programmas ārzemēs, no kurienes spējīgākie parasti neatgriežas, bet gan dod savu ieguldījumu vēl straujākai bagāto valstu attīstībai. Pasaules lielākajos zinātnes centros bieži vien cilvēki ar balto ādas krāsu veido mazākumu, bet sevišķi daudz ieceļotāju ir no Āzijas zemēm – ķīnieši, japāņi, korejieši, indieši, arābi u.c. Savukārt tās zemes, no kurām ir aizceļojušas visvērtīgākie cilvēki, nekad nespēs gūt panākumus tajās nozarēs, kas pašlaik dod vislielāko peļņu. Postsocālisma valstīs šis process izpaužas ļoti spilgti – arī mūsdienu Latvijā liela daļa no gaišākajiem prātiem jau strādā ārzemju konkurentu labā.

Kopējais tirgus ir izdevīgs konkurētspējīgiem uzņēmējiem, – Latvijai kaitīgs

Kāpēc Rietumiem ekonomiskās apvienošanās process sākas tikai 20. gs. otrajā pusē un ilgst vairāk nekā 50 gadus?

Starptautiskajiem saimnieciskajiem sakariem ir vairāku gadu tūkstošu ilga vēsture – arī Eiropas kontinentā. Pēc lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem daļai vecās pasaules valstu tālu un svešu zemju iekarošana un izlaupīšana izrādījās izdevīgāka nekā saimniecisko sakaru paplašināšana ar kaimiņu valstīm. Pēc Otrā Pasaules kara kolonijas pakāpeniski ieguva politisko neatkarību un materiālo labumu gūšana no tām kļuva stipri sarežģītāka. Bez tam šajā periodā izveidojās milzīgas ražotnes ar šauru specializāciju, kam pat vidēja lieluma valsts tirgus kļuva par mazu. Jāatzīmē arī, ka toreiz šajā reģionā attīstības līmeņu starpība pamazām samazinājās un katra no Eiropas Savienības jaunajām dalībvalstīm iestāšanās brīdī jau varēja piedāvāt pietiekoši daudz konkurētspējīgas produkcijas kopējā tirgū, lai varētu daudzmaz līdzsvarot importu un eksportu.

Ekonomiskās sadarbības pastiprināšanās process sākās 1951. gadā ar Eiropas Ogļu un tērauda apvienības izveidošanu, kurā piedalījās sešas valstis: Francija, Vācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga. 1957. gadā šīs pašas zemes noslēdza jaunu savstarpējās sadarbības līgumu, jau aptverot vairākas saimniecības jomas, un sāka lēnu, uzmanīgu, pakāpenisku ievedmuitu tarifu samazināšanu, kas ilga vairāk nekā 30 gadus.

Visām šīm valstīm, pat ieskaitot mazo Luksemburgu, jau bija spēcīga, ārzemēs konkurētspējīga rūpniecība. Salīdzinoši mazliet vājāka šajā jomā bija Itālija, taču arī tai jau bija milzīgas ražotnes, kā, piemēram, automobiļu rūpnīcas Fiat un Alfa Romeo. Itālijas priekšrocība šajā laikā bija salīdzinoši lētāks darbaspēks, jo pie viņiem nav ziemas, var iztikt bez apkures un ir attiecīgi nelieli izdevumi apaviem un apģērbam. Siltajās ziemās arī ēst vajag mazāk, un līdz ar to cilvēks var izdzīvot lētāk nekā mērenajā klimata zonā. Bez tam Dienvideiropā aug tādas lauksaimniecības kultūras, kam mūsu klimatiskie apstākļi nav piemēroti. Francijā un Holandē bija atšķirīga lauksaimnieciskā produkcija, ko tās labprāt pārdeva Vācijai un Beļģijai. Tādā veidā šo valstu saimniecības viena otru veiksmīgi papildināja, taču jāatzīmē, ka ārzemju konkurentu ienākšana pastiprināja vājāko uzņēmumu bankrotēšanas tendenci, un ražošana aizvien vairāk koncentrējās lielāko un spēcīgāko uzņēmumu rokās. Līdz ar to šajā procesā bija gan ieguvēji, gan zaudētāji, un pēdējo skaita ziņā bija daudz vairāk.

Šo procesu ar lielu interesi vēroja pārējās Rietumeiropas valstis un nesteidzīgi centās izvērtēt tā plusus un mīnusus. 1973. gadā šai organizācijai pievienojās vēl trīs valstis. Dānija un Lielbritānija jau sen piederēja pie Eiropas attīstītākajām zemēm un, protams, bija konkurētspējīgas jaunajā tirgū. Īrijas rūpniecība bija salīdzinoši mazliet vājāka par vidējo apvienības līmeni, bet tai savukārt bija visspēcīgākā lopkopība un tā spēja pusi no saražotās lauksaimniecības produkcijas pārdot citās Eiropas Savienības valstīs. Pēc ilgāka pārtraukuma, rūpīgas sagatavošanās un mokošām pārdomām ES tika pievienotas trīs Dienvideiropas zemes: 1981. gadā Grieķija, bet 1986. – Spānija un Portugāle. Tām arī bija diezgan daudz konkurētspējīgu rūpnīcu, taču to īpatsvars bija mazāks nekā vecajām dalībvalstīm. Šīm zemēm bija līdzīgas saimnieciskās priekšrocības kā Itālijai, savukārt visām četrām lielus ienākumus deva tūrisms, pat līdz vienai trešdaļai no iekšzemes kopprodukta, un iesaistīšana Savienībā piesaistīja papildus apmeklētājus.

Nevienlīdzīga konkurence

„Nav viegli gulēt vienā gultā kopā ar ziloni,” šos vārdus ir teicis viens no bijušajiem Kanādas premjerministriem attiecībā uz Ziemeļamerikas kopējā tirgus veidošanas problēmām. Ja pat šai ļoti bagātajai un augsti attīstītajai valstij rodas nopietni sarežģījumi, iesaistoties kopējā saimnieciskā sistēmā ar pasaules varenāko ekonomiku, tad kā tad klājas sīkākām valstīm, iestājoties otrajā pasaules saimnieciskajā gigantā – Eiropas Savienībā? Šajā sakarībā par ES paplašināšanas 4. kārtu 1995. gadā, kad tai pievienoja Austriju, Somiju un Zviedriju. Kāpēc šīs ļoti turīgās zemes gaidīja vairāk nekā 30 gadus kopš Savienības tapšanas procesa sākuma un tikai tad nolēma pievienoties šai organizācijai?

Vispirms jāatzīmē, ka šīs valstis samērā īsā laikā ir guvušas izcilus saimnieciskos sasniegumus, nebūdamas nekādā starpvalstu ekonomiskajā apvienībā. 1939. gadā Latvijā iznāca grāmata ar nosaukumu "Latvija starp Eiropas valstīm". Tajā ir dota arī rūpniecības produkcijas izlaide uz vienu iedzīvotāju latos: Lielbritānijai 1777, Zviedrijai 650, bet Somijai – 243 Ls. 1995. gadā šo abu Skandināvijas valstu caurmēra ienākumi jau jūtami pārsniedza gan Lielbritānijas, gan arī visu pārējo Eiropas Savienības veco valstu attiecīgos rādītājus. Lielajās valstīs ir daudz milzīgu uzņēmumu, kuriem ir vajadzīgs arī ļoti apjomīgs tirgus. Bez tam gigantiskas firmas spēj arī pašas radīt citās zemēs savas pārdošanas sistēmas bez starpniekiem, vai arī pa tiešo iekļūt lielveikalu sistēmā, tāpēc arī tās cīnās par savas valsts iestāšanos ES. Savukārt nelielajās valstīs tādu ražošanas milzeņu ir maz, bet Latvijā vispār nav. Savukārt mazajiem uzņēmējiem un zemniekiem izredzes kaut cik apiet starpniekus ir tikai ar kooperatīvu palīdzību, kas arī diemžēl ir Latvijas vājā vieta. Arī ražošanas izmaksas vairumā gadījumu lielajos uzņēmumos ir mazākas, un tie, ielaužoties jaunpievienoto valstu tirgos, piespiež bankrotēt ļoti daudz sīkas firmas. Šo procesu ir pārliecinoši pierādījis ilgais ES paplašināšanās process.

Kāpēc, neskatoties uz šīm problēmām, Somija un Zviedrija pievienojās Savienībai? Mūsdienu pasaulē vislielāko peļņu dod tā sauktās zinātnes ietilpīgās nozares. Un šinī jomā abas zemes ir guvušas izcilus sasniegumus ne tikai mobilo telefonu sfērā, un līdz ar to šīm valstīm vajadzēja uzlabot pārdošanas iespējas Rietumeiropā. Šo Skandināvijas valstu pieredze pierāda, ka iet nežēlīgajā kaujā lielajā tirgū, vienlaikus atverot arī savējo postošajiem prettriecieniem, ir jēga tikai tad, ja ir produkcija, ko lielos apjomos var izdevīgi pārdot citās zemēs. Latvijai tādas diemžēl nav un tuvākajā laikā arī nebūs...

Ieguvēji un zaudētāji ES paplašināšanās rezultātā

Ir samērā neliels iedzīvotāju slānis, kas no šī procesa ir ieguvis ļoti daudz. Tie ir lielo un plaukstošo uzņēmumu īpašnieki un to vadošie darbinieki, kā arī izcili zinātnieki, izgudrotāji un konstruktori. Taču ir jāatzīmē, ka visumā stāvoklis augsti attīstītās zemēs ir uzlabojies arī iedzīvotāju vairākumam. Ražošanai koncentrējoties lielākajos un konkurētspējīgākajos uzņēmumos ar visjaunākajām tehnoloģijām, produkcijas kvalitāte uzlabojas un preces kļūst lētākas. Savukārt labi organizētie strādnieki niknās streiku cīņās spēj panākt algu paaugstināšanu. To mēs varam vērot arī vidējo un sīko uzņēmumu nozarēs, it īpaši apkalpojošajā sfērā.

Protams, šajā procesā ir arī zaudētāji – izputējušie uzņēmēji un bezdarbnieki, kuru skaits paplašināšanās procesa gaitā ievērojami palielinās.

Rietumeiropas valstis šim paplašināšanās procesam ļoti ilgi un rūpīgi gatavojās, nesteidzās ar atbildīgo lēmumu pieņemšanu, kā tas notiek pie mums. Arī katras valsts iekšējais tirgus ārzemju preču konkurencei netika atvērts uzreiz, attiecīgajai valstij iestājoties ES, bet vairāk nekā 30 gadu ilgā periodā, pakāpeniski samazinot ievedmuitas un cita veida ierobežojumus ārvalstu precēm.

Vai Austrumeiropā ražotais ir nepieciešams izvēlīgajiem Rietumiem?

Uzriez sāksim ar skaitļiem. No ES patērētās apstrādājošās produkcijas 65,9 % ir ražoti pašā Rietumeiropā – dārgas un labas preces. Ne pārāk iecienīti ir stipri līdzīgie Ziemeļamerikas ražojumi – 10,4 %. Lēto preču jomā pārliecinoša līdere ir Āzija ar 16,1 %, kuru visvairāk, protams, pārstāv Ķīna. Vāji ar šī kontinenta izstrādājumiem var konkurēt Āfrika – 1,2 %, Tuvējie un Vidējie Austrumi – 0,7 %, un Latīņamerika – 0,8 %. Visa bijušā PSRS teritorija kopā ar Austrumeiropas postsociālisma valstīm, kuru vairums tiek iesaistītas ES, aizņem tikai 4,5 % no ES apstrādājošās rūpniecības tirgus, neskatoties uz to, ka šajā milzīgajā teritorijā dzīvo vairāk iedzīvotāju nekā ES. Kā redzam, šis reģions nevar konkurēt pat ar Āziju lēto preču grupā. To mēs redzam arī Latvijas tirgū.

Savukārt Rietumeiropas ražojumi ir stipri iespiedušies Eiropas postsociālisma valstīs, liekot bankrotēt daudziem vietējiem uzņēmumiem. Tos gan patērē jaunie krievi un līdzīgas iedzīvotāju grupas bijušajā PSRS teritorijā, kuru maku biezums ir visai iespaidīgs.

Ko tad Rietumi labprāt pērk no bijušās Padomju Savienības teritorijas? Tās ir lētās izejvielas, jeb iegūstošās rūpniecības produkcija – nafta, gāze, metāli, koksne u.c., kuru eksportēšana, protams, ir neizdevīga.

5–6% muitas nodokļa noņemšana gadījumā, ja iestāsimies ES, neko būtiski nemainīs. Joprojām no mums pirks maz un tikai tad, ja mēs pārdosim ļoti lēti.

Bet tagad salīdzinājumam ASV pircēju gaume. No Kanādas lielvalsts ieved 16,1 % apstrādājošās rūpniecības produkcijas, bet no Rietumeiropas – 21,1%. Atšķirībā no ES, tur ir ārkārtīgi iecienītas Āzijas preces – 45,1 % no visa importa – un Latīņamerikas ne visai dārgie ražojumi – 14,7 %. No Eiropas postsociālistiskajām valstīm līdzīga rakstura produkcija tiek importēta tikai 1 % apmērā.

Šeit nepieciešams vēl viens komentārs. Apskatītie dati nebūt neliecina par to, ka Rietumeiropas iedzīvotāji visvairāk patērētu savu produkciju. Šie procenti norāda tikai to, kā sadalās nauda par no dažādiem reģioniem iepirktajām precēm. 100 visvairāk lietoto mantu vidū pārsvarā tiek pirktas Āzijas preces, taču to ārkārtīgā lētuma dēļ par tām samaksātais naudas apjoms ir daudz mazāks nekā par dārgajām vietējām precēm. Piemēram, ES ražoto apavu un apģērbu cenas vairāk nekā 10 reizes pārsniedz to naudu, kas jāmaksā par Tālo Austrumu zemju produkciju šajā jomā.

Komandekonomikas: PSRS, ES un citas

Pirms liktenīgās balsošanas brīža mums ir lietderīgi uzzināt par pārējām starpvalstu ekonomiskajām apvienībām. Pati nozīmīgākā no tām saucas Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības asociācija – saīsināti no angļu valodas pirmajiem burtiem – NAFTA. Tajā piedalās pasaules bagātākā valsts ASV ar 289 miljoniem iedzīvotāju, turīgā Kanāda – 31 miljons cilvēku, un Meksika – valsts ar vidēju attīstības līmeni un 103 miljoniem iedzīvotāju. Kā šeit spēj sadzīvot 3 ekonomisko iespēju ziņā diezgan atšķirīgas valstis? Vispirms jāatzīmē, ka abas kaimiņvalstis ir spējušas visai labi iekārtoties “lielā ziloņa” tirgū. 2000. gadā Kanāda pārdeva ASV preces 230,8 miljardu dolāru vērtībā, bet ieveda no turienes tikai par 178,9 miljardiem. Arī Meksika spēja pārdot lielā ziemeļu kaimiņa teritorijā savu produkciju 135,9 miljardu vērtībā, bet no turienes importēja tikai par 111,3 miljardiem. Šī Centrālamerikas zeme iestājās minētajā asociācijā tikai tad, kad tās eksports uz ASV pārsniedza importu no šīs zemes.

Kā šai valstij tas izdevās? Meksika pārdod visai daudz naftas, ko labprāt pērk ASV. Bez tam šī zeme ir viena no lētā darbaspēka valstīm un arī tā savu produkciju cenšas pārdot izcili bagātajam kaimiņam. Taču šajā jomā Meksikai ir ļoti spēcīgi konkurenti no Āzijas zemēm, it īpaši Ķīna. Atrodoties kopējā brīvās tirdzniecības zonā ar ASV, Meksikai par savām precēm muita nav jāmaksā, bet tiem, kas ved savus ražojumus pāri Klusajam okeānam – ir jāmaksā. Bez tam Meksikā jau ir daudz milzīgu uzņēmumu, kuru apjomu dēļ to produkcija ir stipri lētāka. Ja salīdzinām šīs Latīņamerikas zemes iespējas ar Latviju, tad jāatzīmē, ka iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju – 6210 dolāru gadā Meksikai ir gandrīz 2 reizes lielāks nekā pie mums, bet karstā klimata apstākļos pie viņiem cilvēks var izdzīvot daudz lētāk. Kopīgais mums abiem ir krasā ienākumu atšķirība starp bagātajiem un trūcīgajiem. Taču, atšķirībā no PSRS un ES, NAFTA sistēmā ekonomika netiek komandēta no viena centra un attiecīgi no uzņēmējiem neprasa visādu noteikumu izpildīšanu, kas izmaksā ļoti dārgi un bieži noved pie bankrotiem.

Kas attiecas uz pārējo Latīņameriku, tad tur jau vairāk nekā 20 gadu ilgā periodā veidojās vēl 3 reģionālās ekonomiskās apvienības, kurās piedalās valstis ar stipri līdzīgiem ekonomiskās attīstības līmeņiem un konkurences iespējām. Taču arī tur šis process risinās ļoti uzmanīgi un piesardzīgi, baidoties no tā, ka kaimiņvalstu uzņēmēju konkurence izraisīs bankrotu vilni un palielinās bezdarbu, kas Amerikas kontinenta dienvidu daļā ir visai liels. Tur nav mēģinājumu vadīt attiecīgo apvienību ekonomiku no viena centra. Ir notikusi tikai pakāpeniska savstarpēja muitas tarifu samazināšana ilgā laika periodā, līdz pat to pilnīgai atcelšanai. Atšķirībā no mums, salīdzinoši gudrākās Latīņamerikas zemes kategoriski atsakās pakļaut savu valstu saimniecību ārzemju diktātam, paturot iespējas pašiem izlemt ekonomiskos jautājumus.

Vai mums atradīsies vieta izredzēto klubā?

Rietumeiropa savu lielo konkurētspēju un prasmi ražot labas preces ir sasniegusi vairāku gadu simteņu gaitā nežēlīgā iekšējā un ārējā konkurencē. Arī strādnieki augstās algas ir sasnieguši aptuveni pusotra gadu simteņa laikā ilgās, niknās un dažkārt arī asiņainās cīņās. Cerēt, ka mums to visu izdosies paveikt samērā īsā laikā, ir vairāk nekā naivi. Jo vairāk tāpēc, ka bagātajām zemēm jauni konkurenti nav vajadzīgi, bet gan tie, kas lēti strādā viņu labā. Tāpēc arī ES veterāni savās attiecībās ar jaunajām dalībniecēm centīsies izmantot tos pašus paņēmienus, ar kuriem šīs valstis ir guvušas milzīgus labumus no kolonijām un pēckoloniālajām zemēm. Lai zinātu, kas mūs sagaida nākotnē, ja iestāsimies ES, ir kaut vai ļoti īsi jāiepazīstas ar atpalikušo zemju aplaupīšanas paņēmieniem cilvēces vēsturē.

Ko ES vēlas no jaunajām dalībvalstīm? Kāpēc tas, kas viņiem ir izdevīgi, mums ir slikti?

Rietumu valstu saimnieciskā politika postsociālisma valstīs maz atšķiras no tiem paņēmieniem, kas viņiem jau ilgi dod lielu peļņu trešās pasaules zemēs. Un tomēr šeit ir zināmas atšķirības. Mūsu reģionā lielais bizness par svarīgāko uzdevumu uzskata vietējo konkurentu iznīcināšanu. Sociālistiskā Ķīna pāreju uz tirgus ekonomiku sāka 1979. gadā, aptuveni desmit gadus ātrāk nekā pie mums. Tālo Austrumu lielvalstī ekonomisko reformu periodā nebija neviena lejupslīdes gada, nekādas šoka terapijas. Gluži otrādi – šajā periodā pie viņiem tika sasniegti visstraujākie ekonomiskās attīstības un dzīves līmeņa kāpuma tempi cilvēces vēsturē. Ķīna ir kļuvusi ļoti biedējošs konkurents pasaules tirgū, it īpaši tām TNK filiālēm, kas atrodas citās lētā darbaspēka zemēs. Rietumu lielā biznesa svarīgākais uzdevums ir nepieļaut līdzīgas situācijas veidošanos Eiropas postsociālisma zemēs. Turklāt jāatzīmē, ka mūsu reģionā bija daudz labvēlīgāki apstākļi ekonomiskajam uzplaukumam nekā Ķīnā pārejas perioda sākumā. Latvijā bija daudz mašinizētāka ražošana un stipri izglītotāki cilvēki. Citās Eiropas pēcsociālisma zemēs bija arī visai daudz derīgo izrakteņu, kas pietrūkst Ķīnai.

Šo uzdevumu – vietējo konkurentu iznīcināšanu – Rietumu kapitālam vissekmīgāk izdevās veikt tieši Latvijā. Pārējās pēcsociālistiskās zemes, pat Krievija un Baltkrievija, daudz labāk nosargāja savas ražotnes. Polijā, Ungārijā, Čehijā, Slovākijā un dažās citās agrāk PSRS pakļautajās zemēs daudz mazāk ir izšķērdēts jaunbagātnieku dzīves veida uzturēšanai, bet daudz vairāk ieguldīts tautsaimniecības attīstībā. Līdz ar to šo valstu stāvoklis, iestājoties ES, nebūtu tik bēdīgs kā pie mums.

Gandrīz visā pasaulē bijušos kolonizatorus neieredz. Ķīnā šajā sakarībā ir nomainījušies pat lamuvārdi. Agrāk tie bija saistīti galvenokārt ar dzīvnieku pasauli, tagad to vietā lieto apzīmējumus "aizjūras velns" un tamlīdzīgus. Pie viņiem skaidro, ka visi labie cilvēki ir ar tumšām acīm, bet zilacainie ir nelieši. Šādos apstākļos ārzemju uzņēmējiem nav viegli darboties Dienvidu un Austrumu zemēs. Savukārt mūsu reģionā Rietumu pasauli uztver kā atbrīvotāju no PSRS kundzības, kā neatkarības garantu. Bez tam mums jau piemirsusies koloniālā aplaupīšana Rietumu izpildījumā, un mēs diemžēl neapjēdzam, kādas katastrofālas sekas būs nekontrolētam importam, īpašuma pārejai svešzemnieku rokās un ekonomiskās neatkarības zaudēšanai, kad visus svarīgākos ekonomiskos lēmumus pieņems Briselē. Šādos apstākļos Rietumu biznesam ir ārkārtīgi ērti pie mums darboties, turklāt ražotnes Austrumeiropā var nopirkt 10 reizes lētāk nekā pēckoloniālājās zemēs. Ļoti svarīgi ir tas, ka pasaulē pašlaik ir vairāk brīvu naudas līdzekļu, nekā to ieguldīšanas iespēju, kas veicina īpašumu uzpirkšanu bez nodoma uzsākt tūlītējas saimnieciskas aktivitātes. Šinī ziņā īpaši aktīvi ir apšaubāmas izcelsmes naudas īpašnieki. Arī Latvijā ir daudz piemēru, kur ārvalstnieki ir nopirkuši kādu vērtīgu ēku vai ko citu, bet nesteidzas to saimnieciski izmantot.

Pašlaik pasaulē ir pārāk daudz ražotņu, taču palaikam starp transnacionālo korporāciju īpašniekiem un vietējiem strādniekiem notiek asi konflikti, kas visvairāk raksturīgi Latīņamerikas un Dienvidaustrumāzijas zemēm. Šādos gadījumos ir ļoti derīgas rezerves ražotnes, kuras var iedarbināt tajās situācijās, kad konfliktu dēļ saimnieciskā darbība apstājas citās valstīs. Pašlaik Ķīna ir lielākais lētās produkcijas ražotājs pasaulē, un šajā procesā piedalās arī ārvalstu īpašnieki. Ķīna seko citu attīstītāko Austrumāzijas valstu piemēram, kas arī sākumā bija lētā darbaspēka zemes, bet laika gaitā pārgāja uz vērtīgākas un dārgākas produkcijas ražošanu. Bez tam, saimnieciski nostiprinoties, samazinās nepieciešamība pēc ārvalstu kapitāla, kas pasliktina tā darbības nosacījumus Ķīnā. Šādā situācijā kāda daļa no lētās ražošanas tiks pārcelta uz Austrumeiropas zemēm, taču tā ir tālākas nākotnes perspektīva. Mūsu klimatiskajos apstākļos strādājošajam ir jāmaksā vismaz trīs reizes vairāk kā dienvidos, jo citādi viņš nevar izdzīvot. Tāpēc nevajadzētu domāt, ka nopirktajās ražotnēs īpašnieki no Rietumiem tūlīt sāks produkcijas izlaidi – līdzīgi kā citur, arī šie būs rezerves uzņēmumi, kas laiku pa laikam strādās, bet tad atkal apturēs ražošanu. Visa tā rezultātā bezdarbs Latvijā pieaugs.

Pēc iesaistīšanas ES ražot kļūtu vēl neizdevīgāk

Pat eirooptimisti ir spiesti atzīt, ka, iestājoties ES, stipri celtos cenas elektrībai, degvielai, gāzei un metāliem, kurus mēs pašlaik lēti varam nopirkt no Krievijas un Ukrainas. ES šādu iespēju vairs nebūs. Bez tam palielināsies ievedmuita no Āzijas ievestajām plaša patēriņa precēm, ko lieto liela daļa iedzīvotāju. Tas viss novedīs arī pie komunālo pakalpojumu sadārdzināšanās. Dzīves dārdzībai augot, uzņēmējiem būs jāpalielina algas strādājošajiem. Ievedmuitas ES pašlaik caurmērā ir 5–6 % no pārdodamās preces vērtības, bet ražošanas sadārdzinājums būs daudz lielāks. Rezultātā Latvijas uzņēmējiem Eiropas Savienībā būtu vēl grūtāk konkurēt, turklāt dalība ES apgrūtinātu mūsu preču pārdošanu Austrumu virzienā, jo nāktos atteikties no pašlaik abpusēji izdevīgiem tirdzniecības līgumiem.

Valdības uzņemtās saistības – neskaidras

Daudzi cilvēki sūdzas par to, ka viņiem nav pietiekošas informācijas par to, kādas pārmaiņas Latvijai nestu iekļaušanās ES. Līguma par iesaistīšanu ES 5 800 lapaspušu biezo dokumentu saturu pārzina tikai nedaudzi cilvēki Latvijā. Ilgu laiku šis materiāls vispār nebija pieejams vienkāršajam cilvēkam. Šo līgumu izstrādāšanā no Latvijas puses piedalījās tikai tie cilvēki, kas pārstāv tās nelielās iedzīvotāju grupas intereses, kam ir izdevīga pievienošanās Briseles komandētajai saimnieciskajai sistēmai. Tas ir tas pats cilvēku slānis, kas pēc Latvijas neatkarības formālās atgūšanas, izlaupot mūsu ražotnes un tirgojoties ar ārzemju precēm, īsā laikā kļuva bagāts, bet liela iedzīvotāju daļa tā visa rezultātā palika bez darba. Tomēr jāatzīmē, ka šī dokumenta galvenie autori ir ārkārtīgi pieredzējušie Briseles speciālisti, kas zina, kādā veidā lielās ārzemju firmas var gūt labumus no jaunpienācējiem. Spriežot pat pēc visai nepilnīgās informācijas mūsu masu saziņas līdzekļos, ir skaidrs, ka būs jāpilda ļoti daudzas prasības, kuras mūsu uzņēmējiem nebūs pa spēkam izpildīt. Līdz ar to viņu ražotnes vai nu bankrotēs, vai nonāks ārzemnieku rokās. Tieši tāds nolūks ir transnacionālajām korporācijām, kas vēlas nostiprināt savas pozīcijas jaunajās dalībvalstīs. Turklāt šī nav pēdējās ES paplašināšanās kārta – tiek runāts par Bulgārijas, Rumānijas, Turcijas, Serbijas, Horvātijas, Albānijas un pat Krievijas iesaistīšanu šajā apvienībā. Šinī ziņā mēs neko nevaram nogulēt. Gluži otrādi – mums būtu ļoti pamācoši paskatīties kā klāsies jaunajām ES dalībniecēm, un tikai tad izdarīt galīgo secinājumu.

Izstāšanās no ES – praktiski neiespējama

Šajā ziņā vēl juridiskas skaidrības nav, bet, pat ja tāda iespēja tiks paredzēta, tad to īstenot būs ļoti grūti. Starp citu, savā laikā teorētiski bija iespējams izstāties no Padomju Savienības, tikai to izdevās izdarīt šīs lielvalsts sabrukuma gaitā. Atrodoties ES, Latvijas iedzīvotājiem piederētu aizvien mazāk īpašumu savā zemē. Svešzemnieku tiesības šajā jomā pie mums tiktu aizvien vairāk nostiprinātas, un atgūt šos īpašumus būtu ļoti sarežģīti. Valstīs, kas nedarbojas ekonomiskās savienībās, valdības var pašas ievērojami mainīt likumdošanu attiecībā uz ārvalstu īpašumiem, dažkārt pat radot apstākļus, kas svešos rosina aiziet no attiecīgās teritorijas. Bijušajām kolonijām un puskolonijām šinī ziņā jau ir milzīga pieredze konfliktu situācijās ar lielā biznesa pārstāvjiem, un tāpēc šīs zemes nestājas nekādās savienībās, kas varētu ierobežot to tiesības pieņemt svarīgākos saimnieciskos lēmumus. Mums šādas rīcības brīvības Eiropas Savienībā nebūtu – par katru noslēgtā līguma pārkāpumu būtu jāmaksā iespaidīgas soda naudas.

Latvijas iesaistīšana ES atvieglos imigrāciju no Krievijas

Pie mums vēl daudzi domā Aukstā kara kategorijās, kad Padomju Savienība un Rietumi bija ienaidnieki. Pašlaik pasaule ir kļuvusi pavisam citāda. Attiecības starp Krieviju un lielāko daļu Rietumeiropas valstu ir daudz labākas nekā starp valstīm Atlantijas okeāna dažādās pusēs. Bagātās zemes ir konkurentes savstarpējā cīņā par dārgās produkcijas pārdošanu, izejvielu iepirkšanu un lētā darbaspēka izmantošanu citos reģionos. Starp Krieviju un Rietumeiropu šādas konkurences nav, jo to ekonomikas viena otru papildina. Krievijā ir lielākās izejvielu bagātības pasaulē, bet tās ir ļoti vajadzīgas attīstītajām zemēm. Tā rezultātā saimnieciskie sakari starp šiem reģioniem paplašinās. Iznākumā robeža starp ES un Krieviju kļūs arvien mazāk jūtama. Abās pusēs jau tiek apspriesti projekti par cilvēku brīvu pārvietošanos starp Krieviju un ES. Šinī sakarībā tiek minēts 2007.gads. Kad attiecīgais lēmums tiks pieņemts, pašlaik ir grūti paredzēt, taču tas, agrāk vai vēlāk, notiks.

Rietumeiropa noveco, arī pie viņiem bērnu dzimst maz. Tāpēc arī tur ir nepieciešams papildus darbaspēks. Dzīve ir pierādījusi, ka izmantot lēto darbaspēku no Dienvidu un Austrumu zemēm ir visai sarežģīti: attiecībās starp ļoti atšķirīgu civilizāciju ļaudīm bieži rodas ļoti nepatīkami konflikti. Aizbraukt strādāt uz kontinenta bagātāko daļu vēlas arī cilvēki no jaunpienācējzemēm, taču lielā biznesa pārstāvji nav ieinteresēti atstāt mūsu reģionu bez darbaspēka. Šajā ziņā Krievijas iedzīvotāji ir izdevīgi, jo tie ir visai pieticīgi algu un dzīves apstākļu ziņā. Ja būsim ES, tad pēc kāda laika Krievijas ieceļotāji atkal varēs brīvi ieceļot un apmesties Latvijā. Bez tam Latvijā risinās īpašnieku maiņas process. Nesenā pagātnē ražotnes piederēja valstij, tad tās privatizēja varai tuvu stāvoši cilvēki, pēcāk tās pārdeva Rietumu bagātniekiem, bet tie savukārt – ar labu peļņu – „jaunajiem krieviem”. Pēdējie pirkšanas jautājumā ir vismazāk izvēlīgi un tiem ir arī liels daudzums brīvu līdzekļu, kurus tie nezina kur ieguldīt. Atrodoties ES ietvaros, mums šo pārdošanas un pirkšanas procesu nekādi nebūs iespējams kontrolēt, līdz ar to tas būtu tikai laika jautājums un Latvija reāli piederētu minētajiem jaunbagātniekiem. Mūsu valsts teritorija viņus ļoti apmierina tuvuma dēļ, kā arī tāpēc, ka šeit jau dzīvo daudz viņu tautiešu. Gribēdami uzlabot attiecības ar ASV, lietuvieši lēti pārdeva Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmumu mazpazīstamai amerikāņu firmai, bet tā daudz dārgāk šo ražotni pārdeva Krievijas uzņēmumiem. Tādu piemēru Baltijā ir daudz.

Krievija militāri vairs neapdraud Latvijas neatkarību

Pie mums parasti uzskata, ka ārpolitika tiek veidota atbilstoši valstu interesēm. Taču visās zemēs un visos laikos varas vīri vienmēr pirmajā vietā ir likuši personīgo izdevīgumu. Kad PSRS okupēja Čehoslovākiju vai Afganistānu, tad visā pasaulē radās sašutums un Kremļa varasvīrus ļoti asi kritizēja. Tika pat atcelti daudzi svarīgi starptautiski pasākumi. Vairākas valstis 1980.gadā boikotēja Maskavas olimpiādi.

Latvijas ekonomika ir aptuveni 1000 reižu mazāka par ES kopējo saimniecību un apmēram 50 reižu mazāka par Krievijas ekonomiku. Tādēļ Latvija nav īpaši nozīmīga ne Rietumiem, ne Austrumiem. Pašlaik Krievijas prezidentu un citas amatpersonas ļoti laipni uzņem citās valstīs. Krievija ir kļuvusi arī par pasaulē noteicošā „astotnieka” pilntiesīgu locekli. Minēto, sev ļoti izdevīgo situāciju ne Kremļa tagadējie, ne arī nākamie saimnieki nevēlēsies izjaukt, okupējot Latviju.

Krievijas ietekmīgajam jaunbagātnieku slānim ir vajadzīga visai droša un izdevīga vieta, kur varētu noguldīt un ieguldīt dažādas izcelsmes līdzekļus. Rietumu pasaulē pastiprinās cīņa pret netīrās naudas atmazgāšanu, un bankas gan Šveicē, gan ASV, gan dažās citās zemēs ir nodevušas atklātībai apšaubāmas izcelsmes līdzekļus, kas ir nākuši no Krievijas. Ir izteikti pieņēmumi, ka caur Latviju gada laikā tiek pārskaitīti vai šeit noguldīti vairāki desmiti miljardi dolāru no vairākām zemēm, kas atrodas uz Austrumiem un Dienvidiem no Latvijas. Šī summa vairākkārt pārsniedz Latvijas budžeta ieņēmumu daļu. No šīm finanšu darbībām arī Latvijas uzņēmējiem tiek lieli ienākumi. Pašlaik Latvijas imports par vairāk nekā miljardu latu pārsniedz eksportu. Šai summai vēl jāpieskaita kontrabandas apjomi. Rezultātā no Latvijas aiziet daudz vairāk līdzekļu nekā likumīgi šeit ienāk. To līdzsvaro no Austrumiem ienākusī nauda, līdz ar to šī situācija mums ir divkārt izdevīga: pirmkārt, Krievijas valdošais slānis ir ieinteresēts šīs naudas glabātuves pastāvēšanā – viņiem ir nepieciešama neatkarīga Latvija, otrkārt, bez šiem līdzekļiem Latvijas tautsaimniecība būtu pilnīgi sabrukusi.

Treškārt: Krievijas jaunbagātniekiem nav nekādas vajadzības censties organizēt Latvijas okupāciju, jo viņi tāpat jau šeit ir ārkārtīgi ietekmīgi un viņu saimnieciskā loma nākotnē turpinās palielināties.

Kas jāmaina Latvijā?

Eirooptimisti piedāvā mums izvēli starp divām nederīgām situācijām – pašreizējo Latvijas tautsaimniecības politiku vai pakļaušanos Brieseles diktātam. Arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pie mums kā vienīgie iespējamie tika pretstatīti divi nederīgi varianti: PSRS tipa sociālisms vai kapitālisms vispār, kurš Latvijā tika īstenots tā sliktākajā variantā. Reālā izvēle tomēr ir daudz plašāka. Mūsdienu pasauli varam sadalīt vismaz trijās krasi atšķirīgās daļās. Rietumu jeb transatlantiskā civilizācija ir kļuvusi bagāta vairāku gadsimtu gaitā. Otrā ir lielākā pasaules daļa, kuras iedzīvotāju vairākums joprojām dzīvo nabadzīgi. Taču vēl ir Austrumāzijas zemes, kas vēl pirms dažiem gadu desmitiem bija ļoti trūcīgas, bet cilvēka pusmūža laikā jau ir stipri pietuvojušās Rietumu bagātības līmenim. Tāpēc arī Latvijā visvairāk būtu ieteicams mācīties tieši no šī reģiona pieredzes.

Austrumāzijas valstu pieredze

Pēc iespējas mazāk pārdot īpašumus ārzemniekiem.

Japānu divreiz okupēja svešzemnieki. Pirmo reizi 19.gs. 50. gados. Toreiz Japānai ar grūtībām izdevās saglabāt savu neatkarību laika posmā, kad gandrīz visas Āzijas un Āfrikas zemes kļuva par kolonijām vai puskolonijām. 19.gs. beigās Japānai izdevās atjaunot kontroli pār savu ārējo tirdzniecību un izveidot tiem laikiem labu rūpniecību. Rezultātā Japāna kļuva arī militāri spēcīga un kopā ar Eiropas valstīm piedalījās Ķīnas aplaupīšanā. Sekojošajā pusgadsimtā svešu zemju iekarošana kļuva par Japānas ārpolitikas galveno mērķi, taču tas beidzās ar katastrofu – zaudējumu II Pasaules karā. Vērtīgākās ražotnes tika sabombardētas, bet 1945.gada augustā Japānu okupēja ASV karaspēks.

Tika mēģināts padarīt Japānu par koloniju. Šajā nolūkā amerikāņu firmas vispirms vēlējās nopirkt vietējos uzņēmumus. Aplaupot Ķīnu, japāņi bija sapratuši, kādas traģiskas sekas ir tad, ja vērtīgākie īpašumi pāriet svešzemnieku rokās. Amerikāņi solīja atvest rūpnīcu iekārtas sagrautajām rūpnīcām, taču japāņi kategoriski atteicās pārdot savus uzņēmumus. Tika draudēts tos atņemt ar varu, savukārt japāņi paziņoja, ka nestrādās svešzemnieku labā. Situācija ārkārtīgi saasinājās. Japāņus izglāba Aukstais karš. 1948. gadā komunisti guva izšķirošo pārsvaru pilsoņu karā Ķīnā, bet 1949. gadā jaunā vara padzina no Ķīnas ārzemniekus. 1950.gadā komunistiskā Ziemeļkoreja iebruka pussalas dienvidu daļā. Sekmes bija arī Vjetnamas komunistiem. Tas radīja amerikāņiem nepieciešamību padarīt Japānu par savu sabiedroto cīņā pret komunismu Tālajos Austrumos. Līdz ar to sāka mainīties okupantu politika Japānā un vietējiem iedzīvotājiem izdevās paturēt savus īpašumus. Ja japāņi nebūtu varējuši izturēt šos kritiskos gadus, tad šī salu valsts būtu viena no daudzajām lētā darbaspēka zemēm, un strādnieki pelnītu aptuveni 100 reizes mazāk nekā pašlaik. 20.gs. beigās ārzemniekiem piederēja mazāk nekā 1% no Japānas nacionālās bagātības – daudz mazāk nekā japāņiem piederošo uzņēmumu vērtība ASV.

Kompradora slāņa izstumšana

Viena no galvenajām atšķirībām starp nabadzīgajām un turīgajām zemēm ir tā, ka trūcīgās valstīs ir ļoti ietekmīgais starpnieku slānis, kas strādā ārzemju lielā biznesa interesēs. Savukārt, plaukstošās Austrumāzijas zemēs šis slānis jau ir likvidēts. Japānā ir nelielas ievedmuitas, līdzīgi kā citās valstīs, kas jau iestājušās PTO. Ārzemnieki var ievest un izkraut savas preces Japānā, taču pārdot tās var tikai tad, ja viņiem palīdz Japānas vairumtirgotāji. Savukārt vairumtirgotāji neko neuzsāk bez tirdzniecības ministra piekrišanas. Rezultātā imports Japānā veido tikai 7% no IKP, savukārt eksports sastāda 8%. Līdzīga situācija ir arī citās Austrumāzijas zemēs.

Neatļaut ievest preces, ko var pietiekami saražot pašu valstī

Rīsa pašizmaksa Japānā un Dienvidkorejā ir aptuveni 2,5 reizes augstāka nekā Dienvidāzijas zemēs, taču vairākus gadu desmitus tos neatļāva ievest, lai neizputinātu vietējo zemniecību. Tāpat pieprasījums pēc vieglajām automašīnām Tālajos Austrumos sākumā bija daudz lielāks nekā vietējo ražotāju piedāvājums. Tas deva topošai automobiļu rūpniecībai lielu peļņu un tā rezultātā šī nozare Japānas izpildījumā kļuva par vienu no nozīmīgākajām visā pasaulē. Ja būtu ielaisti ārzemju transporta līdzekļu ražotāji, tad konkurence būtu iznīcinājusi attiecīgos ražotājus jau iesākuma stadijā. Piemēru ir daudz.

Šāds attīstības ceļš kļūtu pilnīgi neiespējams, ja Latvija tiktu iekļauta ES. Minētajā gadījumā mums nebūtu nekādas iespējas kontrolēt īpašuma piederību Latvijā. Tāpat arī nebūtu kontroles pār importu, nevarētu pieņemt nekādus patstāvīgus lēmumus tautsaimniecībā. Līdz ar to mēs būtu tikai lētā darbaspēka zeme. Vismaz uz vairākām paaudzēm.

Zinātnieku grupas secinājums: ārpus ES Latvija attīstītos straujāk

Apkopojot to valstu pieredzi, kuras attīstījušās visstraujāk, izvirzītas trīs prasības, kuru izpilde varētu palīdzēt arī Latvijai:

Latvijas ekonomiskā attīstība ārpus Eiropas Savienības

Lai panāktu būtisku ekonomikas attīstības tempu pieaugumu un rezultātā tautas labklājības līmeņa celšanos, nepieciešams radikāli mainīt līdzšinējo valsts ekonomisko politiku. To ir iespējams izdarīt, tikai paliekot ārpus ES un saglabājot ekonomisko suverenitāti.

Latvijas ekonomisko stratēģiju turpmāk jābalsta uz zinātnes ietilpīgas un augstu pievienoto vērtību saturošas rūpnieciskas produkcijas ražošanu un pārtikas ražošanu tikai no vietējām izejvielām (piena, gaļas, graudiem u.c.).

Nozaru struktūra:

• Jāattīsta elektroniskā un farmaceitiskā rūpniecība, tekstilrūpniecība, mašīnbūve. Jāveido jauni tehnoloģiskie parki un uzņēmumi, kas ražošanā ieviestu jaunākos zinātnes un tehnikas sasniegumus.
• Kokrūpniecībā jāievieš dziļāka koksnes pārstrāde un kompleksa izmantošana. Ar muitas nodokļa palīdzību jāpadara neizdevīgs apaļkoku eksports, bet izdevīgs – gatavu izstrādājumu eksports. Privātajiem mežu īpašniekiem ar vai bez valsts līdzdalības jābūvē sava celulozes un papīra rūpnīca. Jāizvērš biodegvielas ražošana (biodīzelis, bioetanols).
• Ražošanas intensīvai attīstībai labvēlīgus apstākļus jānodrošina, veicot radikālas izmaiņas naudas un finansu politikā. Jāpalielina apgrozībā esošās naudas daudzums, nebaidoties no inflācijas tempu pieauguma. Līdz šim naudas piedāvājums nav veicinājis inflāciju. Inflācijas galvenais cēlonis ir administratīvi regulējamo un monopolcenu palielināšana (gāze, elektrība, sakari, siltums). Jāatsakās no lata piesaistes SDR, lai lata kurs atbilstu tā reālajai vērtībai un centrālā banka varētu reāli regulēt naudas piedāvājumu. Pašlaik to darīt liedz lata piesaiste SDR. Interesanti, ka pasaulē nacionālās valūtas kursu SDR bez Latvijas ir piesaistījušas tikai Lībija, Ruanda un Seišelu salas. Lata kursam jābūt tādam, kas veicinātu eksportu un ierobežotu importu, un līdz ar to novērstu maksājumu bilances negatīvo saldo. Jāsamazina Latvijas Bankas procentu likme. Jāizveido Attīstības banka kā valsts banka, kas veiktu investīcijas jaunās, modernās ražošanas nozarēs, inovāciju projektos.

Būtiski jāmaina nodokļu politika: