Profesors Gundars Ķeniņš Kings

J A U N O S   D A R B O S

Mainīgais līdzsvars

Atskatoties uz Latvijas sasniegumiem šī gadsimta pirmajos gados, redzam, ka augstie saimnieciskās rosības rādītāji ar izaugsmi virs 6 procentiem gadā, ir visumā labvēlīga saimnieciskās darbības vides un piemērota līdzsvara rezultāti. Dažas nozares palikušas pārmaiņu neskārtas, citās pārmaiņas nav atnesušas progresu, un vēl citās ir cēlusies darba ražība un mazinājies nodarbināto skaits. Saimnieciskai dzīvei normalizējoties daudz no vecā ir gan saglabājies, gan nomainīts. Jaunie pasākumi devuši iespējas veikt ko tirgū vairāk pieprasītu un vērtīgāku. Lēnāks temps būtu atstājis Latviju ne tikai jauno ES valstu rindas galā, bet to būtu pielīdzinājis nabadzīgai Baltkrievijai.

Latvijas valdība nav līdz šim pierādījusi īpašas spējas ievērot visas svarīgās sabiedriskās intereses un veiksmīgi pārvaldīt valsts īpašumus. Nevar sagaidīt valdības sevišķi nozīmīgu lomu saimnieciskā attīstībā. Pašreiz varam tikai cerēt, ka sadarbojoties ar ES, novadu pārstāvniecībām un uzņēmēju grupām, piešķirtos fondus izmantos lietderīgi. Taču svarīgākais faktors Latvijas saimnieciskā attīstībā būs uzņēmēji, kuri eksportēs jaunas un vērtīgas preces un pakalpojumus.

Es par nozīmīgāko saimnieciskās izaugsmes faktoru uzskatu padomju laikā ienīsto privāto uzņēmību, īpaši pilsoniskos mazos uzņēmējus, kas atrod sev pašiem un viņu līdzdarbniekiem jaunas darba iespējas. Priecājos, gan par to, ka Latvijā aug izpratne par uzņēmības lomu visas tautas labklājības celšanā, gan arī par to, ka nemitīgi aug uzņēmēju skaits. Ja arī uzņēmēju skaits Baltijas valstīs ir iedzīvotāju skaitā vēl nav proporcionāls Rietumeiropai, to visvairāk ir Igaunijā un Lietuvā, Tur arī ekonomiskā rosība ir augstāka. Ir iespējams, ka uzņēmība Latvijā pa daļai atspoguļo reālās iespējas tās mazmainīgā ekonomijas daļā, un pa daļai latviešu atturīgo attieksmi pret rosību privātā sektorā. Lai cik latvieši sevi uzskata par ražotājiem, jāšaubās, vai viņi drīzumā uzrādīs Singapūras ķīniešu saimnieciskos sasniegumus. Diemžēl, liela stabilitāte saimnieciskā rosībā maz dod izaugsmei. Kopsolis parasti ir lēns. Saimnieciskā labklājība nav sasniedzama bez augstākas konkurētspējas ES un pašu mājās. To pieļauj ES tirgos stabilais eiro un uzmanīga valsts ienākumu un izdevumu pārvalde. Augstāki sasniegumi parasti saistās ar citādi nestabilu darbību un dinamiskiem lēcieniem, ko raksturo (1) augstāks ražīgums pārkārtotos un uzlabotos ražošanas procesos, (2) labāki un lētāki materiāli, (3) jaunas preces un pakalpojumi ar pieaugošu pieprasījumu, un (4) efektīgākas tirdzniecības un sadales metodes. Šāda izaugsme visvairāk balstās uz spējām ātri apgūt un izmantot jaunāko zinātniskos atradumos un tehnoloģiju attīstībā.

Pieturoties pie ierastā, Latvijas lauksaimniecība pārkārtojas lēni, bet vairākas rūpniecības nozares norāda uz grūtībām celt darba ražību un kvalitāti, kā arī tendenci nodzīvot agrāk uzkrāto kapitālu un nemaksāt nodokļus. Vēl bīstamāk Latvijas nākotnei ir vēl vairāk izcirst mežus un izpostīt Latvijas dabas pieticīgās bagātības. Nozares, kur izmanto dabas bagātības eksportam, mēdz būt kapitālintensīvas. Tās nodarbina nedaudzus, samērā mazkvalificētus darbiniekus. Saimnieciskie ieguvumi ir visvairāk mērojami iekasētos nodokļos. Ja neskaita piepilsētu dārzniecībās un naturālās saimniecībās nodarbinātos lauciniekus, lauksaimniecība arī var maz dot saimnieciskai attīstībai. Vispār, ir jau tagad grūti sacensties pasaules tirgos ar ražojumiem, ko tagad lēti piedāvā mazāk attīstītas zemes. Iesaiste lielajā ES tirgū te mazliet palīdzēs uz īsu laiku. Labi, ka tradicionālās nozares, ar lielākiem vai mazākiem uzlabojumiem, varēs paturēt savus darbiniekus.

Kā redzam, šo attīstības dinamiku uz priekšu velk pozitīvas iespējas lielajos ES un Amerikas tirgos. To uz priekšu grūž arī mazāk attīstītās valstis; tās spēj vairāk un vairāk sacensties pasaules tirgos.

Šī vienkāršotā analīze mani noved pie pārliecības, kas valsts, uzņēmēju un atsevišķu cilvēku nākotne Latvijā ir mērķtiecīgi saistāma ar augstākas kvalitātes amatu darbu, jaunu tehnoloģiju apguvi un ciešu sadarbību ar tām dinamiskām ES firmām, kas var Latvijā izvērst plašāku darbību un izdarīt lielākus ieguldījumus.

Skatoties uz Baltijas valstīm, mani nepārsteidz, ka igauņi jau tagad Amerikā pārdod savas, augstākās kvalitātes markas Tūri [u ar umlauta zīmi!] degvīnu; viņu Estonia koncertklavieres veiksmīgi sacenšas ar vislabāko pasaulē. Lietuviešu linu un vilnas tekstilpreces arī izceļas ar augstu kvalitāti. Latviešu nākotnes eksporta profiles vēl ir neskaidrs. Priecājos, ka pašreiz latvieši vairāk un vairāk iegūst eksporta pasākumiem svarīgās zināšanas, iemaņas un tik nepieciešamo labo slavu. ES un valsts iestādes var šos eksporta pasākumus atbalstīt ar ieguldījumiem zinātnē; piemēroti sagatavota jaunā paaudze var sevi tajos iesaistīt. Man liekas, ka Latvijas jauniešu līdz šim nepieredzēti lielā interese izglītoties jau viņus ved viņiem un visai tautai izdevīgā virzienā.

Uzskatu maiņa

Viens no vērtīgākajiem ārzemju latviešu pieredzē ir tas, ka viņu labākās Iespējas ir ne tik daudz saistītas ar vienreiz iemācīto un kādreiz izvēlēto karjeru, bet gan ar viņu skološanos, pārskološanos jauniem darbiem un visumā ļoti sekmīgo pielāgošanos jauniem apstākļiem darbā. Gandrīz visi ir mainījuši nodarbošanos un darba vietas. Kā jau zinām, šo latviešu vidū ir tikai nedaudzi zvejnieki un lauksaimnieki. Mežstrādnieki ir jau sen aizgājuši uz pilsētām. Samērā maz viņus atrodam kādreiz tik svarīgajās Amerikas fabrikās. Liekas, ka arī gados vecākie savās attieksmēs pret darbu maz līdzinās latviešiem Latvijā. Viņu uzskati mainās un labi saskan ar jaunās paaudzes domām. Dažkārt tie gan ir sveši ārzemju latviešu radiem un draugiem Latvijā.

Jauniešu uzskati, kā to rāda manas aptaujas Stokholmas (Rīgas) Ekonomiskā Augstskolā (REA) un citās valstīs ap Baltijas jūru, jau ir lielā mērā saplūduši kopā. Attiecībā uz darbu, tie ir eiropiski, ļoti līdzīgi skandināvu uzskatiem.

Tikai nenozīmīga daļa no aptaujātiem studentiem vēlas strādāt autokrātiskā vadības režīmā, izpildot pavēles. Pat pasīvākie vēlas, lai pavēles tiktu izskaidrotas. Vairums sagaida, ka viņus par viņu uzdevumiem konsultēs. Tikai daži cer veidot savu karjeru apstākļos, kur galvenos lēmumus izdara pilnīgi demokrātiskā, koleģiālā veidā. Labākie saimniecisko zinātņu studenti Latvijā labi pazinās savas spējas. Viņi visaugstāk novērtē iespējas avansēties un labi pelnīt; viņi nebaidās darba ar augstām prasībām, bet vēlas kompetentu un iejūtīgu priekšniecību. Viņu vērtējumos katru gadu pieaug prasība cieši sastrādāties ar saviem līdzdarbiniekiem un spēt viņiem uzticēties.

Šie uzskati ļoti līdzinās tiem, ko var vērot citur Rietumos viņi tuvojas ideālam, ko var raksturot kā tehniski kompetentu, internacionāli noskaņotu, atbildīgu jaunu cilvēku, kuram var uzticēties Nepārsteidz, ka REA absolventi turpina sava mācības Rietumeiropā, un vislabprātāk strādā ārzemju firmu Latvijas filiālēs. Jāpiezīmē, ka dažu citu augstskolu beigušie izvēlas strādāt latviešu uzņēmumos, īpaši tad, ja viņi ir visvairāk gatavojušies pirmajam, gandrīz arodnieciska rakstura darbam. Liekas izrunāts, ka viņi taisās pamest Latviju, Parasti viņi, līdzīgie manis vērotiem tunīziešiem, apgūst praktiskas iemaņas ārzemēs un atgriežas savā dzimtenē.

Latvijas jauniešu labvēlīgo nostāju attiecībā uz Latviju stiprina ģimenes un draudzības saites un labās izredzes ātri nokļūst atbildīgos darbos. To varētu nostiprināt vēl vairāk, ja darba devēji paši vairāk uzsvērtu vēlēšanos atbildīgos darbos iesaistīt jauniešus ar lieliskiem akadēmiskiem sasniegumiem, respektējamu, vērtīgu pieredzi, un, pāri visam nevainojamu reputāciju un pierādītu sociālas atbildības uzjūtu. Šī sabiedriskās atbildība Latvijā vēl ir jākopj. Man to nav viegli atzīt, bet ar šo īpašību Latvijā pašreiz izceļas Latvijas krievu jaunieši. Es pats šo sociālā līdera pieredzi novērtēju ļoti augsti kopš laika, kad es piedalījos tā saukto “Baltā Nama palīgu” (White House Fellows) kandidātu atlases procesos, slavenā admirāļa un Stanforda Universitātes ētikas doktora Džēmsa Bonda Stokdēla (James Bond Stockdale) vadībā. Admirāļa paša pētījumi norāda, ka bez šīs sociālās dimensijas, pat citādi izcili kandidāti var izrādīties būt neuzticami karjeristi vai tikai veikli galminieki. Latvijas jaunākie un nākošie saimnieciskie vadītāji ir īpaši labi sagatavojušies uzdevumiem, kas paātrinās un uzlabos Latvijas iesaisti ES. Ņemot vērā, ka katra darba grupa un ikviens indivīds ir unikāli savos uzskatos, zināšanās un pieredzē, liekas, ka visiem šiem labi sagatavotiem jauniešiem ir sava droša vieta Latvijas privātos uzņēmumos vai arī atbildīgā valsts darbā. Es ar prieku varu teikt, ka šī uzskata pareizību ir pilnīgi pierādījuši tie Latvijas studenti, kur ir pie manis mācījušies Pacifika Luterānu Universitātē.

Modernais uzņēmums un izdarīgais uzņēmējs

Agrāk vai vēlāk, Latvijas jaunie vadītāji sevi atradīs jaunā un agrāk negaidītā, nestabilā un mainīgā situācijā. Straujais saimnieciskais progress tā sauktās kapitālistu valstīs rada uzskatu maiņas un interešu konfliktus visur pasaulē. Tāpēc ir vērts pieminēt dažu atzinumu autorus par saimnieciskās darbības raksturu. Šīsdienas kompleksās sabiedriskās parādības vērtē ne tikai ekonomisti, bet arī citu disciplīnu pārstāvji. Par uzņēmēju un sabiedrības attiecībām ir spriests jau no Adama Smita (Adam Smith) laikiem. Ekonomikas teoriju tēvs Smits augsti vērtē uzņēmēju savstarpējās sacensības rezultātus tautas labklājībā. Viņš tajā pašā laikā pašā laikā atzīst valsts noderīgo lomu zināmiem kopīga rakstura pasākumiem. Tomēr padomnieku padomnieks Pīters Drakers (Peter Drucker) sagaida, ka uzņēmēju darbību grūti ierobežot ar ētisku pašpārliecību un ka šajās lietās ir labāk paļauties uz likumu un tirgu pašu. Taču visjaunākās atziņas un prakse norāda, ka uzņēmēja darbība vairs nav tikai viņa “neredzamā roka”, bet viņa darbība ir tieši saistīta ar agrāk maz ievērotiem apsvērumiem un tiešas darbības principiem. Jauninājumi, ko savā laikā uzsver Harvarda Universitātes profesors Jozefs Šumpēters (Joseph Schumpeter), mums dod ne tikai labumus, bet sadragā arī daudz no vecā, ierastā un vienkārši patīkamā. Tāpēc arvien svarīgāks kļūst agrākā Kēnigsbergas un vēlākā Harvarda Universitātes profesora Vilhelma Kapa (William Kapp) un viņa pēcteču viedoklis par sociāla (vai sabiedriska) rakstura ieguvumiem un zaudējumiem, kas ir izmērojami tad, kad visā pilnībā izvērtējam uzņēmumu darbību. Ar izglītības (intelektuālā kapitāla) palīdzību izlīdzināt un pacelt saimnieciskās iespējas ieteic Stanforda Universitātes Hūvera Institūta pētnieks Tomass Sovels (Thomas Sowell) un Nobela laureāts no tā sauktās Čikāgas skolas, Pols Lukass (Paul Lucas). Īpašu uzsvaru uzticamības un savstarpējas sadarbošanās faktoriem (sociālais kapitāls) modernā sabiedrībā mums dod pazīstamais sociologs Frensiss Fukujama (Francis Fukuyama). Intelektuālais un sociālais kapitāls mums palīdz visu padarīt labāk, lētāk un laikā, labi pelnīt un celt materiālo labklājību. Tomēr ir skaidrs, ka intensīva kapitāliekārtu, tehnoloģiju, dabas bagātību un pat personiskas varas izmantošana mūs noved, kā to aizrāda Harvarda Universitātes profesore Lina Pēna (Lynn Payne) pie personisko uzskatu un visas dzīvesziņas pārvērtējumiem. Tā atziņas par vajadzīgo, vērtīgo un pareizo tagad mainās visā pasaulē. Manuprāt tās, un ne tikai tīri saimnieciska un juridiska rakstura normas, ir tās, kas jau tagad noteic saimnieciskās izaugsmes virzību un ātrumu ES. Visplašāko šo vai līdzīgu dažādo principu integrētu kopsavilkumu mums sniedz internacionāli pazīstamais ekoloģijas pētnieks Džons Elkingtons (John Elkington). Elkingtons ir pārliecināts, ka vadošā un atbildīgā loma pasaules saimnieciskam progresam tagad ir privātā sektora uzņēmēju rokās. Londonas konsultantu grupas SustainAbility vadītājs un noturīgas izaugsmes pravietis, Elkingtonam patīk savus uzskatus popularizēt ar analogu un metaforu palīdzību. Viņš pārdomā poļu rakstnieka Staņislava Leca (Stanislaw Lec) jautājumu, vai “tas ir progress, ja kanibāls lieto dakšiņu?” ir nācis pie pārliecības, ka tas tā var būt. Mežoņi ir audzināmi, izglītojami un kontrolējami. Savā jaunāka grāmatā par “tauriņu” saimniecību, Elkingtons veikli salīdzina kaitīgo uzņēmumus ar siseņiem, kas iznīcina savu vidi. Vērtīgos uzņēmumus pārstāv mūžam darbīgās, labās bites. Viņa stāstījuma pamatā ir mistiskās tauriņu pārvērtības viņu attīstības dažādās pakāpēs. Elkingtona uzskatus šodien ievēro pasaules lielās padomnieku firmas, ekumeniskas zinātnieku aprindas un to uzņēmumu vadība, kas izprot šīsdienas kompleksās attiecības. Pēdējo skaitā redzam Latvijā jau pazīstamo kapitāliekārtu firmu ABB, vācu apdrošināšanas un ieguldījumu Allianz, franču Carrefour, Daimler-Benz, amerikāņu Dow Chemical, zviedru Electrolux, holandiešu Heineken, Islandes valdību, zāļu firmu Merck., amerikāņu Monsanto, Nīderlandes dzelzceļus, Norsk Hydro, Svenska Cellulosa un Volkswagen. Elkingtona mērķis ir apzinīga un tālredzīga saimnieciskās darbības pārveide apstākļos, kur joprojām svarīga būs nopelnītā peļņa un atmaksa par kapitālieguldījumiem, ekoloģiski uzmanīga dabas aizsardzība un plašāka zinātnieku iesaiste saimnieciskos procesos, kā arī aktīva uzņēmēju un sabiedrības kopdarbība šo mērķu sasniegšanā un šo procesu kontrolē. Man nav šaubu, ka Elkingtona un viņa konsultantu grupas apsvērumi jau ir aktīvi faktori pasaules saimnieciskā dzīvē. Tie noder arī Latvijā. Šo faktoru iedarbi jau redzam ES, īpaši tādos internacionālas sacensības un sadarbības “ķekaros”, ko taisni Baltijas telpā tālāk veidot ieteic Harvarda Universitātes profesors Maikls Porters (Michael Porter). Pieminot šīs alianses un ķekarus, kur viena kompetence papildina otru, mēs varam Sagaidīt, ka Latvijā ir pieklājīgas iespējas izveidot Eiropas, ja ne pasaules, klases kombinētas pētniecības un rūpniecības nozares. Tādas šodien jau atrodam Amerikas Dienvidkarolīnas štatā, kur, agrākā lauksaimniecības zemē vietējo universitāšu, koledžu un zinātniskās pētniecības puduri cieši sadarbojas ar agrāk nepazīstamiem ārzemju firmām. Tur ražo augstākas kvalitātes biomedicīnas zāles un preparātus, laboratoriju iekārtas un, cita starpā, labākās vācu automašīnas. Lasītājs, kurš vēl apšauba Elkingtona ieteikumu vērtību un par uzņēmuma vienīgo mērķi uzskata tikai peļņu, cerams mainīs savus uzskatus. Viņš ievēros, ka visjaunākās un visvērtīgākās saimnieciskās nozares nereti kalpo visaugstākiem humāniem un sociāliem mērķiem. Lūdzu iedomāties kādas ārstniecības iekārtu celtniekus, kuri pilnīgi apzinās un lepojas ar to, ka viņu darbs saudzē vai pat glābj dzīvības. Biomedicīna un ar to saistītas nozares ir paraugs vērtīgai Latvijai. Latvijā pastāv Jau sen sekmīgi ražo zāles, un tur pastāv divas medicīnas skolas, Eiropas klases biomedicīnas pētījumu un studiju centrs un organiskās ķīmijas institūts ar ievērojamu. Kopā ņemot, tie ir labi pamati tālākai attīstībai.

Pārdomām piedāvāju rūpniecības padomnieka Džona Miltenburga (John Miltenburg) pasaules klases ražotājiem:

Šie ieteikumi saskan ar mana labākā Latvijas studenta Jāņa aprakstu par savu informācijas tehnoloģiju eksporta uzņēmumu. Kā redzam, tā darbībā ir iesaistīts viss, tradicionālais, intelektuālais un sociālais kapitāls: Uzņēmums ir apsviedīgs, tāpēc mazs. Tās vadība apzināti izvairās no līgumiem ar Latvijas iestādēm un neatsaucīgiem klientiem un piegādātajiem. Firmas vadība mērķtiecīgi meklē vienlaicīgu sadarbošanos tikai ar stabilām, pasaulē labi pazīstamām firmām. Pēdējais apsvērums ir lielā mērā saistīts ar uzņēmuma plānoto nodarbes stabilitāti. Vadībai šī izvēle liekas ļoti vēlama Latvijas apstākļos. Firma piedāvā savu labāko, uzsverot tās izcilākās spējas. Tā cenšas būt “pirmais” labākais piegādātājs klientu vērtējumos. Uzņēmums projektu veidā veido gatavas informācijas sistēmas, kas saskan ar klientu informācijas sistēmām šodien un noderēs arī tālākā šodien un tālākā nākotnē. nepieņem vienkāršu, tā sauktā stundu darba, pasūtījumus. Īpašnieki nevēlas steidzināt uzņēmuma paplašināšanu, un viņi neuzpērk citus, mazāk sekmīgus pasākumus. Nesen, pārņemot kādas vācu firmas aktīvus (ieskaitot vārdu un iesāktos projektus), tā uzlabo darbu kvalitāti un ražību. Šodien 9 latviešu augsti kvalificētu inženieru sastrādājusies komanda atvieto 24 vācu speciālistus. Uzņēmums pelna ļoti labi, maksā Latvijas apstākļiem augstas algas. Galvenie darbinieki izvēlas būt arī firmas akcionāri; lielākā peļņas tiesa tiek ieguldīta uzņēmumā. Uzņēmuma vadībai ir lieliska reputācija. Tā ar iesāka savu uzņēmuma darbību, un to vienmēr uzskata par sava kapitāla reālu daļu. Tās pamatā ir visciešākās profesionālas ilgtermiņa attiecības ar klientiem.

Pārrunājot Jāņa pieredzi, viņš ir pārliecināts, ka tā īpaši noder arī visās citās nozarēs, kur par visiem sīkumiem nevar iepriekš vienoties. Kā piemēru viņš stāsta par 100 Latvijas guļbaļķu ēku gulbaļķu būvju eksportu uz kādu ekskluzīvulepnāko kalnu resortu Norvēģijā. Lielisku darbu veikuši latviešu namdari, tā ne tikai pelnot, bet iegūstot lielisku reputāciju. Augstas kvalitātes darbs paver durvis arī citiem laikā, kad vēl neiepazītai Latvijai un tās uzņēmējiem vēl jāiegūst uzticamība.

Labi sasniegumi nenāk viegli. Manis pieminētais uzņēmējs padomju varas laikā mācas par inženieri. Pēc tam viņš kā apmaiņas students pie manis nobeidz izmeklētus kursus un semināru sēriju uzņēmumu vadītājiem. Pirms desmit gadiem viņš vienā no Amerikas universitātēm iegūst bakalaura grādu, bet otrā maģistra grādu uzņēmumu vadībā. Praktisko darbu viņš iesāk finansu nozarē, tad ir latviešu programmētāju grupas vadītājs Amerikā, bet vēlāk lielas amerikāņu firmas apgādes daļas pārstāvis Austrumeiropā. Pārvalda 5 valodas, ieskaitot informācijas tehnoloģiju nozares terminoloģiju. Latvijas pilsonis, un pastāvīgs Amerikasizredzēm un ES iedzīvotājs, viņš sakās labi pazīstam uzņēmēju kultūru savā nozarē visās malās. Jānis ir aktīvs filistrs savā korporācijā, un ir vairāku Latvijas firmu padomnieks. Viņš ļoti daudz ceļo, bet viņš un viņa ģimene dzīvo un vislabāk jūtas Latvijā. Izdarīgs un enerģisks sakaru veidotājs un aprakstītā uzņēmuma lietpratīgs vadītājs, viņš ir pazīstams kā uzmanīgs un pārdomāts visos savos lēmumos. Jānis un es, mēs abi novēlam vislabākās sekmes visiem tiem Latvijas uzņēmējiem, kuri plāno aktīvi iesaistīties jaunajos darbos eksportam uz pārējām ES valstīm.

Kas jauns Latvijā?