From: Jon.Plunt@gmx.li
Date: 12/9/03 3:46

Sveiki, sveiki

Pāgājušajā "Rīgas Laikā" bija plašs materiāls par Vili Lāci. Klāt tam bija arī intervija ar brīnumainā kārtā izdzīvojušo vīru, kurš vienrezi sarīkoja atentātu pret Lāci un bija jau noorganizējis otru. Kaut arī man nepatīk karstgalvji, kuri staigā ar Molotova kokteiļiem, šo vīru apbrīnoju, kurš darbojas vēsāk un pārdomātāk. Arī viņa motivāciju saprotu. Kā reiz kādam mācītājam jautāja - vai viņš ir gatavs vienmēr ievērot bausli - "Tev nebūs nokaut". Vinš atzinās, ka patiesība, ja būtu iespēja savā laikā nogalināt Hitleru, tad šo bausli tomēr pārkāptu. Lāci, protams, īsti nevar salīdzināt ar Hitleru, bet šāvēja motivāciju izprotu.

Te ir tā intervija.

Sākumā links, ja kāds vēlas to lasīt no interneta ar latviešu diaktriskajām zīmēm.

*****************************

http://www.rigaslaiks.lv/article/Default.asp?Year=2003&MONTH=11

Saruna ar Tālrītu Krastiņu

1948. gada martā Baltijas Kara apgabala Kara tribunāls pēc kriminālkodeksa 58. panta par politisku darbību pret padomju varu notiesāja 22 personas – tā saukto „Lāča mednieku” grupu, mobilu partizānu vienību, kas terorizēja padomju amatpersonas un partijas darbiniekus dažādās vietās Latvijā, bet par savu svarīgāko uzdevumu uzskatīja LPSR valdības vadītāja Viļa Lāča nogalināšanu.

Pēc pirmā pietiekami labi sagatavotā, tomēr neveiksmīgā uzbrukuma Viļa Lāča automašīnai, kas vairāku citu mašīnu pavadībā brauca uz Benjamiņu vasarnīcu Jūrmalā 1946. gadā, „Lāča mednieki” plānoja jaunu atentātu 1947. gada vasarā.

Tālrīts Krastiņš, kam piederēja „medību” ideja, stāstot par „Lāča medībām”, par savām viltus grāmatveža blēdībām, sviesta afērām un pērkamajiem padomju ierēdņiem, par skaistās nodevējas Ainas iestudētajiem īpašajiem atvadu vārdiem, ar kuriem viņa šķīrās no vairākiem grupas puišiem (turklāt tie visi bija viņā iemīlējušies), par piespriestajiem 125 gadiem, Stabu ielu, Butirku cietumu, Noriļskas un Intas nometnēm, visu laiku zobgalīgi smejas. Viņš to dara tik bieži, ka, nav šaubu, tā ir viņa izdzīvošanas tehnoloģija, kas sen jau darbojas automātiski. Pēc sarunas atgriežoties Rīgā, mēs dodam četrdesmit ceturtajā gadā ar Pētera Krūzes vārdu nomaskētajam „Lāča medniekam”, kurš pašreiz Ogrē vada Daugavas vanagu nodaļu, jaunu segvārdu: Džokers. Par Krastiņa un pārējo „mednieku” dzīves lielo veiksmi kļuva pēc kara Padomju savienībā uz neilgu laiku atceltais nāvessods – ieslodzītie izkautajā valstī bija nepieciešami kā darbaspēks. Tālākais, protams, bija atkarīgs no izturības.

* * * * *

RL: Kā jūs nonācāt līdz lēmumam rīkot atentātu pret Vili Lāci?

Tālrīts Krastiņš: Kā tas viss sākās? Es biju leģionārs, karoju 19. divīzijā. Pašās kara beigās, kad krievi nometa izpletņlēcējus Kurzemē, tika nodibināta speciāla vienība viņu apkarošanai. Man jau bija izlūka pieredze, es arī 1945. gada pavasarī nokļuvu Šērera komandētajā grupā, kurā bija gan vācieši, gan latvieši. Īpaši mani uz to pamudināja fakts, ka viņi bija noslepkavojuši pulkvedi Krišu Ķūķi, ar kuru labi pazinās mans tēvs. Mēs viņus lencām, izmantojām krievus, bēgļu puikas, par spiegiem, ko iesūtījām mežā. Tie bija mūsu labākie aģenti.

Kad 9. maijā paziņoja par kapitulāciju, mēs bijām Strazdē. Pēc kapitulācijas citi gāja uz filtrācijas nometnēm, nodeva ieročus, gļēvi padevās. Mēs, 16 latvieši, kas bijām šajā vācu vienībā, visi kā viens aizgājām ar ieročiem mežā. Ar vāciešiem pirms tam izrunājāmies – ko lai viņi tagad dara? Es teicu – laužaties ārā! Laužaties cauri uz savu zemi! Gals tik un tā ir klāt! Tā mēs izšķīrāmies– ne ar naidu, ne ar draudzību. Vairs nekādas kopības. Sveši, momentā atsvešinājāmies.

Mēs iesākām partizāņu gaitas. Valtaiķos nodibinājām mobilu grupu un sākām šiverēties. Interesantākais, ka sajūtas bija tādas – es jau tad jauns biju, žirgts! – mēs nevienu brīdi neuzskatījām, ka mēs esam sakauti, ka mums jāslēpjas. Bija tādas grupas, kas palika uz vietas, izmantoja vietējo radinieku, ģimeņu atbalstu, ierakās bunkurī, kuru agri vai vēlu izsekoja, atrada, aplenca, saspridzināja. Es domāju – nav vērts tā. Mēs nepārtraukti pārvietojāmies. Trokšņojām pa to mežu... Mēs izveidojām tīklu, mums bija savas apmetnes Jelgavā, Rīgā, Mazsalacā... Mēs neņēmām palīdzību no vietējiem iedzīvotājiem un neuzturējām sakarus ar saviem tuviniekiem. Pašapgāde. Nolaupījām smago automašīnu, to mēs saucām par Ādamu. Mums bija motocikli. Braucām satiksmes autobusos, sapazināmies ar autobusu kasieriem. Rīgā mums bija konspiratīvs dzīvoklis tiesu mājā, Pumpura ielā 1, 5. stāvā – tur bija prokuratūra, tā māja nebija pakļauta milicijas kontrolei, visdrošākā vieta. Paspaidījām vienu otru pagastu, partorgus, izpildkomitejas, nu... karā kā jau karā. Apvienojāmies ar Tukuma partizāniem. Ja vajag – saiet vairākas grupas kopā, pēc tam atkal atšķiras.

Tad es sāku domāt – nu, kāda nozīme, ja mēs tos mazos vien tramdīsim? Jāiztaisa lielāks troksnis. Norunājām – medīsim Lāci. Kolēģi mūs tā arī iesauca – par „Lāča medniekiem”.

RL: Tā bija tieši jūsu ideja?

Krastiņš: Jā, mana ideja. Domāts – darīts. Savilkām visus spēkus šim galvenajam mērķim. Tas bija 1946. gadā. Mēs jau bijām pārliecināti, ka esam pārāki, bijām situācijas saimnieki – mēs viņus tramdījām, ne viņi mūs. Nauda mums bija, līdzekļi bija ievērojami. Kuru katru milici varēja nopirkt. Nopirkām Rīgas filtrācijas nometnes priekšnieku, sarkano latvieti. Naudu viņš mīlēja. Nosaucām uzvārdus, kādi mums patika, es, piemēram, biju Pēteris Krūze. Tie nebija viltoti dokumenti. Viņš izdeva filtrācijas spravku, mēs vēl paši pateicām, uz kurieni lai noformē – tālākos dokumentus mums izdeva Talsos, Tukumā, Jelgavā. Tur atkal bija jānopērk...

RL: Tātad jums daudz naudas izgāja. Vai tā bija iegūta no vāciešiem?

Krastiņš: Nē. Nauda jau nāca no valsts kases... strādājām... Un, ja nebija tīrās naudas, tad mēs, piemēram, aplaupījām pienotavas. Reizēm demolējām arī – lai runā, lai jūt, ka kaut kas notiek. Es legāli strādāju piensaimniecības trestā, Dzirnavu ielā 95, tā bija tāda piena pārvalde. Tur bija tāda galvenā grāmatvede Gita Cepļoviča. Nu, piebraucu. Vajag tikai atrast saitīti – kamolu var satīt. Vedu viņu uz restorāniem – lai mani ieceļ par vecāko grāmatvedi, jo man vajadzēja papīrus un zīmogu. Trests varēja no pienotavām iepirkt sviestu armijas vajadzībām. Citādi nebija sviestu īsti kur likt – tirgus spekulantes nebija bagātas, nevarēja pat kasti sviesta nopirkt. Bet mēs atradām tādu pulkvedi Voroncovu, Baltijas kara apgabala saimniecības daļas priekšnieku. Mēs bijām tādi nevainīgi, zolīdi cilvēki, vienmēr labi apģērbušies, tīri, akurāti... padomju cilvēki. Voroncovam vajadzēja dokumentu, lai viņš varētu no mums sviestu nopirkt, mums vajadzēja pavadzīmes, lai to zolīdi paņemtu no pienotavām. Neteiksim – lai nolaupītu, mēs jau nebijām laupītāji, mēs bijām zolīdi. Izdevām kvītis, tās pēc tam lasīja kopā un beigās pielika pie lietas. Sviests izsniegts, Ādamā sakraujam iekšā un braucam no Zemgales uz Rīgu, uz armijas apgādes bāzi. Sargs stāv pie vārtiem ar šauteni. (Smejas.) Iebraucam pa tiem vārtiem iekšā – ne gailis pakaļ nedzied. Viss kārtībā. No simt tūkstoš rubļiem desmit procenti Voroncovam. Vienreiz man iežēlojās skābais krējums, es salēju 20 četrdesmit litru kannas ar skābo krējumu, bet izrādījās, ka armija to nevar ņemt, nav paredzēts patērēt krējumu. Nedrīkst. Mēģina pārdot tirgus sieviņām – nu nevar paņemt, tādu kvantumu nevar nolīferēt. Mēs aizbraucām uz Dzirnavu ielu 95 un tur piedāvājām – vai viņiem nevajag skābo krējumu! (Smejas.) Beigās pulkvedis Voroncovs pats kaut kādu ircēju sameklēja. Viņi visi bija tādi, nebija neviena, kuram nauda nebija vajadzīga. Mēnesi nostrādāju par vecāko grāmatvedi, lai gan nezināju, kas ir debets, kas ir kredīts. Kad vajadzēja nodot bilanci, sarunāju palīgā bijušo Lauksaimniecības kameras galveno revidentu, mēs pa vienu nakti sataisījām tik spīdošu bilanci, ko iesniegt ministrijā – viņi mani turēja par grāmatvedības dievu. (Smejas.) Kamēr tiku pie blankām un zīmoga klāt, tad man tur vairs nebija ko darīt, sveiki! Bet tā doma bija. Bija jāmeklē cilvēks, kas mums sniegs vajadzīgo informāciju par Lāci. Caur krogiem, caur sapazīšanos dabūjām vienu meitenīti, krievuškiņu, kas strādāja Augstākajā Padomē. Viņa zināja par mašīnām, par maršrutu, no viņas mēs aplinkus izdibinājām konkrētu dienu, kad Lācis brauks uz Jūrmalu, uz Beņamiņas vasarnīcu, zinājām arī viņa mašīnas numuru.

RL: Vai meitenīte arī zināja, kāpēc jums tas vajadzīgs?

Krastiņš: Nē! Tikai aplinkus, aplinkus. Nu meitenīte – kā jau meitenīte... Kā jau jauni cilvēki... Bet meitenīte visu zināja. Vēlāk čeka laikam tomēr kaut kā bija izdibinājusi par tās krievu meitenītes saistību ar mums. Es tās čekas aizkulises nezinu, bet kad mūs jau tiesāja, viņa nošāvās.

Paziņoja to dienu, kad brauks. Uzrīkojām slēpni pie Jūrmalas šosejas, mežā pie Bulduriem, pa divi abās ceļa pusēs.

RL: Ar kādiem ieročiem?

Krastiņš: Ar automātiskajiem.

RL: Kādi ieroči jums bija, krievu vai vācu?

Krastiņš: Vācu. Kauluzāģis nebija, bet mašīnkarabīnes. Mums bija supermocis NSU, kas brauca ātrāk par mašīnām. Tas kā izlūks bija uz šosejas un deva mums ziņu, ka Lācis brauc. Brauca vairākas mašīnas. Nu ne jau daudz, kādas 3 vai 4, es vairs neatceros. To mašīnu sašāvām – trāpījām.

RL: Bet ne Lācim?

Krastiņš: Kas bija nošautais, to es nezinu. Nu, pats vainīgs.

RL: Vai Vilis Lācis toreiz nemaz nebija braucis?

Krastiņš: Bija braucis! Bet izrādījās, ka Lācis tomēr bija braucis citā mašīnā. Tur jau arī bija konspirācija, laikam baidījās. Katrā gadījumā, izbailes viņš dabūja izjust visā pilnībā.

RL: Kāpēc jūs turpat uz vietas neaizturēja?

Krastiņš: Ziniet, panika bija. Apstulbums bija liels, tādu pagriezienu viņi negaidīja. Mēs laidāmies prom pa mežu, katrs uz savu pusi.

RL: Kur palika ieroči?

Krastiņš: Pametām mežā. Un atkal gājām tālāk kā vislabākie cilvēki. Vēlāk ievācām informāciju un uzzinājām, ka Lācis ir dzīvs. Viņi jau arī nekāra to uzbrukumu pie lielā zvana – nebija ko tiesāt, neviens nav pieķerts, precedents ir, tātad draudi pastāv. Bet mēs sākām atkal aust jaunu tīklu, nāvessods ir piespriests, tātad tas ir jāizpilda. Nu jau plāns bija cits, uzbrukt viņam Rīgā, Elizabetes ielā, kur viņš dzīvoja. Termiņš jau tuvojās. Bet nepaspējām – nodevība...

RL: Kāds šoreiz bija plāns?

Krastiņš: Bija izpētīts, ar kādu apsardzi viņš brauc, kāda apsardze stāv iekšā koridorā. Mums bija paredzēta viena ārējās apsardzes grupa, nodrošinājums, bet šāvēja loma atkal bija man uzticēta.

RL: Vai jūs bijāt labs šāvējs?

Krastiņš: Roka jau toreiz netrīcēja. (Smejas.) Bet galvenais, ka nebija bail, bija tāda pārliecība, ka es viņu medīju. Smieklīgi bija tas, kādas pazīmes toreiz bija uzskaitītas manis meklēšanai, es to vēlāk uzzināju – mīl staigāt kailu galvu, ātra gaita... Pazīmes! (Smejas.) Un ļoti viegli komunicējas ar pārējiem cilvēkiem. Var ietekmēt. (Smejas.)

Bija paredzēts, ka es piebraukšu ar motociklu, nošaušu Lāci uz ielas tajā brīdī, kad viņš būs izkāpis pie savas mājas.

RL: Un bēgsiet ar motociklu?

Krastiņš: Ar motociklu. Pabraukšu kādu gabalu un atkal projām. Atstāšu moci uz ielas un atkal aiziešu kā zolīds cilvēks.

Bet līdz īstenošanai netikām. Mūsu grupā bija tāda sakarniece Aina Baklānova, jauna sieviete no godīgas latviešu ģimenes, viņas tēvs bija Lāčplēša ordeņa kavalieris, bet viņš jau bija miris. Viņa izrādījās čekas aģente. Otrs nodevējs bija vācu kara ārsts Lange, karagūsteknis, viņš arī izrādījās savervēts, strādāja čekas labā. Mums pret Ainu nebija nekādu aizdomu, nekādu, tas nu bija mūsu naivums. Bet pret mums bija jau noausts kārtīgs tīkls. Viens no mūsējiem pat bija pamanījis, ka viņu uz ielas nobildē, tik paveras grāmatiņa – un čiks, nobildē, tāda aparatūra viņiem bija. Bet mēs uzskatījām, ka tā ir nejaušība. Bija jau gads pagājis, kopš mēs tik veiksmīgi darbojāmies. Ar troksni. Bija tāda pārliecība, ka nekas ļauns nevar notikt, bijām palikuši tik pārdroši, uzskatījām, ka viņi ir zemāki, ka čekā ir muļķi... Ainai bija zināms mūsu plāns. Viņa arī bija uzdevusi tās pazīmes. Bija atlikušas pāris dienas. Vakarā sapulcējāmies Pumpura ielā, bišķi iedzērām. No rīta grasījos iet ārā, mans brālis jau bija aizgājis. Bet tajā dienā mūs pašus jau medīja. Pa visu Rīgu – tos, kas bija Rīgā. Jau bija izsekots. Un tā Aina... no rīta piecēlusies... Es biju viņā tā kā bišķi iemīlējies... Viņa apķērās man ap kaklu un teica: „Pēteri! Esi uzmanīgs uz ielas! Tu zini, kādi tagad laiki...” Apķeras ap kaklu, nobučo mani un tad paņem ar rokām un tā pastumj. Kino... Es biju tik priecīgs – viņa mīl mani!

RL: Aina bija smuka un jauna?

Krastiņš: Smuka un jauna. Un man bija daži gadi pāri 20. Es gāju ārā palēkdamies. Vairākos stāvos kā vienmēr bija cilvēki, kuriem es nepievērsu nekādu uzmanību. Kā vēru āra durvis, tie, kas tur iekšā bija mierīgi gaidījuši kā tiesas apmeklētāji, atlauza man rokas uz muguras, iegrūda mašīnā un aizveda uz Stabu ielu.

RL: Kas notika ar Ainu Baklānovu un kā jūs zināt, ka viņa bija nodevēja?

Krastiņš: Viņa vēlāk apprecēja prokuroru. Bija tāds igauņu puika, Heino, feins puika, viņš mums gādāja ieročus. Viņu Aina nenodeva, viņš palika ārpusē. Un kļuva par prokuroru. Kad gāja pratināšanas un tiesa, par Ainu nekur nepieminēja neviena vārda. Jau sāka nākt informācija, jau jūt, ka kaut kas ar viņu nav kārtībā, tad viņa jau tika speciāli pieminēta – tomēr Ainu neapcietināja un lietā viņas vārds neparādījās. Viens cits mūsu puisis man cietumā izstāstīja, ka viņu apcietināšanas dienā Aina izvadījusi tieši tāpat, ar tādu pašu skūpstu, tāpat apķērusies ap kaklu, un ar tieši tādiem pašiem vārdiem… Kad es atgriezos Latvijā, man vairs negribējās par Ainu interesēties. Tur jau tikai viens varēja būt – jāsit nost… Bet vairs nebija aktuāli, vairs jau neko nevarēja pagriezt atpakaļ. Viņa ir jau mirusi.

Kad tiku aizvests uz Stabu ielu, tur mani sagaidīja pulkvedis Jelagins, kas operāciju vadīja. Iesēdināja mani stūrī, atņēma brilles. Pēc pāris stundām bija paziņots Lācim un Lācis ieradās pats uz mani paskatīties. Ienāca iekšā un skaļi krieviski pateica: „Divdesmit četru stundu laikā notiesāt!” (Smejas.) Naivais, viņiem taču bija liela operācija jāveic, citi vēl jānoķer. Pagāja vēl pusgads līdz tiesai.

Jelagins pratinot man jautāja par vienu cilvēku no mūsu grupas – kur viņš ir, Rīgā? Es saku – Rīgā. Kur? – Adresi nezinu, bet varu parādīt. Viņam aiz muguras bija liela Rīgas karte. Labi, lai parādu. Es saku – es bez brillēm neredzu, man grūti kaut ko pastāstīt, kad man nav brilles uz acīm. Viņš pabīda man brilles, es pieeju pie galda. Viņš tā cēli atgāzās krēslā, pagriezās otrādi un skatās uz karti, kur es rādīšu.

(Smejas.) Bet tur bija karafe ar ūdeni. Es viņam – pakš – pa pauri. Šis saļimst. Es atrauju durvis uz koridoru un izskrienu koridorā. Atveru tās vienas durvis – tur trepes iet uz leju un ir lifts. Es paskatos lifta šahtā – tur jēlās, kailās troses. Es sākumā domāju – laidīšos pa trosēm lejā, ātrāk ies, bet visu ātri apsvēru, jo uztraukums man nebija liels, un sapratu, ka tā es sadedzināšu rokas, rokas būs jēlas. Skrienu pa trepēm – klapada, klapada, esmu jau stāvu zemāk, ja nāk kāds pretim, es pāreju soļos, kā nav – es atkal skrienu. Bet es biju sajaucis debespuses, lai to ģeogrāfiju biju izpētījis – es izskrēju iekšējā pagalmā.

RL: Jūs domājat, ka būtu ticis ārā pa ārdurvīm?

Krastiņš: Mierīgi. Man bija normālās drēbes. Tā vai citādi, es būtu ticis ārā. Bet iekšējā pagalmā nebija kur glābties. Tiesa gāja vienā ņirgšanā, homēriski smiekli, jautrākā tiesa Baltijas kara apgabalā. Nu tā sanāca, man bija tas gods spēlēt pirmo vijoli, es kaut kā uzdevu toni, un nemaz nebija iespējams savādāk runāt. Man prasa, vai man ir iebildumi pret tiesas sastāvu. Tiesnesis bija žīds. Es saku: “Es nevēlos, lai mani tiesātu žīdi. ” (Smejas.) Pāršalca visu zāli.

RL: Kas jums bija pret žīdiem?

RL: Ko jums piesprieda?

RL: Tiesas dokumentos, šķiet, bija minēti vairāki Krastiņi.

Krastiņš: Trīs brāļi. Divi bijām kopā, trešais citur, un tēvs atkal citur. Viņu paņēma par sadarbību ar vāciešiem. Viņš jau mainīja tās vietas, uz Saldu, pēc tam uz Vecumniekiem, bet tur viņu paņēma. Māti laikam atstāja mājās tikai tāpēc, lai viņai būtu grūtāk, lai viņa vairāk mocītos, pelnījusi viņa bija vairāk nekā tēvs, viņa bija aizsardžu priekšniece. Jaunākais brālis Ilmārs bija luftvafē, bet vecākais brālis pats pirmais aizgāja, viņš bija policijas bataļonā, aizbrauca uz Ukrainu, tur ņēmās, kāju pazaudēja. Bet sēdēja viņš citur, Noriļskā es biju kopā ar Ilmāru.

Bija tādi, kas pēc darba varēja pa zonu staigāt. (Smejas.) Bet mūs kaut kā nemīlēja. Atdzen no tā darba, atkal būrī iekšā, restes logam priekšā. Inteliģenta nometne, inteliģenti cilvēki, japāņi, vācieši, baltkrievi, leiši, igauņi, rietumukraiņi. Ziniet, kādi bija japāņi? Mēs, draugi, rīkojām svētkus, 11. novembri, 18. novembri, Ziemassvētkus, Jaungadu. Sanākam kopā, sēžam uz nāriņām, uzdzīvojam.

RL: Kā jūs uzdzīvojāt?

RL: Vai tad jūs arī tur bijāt Pēteris?

Krastiņš: Nē, notiesāja mani ar īsto vārdu, bet visi pazina mani kā Pēteri. Tālrītu Krastiņu neviens nepazina. Viņš saka: “Pēter, kādas ir Ziemeļu Ledus okeāna jūras?” Ātri jāatbild. Valodas jāmācās. Dzīvīgs tā kā ūdensroze. Aizpildās dzīve. Tur jau atšķiras, lāģerī – kam ir kodols, kas prot saglabāties. Izdzīvot. Mums bija tāds Caucis, no Valmieras apriņķa, pulkvedis. Bet viņš palaidās lāģerī. Spēcīga, liela auguma, no labas dzīves... Un viņš mira badu. Mūs baroja ar atkritumiem. Sapuvušas zivju galvas, asakas – kā to viņi dabūja gatavu, es nezinu, speciāli pūdēja, vai? Tur taču ir mūžīgais sasalums. Kaut kādas ziemeļu zālītes pa vasaru izaug, divu trīs veidu. Ja to brūklenāju, to virssedzi paņem aiz matiem un pavelc – apakšā ledus, tikai plāna, plāna kūdras kārtiņa. Viņš dabūjis bleķa trauku, pie tām asakām zāli piebērt klāt, es saku, vai tev dzīvot apnicis? (Smejas.) Viņš raud. Raud! Viņš saka: “Es nevaru.” Rudenī jau nomira. Viegla dzīve bija bijusi. Mums jau bija armijas rūdījums, mūs visu laiku neglaudīja pa galvu.

RL: Pirms kara taču jūs vēl nebijāt armijā?

RL: Vai jūs nosēdējāt visus 25 gadus?

Krastiņš: Nē, viss nebija jāsēž. Par labu darbu... Piecpadsmit. Kad Staļins nomira, bija tāda sistēmu začot. Kā pārsniedza šahtā normu, tā norēķināja kādas dienas nost.

Mēs cēlām rūdas bagātināšanas rūpnīcu, tur veda vara un niķeļa rūdu, kas bija izrakta kaut kur citur. Tukšā vietā, sākumā tikai laukam bija drāts riņķī, milzīgu gigantu. Iebrauc iekšā vesels vilciena sastāvs, kas ved rūdu uz kausēšanas krāsnīm, un pazūd. Tik milzīgos apmēros viss bija. Es raku būvbedri, pamatu vietu. Ar ķirku un lomiku. Ogles deva, lai kausē to virsu, bet daudz nevarēja atsaldēt. (Smejas.) Mans mazākais brālis tika par brigadieri. Otrajā vai trešajā gadā atļāva saņemt vienu vēstuli pa gadu un paku, māte viņam atsūtīja vilnas džemperi. Un vienam no narjadčikiem, no zakonnijiem zagļiem, kas dalīja darbus, jaka tā iepatikās, ka viņš saka – atdod to man! Un viņš Ilmāru ieķīlēja par brigadieri. Pašam nav jāstrādā. Un viņa brigāde sāka rakt bedres fantastiskā ātrumā. Trīsdesmit centimetri dienā bija labs darbs. Ja pārsniedz normu, iedod 20 gramus zapekanku un vēl prosas putru ar glicerīnu! Salds un garšīgs! Brigadieris tik ziņo prorabam, kamēr bedres ir izraktas. Tas aunapiere neko nepārbauda. Izsauc komisiju no Maskavas – skatās, tur bišķi vairāk par metru! Bet bija divarpus metrus jāiekaļas iekšā! Maskavietis pārskaities, patrieca Ilmāru no zonas, ielika karcerī, bet vainīgs prorabs – kāpēc nepārbauda? To, kas ir apēsts, atņemt vairs nevar. Visi amizējās par šito triecienbrigādi.

Mūs izšķīra, kad Noriļskā bija sacelšanās. Mēs protestējām pret necilvēcīgu darbu un uzturu. Pēc tam izformēja tos gaisa maisītājus. Mani aizsūtīja atpūsties uz Maskavu, uz Butirkiem. Eleganti, vārti paši aizveras un atveras, kā pie baltajiem cilvēkiem! Es kamerā biju kopā ar Maskavas arhimandrītu. Viņš bija triekas nolēmēts, vairs nepārvietojās, bet ārā arī viņu nelaida, apsargi nesa viņu reizi dienā nomazgāties un uz tualeti. Otrs bija brazīlietis, vēstniecības darbinieks Parīzē, ko krievi bija nolaupījuši. Uzmauc maisu galvā un ar diplomātisko bagāžu pārsūta uz Krieviju! Jau gadu bija nosēdējis un vēl aizvien nebija sapratis - kā tas var būt, man ir diplomātiskā imunitāte, ar kādām tiesībām viņi varēja mani ieslodzīt svešā zemē?

RL: Kādēļ krieviem viņš bija ievajadzējies?

Mēs atgriezāmies Latvijā 1958. gadā – lai gan man skaitījās nometinājums uz visu mūžu, tiklīdz atbrīvoja, tā mēs tūlīt paņēmām savu finiera čemodānu un braucām. Taču 1961. gadā mūs izsauca prokurors Dzenītis. Čeka strādāja, čeka neslaistījās, dabūja mūsu adresi. Prokuratūrā pateica, ka jābrauc uz Krieviju, nedrīkst dzīvot Latvijā. Bet man bija draugs Igaunijā un viņš ierīkoja mani Sangastē, pavisam tuvu Latvijas robežai.

Ar laiku igauņi pierada, ka es esmu īsts estlane, īsts igaunis. Iemācījāmies igauņu valodu, bērni gāja igauņu skolā, kad mamma atnāca uz skolu, teica – mamma, nerunā latviski, man kauns. Es tur aktīvi nodarbojos ar sportu, organizēju vienam Tartu uzņēmumam volejbola un slēpošanas komandas. Un tad mani izsauca uz miliciju. Ka pase jāmaina. Man bija tā suņa pase, kods bija iekšā, pēc tā pat varēja pateikt, no kurienes, no kāda lāģera. Es saku – man nekāda vajadzība nav, man ir pase, ļoti laba pase… Nē, igauņi saka, rakstiet pieteikumu. Beigās uzrakstu ar, vienā teikumā: “Lūdzu nomainīt pasi.” Neko vairāk. Nu man izdod Igaunijas pasi. Pēc neilga laika atkal izsauc uz pasu galdu. Jāmaina pase! Tā pirmā igauņu pase man bija izdota uz suņa pases pamata, bet nu man ir igauņu pase uz igauņu pases pamata! Pēdas notīrītas. Viņi paši to izdomāja, paši parūpējās. Ja tu esi igaunis, viņi par tevi stāvēs un kritīs.

RL: Un jūs ar šo Igaunijas PSR padomju pasi varējāt atgriezties Latvijā.

Krastiņš: To mēs tūlīt pat darījām, apmetāmies Jaunpiebalgā. Sāku strādāt par elektriķi. (Smejas.) Man nav tāda amata, ko es nevaru. Bet Cēsu čekisti atkal strādāja. Izsauca tieši pirms Ziemsvētkiem, tā viņi vienmēr darīja, izsauc, kad mājās cepas pīrāgi. Kolhoza priekšsēdētājam piezvana – nepielaist pie darba! Bet mani papīri nav viltoti! Nu viņi zvana uz Igauniju. Tur tādi paši pretī – bet ar cietākām galvām, tie brūk virsū, ar kādām tiesībām viņi apšauba oficiālu Igaunijas PSR valdības izdotu dokumentu un apvaino cilvēku viltojumos. Igauņi ir vienreizēja tauta. Čekisti man visādi atvainojās, mums viena tante teica, ka jums ir viltoti dokumenti, mēs bijām spiesti pārbaudīt.

RL: Ar Vili Lāci jūsu ceļi nekad vairs nekrustojās?

Krastiņš: Nē, kad mēs varējām pa īstam atgriezties Latvijā, viņš jau bija miris.

RL: Un tomēr – kāpēc jūs gribējāt nogalināt Vili Lāci?

Krastiņš: Kā tautas ienaidnieku. Kā bendi, kā nodevēju. Viņš to nāvi bija nopelnījis.

*******************
Pārkopēja JP

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/9/03 6:29

Jon Plunt pievieno interviju ar 2. pasaules karja laika partizānu kopā ar vispārēju piezīmi par atentāta attaisnojumu:

Pirmkārt vai neatšķirsi karja laiku no miera laika, bruņotu karjavīru konfliktus no civīlistiem, tautas ieceltu vadītāju no iekarotāju ieceltā utt? Manuprāt pievienotā intervija & piezīme paceļ katrs citus jautājumus.

Otrkārt, liekas no piekrītošās piezīmes kopā ar interviju kur izceļas neformāla uzjautrināšanās par īsteni ļoti nopietnu tematu, vai no tā lai secinam, ka uzņemties (Dieva) soģa lomu ir tik kavalieriska lieta?

Pārlasot interviju radās iespaids, ka Viļa Lāča atentāta mēģinājums bija viena daļa no partizānu aktivitātes kas vērtējamas arī ar tādām mērauklām, nevis īpašas "Lāča medības" vai kāda vadītāja (kas pielīdzināts Hitleram) īpaši rīkota rīcība.

aija

From: Jon.Plunt@gmx.li
Date: 12/9/03 9:18

Sveiki, sveiki

Aija teoritizē un moralizē: < Manuprāt pievienotā intervija & piezīme paceļ katrs citus jautājumus.>

Jautājums ir viens. Vai ir tiesības nogalināt nodevēju un savas tautas slepkavu gadījumā, ja tiesa nav iespējama?

Ir nešaubīgs fakts, ka Vilis Lācis bija zemisks tautas un valsts nodevējs. Tāpat vinš piedalījās zvēriskās represijās pats pret savu tautu.

Tātad vinš ir pelnījis nāvi vismaz vairāku pamatotu punktu dēļ:

1. Noziedznieku nesodāmību rada precedentus, jeb vienkārši pats nodevējs un pārējie potenciālie noziedznieki redzot nesodāmības piemēru tikai turpina vēl plašākā mērogā. Kā rezultātā iet bojā vēl vairāk nevainīgu cilvēku.

2. Atcerēsimies par kādu laiku runāajam – 1946/47.gads. Aiz loga jau iezīmējās 1949.gada izvešanas uz Sibīriju. Ja Vilis Lācis būtu nošauts, tad viņa sekotāji lieku reizi padomātu pirms pārdotu savus tautiešus izsūtīšanai uz Sibīriju.

Katrai tautai ir jābūt savam “Kosa Nostra” kodeksam izdzīvošanai. Un ir jābūt kādiem, kas to uztur.

Aija, ja tu domā, ka vinš smejas par nopietnām lietām, tad vajadzēja ievērot, ka tas drīzāk bija tāds izdzīvošanas paņēmiens – mēgināt uz visu skatīties pēc iespējas vieglāk. Pieņemu, ka Čeka ar viņu īpaši neauklējās. Kā nekā runa taču bija par visīstāako bandītu padomijas izpratnē un personu, kura gribēja nogalināt padomijas elku - PSRS mērogo dvēseles prostitūtu.

Man pašam patika viņa stāsts par Igauniju. Kā tie igauņi bez liekas muldēšanas ļāva viņam legalizēties izliekoties, ka neko nezin un nesaprot. Viņi par savējiem mācēja pastāvēt, izlikās par “atsaldētiem” un vienā lēnā igauņu mierā piesmēja padomijas sistēmu. Pat ja šis “savējais” bija “pārigauņojies” latvietis.

Atškirībā no latviešiem, kuri savas iztapīgas centības dēļ tomēr pamanījas par viņu ziņot čekai.

ads
JP

From: RSpuris@aol.com
Date: 12/9/03 9:19

Jons Plunts: <Kaut arī man nepatīk karstgalvji, kuri staigā ar Molotova kokteiļiem, šo vīru apbrīnoju, kurš darbojas vēsāk un pārdomātāk. Arī viņa motivāciju saprotu.>

Paldies, Jon! Tas "uztaisija dušu". Tikai mazliet gribas piebilst par motivacijas izpratni. Var jau but, ka to var izprast ari tikai ar vesu pratu. Manuprāt, toreizēja laika un attiecigo notikumu izpratnei pamatos jabūt "Baigā gada" pārdzivojumam. Viss notikušais, kad neiedomājamakie murgi kļūst par ikdienu, parmaina kā cilveku domašanu tā ricibu. Atklajas cilveku zemslaņi. Tādēļ ir bezgala labi atklāt ka musu vidu bijuši ari tadi vīri kā Tālrīts Krastiņš un viņa biedri. Par nodeveju Ainu mums ziņas bijušas bez gala.

Velreiz: paldies!
Ričs.

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/9/03 9:41

Jon Plunts: < Jautājums ir viens. Vai ir tiesības nogalināt nodevēju un savas tautas slepkavu gadījumā, ja tiesa nav iespējama?>

Atbilde nav viena. Šinī gadījumā karja laikā ir viens. No tā secināt, ka tiesa nav iespējama citā gadījumā, jāzin par kādu citu gadījumu ir runa. (Atskatā protams arī viss skaidrāks par vēsturiskiem gadījumiem.)

Labi. Taču kādā kontekstā šis šoreiz Sveikā izvilkts, ko no tā lai mācamies, par kādu šīlaika gadījumu ir runa?

Tas ir dikti jūtīgs jautājums, jo kas kontrolēs Kosa Nostra lai tā nepārvēršās par Mafiju nevien valsts mērogā terorizējot tās ļaudis bez atbildības, kā arī starptautiski.

Jā to labi zinu & esmu vairākkārt Sveikā norādījusi, ka smiešanās var būt pat pirmā kārtā nevis uzjautrināšana, bet saspringuma atslodze. Daudzi to nesaprot (maniakalie ļaunīša smiekli Holīvudas filmās).

Nodevējs ir nodevējs kam attaisnojuma nav. Arī es apbrīnoju igauņus kad atrod veidu kā saglabāt savu moralisko stāju grūtos apstākļos.

aija

From: liepag@idirect.com
Date: 12/9/03 9:26

Sveiki!

Jons Plunts: < Ir nešaubīgs fakts, ka Vilis Lācis bija zemisks tautas un valsts nodevējs.>

Labi gan, ka te viss notiek tikai plapu limeni. Citadi varetu atsakties terors un daziem butu izdeviba izcelties lidzigi, ka Vilim Lacim. Bez tam politiskas slepkavibas parasti nekadas lielas mainas neienes.

Anita

From: Zagarins@stcc.edu
Date: 12/12/03 1:54

Sveiki!

Pluntu Jons mums atrakstīja Rīgas Laikā nopublicētu interviju ar tautieti vārdā Tālrits Krastiņš, "Lāča mednieku".

Nez vai to pašu nevarētu teikt arī par kādu, kas šodien uzstātos par Berklava mednieku? Vai kāds cits sveikotājs būtu izlasījis nule klajā nākušo Ingrīdas Sokolovas "Figūras uz fona"? Tur ir tiešām ļoti interesanta nodaļa par Vili Lāci.

Juris

From: Zagarins@stcc.edu
Date: 12/13/03 12:25

Sveiki! Vakar rakstīju tā: < Vai kāds cits sveikotājs būtu izlasījis nule klajā nākušo Ingrīdas Sokolovas "Figūras uz fona"? Tur ir tiešām ļoti interesanta nodaļa par Vili Lāci.>

Sokolova savā jaunajā grāmatā raksta tā: "Jau kara laikā Latvijā cirkulēja fašistu safabricētā kolāža par it kā Lāča parakstīto ģenerāļa izsūtīšanas pavēli. To viens otrs mēģina cilāt vēl šodien, lai gan juridiskā ekspertīze pierādījusi nepārprotamu viltojumu. Taču vēl pirms tam Balodim un arī Ulmanim emigrāciju uz ārzemēm jau bija liegusi padomju vēstniecība. Pirms daudziem gadiem Maskavā tikos ar šīs vēstniecības sekretāru M.Vetrovu un sapratu, cik liela bija šī it kā inteliģentā ierēdņa loma 'šahu figūriņu' pārbīdīšanā. Savukārt ar padomnieku I.Čičajevu tikos vairākkārt, viņš pat ieradās pie manis Rīgā, lai izrunātu 'Lāča jautājumus'. Un šodien tikai nostiprinājies iespaids, ka fakstiski viņi šeit bija 1940. gada vasaras un pat dažu tālāku notikumu īstie diriģenti!"

Sokolova stāsta, ka Lācis esot pierunājis Hruščevu Latvijā atļaut svinēt Jāņus, bet Pelše to tomēr aizliedzis. Pelše esot vairākkārt Lāci apsūdzējis par viņa raksta darbos atrodamām ķlūdām. Reiz Sokolova esot izsaukta uz Maskavu palīdzēt saprast Pelšes ziņojumu par Vili Lāci, ka šis esot uzgājis kādu viņa fašistisku sacerējumu "Ceļojums uz kalnu pilsētu" kur galvenā varoņa tēls, vārdā Krams, esot skaidri saprotams kā Marksa izsmiekls. Un tā tālāk un tā tālāk.

Ziniet, jo vairāk es padomāju par šo vēsturi (tāpat arī par Bruno Kalniņa nodevību iestājoties Sarkanarmijā) jo skaidrāk man paliek tas, ka tādas lietas var izrietēt tikai no totalitāras iekārtas un šeit nu vismaz Latvijas mērogā galvenais vaininieks ir Satversmes atcēlējs Kārlis Ulmanis. Ja tiešām tas tā ir, kā Mīļais Divigā domā, ka tāda doma kā "demokrātija nav un nevar būt" ir "incanta un loģiska", tad kas mums paliek pāri? Paliek tikai iespēja lielvaru sacensību konjunktūras izmantot, jeb, kā Ekmanis saka, piebiedroties tai tipisko karjeristu sugai, "kas nodrošinās uz visām pusēm". Un lai Dievs mūs tad pasargā no godkārīgiem līdzcilvēkiem, bet - vēl sliktāk - totalitārā iekārtā neviens nav bez vainas, katrs kam izdzīvošana svarīgāka par sirdsapziņu ir tautas nodevējs.

Juris

PS No Lāča rakstiem neesmu neko daudz lasījis. Izlasīju Cilvēki maskās (izd. Liesma, 1984). Pēdējā rinda: << ...cilvēku drēbēs tērpušies zvēri un kustoņi staigāja pa ielām, mānīdami citus un paši sevi ar savu cilvēcīgumu. Pēkšņi nez no kurienes ķēmīga klauna maska iznira pār pilsētu, tā bija tik liela, ka nami, parki un bulvāri pazuda tās groteskajos vaibstos. Apakšā maskas ēnā griezās milzīgs karuselis, lētiem papīra karodziņiem izpušķotas laiviņas un koka zirgi; karnevāla kostīmos tērpti ļaudis sēdēja seglos, pūta stabulītes un vicināja ar rokām. Kaut kur karuseļa vidū skanēja leijerkaste, tas bija vecs, vecs motīvs, bezgala novazāts un apnicis līdz nāvei. Spēle turpinās. Bez starpbrīžiem, bez kāpinājuma un atslābuma dun tā cauri gadu simteņiem, plēš ausis ar savu skarbumu un iegriež savos virpuļos veco un jauno cilvēci, paaudzi pēc paaudzes. Neviens nevar izkļūt no viņas straumes. "Mēs dzīvojam!" saka cilvēks. Rūsgans ērms staigā pa drāti...>>

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/13/03 1:08

Juris: < Paliek tikai iespēja lielvaru sacensību konjunktūras izmantot, jeb, kā Ekmanis saka, piebiedroties tai tipisko karjeristu sugai, "kas nodrošinās uz visām pusēm". Un lai Dievs mūs tad pasargā no godkārīgiem līdzcilvēkiem, bet - vēl sliktāk - totalitārā iekārtā neviens nav bez vainas, katrs kam izdzīvošana svarīgāka par sirdsapziņu ir tautas nodevējs.>

Par totalitārām iekārtām, ja šeit Amērikā parastais cilvēks nav īsti uz paša muguras pārdzīvojis, tad tomēr būs zinams par kriminālbandām kas savā uzbūvē ir autokrātiskas pēc sen senām cilšu parašām...

Televīzijā bija atkal jau redzēta filma par Amērikas bandām, "Goodfellows" kas atgādināja psičoloģisko gaisotni kurjā ir autokrātija. Tajā nav citas vērtības kā izdzīvošana, vara, varenības fantāzijas. Atslābumu no saspringuma un samaksu par risku dod asas izprieces, narkotika pārnestā nozīmē (filmā arī tiešā).

Kriminālnoziegumi, ieskaitot slepkavības un smaga piekaušana lai izspiestu naudu ir tikai "bizness." Regulāri uzliesmo iekšējās sadursmes kurjās arī "savējie" tiek izdzēsti. Jaunievervētie nedomā par sekām, jo kādu laiku viss it kā piējams, visi baidās & klanās, var justies visvarens kā dievs. Sievietes zin gan kas notiek, bet klusē un klausa, jo negrib uzdot materiālos ieguvumus, vai ja sāk taisīt traci, var viegli izkārtot to uz visiem laikiem apklusināšanu. Tomēr viss nonāk pie tā, ka reiz pienāk arī paša reize "samaksāt velnam" par nelietīgi iegūto & citiem pāri darīto.

Šajā autokrātiskā (jep patriarčālā bandas) iekārtā ir nežēlīgais bandas pseido pater familias kurja vārds ir dieva (tapēc jau sauc par "godfather") & jābūt absolūta klausīšana, slepenība. Vismazāko pārkāpumu (vai preventīvi aizdomas) izkārto ar nāvi.

Tā tad reiz ierauts šādā iekārtā, tikpat kā nav iespēja tikt ārā...

Protams nežēlības neapstāj nodevības, jo jebkurjš ir patērējams kriminālā ģimenē, ja tai vairs nav vajadzīgs. Kad kļūst aizdomās, mazā izeja dzīvot paliek nodevība (kā filmā beidzoties ar anti-varoņa liecinājumiem tiesā pret savu agrāko bandu & iestāšanos "liecinātāju aizsardzības programmā".

Tas ko Juris te citē no Lāča rakstītā liktu domāt, ka Lācis vismaz saprata savus apstākļus visai reāli:

aija

From: Zagarins@stcc.edu
Date: 12/13/03 2:27

Sveiki!

Totalitārisms valsts mērogā nav salīdzināms ar cilts autoritārismu, neskatoties uz to, ka Kārļa Ulmaņa propagandisti ļoti centās tautai tā iestāstīt.

Vajadzēja piemetināt, ka dotais citāts ir no romāna kas pirmo reizi periodikā publicēts 1935. g. un pirmo reizi grāmatā 1936. g.

Juris

Žagariņš par totalitārismu vispār un par Latvijas situāciju komunistiskajā totalitārismā: "tādas lietas var izrietēt tikai no totalitāras iekārtas un šeit nu vismaz Latvijas mērogā galvenais vaininieks ir Satversmes atcēlējs Kārlis Ulmanis."

Ģeniāli!

Lai neteiktu - vairāk nekā ģeniāli: ja nebūtu uz vēstures skatuves parādījies Kārlis Ulmanis, Latvija nebūtu okupēta... Jauns, patiesi oriģināls vēstures traktējums. Būtu, teiksim, kāds bermontietis Ulmani nokniebis, kad atbrīvošanās cīņu laikā Ulmanis bija pirmajās līnijās, Staļintētiņš  Latviju nevis okupētu, bet uzreiz jau komunisma saulītē ieceltu kā jauku, no autoritāra režīma brīvu valsti.Un Žagariņam nebūtu uz Latviju jāskatās no okeāna viņas malas... Ko lai saka? Interesants domas pavērsiens.                

Baiba

From: Zagarins@stcc.edu
Date: 12/13/03 3:32

Ej bekot, Baiba!

Kārlis Ulmanis atcēla Satversmi, pieradināja latviešus pie totalitārisma, atradināja no pašatbildības. Tas viss.

Juris