Uģis Bērziņš, inženieris no Gēteborgas, man jautā, kas ir pietiekama peļņa. Liekas, ka šī sociāldemokrāta jautājuma pamatā ir viņa vēlēšanās ir vispirms uzzināt, vai var peļņu attaisnot. Ja tas iespējams, būtu noskaidrojama attaisnojamās peļņas maksimālās robežas.

Domājot par atbildi sociālistam, kurš dzīvo kapitālistu un sociālistu zemē Zviedrijā, es neviļus apstājos pie Filadelfijas multimiljonāra Zella Kravinska nesenās pieredzes. Šo dāsno bagātnieku daudzi uzskata vai nu par dullu ierāveju, vai vienkārši nelgu.

Kravinskis, uzaudzis sociālistu ģimenē, jau 12 gadu vecumā aģitējis par lētu dzīvokļu būvi vienā no labākiem Filadelfijas rajoniem, vairākus gadus nostrādājis aprobežotu bērnu skolās, ieguvis kultūras vēstures doktora grādu Pensilvānijas Universitātē, pabijis profesors, ir samērā vēlu iesācis savu kapitālista karjēru. Viņam ir ķēriens saskatīt iespējas nekustamu īpašumu nozarē. Viņš ļoti sekmīgi pērk, uzlabo un pardod šādus īpašumus. Kravinskis par visu vairāk vēlas uzlabot savu līdzcilvēku dzīvi. Viņš īpaši pēc peļņas nedzenās, bet viņa ieguldījumi ar laiku izrādas ļoti sekmīgi. Viņa peļņa ir tiešām tieši saistīta ar viņa īpašām spējām, ar viņa ķērienu pacelt savu nekustamu īpašumu vērtību tirgū. Būtu žēl, ja to viņam liegtu kāda jau novecojusies vai pat pilnīgi jauna doktrīna. Vēl vairāk; liekas, ka Kravinskis krietnu daļu no savas uzkrātās peļņas izmanto, lai celtu labklājību savā darbības rajonā. Krietnu daļu no savas peļņas un saviem īpašumiem viņš dāvina skolām, fondiem un citām organizācijām, kam rūp tautas veselība. Viņš ar sievu un četriem bērniem pats dzīvo sen celtā ģimenes mājā, un vēl nesen brauc ar 20 gadus vecu, necilu auto. Tas tiek nomainīts pret jaunāku modeli pēc tam, kad kaimiņi sākuši atklāti uztraukties par viņa bērnu drošību.

Atgriežoties pie Uģa Bērziņa jautājuma, jāatzīst, ka peļņu attaisno uzņēmēja talants un izdarība, varbūt arī laime. Ar laimi, kā lasām Kārļa Skalbes pasakā par vērdiņu, tomēr jāuzmanās. Peļņu ierobežo, gan ne vienmēr gudri, sociālā vide, saimnieciskās dzīves normas un konkurence viņa izvēlētā darbības zemē. Jāievēro arī, ka peļņa, tāpat kā koki, debesīs neieug. Kā to jau senāk aizrāda Harvarda Universitates profersors Josefs Šūmpēters, konkurence ar laiku pārmērīgi augsto peļņu samazina un izlīdzina. Augsto peļņu ievēro iespējamie konkurenti, kas jaunām iespējam drāžas kā kodes uz liesmu. Kā es to norādu zemāk, to šodien, piedzīvo pat lielais pelnītājs, Microsoft.

Šodien, kad tradicionālā kapitāla ieguldījumus uzņēmumos veic akciju sabiedrības, uzskati par ieguldījumu raksturu un peļņu ir izšķiroši svarīgi. Uzņēmēji ir tie, kuriem visvairāk sekmējas ar jaunām tehnoloģijām un citiem jauninājumiem. Viņiem atļauju darboties kā sabiedrībai, respektīvi kā patstāvīgai juridiskai personai, ir jau no seniem laikiem īpaša, valsts piešķirta un kontrolēta, privilēģija.

Latvija ir izšķīrusies savu saimniecisko nākotni veidot uz tirgu orientētā sistēmā. Tā liekas visvairāk piemērota Latvijas saimnieciskai izaugsmei. Pašreizējos, mainīgajos zināšanu laikmeta apstākļos es atbalstu visplašākās iespējas veicināt uzņēmēju darbību. Atšķirībā no valsts iestādēm, nesekmīgie uzņēmēji zaudēs, sekmīgie turpinās piedāvāt tautas prasītās preces un pakalpojumus. Kopā viņi paceļ tik vajadzīgo saimniecisko rosību.

Šos sasniegumus var veicināt neierobežotas iespējas uzkrāt kapitālu uzņēmuma izaugsmei un tālākiem uzlabojumiem.

Pretēji akadēmiķim Arnim Kalniņam, es nedomāju, ka peļņas un lielāku ienākumu pārdalīšana ar augstāku nodokļu palīdzību, varētu pašreiz nozīmīgi pacelt labklājības līmeni Latvijā. Izvēli aizdāvināt savu uzkrāto peļņu es atstāju Kravinska un citu kapitālistu pašu rokās. Es esmu pārliecināts, ka šādi lēmumi, cieši saistīti ar dāvinātāja interesēm un lietderības vērtējumiem, parasti izrādās sabiedrībai vērtīgāki par tiem ieguldījumiem un piešķīrumiem, ko izdara nevienam īsti neatbildīgi birokrāti.

Kopā savelkot augstāk teikto, uz tirgu orientētā saimnieciskā sistēmā nav principālu šaubu par privātas peļņas atsaucīgo, lietderīgo un sociāli nozīmīgo raksturu. Man nav arī šaubu, ka sabiedrības nostāja saimnieciskos un sociālās atbildības jautājumos var būt gan pareiza, gan kļūdaina un pārvērtējama jaunos apstākļos. Jaunos apstākļos, protams, ir svarīgi apsvērt peļņas vajadzību un raksturu, kā arī aprēķināt tās vismaz aptuveno lielumu.

Sāksim ar vienkāršāko. Vismazāk ierobežotais pelnītājs nav uzņēmējs, bet ir individs, kurš sniedz izcilus, pat unikālus pakalpojumus. To starpā ir redzami gan lietpratīgi amatnieki un mazākie uzņēmēji, profesionāli sportisti, filmu zvaigznes un publikas iecienīti estrādes mākslinieki. Viņu ienākumus vai peļņu nevar aprēķināt kā atlīdzību par kapitālu. Lai kā tas būtu izkārtots juridiski, viņi īstenībā pelnās ar savu izkopto talantu. Šīm spējām parasti nav ģeografisku robežu. Taču šīm spējam nav arī paliekošas, kapitālam raksturīgas, uzkrājuma iespējas.

Šī situācija atgādina to, ka arī tirgus saimniecības zemēs, lielākais uzņēmēju un citu pelnītāju partners ir valsts. Tā iekasē nodokļus par ienākumiem un aprēķināto peļņu. Tie svārstās no mērēnas līdz augstai likmei, ar īpašiem uzrēķiniem par peļņu, kas radusies neparastos, piemēram kara laika apstākļos. Tā vēl prezidenta Dvaita Eizenhauera valdīšanas laikā, pie maksimālās kara laika ienākumu nodokļu likmes (līdz 91 procentiem, vēlāk 70 līdz 1980. gadam), pat liels pelnītājs pie bagātības ātri netika.

Šodien, kaut arī bagātnieki Amerikā samaksā lauvas tiesu no visiem ienākumu nodokļiem, bagātību pie 40-50 procentu apvienotās (federālās un dažādo štatu) ienākumu nodokļu likmes var uzkrāt gluži redzami. Pie zema inflācijas līmeņa šī likme liekas pieņemama Amerikas sabiedrībai. Tur, kur likmes ir augstākas, valsts var pazaudēt savus lielākos nodokļu maksātājus. Daudzi atcerēsies, ka režisors Ingmārs Bergmanis savā laikā izceļo no Zviedrijas tad, kad viņa dažādo nodokļu summa pārsniedza viņa faktiskos ienākumus.

Citā situācijā Amerikas rakstnieki un mākslinieki uzstājas, lai nodokļu iestādes pieļautu viņu ienākumus nevērtēt kā viņu gadskārtējās darbības ieguvumu, bet kā ar autortiesībām saistīta kapitāla peļņu, kas uzkrājas vairākos gados. Klasisks gadījums Amerikā ir rakstnieka Toma Vulfa, A Man in Full autora pieredze. Šo grāmatu viņš saraksta vienpadsmit gados, bet pāri par miljonu eksemplāru pārdod dažos mēnešos pēc tās izdošanas. Redzams, ka peļņas aprēķina pamatos ir ne tikai pelnītāja talanta vai cita kapitāla ieguldījums. Svarīgs var būt arī ar peļņu vai zaudējumiem saistītās darbības laika posms, kā arī neparasti apstākļi. Redzam, ka vismaz turīgās valstīs būs grūti atrast vispār pieņemtas normas par ienākumu, peļņu un pelnītāja ienākumu nodokļiem. Sabiedriskā kultūra ir vienmēr jāņem nopietni, arī saimnieciskā polītikā.

Peļņas un nodokļu normas noteic iegājušās sabiedriskās tradicijas, pārāk vienkāršoti likumi, ierastie valsts ienākumi un izdevumi, kā arī uzņēmēju darbība. Viljams Geits III, īsā laikā ieguvis un uzkrājis milzīgu bagātību, ir varonis un iesapņots paraugs plašās aprindās, un ne tikai Amerikā vien. Citās zemēs taupīgie, bet valsts mkaz aizsargātie, ķīniešu veikalnieki baidās no laupītāju pūļiem. Politiskais risks ir viena no starptautisko ieguldītāju galvenām rūpēm. Tās ir jūtamas ieguldītāju prasībās.

Tā tradicionali naftas sabiedrības arābu valstīs cenšas atgūt savu ieguldījumu trīs gados, ar 30-40 procentu augstu peļņu pēc vietējo nodokļu samaksas.

Šie piemēri ir sava veida izņēmumi. Tie tomēr skaidri parāda to, ka peļņai un ienākumu nodokļiem dažādos apstākļos ir savas īpatnējas robežas.

Katras tautas kultūrā jautājums par minimālo un maksimālo ienākumu līmeni pēc nodokļu samaksas ir izskatāms ļoti nopietni. Ja tie pelnītājam liekas pārāk zemi, viņš nepūlas nopietni strādāt vai necenšas daudz nopelnīt. Īstenībā peļņu (un iespējas tai uzlikt nodokļus) visvairāk noteic konkurence un dažādi mainīgi apstākļi tirgus apstākļos (piemēram, augļu likmes svārstības valsts aizņēmumu obligācijām). Šo normu vietā es lasītājam ieteicu iepazīties ar apsvērumiem, ko vajadzētu ievērot gan tautas pārstāvjiem gan uzņēmējiem, kā arī kapitāla aizdevējiem un ieguldītājiem.

Tālāk tuvāk apskatām akciju sabiedrības, kas pārstāv gan ārzemju, gan vietējos ieguldītājus. Arī šeit ir jāņem vērā augstāk teiktais. Tur, kur šo sabiedrību peļņas nodokļi ir augsti, sabiedrību vadība mēdz nodot labākos darbus citā zemē. Šādā gadījumā izvairīšanās no vietējās peļņas rada vietējai sabiedrībai divkāršus zaudējumus.

Tā nespēj attīstīt labākās un vērtīgākās darba vietas, un tā zaudē iecerētus nodokļu maksājumus. Jauno ES valstu vidū izceļas Ungārija ar īpaši labvēlīgu nostāju pret ārzemju akciju sabiedrībām. Ši polītika rada darba vietas un ceļ privātpersonu maksātos nodokļus. Manuprāt, Latvijā ir nopietni jāpārdomā ieguldījumu pievilcības raksturs, ja tā savu saimniecisko izaugsmi vēlas saistīt ar īsti internacionālas dabas ieguldījumiem.

Latvijas saimnieciskai izaugsmei un vērtīgākai iedzīvotāju nodarbei vissvarīgākās ir jaunās, zināšanu laikmeta nozares. Šajās nozarēs attīstības līkne rāda sākumā lēnu un nedrošu, tad ļoti strauju izaugsmes kāpumu. Tam seko izlīdzināšanās periods un varbūt pat patēriņa noriets. Šie četri attīstības posmi ir saistīti ar dažādam stratēģijām, savdabīgu risku un iemaņām. Uzņēmumam sākumā visvairāk trūkst līdzekļu, ieskaitot peļņas, pirmajos divos posmos. Tas nereti vispirms strādā ar zaudējumiem un visvairāk izmanto īpašnieka paša parasti pieticīgos naudas līdzekļus. Tad, kad jaunizgudrojums ir sevi pierādījis praktiskā dzīvē, tā tālākā attīstība saistās ar uzņēmuma centieniem iegūt maksimāli lielu tirgus daļu ar samazinātām izmaksām un cenām. Kā to rāda sākotnējā Microsoft pieredze, datorprogrammu un firmas pakalpojumu augstā vērtība tirgū, daļējs patentu monopols, un fantastiski lētā programmu pavairošana, var reizēm atmaksāties ar milzīgu peļņu.

Šajā laikā mazāk sekmīgie konkurenti zaudē iegūto vai pelna maz. Viņi izput, izbeidz savu darbību, vai atgūst savu ieguldījumu vēlāk. No Amerikas sabiedrības viedokļa, polītika pieļaut augsto peļņu jaunās nozarēs, ir vareni atmaksājusies. Tā ir uzņēmējiem jaunās nozarēs pieļāvusi izdevīgi izmantot uzkrāto peļņu, pievilkusi jaunus ieguldījumus, radījusi lielas nodarbes iespējas, un tad vēl devusi valstij iespēju iekasēt ievērojamus nodokļus.

Šī pieredze man ļauj domāt, ka jau pieminētā 30-40 procentu tīrā peļņa uz tradicionālā īpašnieku kapitāla ieguldījumu ir pilnīgi attaisnojama arī citur pasaulē. Protams, tas ir tikai vispārinājums jau norādītos apstākļos. Ne velti Geits un viņa bagātie kolēģi norāda, ka taisni viņu lielās peļņas ieguldījumi ir tie, kas ir visvairāk palīdzējuši viņu uzņēmumam ātri iekarot sev izdevīgu un visai Amerikai nozīmīgu vietu visā pasaulē.

Šodien Microsoft vēl cīnās, lai paturētu savu vietu informācijas tehnoloģiju attīstībā.Tas prasa paturētās peļņas vai jaunus ieguldījumus Ar visu to, akcionāri ievēro, ka uzņēmuma raksturs jau sava trešajā attīstības posma sākumā mainās. Vairāk un vairāk darbus šis uzņēmums pārceļ uz citām zemēm, lai samazinātu to izmaksas. Citādi šis uzņēmums jau kļūst par dažādu ieguldījumu fondu.

Gan Microsoft ieguldījumi citos uzņēmumos, gan Microsoft peļņas kopsumma atspoguļojas biržas tirgus akciju vērtībā. Šī vērtība, kā to reiz dziļdomīgi pasludina Dž.P. Morgans, svārstās. Ja pašreizējā uzņēmuma kapitāla daļas vērtība ir tikai aptuvena, tad tā tomēr ir reālāka par grāmatvežu formāliem aprēķiniem. Šajā zinā nav svarīgi, vai uzņēmums ir privāts, vai pieder valstij.

Peļņu parasti sagaida arī valsts uzņēmumos un valsts kontrolētos sabiedrībās.Ja plānsaimniecībā šo peļņu prasa un lielā mērā nosaka polītiskas dabas lēmumi un plānotāji, tad peļņas likmes vairs nav radītas tirgū. Tāpēc tās arī nespēj dod optimālu ieguldījumu sadali normālos apstākļos. Citiem vārdiem, peļņa tirgus saimniecībā norāda uz to, vai ieguldījumi ir izdarīti saimnieciski izdevīgi uzņēmējam, un līdz ar to, sabiedrībai.

Tā tas nav tur, kur uzņēmuma vadību kontrolē valsts. Šis lielais izņēmums ir monopoli (arī oligopoliski un monopsoniski) uzņēmumi, kas piedāvā unikālus pakalpojumus plašai, vietējai sabiedrībai. Līdz tiem rodas īsta konkurence (piemēram, telefonijā, enerģijas ražošanā un sadalē, transportā), tie dažādos veidos cenšas iegūt mākslīgu virspeļņu.

Šodien jaunas tehnoloģijas sagrauj veco, “dabīgo” monopolu spēku tirgū. To nozīme samazinās, bet šodien vēl nebrīvā tirgū noder daži, ar peļņu saistīti, principi. Pieminēsim dažus, kas attiecas tieši uz valsts kontrolētiem uzņēmumiem:

1. Ienākumiem (te cenas un likmes kontrolē valsts pārraugi) jābūt pietiekami augstiem, lai tie dotu pietiekamu peļņu. Kontrolētos uzņēmumos peļņa pietiekamā peļņa ir tikai tik liela, lai tā varētu piesaistīt pietiekami lielu kapitālu uzņēmuma darbībai un tālākai attīstībai. Pieprasījums ir stabīls un samērā viegli aprēķināms. Ieguldījumu risks ir mazs, un kapitāla izmaksas samazina samērā zemas aizņēmumu likmes.

2. Uzņēmumi obligāti piedāvā norādītās preces un pakalpojumus. Daži no tiemir subsidēti pakalpojumi, kas var peļņu arī nenest.

3. Atļautās cenas ir augstākās tur, kur sniegto pakalpojumu vērtība ir augsta pircējam un līdz ar to palīdz subsidēt citus pakalpojumus.

4. Tā kā monopoli ierobežo savu darbību, kontrolieru vērtējumi apseko apstiprinātās darbības apjomu un kvalitāti. Pārraudzības iestādes parasti ierobežo priekšnieku algas, reprezentatīvas telpas, automašīnas un citus prestīža izdevumus.

5. Pieļauto peļņu saista ar darbībai nepieciešamiem ieguldījumiem.Augstāk pieminētais uzņēmumi mēdz būt birokratiski. Tie visumā ir maz Atsaucīgi uz pārmaiņām. Tos nomainot ar nekontrolētiem uzņēmumiem, jaunpienācēji izvēlētajā nozarē cenšas iegūst augstāku peļņu un sniedz lētākus pakalpojumus.

Atskaitēs par ienākumiem un peļņu vēl valda pavisam seni grāmatvedības principi. Tie ir konservatīvi, un tie tāpēc aprēķinos samazina īsto peļņu. Tā ir arī saturā nepilnīgi, un nerāda zaudējumus (vai ieguvumus), ko firmas darbība netieši nodara sabiedrībai.

Vislielākais trūkums ir tas, ka aprēķinātais ir tikai tradicionālais īpašnieka kapitāls. Ši pieeja saskan ar vecmodīgiem peļņas aprēķiniem, kas savukārt ir kapitālisma kritikas pamatos. Īpašnieka un vadības loma tajos ir izkropļota un galīgi neatbilst moderna uzņēmuma darbībai zināšanu laikmetā. Modernu uzņēmuma darbību organizē, vada un pārveido tā vadība. Vadība cenšas vairot uzņēmuma peļņu dažādos veidos apvienojot savus, īpašnieka un darbinieku devumus gandrīz vai kopīgam pasākumam.

Apvienojot vairākus mērķus, vadība un tās līdzstrādnieki šādā pasākumā veido uzņēmuma raksturu un uzdevumus. Līdz ar to mainās iespējamās īpašnieka peļņas prasības, vadības izveidot un uzturēt konkurēt spējīgu uzņēmumu un iesaistīt darbiniekus pilnvērtīgā darbā. Šādos apstākļos vadība un tās līdzdarbinieki rūpējas par savstarpēju sadarbību un uzticamību, tas ir sociālo kapitālu, ko grāmatvedība nevar vai necenšas parādīt kā vērtīgu aktīvu. Uzņēmuma darbinieki ir augsti izglītoti, un viņi savā darbā izmanto savas zināšanas. Par šo intelektuālo kapitālu maksā paši darbinieki, sabiedrība valsts uzturētās skolās un uzņēmums savās apmācību programmās. To iesaisti kopā ar vadību kontrolē darbinieku paši. Labi izglītotie darbinieki var strādāt ar pilnu jaudu, ar mazāku iesaisti, vai pat no uzņēmuma aiziet. Šādā, nepieciešami koleģiālā, vidē visi uzņēmumi ir unikāli un vēl pilnībā neizveidoti. Tāpēc uzņēmumu peļna nevar būt reizē vienveidīga un optimāla. Tā, cerams, ir augsta diezgan, lai uzņēmums pelnītu diezgan, to varētu uzlabot tālāk, pievilkt un pieturētu sekmīgu vadību, darbiniekus un pasīvākuīpašnieku ieguldījumus. Valsts pienākums attiecībā uz uz mazajiem uzņēmējiem un akciju sabiedrībām ir rūpēties par apstākļiem, kas palīdz nodrošināt sekmīgu uzņēmumu veidošanos. Šis slēdziens mani vedina arī uz domām, ka tradicionālais kapitālista peļņas jēdziens nav šodienai piemērots un ir pat kaitīgs normālai attīstībai.

Tradicionālais un nepilnīgais kapitālista peļņas jēdziens parāda peļnu kā daļu no uzņēmuma darbības izmaksām un atlīdzību ieguldītājam. Sekmīgā, modernā uzņēmumā dinamiskos apstākļos ienākumu nevar būt par daudz, bet peļņa ir vienā vai otrā veidā ir paturama un ieguldāma uzņēmuma ilggadīgai pastāvēšanai un tālākai izaugsmei. Pārējā peļņas daļa ir sadalāma pēc nopelniem. Es ceru, ka šis ieskats par peļņu skaidri parāda, ka peļņa pati par sevi nav un arī nevar būt vienīgais uzņēmēja mērķis. Peļņa arī nav katram uzņēmumam garantēta. Ir maldīgi domāt, ka iecerētā peļņa vien noteic saimniecisko darbību. Viens no galvenajiem vadības uzdevumiem ir uzņēmumā izpratni un vienošanos mpar kopīgiem mērķiem.

Maksimāla peļņa nav mērķis, bet līdzeklis.

Tāpēc pareizs ir uzskats, ka apstākļiem pietiekami ienākumi ir absolūti nepieciešami sekmīgai darbībai. Ievērosim, ka vērtīgie uzņēmumi izceļas augstu kvalitāti un stipru pieprasījumu, ar ražību darbā un ievērojami labām algām, kā arī ar lielu peļņu.