Konstitūcijas krīze Briselē

Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu un kandidātvalstu vadītāju konference Briselē beidzās sestdien, 13. decembrī – priekšlaicīgi un krīzes atmosfērā. Bija iecerēts, ka šī konference vienosies par ES jaunās konstitūcijas galīgo versiju, bet jau pēc nepilnām divām dienām kļuva skaidrs, kas tas nebūs iespējams. Pirmās ziņas no ES valstu galvaspilsētām norāda uz apjukumu un neziņu par organizācijas nākotni.

Nevar teikt, ka Briseles konferences izjukšana nāktu kā pilnīgs pārsteigums pašiem ES augstajiem politiķiem. Jau mēnešiem ilgi ap savienības jauno konstitūcijas projektu ir rūguši vairāki konflikti, un vēl neilgi pirms konferences sākuma pat ES prezidējošās valsts Itālijas premjers Silvio Berluskoni brīdināja, ka “būs vajadzīgs brīnums”, lai panāktu vienošanos. “Brīnums” beigās neatradās vissmagākajā strīdus punktā: kā sadalīt balsu skaitu ES Padomē, tas ir, savienības svarīgākajā lēmējorgānā. Jauno, konstitūcijas projektā paredzēto balsošanas kārtību nepiekāpīgi aizstāvēja Francijas prezidents Žaks Širaks un Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Pret to savukārt jau labi sen ir protestējušas Polijas un Spānijas valdības. Sevišķi Polijas valdībai šis jautājums – cik lielu balsošanas “svaru” Polija iegūs ES Padomē ir kļuvis par absolūtu principa lietu. Premjers Lešeks Millers and prezidents Kvasnjevskis abi ir norādījuši, ka Polijas valdība un tauta izšķīrās par iestāšanos Eiropas Savienībā, paļaujoties uz 2000. g. pieņemoto t.s. Nicas līgumu. Šajā līgumā paredzēts, ka Polijai un Spānijai būs gandrīz tikpat daudz balsu ES Padomē kā Vācijai un citām lielajām valstīm. Vācijas un Francijas valdības no savas puses aizrāda, ka tā ir absurda situācija, kur Polijai un Spānijai, katrai ar 40 miljoniem iedzīvotāju, būs tik pat liela ietekme, kā Vācijai ar 80 miljoniem vai Francijai ar 60 miljoniem.

Nepārvaramais “principa lietas” konflikts tagad ir nogremdējis Briseles sanāksmi. Pirmo reizi ES vēsturē kādas galotņu konferences dalībnieki atgriežas mājās bez rezultātiem, bez dokumenta, kuru vismaz izskata pēc var parādīt presei un publikai. Vēsturiskā ironija ir tā, ka par gandrīz visu ļoti garo un sarežģīto ES konstitūcijas projektu (tajā ietilpst 465 panti un papildus teksti) jau bija panākta vienošanās pirms Briseles. Un kas būs tagad?

Latvijas pārstāvji Briseles sanāksmē, premjers Einārs Repše un ārlietu ministre Sandra Kalniete, norādījuši, ka Eiropas Savienība turpinās darboties, un Latvijas līdzdalība tajā, protams, tāpat. 2004.gadā stāsies spēkā “vecais” 2000.g. Nicas līgums, nevis iecerētais jaunais ES konstitūcijas projekts. Latvijai varbūt mazliet izdevīgāka būtu bijusi jaunā konstitūcija, bet no Latvijas viedokļa atšķirība īstenībā nav liela. Tik tālu – virspusēji un juridiski – viss būtu kārtībā.

Nelaime tā, ka zem šīs šķietami mierīgās virsmas šņāc un locās īsts čūsku midzenis. Briseles konferences sabrukums ir uzrāvis dienas gaismā nevien strīdu ap konstitūcijas projektu, bet arī virkni citu konfliktu, jaunu un vecu. Vācu politiķi jau izmetuši nepārprotamus mājienus, ka Vācija galu galā ir ES budžeta lielākais finansētājs, un ka Vācija var pārdomāt savu devību nākamo savienības budžetu sastādīšanā. Tagadējās ES kandidātvalstis Austrumeiropā, ieskaitot Latviju, sagaida lielu finansiālo atbalstu turpmākos gados no dažādajiem ES fondiem. Polijā, kur premjera Millera atgriešanos no Briseles sagaidīja ar lepnumu un sajūsmu par viņa nelokāmo nostāju konferencē, savukārt tiek norādīts uz Vācijas “vecajiem grēkiem” Otrā pasaules kara laikā. Bet vienlaikus Polija cer saņemt daudzus miljonus eiro no ES fondiem savu zemnieku atbalstam. Eiropas preses ziņojumos par Briseles konferenci neiztrūkstoši tiek pieminēts fakts, ka Polija un Spānija nevien ir smagā konfliktā ar Vāciju un Franciju par ES konstitūciju, bet arī ka Polija un Spānija ir Amerikas sabiedrotās Irākas karā – kam, protams, vissīvāk pretojušās Francija un Vācija. Tāpat presē un politiķu izteikumos bieži tiek atgādināts nesenais satraukums par Francijas un Vācijas valsts budžeta deficītu, kas tagad jau otro gadu pārsniedz ES līgumos paredzēto lielumu – un kas Eiropas mazajām valstīm rada aizdomas par dubultmorāli – lielajiem atļauts, bet mazajiem nē...

Nav domājams, ka konstitūcijas neveiksme nogremdēs pašu Eiropas Savienību, bet savstarpējie asumi arī tik drīz nepazudīs. Nākamo ES budžetu sastādīšana, dažu dalībvalstu saspīlētās attiecības ar ASV un aizdomas, ka ES “spēles noteikumi” nav visiem vienādi padziļina krīzes sajūtu un pesimismu par savienības nākotni. Jācer, ka Latvijas ārpolitikas vadītāju nomierinošie vārdi ir domāti tikai mūsu garastāvokļa uzturēšanai. Jācer, ka patiesībā viņi jau tagad veido tālejošus plānus dažādām varbūtībām un pagriezieniem Eiropas Savienībā un attiecībās ar citām valstīm un organizācijām.

Jānis Peniķis
2003.g. 15. decembrī

Kas jauns Latvijā?