Vecais 2003., jaunais 2004. gads

Ziemassvētki nosvinēti, un nupat slēdzam rēķinus vecajam 2003. gadam un mēģinam zīlēt izredzes jaunajam gadam. Kā mums gājis pa šo gadu? Par ko varam priecāties, par ko jāskumst, un ar kādām izredzēm sāksim 2004. gadu?

Ja viss šis apskats būtu jāietver divos teikumos, tad tie būtu šādi: Latvija protams ir mainījusies 2003. gada ritējumā, bet pārmaiņas Latvijā ir bijušas gludas un mierīgas, salīdzinot ar pārmaiņām starptautiskajā vidē. Šī gada noslēgumā Latvija mājo pasaulē, sevišķi politiskā pasaulē, kas ir radikāli atšķirīga no tās, kāda tā bija gada sākumā. Tāds apgalvojums varbūt pārsteigs dažu labu lasītāju, kam notikumi pašā Latvijā šķituši pietiekami nemierīgi.

Bet iesāksim ar kādu labu un mierīgu ziņu par Latviju: 2003. gadā būsim kļuvuši par kādiem septiņiem procentiem turīgāki nekā iepriekšējā gadā. Apmēram tik daudz būs pieaudzis, ekonomikas vārdos runājot, Latvijas iekšzemes kopprodukts. Tas gan nenozīmē, ka katrā mūsu maciņā un bankas kontā būs tik daudz naudas vairāk, bet tas nozīmē, ka visā valstī esam ražojuši, apgrozījuši un pārdevuši krietni vairāk nekā iepriekšējā gadā. Tieši uz to norādījis finanšu ministrs Dombrovskis savā nupat publicētajā pārskatā, kam dots zīmīgais virsraksts “2003.gads – stabilitātes un izaugsmes gads”. Ziņojumā uzsvērtas arī citas pozitīvas parādības – piemēram, valsts budžeta deficīts šogad būs mazāk nekā agrāk pareģots. Valsts ienākumu dienests gada pirmajos 11 mēnešos iekasējis 14 procentu nodokļu vairāk nekā līdzīgā posmā iepriekšējā gadā. Bijuši panākumi cīņā ar kontrabandu un nodokļu nemaksāšanu. Samazināts nodokļu slogs uzņēmumiem un sociālās apdrošināšanas likmes; un “jau sākot ar sākot ar 2003.gada 1. decembri mēs varējām paaugstināt minimālās pensijas vidēji par 6.5 latiem”. Tā saka finanšu ministrs.

Tās ir labas ziņas mums visiem. Valdības kritizētāji gan aizrāda, ka valdība pušķojas ar svešām spalvām – ka ievērojams saimnieciskais pieaugums bijis jau iepriekšējos gados un tādēļ vairāk līdzekļu nonācis arī valsts kasē. Kritiķiem ir taisnība, ka šī gada pieaugumu nevar pierakstīt valdībai, kas sāka pārņemt valsts grožus tikai 2002.g. beigās, bet nevar noliegt, ka “Jaunā laika” valdība daudz aktīvāk nekā iepriekšējās mēģinājusi uzlabot nodokļu situāciju valstī un cīnīties ar naudas un ietekmes korupciju. Ir pāragri zīlēt, cik sekmīga būs šī cīņa, bet tautas aptaujas liecina, ka liela daļa sabiedrības atbalsta šos centienus un tic tās panākumiem.

Tāda uzticēšanās arī palīdzējusi “Jaunā laika” valdībai vismaz daļēji izlīdzināt pieredzes trūkumu un kļūdas savas valdīšanas tagad 14 mēnešos. Atcerēsimies – starp 2002.g. oktobrī ievēlētās Saeimas 55 valdības koalīcijas deputātiem, 38 bija bez kādas pieredzes parlamentārā darbā; un Eināra Repšes sastādītā valdība bija jauna pēc gadiem un pēc pieredzes valdības darbā. Nelāgu pārsteigumu tad arī nav trūcis, sākot ar pēkšņo E. Repšes paziņojumu par ministru algu trīskāršošanu, ilgi izstiepto veselības ministra Audera atlaišanu, pieteikto un atkal atcelto lēmumu ievēlēt valsts prezidentu trīs mēnešus pirms laika, pārspīlētiem un neizpildāmiem grozījumiem valsts budžeta sastādīšanas procesā, labiem nodomiem un vāju izpildījumu ostu pārvaldes reformās, izlemtiem un pēkšņi mainītiem un atkal mainītiem likumprojektiem par pašvaldību reformu... Ironiskā kārtā valdība nonāca vistuvāk krīzei jautājumā par korupcijas apkarošanu, ko premjers pieteicis par savu prioritāti. Ieceļot par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietas izpildītāju to kandidātu, ko Saeima jau reiz noraidījusi, premjers šai lietā nekā nav atrisinājis, tikai paildzinājis politisko sastrēgumu.

Šīs kļūmes tomēr nevar aizēnot faktu, ka valdība turpinājusi darboties stabīli vairāk nekā gadu, uzsākusi dažas vēlamas reformas valsts pārvaldē un – galvenais – turpinājusi virzīt Latviju uz pilnu līdzdalību Eiropas Savienībā (ES) un Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO). Vēl pirms četriem mēnešiem daudzi nervozēja par tautas balsojumu ES iestāšanās lietā; tagad tas gandrīz aizmirsies, un runājam vairs tikai par to, kādus pārstāvjus sūtīsim uz Briseli un uz ES parlamentu. Līdzīgi ir ar NATO – jūtamies jau tik pat kā iestājušies, un aizmirsies, cik aizkaitināti vēl nesen reaģējām uz amerikāņu un NATO amatpersonu prasībām un jautājumiem vai esam pa īstam demokrātiski, integrēti un gribīgi izdot valsts aizsardzībai divus procentus no nacionālā ienākuma.

Tagad kļuvis skaidrs, ka pilntiesīga dalība abās lielajās organizācijās ir vairs tikai dažu mēnešu jautājums. Tas, kas gan, šķiet, nav skaidrs lielai Latvijas sabiedrības daļai ir kritiski svarīgās pārmaiņas abās organizācijās un, vispār pasaules politikā, pēdējā gada laikā. Latvijas presē, radio un televizijā atspoguļojas tikai īsi un bāli fragmenti no lielajiem politikas, diplomātijas un militārajiem notikumiem, kas 2003. gadā pārveidojuši Eiropas un ASV attiecības, ES un NATO, un kas turpinās ietekmēt Eiropas valstis, arī Latviju, nākamgad un vēl tālāk. Vēl 2003.g. sākumā, piemēram, likās, ka Latvija kļūs par dalībvalsti divās savstarpēji saderīgās organizācijās, kur NATO būs galvenais drošības balsts un ES mūsu ieeja Rietumeiropā. Kopš Irākas kara sākuma no “saderības” vairs nav daudz palicis pāri – Amerikas konflikti ar Franciju un Vāciju ir nopietni un dziļi, un tie savukārt gribot negribot ietekmē citu Eiropas valstu savstarpējās attiecības. Irākas partizānu karam, neskatoties uz ASV militāro pārākumu, Sadama Huseina sagūstīšanu un citiem panākumiem, neviens neparedz drīzu un skaidru atrisinājumu. Latvijai un citām ASV sabiedrotajām ir jārēķinās ar garu līdzdalības posmu Irākā. Pašā Eiropā pa šo laiku būs jārisina jautājums, ko darīt ar nupat pirms divām nedēļām sagrauto Eiropas Savienības konstitūcijas projektu. Pēdējos divus gadus bija plānots, ka 2004. g. maijā, ES paplašinoties no 15 uz 25 dalībvalstīm, jaunā konstitūcija palīdzēs vienkāršot un uzlabot savienības pārvaldes mehanismus. Šī cerība tagad ir vējā, un no ES galvaspilsētām vēl nevar sadzirdēt nopietnus ierosinājumus, kā rīkoties tālāk.

Pasaule, kā jau teikts pašā sākumā, 2003. gadā mainījusies daudz dramatiskāk nekā Latvija. Šajā slejā daudzi iepriekšējie apskati beigušies ar cerību vārdiem, ka Latvijas ārpolitikas veidotāji valdībā un Saeimā jau steidzami plāno, kā rīkoties jaunajos, mainīgajos apstākļos. Atkārtosim šo cerību arī tagad – nopietni, ļoti nopietni.

Daudz laimes jaunajā gadā!

Jānis Peniķis
2003.g. 29. decembrī

Kas jauns Latvijā?