Gundars Ķeniņš Kings, "NO CIETOKŠŅA DRUPĀM UZ BRĪVĪBU"

Gundars Ķeniņš Kings

NO CIETOKŠŅA DRUPĀM UZ BRĪVĪBU

Aizgājušā gadā un īpaši pēdējo laikā Latvija uzvirmo emociju pilnas diskusijas un demonstracijas par reformām izglītībā. Kā zināms, ar 2004. gada rudeni skolas, kur mācību valoda ir krievu, sāks pakāpeniski papildināt to priekšmetu sarakstu, kas jāmāca latviešu valodā. Reforma nesamazina iespējas tajās apgūt krievu valodu, krievu literatūru un krievu tautas kultūras mantojumu. Reforma tomēr uzsver arvien lielāko vajadzību visās Latvijas valsts finansētās, obligātās skolās sniegt pārējo pamatizglītību valsts, respektīvi latviešu valodā. Šīs reformas būtībā ved uz pamatizglītību, kas skolniekus sagatavo tālākām mācībām arodskolās un augstskolās ar latviešu mācību valodu. Kā visas pārmaiņas, izglītības reforma sastop gan atbalstu, gan pretestību. Tagad, tāpat kā citos laikos, šie jautājumi ir gan pedagoģiski, gan politiski jūtīgi. Tie tomēr ir, dažādu iemeslu dēļ, jānokārto pēc iespējas ātri. Ar tiem saistītās grūtības vēl ir jāizprot un tās atrisināt prasa lielu visas Latvijas tautas iesaisti integrācijas procesos. Šos procesus steidzina lielā interese par izglītību, Latvijas saistības ar Eiropas Savienību un Latvijas saimnieciskā iesaiste pasaulē, kur vairs plašu nodarbinātību nenodrošina tradicionālā lauksaimniecība un valsts iestāžu plānotie pasūtījumi rūpniecībai.

Impērijas draudi

Latvija jau vairāk kā duci gadus ir aizgājusi no agrāk padomju impērijas. Aptaujas rāda, ka trīs ceturtdaļas no Latvijas tautas sevi uzskata par Latvijas patriotiem. Latvija vairs nav padomju cietumā. Latvijas tautā aug atbalsts Eiropas Savienībā, bet Latvijas virzību uz demokratisko pasauli apliecina tās gatavība pievienoties Atlantika valstīm. Tā sāk aktīvi iesaistīties grūtajā pārejas periodā uz daudznacionālu, tolerantu un kooperatīvu sabiedrību, kur tā paturēs savas labākās īpašības un tās apvienos ar tām, kas raksturo demokrātisku un uz tirgu orientētu, mainīgu pasauli. Mēs labi pazīstam tos krievus, kuri jau ir Latvijas patrioti. Mums ir arī prieks par lojāliem Latvijas krieviem. Mēs apsveicam viņu sasniegumus Latvijas skolās un kopīgos darbos. Mums īpaši patīk tas, ka vairojas to krievu skolnieku skaits, kuri iet latviesu skolās, jo tur sabiedriskās integrācijas process ir visdabīgākais. Diemžēl daļa no padomju laika ieceļotājiem negrib un negrib šiem procesiem pievienoties. Viņi sevi salīdzina ar kādreizējās impērijas lielā cietokšņa sargiem. Viņi ir pārliecināti, ka viņi nedrīkst un nevar pamest šī sabrukušā cietokšņa drupas. Viņi gaida impērijas atbalstu, pilnīgi neapzinoties to, ka tās vairāk nav, ka tās vairs nebūs, un ka viņi paši, šie padomju lojālisti, ir īstenībā pamesti savam liktenim. Par to viņiem vairāk var pastāstīt krievu bezdarbnieki transporta nozarēs pēc tam, kad Krievija samazina naftas tranzitu caur Ventspili. Padomju lojālistiem vairs nav viņu veco māju, bet viņi nevar pierast pie neatkarīgas Latvijas un Eiropas Savienības. Viņiem īstu māju vairs nav.

Viņi pretojas domai par latviešu un mazākuma tautību integrāciju vienā, kopējā Latvijas tautā. Viņi nemeklē kopīgus atrisinājumus pārmaiņu laika problēmām. Pieraduši pie pavēlnieciskas varas, viņi meklē atbalstu savai iedomātai taisnībai visur, kurviņus ar pieticīgu pieklājību uzklausa. Citādi viņu uzvedība atgādina šāvienus no sabrukušā cietokšņa. Viņu Latvijai un latviešiem naidīgās attieksmēs liekas raksturīgi pašpuiciski uzskati, ka “sišana var būt laba vai slikta; ja sit mūs, tad slikta; ja sit tādi otrus, tad laba.” Šajā situācijā man visvairāk žēl ir padomju iebraucēju bērnu un bērnu bērnu. Bērni skolas gados ir tie, kuri visvairāk zaudē iespējas apgūt piemērotu izglītību un veidot ar sadarbību raksturīgas attiecības Latvijā un citur. Demogrāfiskās pārmaiņas jau tagad rāda, cik viņi būs vērtīgi nākotnes Latvijai. Jau tagad mēs zinām, ka nākotnē krievu tautības vecos ļaudis vairāk uzturēs ar vien mazāks krievu strādājošo skaits. Visu darbinieku spējas un devumu ar pensiju un pabalstu sistēmu papildina visa strādājošā Latvijas tauta. Tāpēc izglītība un sadarbības iemaņas kļūst īpaši svarīgas. Liekas, ka to savā veidā apzinās visas Latvijas tautas vairums. Tāpēc man ir cerības, ka šajos jautājumos latvieši un krievi atradīs labākus atrisinājumus par savstarpēju apkarošanos vai nemitīgiem mēģinājumiem atjaunot padomju laika izglītības politiku. Es atbalstu iesākto izglītības reformu kā soli uz labāku nākotni visai Latvijas tautai. Manuprāt, noderīgu reformu procesus nekādi neveicina Latvijai naidīgie vārdi, ko dzirdam no Aleksandra Giļmana, Nikolaja Kabanova, Jakova Plīnera un Tatjānas Ždanokas puses. Tie vienmēr atgādina padomju imperiālismu. Viņu teiktais saindē latviešu un visu krievu attiecības.

Gandrīz pirms diviem gadsimtiem Pjotrs Čādājevs kādā no savām filozofiskām vēstulēm žurnālam Telescope norāda, ka Pētera I veidotā imperiālā virsšķira ir raksturīga ar savu ierobežotību, izolāciju un intelektuālu impotenci. Čādājevs raksta, ka šīs elītes atmiņas nesniedzas talāk par vakardienu, bet tās iedomātā kultūra sastāv no dažiem importiem un imitācijām. “Mēs esam,” viņš saka, “svešinieki paši sev.” Viņš turpina: “Mēs esam kā bērni, kuri nav mācīti domāt patstāvīgi … zināšanas ir virspusīgas; viņos nav dvēseles.” Valdnieku un viņu kalpu domāšana un mācīšanās liekas neglābjami izolēta visos sabiedrības līmeņos, no galvas pilsētas līdz pat imperijas vistālākām robežām. Diemžēl, arī šodien Latvijā netrūkst labu cilvēku, kuri ir parliecināti par stingras valdīšanas nepieciešamību visur un visos laikos.

Šodien, kad krievu skolotāji Latvijā organizējas, lai uzlabotu mācības krievu skolās, mēs apsveicam viņu labos nodomus un tajā pašā laikā viņus brīdinām no citu tautu sāpīgās pieredzes. Latvijas krievu skolnieki nedrīkst un nevar atgriezties Krievijas impērijas intelektuālā cietoksnī vai cietumā. Viņu labākā nākotne ir atrodama vispirms Latvijas un tad tālāk Eiropas gaisotnē. Priecājos, ka dažas krievu skolas Latvijā šīs daudzsološās iespējas jau parāda. To absolventi spēj brīvi darboties situācijās, kur intelektuālo un sabiedrisko vidi veido vairāk kā viena tautība. Protams, tautību vispareizāk noteic ģimene, un to veido tur runātā valoda un pieņemtā kultūra.

Krievijā, kur valsts varu simbolizē ķeizariskais ērglis un padomju himna, vēsturiski iemantotā izolācijas gaisotnē vēl valda autoritāras varas sistēma un birokratiska izpildvara. Tur, un pa daļai arī vēl Latvijā, ir daudz mācīts paklausīt kungiem un izvairīties no patstāvīgu domu atklātas izpausmes. Kur pietrūkst mainīgo apstākļu izpratnes, kā to vērojam agrākās Austrumprūsijas Krievijas daļā, tur pēckara iebraucēji ir atrauti no savas dzimtenes dziļākām saknēm, un mēģina izdzīvot bezcerīgā, Čādājeva raksturotā, intelektuālā un sabiedriskā nabadzībā. Lielais vairums šo migrantu ir sastinguši ledainā padomju laika domāšanas vienpusībā. Arī šie ieceļotāji un viņu bērni vēl nav atraduši sava īstās mājas. Savukārt, viņu bērnu bērniem Latvija ir vienīgās viņiem pazīstamās mājas.

Latvijā ieskatu par okupācijas laikiem sniedz Okupācijas Muzejs. Mums ir arī pieejami pētījumi par atsevišķiem tēmatiem. Par krieviem Latvijā varam ieskatīties profesora Elmāra Vēbera faktu krājumā un uzmanīgajos profesores Ilgas Apines rakstos. Vēl nav pietiekamu pētījumu par okupācijas procesiem un to sekām. Vēl gaidām tādu monumentālu, zinātniski neitrālu un pilnīgu darbu, kāds ir Oksfordas Universitātes profesora Roberta Gildīē lieliskā grāmata par okupēto Franciju (Marianne in Chains). Te lasām ne tikai par nebrīvību, aukstumu un badu, tā laika šausmām, deportācijām un ķīlnieku apšaušanām, mazāk par nepārdomātu varonību un vairāk par uzmanīgu pielāgošanos abpusējai izdzīvošanai. Visvairāk ievērojam ģimeņu, draugu un tuvāko kaimiņu savstarpējās izpalīdzības un apstākļu izpratnes milzīgo nozīmi franču tautas izdzīvošanā. Saziņas procesos liela loma ir starpniekiem, vecākiem vācu virsniekiem, kuri runā franciski un pazīst franču kultūru. Pozitīvi vērtēti ir arī tie franču tulki, kas ir studējuši Vācijā un izprot okupantu nodomus. Franču un vācu attiecībām visvairāk kaitē jaunie vācu virsnieki, kuri uzvedas kā pavēlnieciski uzvarētāji. Manuprāt, šī pieredze ir tā, kas vēlāk daudz palīdz izveidot jaunas, lietišķas, bet ne tuvas, franču un vācu attiecības. Protams, svarīgs faktors ir tas, ka Vācija šodien vairs nekādā veidā neapdraud Franciju. Citur, piemēram Dienvidāfrikā, nesenās vardarbības vēsturi vēl skaidro Patiesības un Izlīguma Padome. Ja tur neiegūst savstarpēju mīlestību, tur tomēr sāk rasties savstarpēja uzticamība. Dienvidāfrikā uz šiem pamatiem veidojas agrāk neiedomājama savstarpēja sadarbība.

Latvijā šīs uzticamības nav. Pavēlnieciskā kārtība vēl daudz atgādina senās kundzības tradicijas. Valdībai trūkst uzticības. Latvijas krievu ierēdņi man stāsta, ka viņi valdībai neuzticas nemaz. Pat labākie problēmu atrisinājumi maz ko dod tur, kur tiem neuzticas.

Labi izskolotā jaunā paaudze meklē savus ceļus. Tā atstāj intelektuālā cietokšņa drupas. Tā izlaužas no ierobežoto sociālo attiecību cietuma. Rīgas Ekonomiskās Augstskolas (REA) tolerantā vidē krievu absolventi izceļas ar augstiem akadēmiskiem sasniegumiem un izteiktu sociālās atbildības apziņu savās runās un darbos. No visiem REA absolventiem, nedaudzie krievi liekas visvairāk gatavi īsti radošam vadības darbam un vērtīgai starptautiskai sadarbībai. Visi REA absolventi kopā uzsver, ka viņi nevēlas strādāt zem pavēlnieciskas uzraudzības. Daļa no viņiem prasa vismaz pilnīgus uzdotās rīcības paskaidrojumus. Vairums vēlas, lai uzņēmumu vadība ar viņiem konsultējas tad, kad jameklē un jāatrod jaunas pieejas vecām problēmām. Šie uzskati norāda uz lielu Latvijas saimnieciskā un sabiedriskās izaugsmes potenciālu.

Starplaukā

Latvijā, starplaukā starp impērijas drupām un demokrātisko sabiedrību Eiropas Savienībā, paretam notiek sadursmes, bet biežāk izjūtam sava veida tuvināšanos. Visumā izvairāmies no sadursmēm un asumiem ikdienišķā saskarsmē. Reizēm gan dzirdam skaļi izteiktus jau pieminētos agrāko imperiālistu uzskatus.

Salīdzinājums ar starplauku man liekas vietā tad, kad no cietokšņa puses skatoties, es vēroju, ka Latviju tur reizēm raksturo, kā apstrīdamu teritoriju. Tie Krievijas bruņotie spēki, kas ir koncentrēti pie Pleskavas, rīko manevrus ar segvārdu Atgriešanās, un vienošanās par Latvijas un Krievijas robežu arī vēl nav ratificēta. No otras puses, Latvija ir savu teritoriju pārņēmusi. Latvija to pārvalda ar lielu uzmanību, varētu teikt, pat ar lielu pacietību un īpašu iejutību pret mazākuma tautībām.

Kā jau starplaukā, te trūkst tiešas valdītāju kontroles. Te valda gan līdzīgi, gan ļoti dažādi uzskati. Te ir latvieši, kas ir ar krieviem saraduši ilgajā okupācijas laikā, un latvieši, kuri vēlas atjaunot visu kādreiz zaudēto. Te ir jau senas senas mājas igauņu, lietuviešu, poļu un daudzu krievu dzimtām, kas ir ērti iedzīvojušās daudzkultūru gaisotnē. Te ir gan Latvijas žīdi, gan padomju ebreji, kuri vēl meklē savu lomu Latvijā. Te ir tautības lietās mazliet apmulsušie baltkrievu un ukraiņu strādnieki, ko padomju vara ataicina strādāt Latvijā. Te ir arī krievi no saimnieciski panīkušiem vecticībnieku lauku ciematiem. Te ir aizķērušies padomju rūpniecības vadītāji un strādnieki. Te ir padomju bruņoto spēku veterāņi un ierēdņi, kas nevar un nevar ierast dzīvot zemē, kas jau tagad tik ļoti atšķiras no viņu agrākām mītnes vietām. Un te ir viņu bērni un viņu bērnu bērni. Viņiem lielo pārmaiņu laikā jāgatavojas mācīties un strādāt jaunos apstākļos.

Latvijas politiskās tradicijas jau kopš neatkarības pasludināšanas brīža 1918. gadā atzīst, ka Latvijas ir valsts, kur mazākuma tautību stāvokli uz nacionāliem principiem noteic latvieši demokrātiskā veidā. Toreiz tam pievienojas arī demokrātisko vācu aprindas. Tās piekrīt, ka “katru citu ceļu ejot, mēs netiekam kavēkļu un konfliktu dēļ ne no vietas.” Toreiz Pagaidu Valdība paredz obligātas tautskolas, kur vācu un krievu bērni var savā valodā visas pirmās zināšanas. Citādi, tikai “latviešu valoda kā valsts valoda – mācāma arī cittautiešu skolās.” Cik uzzinām no valsts dibinātāju vienošanās 1918. gada 17. novembrī, cittautiešiem ir paredzēta nopietna loma Latvijas valstī. Toreiz uzskaitītās mazākuma tautības ir vācieši, krievi, ebreji, poļi, lietuvieši un igauņi. Tās ir Latvijas nacionālās minoritātes. Cita veida minoritāšu nav.

Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka valsts atzīst mazākuma tautību intereses. Cittautiešu personālautonomija viņiem dod pilnīgas izvēles iespējas runāt un rakstīt viņu ierastā, savas tautības valodā. Cittautiešu bērniem valsts uzturētās vai pabalstītās tautskolās un privātās skolās ir dotas iespējas mācīties viņu mātes valodu. Ar 1919. gada 8. un 10. decembra skolu likumiem latviešu valodas mācīšana mazākuma tautību skolās ir obligāta ar otro tautskolas klasi. Tā iekļauj valodas mācību, literatūras vēsturi un rakstniecības teoriju. Sākumā ar trešo klasi obligātas ir Latvijas vēstures un Latvijas ģeogrāfija mācības. Vēlāk šie priekšmeti ir sistemātiski mācāmi valsts valodā. Skolu uzdevumi kļūst skaidrāki un izglītības programmas ir vairāk mērķtiecīgas.

Šīs atziņas un likumi saskan ar valsts interesēm. Kā to redzam no Pirmās republikas laikā paveiktā, viens no valsts galvenajiem uzdevumiem toreiz ir pacelt izglītības līmeni līdz nobeigtai, obligātai tautskolai. Strādā skolotāju institūti un vairākas augstskolas, to starpā divi privāti augstskolu institūti, viens vācu un viens krievu. Ar ārzemju atbalstu veidojas angļu un franču institūti. Muižu pilīs un jaunās skolu ēkās darbojas tautskolas, arodskolas, komercskolas un citas speciālas skolas. Par spīti skolotāju un ēku trūkumam, divdesmit gadu laikā skolnieku skaits valstī dubultojas. Tie nav tikai latvieši. Samērā ar latviešu skolām, augstu skolnieku skaitu sasniedz vācu un žīdu mazākuma tautas. Obligātās tautskolās jau 1935. gadā iet gandrīz visi vācu, 84 procenti latviešu un 75 procenti no krievu bērniem. Latviešu skolās strauji ceļas mācību kvalitāte; tur arī visvairāk nāk klāt jauni skolnieki. Ja tautskolu tīkls vēl nav pilnīgs, tad tā izveidošanu visvairāk kavē krievu tautības samērā mazākā interese par skološanos. Poļu skolu skaits samazinās īstu poļu skolnieku trūkuma dēl; tā paša iemesla dēļ nav atsevišķu skolu čigānu bērniem. Zinām gan, ka vēl Otrā pasaules kara priekšvakarā Latvijas valsts krieviskajā Gauru pagastā ceļ lielu, modernu skolu 500 skolniekiem.

Ceļot izglītības līmeni un citās pārmaiņu situācijās atklājas dažādas problēmas. visvairāk trūkst skolotāju. Tā strauji strauji ievestās obligātās angļu valodas mācības ļoti kavē labi kvalificētu skolotāju trūkums. Skolotāju institūtus beidzot, absolventi saņem darba piedāvājumus no divām vai trim tautskolām. Savukārt, Latvijas iedzīvotāju lielā interese par savu bērnu tālāko izglītību vairo izvēli mācīties latviešu skolās, bet priekšlikumi par vairāku priekšmetu mācībām latviešu valodā vēl gan ir apšaubīti plašās mazākuma tautību aprindās. Tā skolu reformas latviešiem un Latvijas mazākuma tautībām viegli pārvēršas no izglītības politikas par bīstamu politiskas varas demonstrāciju Ar mazākuma tautību deputātu palīdzību Kārlis Ulmanis 1933. gadā gāž valdību. Taču jau drīz pēc 1934. gada apvērsuma, kad Ulmaņa autoritārā valdība paplašina arodizglītības iespējas visā Latvijā, tā arī atrod par nepieciešamu centralizēt izglītības sistēmas un pastiprināt mācības latviešu valodā. Man stāsta, ka augstskolu konkursos ar lieliskām zināšanām latviešu valodā izceļas žīdu jaunieši medicīnas fakulātē. Iejutīga uzvedība pret latviešiem un ļoti labas latviešu valodas zināšanas latviešu valodā atver durvis plašai mācību izvēlei. Iejutīga uzvedība pret cittautiešiem veicina sabiedriskās sastrādāšanās spējas. Otrs valsts uzdevums ir gādāt par valstiskas apziņas nostiprināšanu Latvijas tautā. Šeit sava nozīme ir augstāk pieminētajām mācībām latviešu valodā, bet par to pirms Otrā pasaules kara visvairāk gādā apmācības Latvijas armijas obligātā dienestā. Šodien valstisko apziņu jāiegūst skolās un sabiedrībā.

Apātijas un pretestības augstā cena

Ir laiks atgādināt H. Dž. Velsa teikto, par cilvēces vēsturisko attīstību. Velss to raksturo kā skrējienu uz izglītību, ko apdraud katastrofa.

Mēs ļoti labi zinām, ka pēdējos gados latvieši ir atgriezušies pie pārliecības par aroda vai augstākas izglītības vajadzību un noderību modernā pasaulē. Strauji aug studentu un mācības iestāžu skaits, un atkal trūkst skolotāju un augstskolu mācībspēku.

Visumā iedzīvotāju pašreizējā iesaiste akadēmiska rakstura mācībās sasniedz ES rādītājus. Jau 2000. gadā tautas skaitīšanas rezultāti rāda 20 procentus no Latvijas iedzīvotājiem ar vidējo speciālo izglītību un 14 procentus ar augstāko.

Profesionālās un arodskolās 2002. gada sākumā latviešu valodā mācās 38 449 skolnieki, bet augstskolās 104 685 studenti. Krievu valodā arodu mācās 8 084 skolnieki, un augstskolās 11 965 studenti. Angļu valodā augstskolās mācās 2 130 studenti. Vispārizglītojošās skolās krievu valodā mācās apmēram trešā daļa no skolniekiem. Labi. Arodskolās ar krievu valodu mācās ne gluži katrs piektais, bet augstskolās tikai katrs desmitais students. Šis lēnais progress vairs nesaskan ar mazākuma tautības daļu interesēm Latvijas iedzīvotājos. Cik var vērot augstskolās, tad var spriest, ka to skaits ir koncentrējies nedaudzās skolās ar krievu mācības valodu. Universitātēs krievu tautības studenti ir sastopmi retāk.

Šie skaitļi man rāda, interesantu ainu par krievu izglītošanos Latvijā. Pirmā brīdi izskatās, ka krievu tautības iedzīvotāji īpaši pietiekami nerūpējas par savu bērnu izglītošanu nākotnes sabiedrībai. Tas tā ir tikai pa daļai. Mēs zinām, ka liela daļa no krievu tautības skolniekiem ir sākuši mācīties latviešu skolās. Mēs zinām arī, ka vairums krievu skolu un krievu skolotāju ir reformām sagatavojušies. Ši sagatavošanās vēl nav pilnīga. Pārmaiņu procesi visā pasaulē vēl nesīs arī citas pārmaiņas arī izglītībā. Laiks rādīs, cik labi izdodas gan pašreizējas, gan vēlāk neizbēgamās reformas. Tāēc mēs nevaram pateikt, cik pietiekami krievu (un arī latviešu) tautības vispārējo skolu absolventi gatavosies tālākām mācībām vidējā vai augstākā līmenī. Pašreiz varētu domāt, ka augstāk minētais satrauc plašas krievu tautības aprindas nevis kā izglītības reforma, bet kā sabiedriska iespaida un politiskas varas zaudējums. Laiks negaida. Ir pienācis brīdis, kad daudziem krievu skolnieku vecākiem jāpārdomā savu bērnu skološanās plāni.

Aizmirstot, ka arī ar 2004. gadu krievu skolās varēs neierobežoti mācīties krievu valodu un literatūru, dzird klaigāšanu par to, ka krievu mazākuma tautībai atņem iespējas apgūt savu valodu un kultūras mantojumu. Vēl vairāk. Izglītības reformas oponenti uzsver, ka Latvijā iznīcina rusofonu izglītību. Runas par rusofonu apspiešanu ir absurdas. Cik zinu, mācīties krievu vai latviešu skolās var izvēlēties visi skolnieki, kas ir tām sagatavojušies. Tiesa, rusofoni nav mazākuma tautība. Krieviski runā ne tikai krievi, bet arī savs skaits baltkrievu un ukraiņu. Runāt angliski vai kādā citā valodā ir izvēle, kas nav saistīta ar Latvijā ierastām un ES pieņemtām valsts garantijām mazākuma tautību izglītībai. Tāpēc arī nav vietas iedomātai rusofonu kultūrai vai kopienai. Tai nav īstu etnisku pamatu. Tādu tiesisku normu nevar atrast pat Amerikā, kur nesen krievu ieceļotāji no agrākās padomju valsts ir pierunājuši Vašingtona štata labklājības pabalstu iestādes sniegt konsultācijas rusofoniem krievu valodā. Tā kā rusofonu kopienas koncepcija ir stiepjams jēdziens, norāda šīs atbalsta programmas ierosinātāju dotā definīcija. Tajā ietilpst ne tikai krievi, baltkrievi un ukraiņi, bet arī igauņi, lietuvieši un … latvieši.

Šī definīcija uzvedina pie domām, ka rusofoni pieder pie etniski neiespējamās “padomju tautas”. Izrādās, ka Latvijā nav runas tikai par izglītību krievu etnisku mazākuma tautības skolniekiem. Liekas, ka pašreizējo skolu reformu oponenti vēlas, lai Latvija atjaunotu imperiālo padomju laika izglītību. Es pieņemu, ka tad padomju pārliecības skolotāji skolniekiem varētu stāstīt imperiālas muļķības par senajām slāvu zemēm pie Baltijas jūras un šajā sakarībā nepieminēt, ka vēl 14. gadsimtā austrumos no Zilupes meslus maksāja lietuviešiem. Drīzāk būt labi mācīt, ka baltu tautas šodien apdzīvo tikai sesto daļu no viņu senās teritorijas. Visiem skolniekiem Latvijā ir jāzin un jāsaprot, ka Baltijas tautas jau sen netic ne vācu, ne krievu, padomju iekarotāju labestībai.

Padomju lojālisti Latvijā, paši, vai ar padomu no aizrobežas, tagad cenšas sevi pieskaitīt arī pie mazākām “valodu minoritātēm”, kas ir ļoti vispārīgi pieminētas īpašā Eiropas hartā. Kā to varam lasīt paskaidrojumos, šī harta vairāk attiecas uz žīdiem, kas runā no vācu valodas atvasinātā savā “jidiša” dialektā vai valodā, kā arī čigāniem, kas uzturas zināmā teritorijā un runā kādā senas valodas paveidā. Manuprāt, te runā par situācijām, kur Latvijā atzīta, bet nevienmēr definēta, mazākuma grupa jau no senos laikos izveido vai izvēlas savām vajadzībām sev raksturīgu saziņas valodu. Šīs grupas Latvijā bauda Latvijā sen ievēroto brīvību ikvienam runāt un rakstīt savai personiskai vajadzībai sevis izvēlētā valodā. Šī dabiskā un vispār atzītā personiskā brīvība nevienam neaizliedz runāt eskimu, esperanto vai krievu valodā, un tā ļauj latviešiem no Amerikas savā starpā sarunāties angliski. Šī izvēle pati par sevi Latvijā nevienam nenodrošina vēsturiskas, valsts atbalstītas skološanās privilēģijas izraudzītā valodā. Toties’ tā saskan ar krievu valodas izplatību agrākās padomju impērijas zemēs. Pieminētā harta, starp citu, arī nedod mazākuma tautības tiesības tiem svešzemniekiem, kuri, gluži kā kurdi vai turki Vācijā, ir kādā zemē iebraukuši strādāt. Šo Eiropas harta, tāpat kā līdzīga rakstura Apvienoto Nāciju deklarācija, ir rakstīta vispārīgā valodā. Tās nav priekšraksti; tās, rakstītas nenoteiktā valodā, ir aicinājumi ievērot senas tradicijas. Liekas, ka vietējos apstākļos un atsevišķos gadījumos šos aicinājumus nevar iedzīvināt bez attiecīga likuma. Ir tiesa, ka Latvijā vēl liela loma ir birokratiski veidotiem noteikumiem. Tagad, kad Latvija ir arī konstitucionālā tiesa, varam sagaidīt sabiedrības prasītus lēmumus. Tiesa var izlemt, kur ir likumīgo tiesību un administratīvo rīkojumu robežas skolu un citās lietās.

Atgriežoties pie mazākuma tautību skolām, īstais konflikts ir saistīts ar agrākās padomju impērijas izglītības politiku un skolu praksi no vienas, un Latvijas valsts un tautas interesēm no otras. Tiesiskās tradicijas Latvijā nepieļauj izskaust mazākuma tautas, bet liek valstij rūpēties par pamatizglītības iespējām savas tautas ģimenes valodā. Šodien mēs neuzsveram valsts absolūtās intereses, bet atzīstam, ka tautas interesēs valsts var ierobežoti pakļauties ES vai citām starpvalstu apvienībām. Līdzīgi valsts veido izglītības politiku, lai nodrošinātu visas Latvijas tautas kopīgo demokrātisko un saimniecisko attīstību. Šie mērķi prasa apvienot latviešus un Latvijas mazākuma tautas vienā integrētā sabiedrībā. Ja tas tā nenotiktu, tad mazajā Latvijā tiešām varētu izveidoties visai Latvijas tautai kaitīgas, intelektuāli saskaldītas un saimnieciski nevarīgas tautību kopienas. Tādas ierobežo pat padomju impērija savā simts dažādu tautu valstī.

Kā to rāda neapstrīdama statistiskā informācija, krievu mazākuma tautības sagatavošanās modernai pasaulei atpaliek no Latvijas un Eiropas sasniegumiem izglītībā. Šīs novirzes arodu, profesionālā un augstākā izglītībā mazina Latvijas kopējās iespējas attīstīties zināšanu laikmetā. Tās draud visām Latvijas tautībām palikt vairs vairumam nepiemērotos, mazražīgos lauksaimniecības un visvienkāršākos rūpniecības darbos. Ja latvieši meklē jaunas iespējas lauksaimniecības nozarēs, tad visiem, latviešiem un krieviem, cerības atrast darba vietas ražot jaunus vai agrāk plaši pieprasītus vai valsts pasūtītus rūpniecības ražojumus ir ļoti, loti ierobežotas. Nav saredzamas iespējas plaši atjaunot tos fabriku darbus, ko ieraduši strādāt padomju iebraucēji. Pat padomju militārā pieredzes un administratīvās prakses mantojums ir neglābjami novecojies. Ilūzijas par kadreizējo industriālo varenību šajās aprindās nevairo pietiekamu interesi izglītoties un tāpēc tieši apdraud ne tikai krievu, bet visas Latvijas tautas labklājību. Citiem vārdiem, valsts pienākums ir atkal celt nakotnei piemērotas izglītības līmeni visā Latvijā. Šādi praktiski un tehniski noskaņoti pasākumi ir apsveicami. Manuprāt, ar tiem vien nepietiek. Pietiekamai sabiedrības integrācijai ir ārkārtīgi svarīgi sagatavot Latvijas jauniešus kopīgām macībām un darbam daudzkultūru sabiedrībā.

Skaists zieds svešā zemē

Skatoties uz plašākām krievu tautas aprindām Latvijā, te ieskaitot gan Latvijas patriotus, gan citas pārliecības ļaudis, es par grūtāko uzdevumu izskatu iedzīvošanos divās pasvešās kultūrās. Tā prasa pastāvīgu pielāgošanos jaunām, mainīgām realitātēm. Pirmajā izaugsmes līmenī integrētai Latvijas tautai savus uzskatos un sapratnē ir jāpieņem kopīgas, ar latviešu sabiedrisko un sociālo kultūru saistītas atziņas. Tālāk ir jāturpina ieaugt Rietumu politiskā un saimnieciskā dzīvē.

Kā to norāda Indiānas Universitātes pētniece Aija Veldre Beldavs, grūtākais jautājums daudznacionālā integrācijā ir par identitātes starpformu veidošanu īpaši tad, kad mēģina savienot atškirīgu kultūru, nevienādās, asimetriskās attiecības. Viņa saka, ka turklāt cilvēki, kas atrodas kultūras starpzonās un sabiedrisko pārmaiņu starplaukā, var viegli nonāk krustugunīs, nezinot, uz kuru pusi pavērsties. Tomēr uz vietas viņi palikt nevar. Doubleculture grupa Zviedrijā strādā ar ieceļotājiem, kas vēlas pilnvērtīgi iesaistīties zviedru sabiedrībā. Šī grupa cenšas savstarpējus asumus novērst vai izlīdzināt ar uzlabotu saziņu un kopīgu integrācijas darbu. Doubleculture ierosina integrācijas procesos mācīt un apgūt iejutīgas un tolerantas iemaņas. Tā ieteic īpašu uzmanību pievērst atsevišķiem cilvēkiem, un uzsvērt to, kas viņa uzvedībā ir interesants un pievilcīgs, kas ir sabiedrībai pozitīvs viņa uzvedībā, kā samazinās jaunā imigranta bīstamība zviedru sabiedrībai. Mums ir grūti pareģot, kā šādas integrācijas pieejas ievēros atsevišķas tautības, sociālu un arodniecisku interešu grupas un atsevišķi indivīdi. Liekas, ka tās nevar savienot ar klaji naidīgu padomu lojālistu uzvedību, kas nemeklē tolerantu pieeju un būtībā noliedz integrācijas vajadzību. Viņi sev piemerotāko vietu atradīs agrākās padomju zemēs ārpus Latvijas. Pat ja viņi paliek un Latvijā dzīvo sabiedriski izolēti, viņu bernu bērni, dzīvodami citā vidē, no viņiem atsvešināsies. Vairums no viņiem iedzīvosies integrētā Latvijas sabiedrībā vai arī mēģinās tieši iesakņoties Rietumeiropā. Citiem vārdiem, visi rusofoni (krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji) agrāk vai vēlāk izvēlēsies palikt pie saviem ieskatiem vai tos kategoriski mainīt. Nemainoties, viņiem jāatrod saviem uzskatiem tuvus apstākļus. Kaut lēnām mainot savus uzskatus šie rusofoni var kļūt par tiešām internacionālas sabiedrības locekļiem. Katrā ģimenē izšķirīga būs rusofonu, gan citu bērnu attieksme pret sabiedrisko vidi Latvijā vai citā mītnes zemē. Liekas neticami, ka viņi tiešām vēlēsies paši ierobežot savas izredzes kļūt par vērtīgiem sabiedrības locekļiem. Tāpēc es lielāko progresu saistu ar demokrātiski noskaņotiem krievu tautības pārstāvjiem. To vidū ir izcili tiltu cēlēji. Roalds Dobrovenskis ir vienreizīgs Raiņa pētnieks, Marīna Kostaņecka gādā par interesantu un konstruktīvu radio programmu, bet Ludmila Azarova var daudz palīdzēt atrast labo un kopīgo latviešu un krievu kultūrās. Uz grūto integrācijas procesu norāda latviešu pieredze gan Sibīrijas tālumos, gan Amerikas kontinentā. Arī šīs pieredzes kodolā ir ieceļotāju bērni. Daudzi latviešu izsūtīto bērni ir ieauguši Sibīrijas vidē. Bez valsts atbalstītas skološanās latviešu valodā, vairums šo latviešu ir Latvijai zuduši. Amerikā latviešu ieceļotāji un viņu bērni visātrāk un visvairāk vienojas par to, ka viņu vērtīgākais, kopīgais ieguldījums ir intelektuālā kapitālā, īpaši augstākā izglītībā. Pat ja šo bērnu vecāki nekad nekļūst par īstiem amerikāņiem, viņi un viņu bērni kopīgi priecājas par sasniegumiem izglītībā un vēlākos darbos. Taisni šie izglītotie ieceļotāju pēcteči visērtāk dzīvo abās draudzīgās, latviešu ieceļotāju un amerikāņu, pasaulēs. Viņi spēj visvairāk mācīt un mācīties. Viņu pašu un viņu bērnu centība un atbildības sajūta ir attieksmes, ko augsti vērtē visur. Tomēr pat izglītoto latviešu skaits Amerikā dilst. Viņi ir kā Amerikas smiltīs izliets ūdens. Privātām latviešu valodas mācību iespējām samazinoties, latviešu identitāti paturēt Amerikā ir grūti.

Domājot par nākotni, man nāk prātā 1905. gada latviešu ieceļotāji. Satiekot dažus no viņiem Sanfrancisko vēl 1950. gados, ir skaidri jūtams, ka viņiem nav īstu domu biedru pat Amerikas radikāli kreisās aprindās. Citur viņiem nav ko meklēt. Viņu vecie cīņu biedri, kas aizbrauc no Amerikas uz Padomju Savienību, pazūd jau Staļina tīrīšanās vēl pirms Otrā pasaules kara. Viņu bērni amerikanizējas skolās, un savus vecākus pamet vienus. Šiem latviešiem ir maz kopīga ar jaunajiem latviešu iebraucējiem, viņu draudzēm un viņu biedrībām. Paturot savu marksistisko ideoloģiju, viņu sasniegumi izglītībā un vienkāršos darbos ir ļoti pieticīgi. Savā sabiedriskā izolācijā viņi ir maz ieguvuši sev un maz ko varējuši dot citiem. Šāds kādreizējo revolucionāru liktenis draud arī integrācijas un izglītības reformu pretiniekiem Latvijā.

Krievu izredzes paturēt savu identitāti Latvijā ir daudz labākas. Vispirms, šie jaunieši var neierobežoti mācīties savu valodu un kultūru valsts atbalstītās skolās. Viņi var latviešu valodā tālāk sagatavoties tik ļoti svarīgai tālākai vispārējai un tehniskai izglītībai. Ieklausoties dažādos uzskatos un ieskatoties Latvijas sabiedriskās norisēs, viņi spēs mācīties patstavīgi domāt un sniegt citiem labāko no sava mantojuma. Kā to rāda REA krievu tautības studenti un absolventi, šis devums ir draudzīgs, saistošs un vērtīgs viņiem un viņu skolas biedriem. Viņi un viņu sasniegumi ir iecienīti un augsti vērtēti. Šie krievi vairs nav baismīgas impērijas mantinieki. Taisni otrādi. Viņi ir paraugs demokrātiskai Latvijai un Krievijai. Šie krievi ar savu daudzkultūru mantojumu bagātina visu Latvijas tautu un palīdz to sagatavot tālākām, neizbēgamām pārmaiņām. Šie krievu jaunieši būs ideāli sakarnieki Krievijas, Latvijas un visas Eiropas sadarbībā.

Nobeidzot šīs pārdomas par izglītības reformu un krievu-latviešu attiecībām, es vēlos izteikt pārliecību, ka lielais vairums Latvijas jauno krievu paliks un izglītosies Latvijā. Es esmu pārliecināts, ka viņi un v iņu vecāki vēlas sev šeit iegūt labu iztiku, siltu dzīvokli un īstu, fīzisku un saimniecisku drošību. To, kā es to esmu izskaidrojis augstāk, viņi visdrošāk sasniegs ar savām spējam piemērotu, maksimālu izglītību. Tas, protams, ir cieši saistīts ar iedzīvošanos Latvijas kulturālā un sabiedriskā vidē. To paveikt tehniski orientētās zemēs, gan Latvijā, gan Krievijā, ir grūti. Latvijā vēl trūkst zināšanu un pieredzes demokrātiskas sabiedrības veidošanā un ticības normālas integrācijas procesiem. Man nav šaubu, ka pašreiz uz arodiem orientēta izglītība vēl daudz mainīsies. Ja pavēlnieciskā sabiedrībā vēl pietiek, ja priekšnieki vienkārši sadala un uzdod vienkāršus darbus, tad modernā sabiedrība prasa savstarpēju uzticamību un kopīgu sastrādāšanos visās mācību un darba grupās.

Vēlos, lai Latvijā šo sagatavošanās darbu nenovertē par zemu. Manuprāt, nākošās pārmaiņas izglītībā samazinās lielas, šodien vēl īsti nepamanītas grūtības. Šīs nepieciešamās pārmaiņas uzlabos un papildinās iegūto izglītību. Vēl vairāk, tās var ievērojami samazināt pretestību reformām un veicināt jaunu atziņu un iemaņu apguvi.

Man prātā nāk Nobeļa laureāta, indiešu tautības rakstnieka V. S. Naipaula pieredze. Kā viņš raksta savās biografiskās piezīmēs, viņš uzaug kulturāli noplicinātā britu kolonijā Trinidādā un Tobāgo, kur viņa vecāki un radi cenšas izdzīvot un izsisties uz augšu, projām no smagā un slikti atalgotā darba cukurniedru plantācijās. Pats Naipauls citur stāsta, ka cilvēces progresa pamatā ir miljons mazu revolūciju, kas nāk tad, kad trūcīgie un mazizglītotie vēlas saviem bērniem sagādāt labāku nākotni. Laukstrādniekiem, kas Trinidādā ir atvesti no nabadzīgiem Indijas ciematiem, trūkst līdzekļu gan ikdienai, gan nākotnei. Īstenībā viņiem, tehnoloģisku pārmaiņu laikā, samazinās visvienkāršākā darba iespējas. Ģimenes izdara neticami grūtus lēmumus. Naipaula tēva brālis, vēlāk satiekot Nobela laureātu, rūgti raud par to, ka viņa ģimene viņu atstājusi cukurniedru lauka nabadzībā. Naipaula tēvs dienām un naktīm mācās angļu valodu. Gādīga laikraksta redaktors viņam maksā par vietējo ziņojumu rindām un viņu minimāli apmāca žurnālista darbam. Naipauls, gaišākais un sekmīgākais savā vidusskolā, mājās apgūst indiešu tradicijas un vecāku valodu tikai mājās. Kā izcils skolnieks, apņēmies kļūt par rakstnieku, viņš iegūst koloniālās administrācijas lielo stipendiju angļu valodas un literatūras studijām Oksfordas Universitātē.

Naipaula izglītības un pirmajā rakstniecības pieredzē visgrūtākais ir izprast, ko viņš īsti mācās, vai, pareizāk sakot, neiemācās. Viņam nav ne mazākās jēgas par to, ko viņs atrod ieteiktās slavenu angļu autoru grāmatās. Viņam ir pilnīgi svešas britu saziņas un saskarsmes normas, britu sabiedrības struktūra un angļu literātu radošā vide. Lasītais atgādina ES latviešu valodā sagatavotos norādījumus. Tie ir ar vardnīcas palīdzību ātri pārtulkoti no angļu valodas, bet iztulkotais neizsaka nekā saprotama.

Kad viņš iedomājas atgūt šķietamo minimālo, it kā nemainīgo, drošību cukurniedru laukos, apzinātā dzīves realitāte dzen Naipulu tālāk vērot, uzklausīt un piedalīties vēl svešajā kultūras dzīvē. Tas nav viegli. Viņš toreiz jūtas fīziski nodzīts, psīholoģiski nokausēts un garīgi slims. Viņš cīnas tālāk un uzvar. Viņs atskatās uz savām jaunības dienām, un atrod, ka talantu var izkopt tikai tādā sabiedrībā, kas pati mainās un tomēr dziļi sakņojas savā vidē. Protams, viņs paveic, kaut vienmēr nepilnīgi, savu dubulto – uzdevumu iedzīvoties izraudzītajā darbā, kā arī izprast to, kā pastāvīgi mainās viņa izvēlētā sabiedrība un jaunā pasaule.

Naipauls mums allaž atgādina, ka viss iemācītais būs sākumā neierasts un grūts, un vienmēr nepilnīgs. Reiz, ciemojoties Dienvidamerikā, viņš dārzā staigājot, ievēro kādu bērnu dienās ievērotu eksotisku smaržu. Viņš jautā namatēvam, kas gan ir šī neparastā smarža. “Mēs to saucam par jasmīnu. Lūk, jasmīna zieds!” Naipaulam jasmīna zieds, tikai angļu literatūrā iepazīts, ir reālā dzīvē svešs un nepazīstams. Viņš jasmīna ziedu un smaržu nevar savā apziņā savienot, bet viņs vairs nevar aizmirst ne vienu, ne otru. Integrācija nekad nav pilnīga, un jau tāpēc vien tā nav asimilācija.

Šī Naipaula un citur aprakstītā pieredze rāda gan skolu arvien lielāko nozīmi mūsu personiskos un visas tautas sasniegumos. Tā norāda arī uz nepieciešamo un milzīgo atsevišķu cilvēku, ģimeņu, draugu un līdzstrādnieku neatvietojamo veikumu sekmīgos, bet nekad pilnīgi nobeigtos, iedzīvošanās procesos. Es aicinu visus Latvijas iedzīvotājus uzlabot savas saziņas iemaņas, iedziļināties savā kultūras mantojumā, izprast savas sabiedriskā vērtības un iesaistīties divkultūru dialogā. Tikai viņi paši var bagātināt skolu darbu un veicināt visus apgūt senās latviskās atziņas cienīt katru godīgu darbu, mīlēt dabu un stiprināt uzticamu draudzību.

Novēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem, latviešiem un krieviem, neatgriezties aizgājušos laikos, sagrautos cietokšņos un pamestos cietumos. Novēlu viņiem vislielākās sekmes vairāk iepazīt, izprast un sasniegt mūsu mainīgajā pasaulē.

2003. gada Ziemassvētkos