Karogi, goda sardzes un svinīgas runas šajās dienās ievada Latviju Ziemeļatlantijas līguma organizācijā – jeb NATO, kā mēs jau sen esam ieraduši to saukt. Latvijas zeme gan nav pārcelta uz Atlantijas okeāna krastiem, bet tās lauki, meži un pilsētas tagad ir daļa no “Ziemeļatlantijas” – tādā pašā nozīmē, kā tur ietilpst Turcijas kalnāji un Polijas līdzenumi. Latvija ir pievienojusies organizācijai, kuras pamatā nav ģeogrāfija, bet brīvu un demokrātisku valstu apņēmība kopēji sargāt un stiprināt savu tautu drošību.

Ģeogrāfija ir gadsimtiem ilgi ietekmējusi latviešu, lietuviešu un igauņu likteņus. Baltijas jūras austrumu krastu ir šķērsojušas – gandrīz vai katrā paaudzē – vācu, zviedru, poļu un krievu valdnieku armijas un politiskās ambīcijas. Te ir sludinātas Romas, Konstantinopoles un Vitenbergas baznīcu doktrīnas. Pagājušajā gadsimtā Pirmais pasaules karš dedzinājis un postījis Baltiju, Latviju vēl vairāk nekā mūsu kaimiņus – bet tā iznākums arī devis iespēju veidot neatkarīgas nacionālas valstis. Otrā pasaules kara laikā Krievijas un Vācijas impērijas, atjaunotas zem boļševiku un nacionālsociālistu karogiem, izdzēsa Baltijas valstu neatkarību uz pusgadsimtu.

Starp abiem pasaules kariem Baltijas valstis cerēja nodrošināt savu jauniegūto neatkarību ar striktu neitralitātes politiku iepretim saviem lielajiem kaimiņiem un ar līdzdalību toreiz vienīgajā starptautiskajā organizācijā, Tautu Savienībā. Tiklab neitralitāte, kā Tautu Savienība izrādījās bezcerīgi neatkarības balsti lielo agresoru armiju priekšā. Tā laika lielajām rietumu demokrātijām, Anglijai un Francijai, Baltijas valstu neatkarība bija otršķirīgs jautājums, un Amerikas Savienotās Valstis vēl nebija iztinušās no savas aizokeāna izolācijas segas.

Laiki mainās – līdz nepazīšanai. Tajos četrdesmit piecos gados, kas šķir Vācijas sakāvi un Padomju Savienības sabrukumu, līdz nepazīšanai ir mainījusies Eiropas politika un Amerikas attiecības ar pārējo pasauli. Karu vietā Eiropas politiķi tagad savas sadursmes kārto Eirosavienības konferencēs un tiesu zālēs, un ASV ir kļuvusi par sava veida “Eiropas valsti”. Aiz šīm maiņām, kā militārās drošības mugurkauls, kopš 1949. gada ir stāvējis NATO. NATO ir bijis Eiropas vairogs pret padomju agresijas tieksmēm, bet tas bijis arī daudz kas vairāk. NATO ir bijis sadarbības mehanisms, kas ļāvis pēckara Vāciju no jauna iesaistīt citu valstu saimē un radinājis Eiropas valdības pie kopējas problēmu risināšanas – krietni pirms Eirosavienības nodibināšanas. NATO ir bijis ASV galvenā saite ar Eiropu, kas atturējusi Ameriku no gluži instinktīvās tieksmes atgriezties savā vecajā izolācionisma politikā. Šī tieksme spilgti parādījās deviņdesmito gadu sākumā, kad pēc Padomju Savienības sabrukuma daudzas balsis ASV sludināja, ka “NATO savu darbu padarījis un tagad tas vairs nav vajadzīgs”. Prezidenta Klintona valdības lielais ārpolitikas nopelns ir tas, ka NATO tika nevis likvidēts, bet papildināts ar jaunu “partnerattiecības mieram” programmu. Bez šīs programmas visa Austrumeiropas drošības situācija būtu daudz citādāka nekā tā ir šodien, un Latvija diez vai varētu vērot sava karoga pacelšanu pie NATO galvenās mītnes.

Latvijas ceļš uz NATO, kā mēs labi zinām, ir bijis grumbuļains. Pret NATO valstu prasībām – lai Latvija ar konkrētām maiņām likumdošanā, budžetā un bruņoto spēku reformās parādītu savu apņēmību – savulaik ir protestējuši gan kreisu, gan labēju, gan citu “spārnu” un “krāsu” politiķi. Kādi apsvērumi viņus vadījuši, tas lai paliek viņu pašu ziņā. Nav arī domājams, un nebūtu vēlams, ka visas debates beigtos līdz ar Latvijas formālo iestāšanos NATO. Tieši otrādi. Kļūstot par dalībvalsti, Latvija nevien saņem zināmas drošības garantijas, bet uzņemas arī saistības un pienākumus pret citām sabiedrotajām valstīm un kopējo organizāciju. NATO valstu galvaspilsētās un NATO mītnē pašlaik norit dzīvas diskusijas par organizācijas turpmākajiem politikas un stratēģijas virzieniem – ieskaitot, protams, NATO nostāju Irākas kara un Buša valdības pretterorisma kampaņas jautājumos. Latvijas pārstāvju minimālais pienākums būtu piedalīties šajās diskusijās, jo turpmāk NATO kopējā politika, ja tāda izveidotos, kļūtu arī par Latvijas politiku. Un ja tāda neizveidotos, tad Latvijas valdībai būtu svarīgi zināt iespējami ātri, kā lemt un rīkoties šajos apstākļos.

Vienādi vai otrādi, Latvijas līdzdalība NATO prasīs līdzekļus un sabiedrības ilgtermiņa atbalstu. Tāds, savukārt, var veidoties tikai iecietīgas un informētas diskusijas rezultātā. Piederība “Ziemeļatlantijas telpai” ir padarījusi mūs drošākus. Tā nav mūs atbrīvojusi no mūsu pilsoniskajiem pienākumiem.

Jānis Peniķis

2004.g. 2. aprīlī