From: velladavis@hotmail.com
Date: 5/15/04 12:31

Sveiks tautas vadon
Sveiks saulainais maijs
Tu tautiski ilgu
Piepildītājs

Kas tautu vieno,
Tas tautu ceļ
Tik vienotībā
Viss zied un zeļ

From: jekabsoj@hotmail.com
Date: 5/15/04 3:05

Labs raksts Apollo/Latvijas Avīzē:
http://www.apollo.lv/portal/articles/20117
Īpaši interesanti varētu būt tiem kas skolā gāja padomju laikā ...

Jānis J.

Ilgvars Butulis, Latvijas Universitātes profesors, vēstures doktors; "Lauku Avīze"

Sestdiena, 15. maijs (2004)

"Jaunas sirdis, jauna saule un latviešu tautai atdots gods" - tā 15. maiju tūlīt pēc apvērsuma apjūsmoja topošie autoritārā režīma ideologi. Starp tautas goda laupītājiem bija vairāki "pūķi", kā tos dēvēja autoritārā režīma propaganda - Latvijas 1922. gada demokrātiskā Satversme, Saeima, sociāldemokrāti un sveštautieši (nacionālās minoritātes).

Apvērsuma organizētāji un ideologi allaž uzsvēra demokrātijas ēnas puses, dramatizējot sociālekonomisko un politisko situāciju Latvijā pirms 1934. gada 15. maija. Saskaņā ar viņu pieņēmumu pirms apvērsuma valstī valdīja haoss, sašķeltība, nespēja pieņemt svarīgus lēmumus, korupcija, kas bija noveduši Latviju bezdibeņa malā. Vietā režīms piedāvāja politisku un saimniecisku stabilitāti, lielāku valsts drošību un straujāku attīstību, nacionālo un sociālo taisnīgumu, latvietības uzvaru visās dzīves jomās.

K. Ulmaņa autoritārās diktatūras seši gadi bija sarežģīti un pretrunīgi. Šis raksts nepretendē uz "Ulmaņa laiku" plašu raksturojumu un patiesības monopolu to vērtējumā. Autors tikai dalās pārdomās par autoritārisma plusiem un mīnusiem, paliekošajām un pārejošajām vērtībām.

Maigā diktatūra

Šodienas acīm raugoties, ir grūti noliegt, ka 1934. gada 15. maija apvērsums bija antikonstitucionāls politiskas un tiesiskas vardarbības akts, kas Latvijā likvidēja demokrātiju. Jaunā režīma antidemokrātisko pasākumu spektrs iezīmējās jo plašs. Valstī izsludināja karastāvokli, kas formāli pastāvēja līdz 1938. gadam, bet praktiski - arī pēc tam. Apturēja Saeimas darbību, aizliedza visas 103 politiskās partijas un izformēja pašvaldības. Slēdza arodbiedrības un likvidēja simtiem biedrību un apvienību. Vairāk nekā trīs simti aktīvu sociāldemokrātu nonāca Liepājas koncentrācijas nometnē. Politisku motīvu dēļ darbu zaudēja daudzi valsts ierēdņi, pašvaldību darbinieki, skolotāji. Arestēto un no darba atlaisto kopskaits sasniedza trīs tūkstošus. Nepieļāva nekādas, pat šķietamas un dekoratīvas demokrātijas iezīmes. Ulmanis kļuva par diktatoru, kurš visus svarīgākos jautājumus izšķīra vienpersoniski. Patiešām neierobežotu varu Ulmanis ieguva 1936. gadā, pārņemot arī Valsts prezidenta funkcijas. Ministru kabineta rokās bija ne tikai izpildvara, bet arī likumdošana, un tas nekādā veidā nebija pakļauts sabiedrības kontrolei.

Daudzo valsts iestāžu un sabiedrisko organizāciju galvenais uzdevums bija īstenot režīma policejisko, politisko un ideoloģisko kontroli pār Latvijas sabiedrību. Šim mērķim kalpoja politiskā policija, 1937. gadā izveidotā Sabiedrisko lietu ministrija ar Alfrēdu Bērziņu priekšgalā un Vadoņa uzticības organizācija - aizsargi. Par sabiedrības kontroles instrumentu drīzāk jāuzskata arī jaunizveidotās kameras, kuras reklamēja kā jaunās valsts iekārtas pamatelementu, organizējot iedzīvotājus pēc profesionālās piederības. Valsts politikā tām gan nebija nekādas ietekmes.

Reizē jāatzīst, ka Ulmaņa diktatūra bija salīdzinoši maiga. Jau pirmajā radiorunā Vadonis uzsvēra, ka "valdība ir tālu no jebkādiem izrēķināšanās nodomiem". Valsts apvērsums notika bez asinsizliešanas. Autoritārā režīma gados nevienam politiskajam pretiniekam neizpildīja nāvessodu. Apcietinātos sociāldemokrātus atbrīvoja jau 1935. gadā. Galveno politisko ieslodzīto kontingentu veidoja politiskie ekstrēmisti - komunisti un "pērkonkrustieši".

Tā kā oficiālā politika un ideoloģija sludināja tautas vienību,15. maija Latvijā ienaidnieka tēls neiederējās. To jau minēto dažādo "pūķu" izskatā meklēja pagātnē, Latvijas nesenajā demokrātiskajā iekārtā. Lielākās daļas ierindas pilsoņu dzīvi autoritārie pasākumi un K. Ulmaņa nākšana pie varas būtiski nemainīja. Runās un rakstos autoritārais režīms tēloja sevi spēcīgu, totalitāru, nepielūdzamu un visuvarenu. Tomēr reālajā Latvijas īstenībā savas ambīcijas tas varēja īstenot tikai ierobežotā apjomā, paliekot mērenības un saprāta robežās.

Nevar noliegt Ulmaņa iekšpolitikas panākumus valsts un sabiedriskās dzīves dažādu sfēru loģiskā sakārtošanā. Par to liecināja 1937. gada Civillikums, kas fundamentāli sakārtoja civiltiesību jomu. Kopumā 15. maija Latvija centās, vismaz formāli, ievērot likumus un tiesiskas valsts pamatprincipus.

"Latvijas saule spīd pār visiem"

Nacionālisms bija viena no laikmeta pamatvērtībām un galvenajiem politiskajiem saukļiem. Nacionālā taisnīguma principa praktiskā realizācija notika trīs galvenajos virzienos.

Tas paredzēja saimniecības latviskošanu, pilsētu latviskošanu (latviskas pašvaldības, tiesas utt.) un latviešu valodas kā valsts valodas radikālu ieviešanu, mazinot krievu un vācu valodas nozīmi. Vara Latvijā piederēja ne vairs Latvijas tautai, bet gan latviešiem, ceļot latvisku Latviju. Tomēr valstī, kurā viena ceturtā daļa iedzīvotāju bija minoritātes, autoritārais režīms, realizējot "latviskas Latvijas" politiku, nevarēja nenonākt pretrunā ar to interesēm. Uzskatot, ka minoritāšu problēmas jau ir atrisinātas, un izliekoties, ka šādu minoritāšu vispār nav, ierobežoja to izglītības un valodas tiesības. Pārspīlētais nacionālisms izpaudās saimniecības latviskošanā, ierobežojot vācu un ebreju rūpnieku un tirgotāju tiesības, pārņemot viņu uzņēmumus un veidojot valsts uzņēmumus. Īpaši saspīlētas bija režīma attiecības ar vācbaltiešu minoritāti.

Tajā pašā laikā Ulmaņa režīms atzina, ka "Latvijas saule spīd pār visiem," stingri dozēja cittautiešu kritiku, nekultivēja antisemītismu, saglabāja minoritāšu kulturāli nacionālo autonomiju un uzskatīja to pārstāvjus par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem. Protams, šodien var pavīpsnāt par autoritārās ideoloģijas centieniem audzināt "neuzvaramo latvieti, neuzveicamu karā, praktiskajā dzīvē un ideoloģijā". Tomēr jāatzīst, ka gan K. Ulmanim personiski, gan autoritārajai ideoloģijai un propagandai dažos gados izdevās tā paaugstināt latviešu tautas nacionālo pašapziņu kā nevienam pirms vai pēc tam. Vācbaltu vēsturnieks Jirgens fon Hēns 1969. gadā rakstīja, ka "šī pārspīlētā nacionālisma politika un ideoloģija ir ievērojami sekmējusi to, ka latviešu tauta ir izrādījusies apbrīnojami pretoties spējīga padomju nacionālajai politikai".

"Uzlīdzināt visus uz augšu"

Īpašus panākumus autoritārisma laikā Latvija guva sociālekonomiskajā jomā. Rūpniecības latviskošana gan veicināja ārzemju kapitālu aizplūšanu no Latvijas, jaunā pārvaldes birokrātija bija nekustīgāka un mazāk pieredzējusi par veiklajiem vācu un ebreju uzņēmējiem. Tomēr uzņēmumus neeksproprieeja vai nenacionalizēja, bet gan atpirka. Pretēji vispārpieņemtajam viedoklim tieši rūpniecība, nevis lauksaimniecība 30. gadu otrajā pusē uzrādīja apbrīnojamus rezultātus.

Latvijā bija vieni no visstraujākajiem rūpnieciskās produkcijas pieauguma tempiem Eiropā. 1939. gadā, salīdzinot ar 1934. gadu, uzņēmumu skaits bija palielinājies par 41%, saražotās produkcijas vērtība - par 95%, rūpniecības strādnieku skaits - par 37%. Rūpniecībā sākās strauja racionalizācija, pieaugošās prasības pēc elektroenerģijas apmierināja jaunuzceltā Ķeguma HES, radās jaunas ražošanas nozares. Latvijā ražoja modernus telefonus, radio un fotoaparātus, montēja vieglos un smagos automobiļus, būvēja lidmašīnas, 1938. gadā rūpniecībā vairs nebija bezdarba, bija palielinājušās strādnieku algas. Jāuzsver arī autoritārās valsts centieni strādnieku slimokasu un pensiju stabilizācijā, strādnieku kultūras dzīves organizēšanā.

Latvijas lauksaimniecībai arī autoritārisma laikā bija daudz problēmu. Minēsim dažas no tām - zemais darba ražīgums, hroniskais darbaroku trūkums, ko centās novērst ar lietuviešu un poļu viesstrādniekiem, daudz sīko saimniecību, samērā zemās ražas un izslaukumi, nepietiekamā lauksaimniecības tehnikas izmantošana. Autoritārā valsts piemaksāja lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, īstenoja plašas sociālas programmas, lai noturētu lauksaimniekus laukos. K. Ulmaņa lauksaimniecības politika gan toreiz, gan arī vēlāk daudzkārt ir kritizēta.

Var strīdēties, "kā vajadzēja", bet, manuprāt, galvenais ir tas, ka Latvijas lauksaimniecība ļoti veiksmīgi tika galā ar trim uzdevumiem. Tā nodrošināja uzņēmumus ar izejvielām, deva ievērojamu daudzumu produkcijas (galvenokārt sviestu un bekonu) eksportam un nodrošināja valsts iedzīvotājus ar lētiem pašu valstī ražotiem produktiem. Lētās pārtikas produktu cenas savukārt stabilizēja iedzīvotāju dzīves līmeni. Ja ir vēlme, tad autoritārisma centienos ierobežot bagātniekus var saskatīt gan sociālisma, gan komunisma, gan liberālisma principu pārkāpšanu. Tomēr Ulmanis neapstrīdēja privātīpašumu kā tādu, un viņa teicienā "uzlīdzināt visus uz augšu" drīzāk ir saskatāma vēlme izveidot plašu un spēcīgu vidusšķiru.

Izglītību, kultūru, inteliģenci un kultūras dzīvi Latvijā centralizēja un vadīja. Sabiedrisko lietu ministrija, Rakstu un Mākslas kamera, Profesiju kamera, Preses biedrība un Izglītības ministrija uzcītīgi kalpoja šim mērķim. Strauji samazinājās preses izdevumu skaits, tie kļuva "uniformēti" un neinteresanti, aizliedza 850 grāmatas. Vēstures izpratnē un skolu programmās, monumentālajā celtniecībā un literārajos sacerējumos, teātru un koncertu repertuārā bija jāvalda vadonības, pozitīvisma, nacionālisma un patiesības garam.

Praksē šīs prasības gan bieži palika deklarāciju un vēlmju līmenī. K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā izglītība un kultūra bija valsts galvenās prioritātes. Izglītībai atvēlēja 14,7% no Latvijas budžeta, skolu nodrošinājumā ar skolotājiem un studentu skaita ziņā uz 10 000 iedzīvotājiem Latvija izvirzījās pirmajā vietā Eiropā. Vareni cēla skolas un tautas namus, aktīvi darbojās Kultūras fonds, arī iznākušo grāmatu skaita ziņā uz 100 000 iedzīvotājiem Latvija bija Eiropas avangardā. Teātris un mūzika, literatūra un tēlotāja māksla turpināja strauji attīstīties, visās jomās uzrādot nopietnus sasniegumus.

Dažā ziņā K. Ulmaņa kultūras politika bija pat demokrātiska, jo domāja par kulturālo atšķirību izlīdzināšanu starp pilsētām un laukiem, starp dažādiem Latvijas reģioniem. Režīms aicināja uz plašu kultūras izpratni. Viens no tā ideologiem Arturs Kroders rakstīja: "Kultūra ir arī auglīgi tīrumi, labi ganāmpulki, skaistas mājas, glīti iekārtoti dzīvokļi, latviskas sētas, kupli dārzi, kopti, bagāti meži, atziņām bagāti cilvēki, jaunas idejas, saimnieciskās un sociālās dzīves laba organizācija..."

Laiks, kas saglabāja cilvēcību

Vadoņa rakstura īpašībās un mentalitātē ir gana negatīvu iezīmju. K. Ulmanis vadonības ideju realizēja kā klasisks diktators, vienpersoniski izlemjot visus valsts dzīves jautājumus, uzstājoties kā augstākā autoritāte un šķīrējtiesnesis visās lietās. Vadonis pieļāva nebaudāmu personības kultu, kur goda vārti mijās ar goda nosaukumiem. Glaimošana vadonim sasniedza neaprakstāmus apmērus. Īpašus pārmetumus laikabiedru memuāros un arī vēlākajos vērtējumos ir izpelnījusies K. Ulmaņa rīcība 1939. un 1940. gadā. Nepietiekamās rūpes par valsts aizsardzību, neizšķirība un neizlēmība, tautas maldināšana un nepretošanās padomju okupācijai 1940. gadā ir raksturīgākie no šiem pārmetumiem.

Reizē K. Ulmanis bija gudrs, izdarīgs un drosmīgs liela vēriena politiķis. Viņš veiksmīgi iemiesoja sevī latviešu mentalitātei ja ne vienmēr pieņemamu, tomēr saprotamu stingra, bet taisnīga un kārtīga latviešu lauku saimnieka tēlu. K. Ulmanis bija darba, darba mīlestības un labi padarīta darba fanātiķis. Labi un kārtīgi padarītu darbu, neatlaidību, gribasspēku, ticību katra indivīda un visas tautas spēkam pacēla oficiālās ideoloģijas un politikas līmenī. K. Ulmanis bija patriots. Vēl vairāk - Latvija bija un palika viņa dzīves un darba vienīgā jēga un saturs. Vadonis mīlēja, loloja un kopa Latviju, kā nu prata, arī no visiem valsts pilsoņiem prasīdams apzinīgu tēvzemes mīlestību un valsts cienīšanu. Būdams autoritārs diktators, viņš nekad nepārkāpa cilvēcības robežas.

Šodien mums, protams, gribētos, lai 1940. gadā būtu bijusi kaut vai simboliska pretošanās padomju okupācijai, lai Ulmanis tautai būtu teicis tos īstos un pareizos vārdus, lai nebūtu šīs sakāvnieciskās pazemības. Bet jājautā, vai daži desmiti modernu lielgabalu, daži simti automātisko ieroču un pavēle pretoties būtu pasargājusi Latviju no padomju okupācijas? Manuprāt, tā laika apstākļos tas nebūtu pa spēkam pat visgudrākajai ārpolitikai un vislabākajam parlamentam. K. Ulmaņa izvēle laikam tomēr bija vispareizākā.

Skatoties pāri gadu desmitiem uz nu jau tik tālajiem 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, prātā nezin kādēļ nāk nevis autoritārās Latvijas pretenciozā himna "Lai līgo lepna dziesma!", bet Alfrēda Vintera tautā populārā dziesmiņa "Kā var aizmirst?". Patiesi, kā var aizmirst laiku, kad valdīja diktatūra un nebija demokrātijas, bet bija saimnieciska augšupeja, kvalitatīvs darbs un pieklājīgs dzīves līmenis, saprātīgi organizēta un normāli funkcionējoša valsts un sabiedrība? Laiku, kad plauka latviešu valoda un kultūra. Laiku, kas saglabāja cilvēcību, ticību tautas nākotnei.

Autoritārais režīms centās veidot modernu, dinamisku un nacionālu Latvijas valsti. Tas deva Latvijai gan pozitīvu, gan negatīvu vēsturisko pieredzi. Negribu būt didaktisks, un par to, kas saglabājams, kas atmetams, lai spriež laiks un vērtē katrs lasītājs.

From: Zagarins@stcc.edu
Date: 5/15/04 6:24

Sveiki!

Arī es gāju skolā Padomju laikā (ne jau Padomijā!) bet es gan domāju, ka šitais rakstiņš bija vairāk domāts ļoti, ļoti veciem Amerikā un Kanadā rezidējošiem tautas nolūzušiem zariem, tādiem, piemēram, kā Arturs Roobentehvs un Zigis Nolūzušais, nevis tādiem kā man un nu noteikti ne tādiem kā Ventas Apjomīgais, Viesturs Grūtsirdīgais, Rumpis Vīrišķīgais, Uģis Fantastiskais, Harijs Bezpartejiskais, Melnais Pluntujons un Aija Baltā Mahte, nemaz nerunājot par tādiem kā Alnis Prieksjnieks un visiem viņa domu biedriem kuriem bijis tas gods kalpot Repsjes kungam par godu.

Aiz gara laika pārgrabināju dažas rindkopas no Voldemāra Bastjāņa grāmatiņas "Gala Sākums" (Memento, 1964):

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

"Katram apvērsumam jau pamatos guļ vardarbība. Pastāvošo iekārtu ar visiem tās likumiem un likumību patvarīgi sagrauj un noslauka ar bruņotu militāru vai policejisku spēku. Cik apvērsums ir nežēlīgs, tas atkarājas galvenā kārtā no apvērsuma izdarītājiem, to sastāva un nolūkiem, kā arī no pastāvošās valsts iekārtas aizstāvju stipruma, viņu pretestības. Pie mums apvērsuma izdarītāji - ieroču spēks - bija aizsargi un policija, bet iekārtas aizstāvji , sociāldemokrāti un aiz tiem stāvošā strādniecība un progresīvi-demokrātiskā pilsonība. Tā kā 15. maija apvērsums ... nāca negaidīts, tad uzbrucēji bija bruņoti un sagatavoti, bet aizstāvji nesagatavoti mierīgi gulēja. Ar to arī lielā mērā izskaidrojama apvērsuma mierīgā norise bez asins izliešanas. /.../ "Apturēta" bija augstākās valsts varas nesējas - Saeimas - darbība, pareizāk sakot, Saeima bija varmācīgā kārtā likvidēta. Valsts pamatlikuma pirmie divi panti, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, un ka "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai", bija kājām samīti. Līdz ar to samīti bija arī visi pārējie demokrātiskās valsts iekārtas likumi, kas nodrošināja pilsoņu personīgo un arī viņu rīcības brīvību - biedrošanās, sapulču, runas, preses un citu brīvību ziņā. Visas partijas un biedrības bija slēgtas, tāpat visi laikraksti un žurnāli, izņemot, protams, apvērsuma izdarītāju un to atbalstītāju izdevumus, kā zemnieku savienības, resp. paša Ulmaņa "Brīvo Zemi", Arveda Berga "Latvi" un Antona Benjamiņa "Jaunākās Ziņas". /.../ Teikts un rakstīts tika, ka slēgtas visas partijas, tā tad arī paša Ulmaņa zemnieku savienība. Bet tā tas tika sacīts tikai acu apmānīšanai un ļaužu muļķošanai. Faktiski Zemnieku savienība savu darbu turpināja. Vispirms jau palika un apvērsumu slavināja taču "Brīvā Zeme", zemnieku partijas oficiālais laikraksts. Otrkārt, visus šīs partijas daudzmaz redzamākus un attapīgākus biedrus iecēla atstādināto pašvaldību un citās vēlēto personu vietās un visos jaunradītos augstos amatos, kā kamerās, akciju sabiedrībās, ministru un ministriju departamentu direktoru posteņos etc. Tagad zemnieku savienības partijas pienākumus pildīja visas valsts un pašvaldības iestādes, lauku pagastvaldes ieskaitot, jo visu to priekšgalā atradās šīs partijas līderis ar saviem darbiniekiem. Atsevišķa partija vairs nebija vajadzīga. Pa visu zemi skanēja tikai ulmaniešu balsis, jo visiem citiem bija mutes ciet. Pat Arveda Berga "Latvi", kurš tūliņ pēc apvērsuma gan slavināja Ulmani, rakstot, ka nu reiz sociāldemokrāti novietoti īstā un tiem pienācīgā drošā vietā (cietumā), drīz vien apklusināja, to slēdzot, jo Bergs bija uzdrošinājies savā laikrakstā izteikt arī dažas kritiskas piezīmes par Ulmaņa godkārību, pavēlot aizsargiem un policijai celt visur goda vārtus, kur tas brauca un bērniem kaisīt tam puķes ceļā."

"Jau otrā rītā pēc apvērsuma izsludināja kara stāvokli visā Latvijā, lai nepaklausīgos, it īpaši naktī likvidētos demokrātijas aizstāvjus, varētu tiesāt pēc bargiem karalaika likumiem." /.../

"Ulmanis arī ieveda Latvijā kameru sistēmu, nodibinot 4 gadu laikā sešas kameras, kurām vajadzēja aptvert visas latviešu tautas dzīves nozares. Visas šīs kameras apvienot un sasaistīt vajadzēja tā sauktai valsts saimnieciskai padomei, kuru arī tūlīt nodibināja un noteica katrai kamerai viņas pārstāvju skaitu šinī padomē. Kameras piešķīra vispirms tirgotājiem un rūpniekiem, tad lauksaimniekiem, amatniekiem un darbam, resp. pilsētu un lauku strādniekiem. Pašās beigās, 1938. gadā, klāt nāca vēl divas, tā sauktās kultūras kameras: rakstu un mākslas kamera ar Jūliju Druvu priekšgalā, kā arī profesiju kamera ar E. Ziemeli kā vadītāju. Šīs kultūras kameras vairs neietilpināja Valsts saimnieciskajā padomē, bet to apvienošanai un vadīšanai radīja sevišķu valsts kultūras padomi uz līdzīgiem noteikumiem kā saimnieciskā padome. Rakstu un mākslas kamera pārstāvēja rakstniekus, gleznotājus, tēlniekus, skatuves māksliniekus un grāmatniecību, bet profesiju kamera - atlikušos gara darbiniekus - agronomus, arhitektus, ārstus, inženierus, farmaceitus, juristus, ķīmiķus, mērniekus, mežkopjus, ekonomistus, tehniķus un visu mācības iestāžu skolotājus. Ārpusē bija palikuši tikai mācītāji, studenti, karavīri un tiem līdzīgi. Kāpēc šāds sadalījums un kam tas bija vajadzīgs - nav saprotams. Arī darboties šī valsts kultūras padome, it īpaši profesiju kamera, nepaspēja."

"Visā šinī kameru sistēmas uzbūvē bija stingri ievērots vadonības princips - iecelšana vai pārcelšana, uzraudzība un atcelšana. Arī visām iedzīvotāju privātām organizācijām un biedrībām bija vai nu jālikvidējas vai jādabū jauna atļauja tālāk darboties. šo biedrību skaits tika regulēts (ierobežots) un to priekšniekiem vajadzēja saņemt attiecīga ministra piekrišanu, kas līdzinājās apstiprināšanai vai iecelšanai. /.../ Demokrātijas vietā stājās diktatūra. Kādā runā gan K. Ulmanis mēģināja rožaini formulēt un attaisnot šo pārvērtību: "Tiklīdz būs nostiprināti jaunā vienības garā liktie pamati mūsu nacionālai dzīvei, likumdošanā darbosies tiešā tautas pārstāvība, bet tā vairs nebūs polītisko partiju kopsapulce". Kameru pakāpeniskā sietā sijātie un augstā kunga žēlastības atzītie saimnieciskās un kultūras padomju locekļi tad nu būšot tie tiešie un īstie tautas pārstāvji un likumdevēji. Kad visiem bija mutes aizbāztas un par katru kritisku vārdu draudēja cietums vai koncentrācijas nometne, tad tā runāt varēja. Bet cik bija to, kas tam ticēja, tas, protams, cits jautājums."

"Apvērsuma rīkotāji un tiem pakalpīgā prese visu laiku ir stāstījuši un apgalvojuši, ka apvērsums bija nepieciešams, lai glābtu Latviju, lai glābtu to no saimnieciska sabrukuma. Saeima ar savām partijām esot Latviju tā nosaimniekojusi, ka tā atradusies saimnieciska un finansiāla bankrota priekšvakarā. Ja Ulmanis nebūtu varu pārņēmis un steidzīgi ķēries pie pārkārtojumiem finanšu laukā, tad bankrots arī būtu noticis. Posts un nabadzība gaidījuši Latviju un tās tautu, ja nebūtu radies tāds vīrs kā Ulmanis, kas ar drošu roku uzlicis krustu Saeimai un parijām un glābis tautu un valsti. Tāpēc viņš arī esot slavējams un cildināms. Protams, tie bija nekautrīgi meli un nepatiesība. Ne tikai rīkojot publiski viņa vārda dzimšanas un vārda dienas svinības, saistot vēl tagad kultūras dienas ar Ulmaņa vārdu, ar viņa "draudzīgo aicinājumu" un tā tālāk. Ka šī veikli izdomātā pasaciņa bija vajadzīga, lai segtu un slēptu valsts līdzekļu izšķiešanu un sev draudzīgo aprindu aplaimošanu, lai neteiktu apzeltīšanu un iesēdināšanu augstos amatos un siltās, ienesīgās vietās, dzēšot tiem visiem viņu parādu valstij, to līdz šim nav vēl nevien ne atklājis, ne arī apgaismojis. Mēģināšu to darīt tagad." /.../

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

Atvainojos, ka tieši šai vietā man apnika pārrakstīšana. Ieteicu interesentiem pašiem papūlēties, mācīties Latvijas vēsturi, arī tās tumšās puses. Ieteicu izbeigt sapņošanu un žoožošanu par Aploka kunga fikso ideju ģeneratoru bet gan labāk stāvēt modram par valsts likumos nodrošinātu demokrātisku pašatbildību.

Juris

From: jekabsoj@hotmail.com
Date: 5/15/04 6:34

Juris Zagarins rakstīja:

> Atvainojos, ka tieši šai vietā man apnika pārrakstīšana.

Nav par ko. Man apnika lasīšana jau pie pirmā teikuma.

Jānis J.

From: kingga@plu.edu
Date: 5/15/04 7:18

Sveiki,

Man liekas, ka sveikotaju vairums jau bus informeti par 15. maija apversumu.

Domajot par gaiditam un negaiditam konsekvencem, pari paliek liels nacionalas apzinas uzvilnojums uz minoritasu rekina un lieliba par saimniecisko uzplaukumu un lata devalvaciju pec 1934. gada. Tacu paskatoties profesora Arnolda Aizsilmieka monumentalaja Latvijas saimmniecibas vesture (Stokholma: Daugava), saplok lepniba par jau 1933. gada parvareto saimniecisko krizi un mazak parsteidz svestautiesu ignums par diktaturu saimmnieciska dzive.

Visu labako bez stipras rokas,

Gundars

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 5/16/04 6:56

Vella Davis piedāvā dzeju laikam par Ulmani, bet šodien drīzāk par Putinu:

> Sveiks tautas vadon
> Sveiks saulainais maijs
> Tu tautiski ilgu
> Piepildītājs

> Kas tautu vieno,
> Tas tautu ceļ
> Tik vienotībā
> Viss zied un zeļ

Labs piemērs dzejas daudznozīmīgām iespējām & dažādiem iespējamiem tulkojumiem, iesk. ironiskām par personas kultu (=Vadoni).

Īpaši ironiski var lasīt "tik vienotība" ar uzsvaru uz "tik." Tautu ceļ vienotība kad dažādība nav ar to apspiesta, tāpat kā dažādība bagātina tautu kad tā neiznīcina vienotības iespējas, īpaši krīzēs (ideāli pēc dialoga) nepieciešama.

Ziedēšana & zelšana - pavasara pazīmes pati savienoju ar agru posmu kad iespējas vēl ir maksimālas. Turpinājoties uz rudens augļiem, iespējas īstenojušās & līdz ar to samazinājušās, pēc tam ziema kas ļauj ciklam atjaunoties.

aija

-atbalsta demokrātiju & dialogu- kur iespējams

From: pistole@ebtech.net
Date: 5/16/04 7:18

Labrīt Aija!

Tā bija Ulmaņa himna un 15 maijā bija valsts svētki. Lai Ulmanim ir vieglas smiltis.

Viņa administrācija apcietināja dažus cilvēkus, bet cik zinu, nevienu nenošāva, nedz arī izģērba pliku lai nonievātu.

Tanī ir vairākas kļūdas.

Vajag būt:

Tu tautisko ilgu piepildītājs,

Tik vienotībā tauta zied un zeļ.

Zigis.

P.S. Pēc lietainas nedēļas beidzot ir pienācis saulains rīts. Nedomāju to pavadīt sēžot pie datora.

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 5/16/04 7:24

Jānis J:

< Labs raksts Apollo/Latvijas Avīzē http://www.apollo.lv/portal/articles/20117 Īpaši interesanti varētu būt tiem kas skolā gāja padomju laikā ...>

Thx! Raksts ir līdzsvarots, drīzāk nekā politisks vienkāršojums ("par" vai "pret)," apskatot pretrunīgā & sarežģītā vēstures kontekstā.

Neaizstāvot neaizstāvamo, tomēr nozīmīgi liela starp Ulmaņa apvērsuma diktatorisko pomu & asinsliešana ar visrupjāko cilvēktiesību pārkāpšanu, ieskaitot ģenocīda mēģinājums ko veica Hitlera, Staļina & visādas citas diktatoriskas iekārtas. Apcietināja abos tā laika ekstrēmos galos sociāldemokrātus & pērkonkrustiešus, bet nebija politiski nāves sodi vai izsūtīšanas vai visu mantu piesavināšana, palaida vairumu arī ārā no cietuma.

Nejūsmojot par kultisku Ulmani (atzīstot cilvēktiesību pārkāpumus & nemēdzot atbalstīt autoritāvus atrisinājumus vispār), tomēr šī latviskā versija no autoritārisma salīdzinot ar citām bija nozīmīgāki maigāki, kā raksts saka, jo ticu (nav pretēju pārliecinošu liecību) Ulmanis bija patriots grūtos juceklīgos laikos ar ierobežotām tā laika atrisinājuma iespējām & viņa motivācijas bija kalpot tautai, nevis vienkārši personīgi varkārīgas.

Varbūt palīdzētu, ja piedāvātu modeli kā reāli varēja citādi izkārtot. Skaidrs, atskatā, līdzīgi Lietuvas & Igaunijas vadītājiem, nebija sagatavojies Padomju Krievijas iebrukumam & līdz ar to iegājis vēsturē, ka padevās bez kaut vai simboliskas pretestības, Latvijai smagi zaudējot savu dzīves spēku 2. pasaules karjā tā vai tā.

aija

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 5/16/04 7:56

Juris plaši citē no Voldemāra Bastjāņa grāmatiņas "Gala Sākums" (Memento, 1964) kā Ulmanis izsludināja ārkārtas/ karja stāvokli lai izveidotu & nostiprinātu kā turpmāk vadošu autoritāru struktūru no augšas līdz apakšai (kameras, elitāra pretdemokrātiska struktūra):

1. Vai bija vai nebija nepieciešams kautko ļoti steidzīgi darīt lai glābtu valsti no ekonomiska sabrukuma? Kādas bija reālās izvēles?

2. Ja Ulmaņa rīcība nonāca pie īslaicīgas labklajības uz cilvēktiesību rēķina, vai atsverams, īpaši ņemot vērā, ka neparedzēja Latvijas iespējamu uzbrukumu no austrumiem & rietumiem.

3. Galvenais: ko no šīs pieredzes lai iemācamies šodien, ņemot vērā tagadējos ekonomiskos apstākļus & nozīmīgu daļu krievvalodīgo nevēlēšanos integrēties vai aizbraukt? Kādas ir iespējas saglabāt latviešu tautu abās nozīmēs (kā vēsturisku un kā tādu kas attīstās)? Man pašai NAV pieņemams alternatīvs upurēt latviešu vēsturisko tautu it kā nebijušu, jo šāda upurēšana NEIZPILDA cilvēktiesības.

"Pasaciņas" apzīmējums uzsver tīšu melošanu, apvešanu ap stūri. Iepretīm tam ir "stāsti" kas drīzāk ir saprotamas & tēlainas versijas norādot uz dziļāku patiesību. Šie stāsti var būt dažādi & atšķirīgi par to pašu lietu.

aija

From: arubenis@ix.netcom.com
Date: 5/16/04 8:34

Nemaz nav saulains. Auksts un lietains

Kas nu tur par ilgak! Labak pie darba!

Kur nu, kur nu. Ko tur pievienos vai savienos. Un tikai marses pari plavam, pari laukiem uz to zilo nebutibu....

Katrs sava, visi valsts darba. Vairak darit, neka vervelet. Par satversmes labojumiem, velesanu iecirkniem, par tomatu biezena mantiniekiem un citam negudribam.

From: arubenis@ix.netcom.com
Date: 5/16/04 8:34

Stavi vien, dels. Tikai nevarsti to savu patafonu. Paliek skebi klausoties. Gluzi ka partijas isaja kursa.

From: aabele@sveiks.lv
Date: 5/16/04 10:18

Ulmanis vienkārši bija tā laika produkts. Un lielajiem Rietumu demokrātiem toreiz nebija demokrātijas (kauna) mājās, kad viņi pārdeva Baltijas valstis krieviem. Šito faktu gan no viņiem jāpiespiež atzīt, citādi ne viens vien EP un ES politiķis mūs turpinās pārdot Krievijai, gan par lielāku, gan mazāku pašlabumu.

Ausma

From: Zagarins@stcc.edu
Date: 5/16/04 10:45

Sveiki!

Aija Baltā Mahte apžoožoja Jāņa Jēkabsona piespēlēto profesora Butuļa sentimentālo sūdu vezumu:

Tik pat "līdzsvaroti" profesors Butulis varētu rakstīt arī par ASV prezidenta G.W.Buša fikso ideju pasauli lāpīt preemptīva kara ceļā ar Gribīgās Dzelzs Lēdijas palīdzību. Citiem vārdiem, tā laika LR prezidenta Kārļa Ulmaņa fiksā ideja, "visi kas nav ar mums ir pret mums" Latvijas mērogā ir tā pati ASV prezidenta G.W.Buša fiksā ideja pasaules mērogā. Un "līdzsvaroti" varētu runāt arī par profesora Butuļa sūdu vezumu, bet - lai nu paliek, jo nabaga Roobentehvam varētu uznākt "skeba dusa", vai ne?

Ak "neaizstāvot neaizstāvamo" gan! Varbūt tādā pat garā "neaizstāvēsim" arī profesoru Kirhenšteinu, kurš tāpat kā Kārlis Ulmanis nevienam savam polītiskam oponentam rīkli neizgrieza? Latvijas pirmās republikas laikā LSDSP bija vislielākā polītiskā partija, nevis kaut kāds "ekstrēms gals". Komunistu partija Latvijā bija ar likumu aizliegta jau no paša valsts dibināšanas brīža un tie deputāti, kas no komunistu aprindām zem citiem nosaukumiem tika ievēlēti Saeimā baudīja gan runas brīvību bet bez demokrātisku kompromisu ceļā panāktas pakārtošanās tautas gribai viņi valsts pamatus grauzt nevarēja, jo kreiso spārnu dominēja Latvijas pati vislielākā polītiskā partija. Pats Ulmanis gan daudz vairāk nekā "kreisie galējie" slepeni flirtēja ar Padomju vēstniecību!

Bastjānis atzīst ka toreiz, tāpat kā tagad, Latvijas galvenā kaite bija viena vai divu vīru sīkpartijas kas koalīcijas valdībās jauca principiālu polītiku. Kad Sociāldemokrāti vēl demokrātijas laikā Ulmanim piedāvāja likumdošanu kas mazinātu sīkpartiju skaitu, Ulmanis tādu lietu neatbalstīja:

"Ulmanim un viņa vadītai zemnieku savienībai tas bija neizdevīgi. Šāda vēlēšanu likuma grozījumu pieņemšana apdraudēja viņu un viņa aprindu koalīcijas valdības. Bez šīm vieninieku un divnieku balsīm ne Ulmanim pašam ne viņa draugiem nebūtu iespējams gandrīz nevienu valdību sastādīt. Tā bija ķite ar ko saķitēja valdības, bet ķite, protams, maksāja naudu. Bija jāpilda vienošanās un vieninieku un divinieku prasības. Tikai šo naudu nedeva ne Ulmanis, ne viņa draugi. To ņēma vienkārši no valsts kases, no nodokļu maksātāju kabatām. /.../ Reiz man ar Ulmani par šo lietu, kad viņš bija ministru prezidents, iznāca personīga saruna Saeimas kuluāros. Kā Saeimas sociāldemokrātu frakcijas prezidija loceklis frakcijas vārdā liku viņam priekšā Saeimas vēlēšanu likumu grozīt tādā veidā, lai vieninieki un divinieki vairs Saeimā neiekļūtu. - 'Jā, jā', - viņš ironiski un zobgalīgi man atbildēja, - 'jūs esat varen gudrs . Kas jums nekaiš tādas runas turēt un ar tādiem priekšlikumiem nākt. Jūs ne tikai grozīsit vēlēšanu likumu, bet ar to pašu reizi nogāzīsit arī manu valdību. Kurš vieninieks vai divinieks tad vairs balsos par mani, ja es piekritīšu viņu likvidēšanai." /.../ Uz šīm daudzām partijām, uz šiem vieniniekiem un diviniekiem viņš stutējās kā uz kruķiem, bet aizsviest tos negribēja. Bet tagad visādi polītiski demagogi un liekuļi vaino satversmi un cildinoši attaisno apvērsumu." [No "Sākuma gals"]

Starp citu, Latvijas toreizējā labējā spārna galā bija pavisam citādi apstākļi nekā kreisajā galā. Ekstrēmi galējiem labējiem bija vairāki legāli laikraksti un lieli naudas līdzekļi. Arveds Bergs bez nekādiem traucējumiem varēja rakstīt tādas gudrības kā "Demokrātija neiet!" Bastjānis raksta:

"Šis 'neiet' jau bij akļuvis par Nacionālās apvienības un viņu piekritēju ikdienas saukli. Šo galējo labo aprindu uzbrukumi valsts iekārtai bija draudošāki, it sevišķi tāpēc, ka piekritējus savai propagandai tie guva arī citās turīgās aprindās, piem., Zemgales turīgajos lielsaimniekos. Arī aizrobežā - Vācijā - pretdemokrātiskās idejas un ieksati plauka un ziedēja. Tuvojās fašistiskās diktatūras un to ziedu laiki. Tāpēc šīs aprindas bija bīstamākas. Uz šīm aprindām valsts drošības iestādes skatījās caur pirkstiem un to kūdīšanu un rīdīšanu neredzēja. Ar visu to, bez samērā plašā lauksaimnieku slāņa - Zemnieku savienības aprindu - atbalsta, arī šis galējais labais spārns nebija valstij sevišķi bīstams."

Jā, atkal "nejūsmojot"! Ulmanis bija patriots gan bet lūdzu nežoohzo, ka viņš nekāroja savu apvērsuma ceļā sagrābto varu!

Varbūt palīdzētu, ja tu pati mazliet piepūlētos pamācīties vēsturi un iegaumētu savus pašas baudītos demokrātijas labumus un savas pašas pilsoniskās atbildības kamēr nav jau atkal par vēlu.

Ulmaņa sarīkotais valsts apvērsums bija Latvijas gala sākums un tā izraisītais posts tautas pašapziņā vēl šodien maitā demokrātiju Latvijas atjaunotajā valstī.

Juris