Demokrātijas deficīts

Latvijas pirmie soļi ieejot Eiropas Savienībā (ES) ir parādījuši mums pašiem un citiem, cik daudz mums vēl jāmācās – jāmācās politiska gudrība un demokrātijas izpratne. Zināma neveiklība ir nenovēršama katrai jaunai dalībvalstij, bet Eiropas “lielās skatuves” prožektori met sevišķi nežēlīgu gaismu uz mūsu klupieniem.

Runa ir par notikumiem, kas virmojuši ap Latvijas kandidāta izvēli Eiropas Komisijas (EK) locekļa amatam. Kā zināms, Eināra Repšes valdība EK komisāra vietai nominēja toreizējo ārlietu ministri Sandru Kalnieti, viņu apstiprināja amatā ES institūcijas, un kopš maija viņa sekmīgi darbojusies komisijā. Tagadējās EK pilnvaras beidzas š.g. 1. novembrī, un visām 25 dalībvalstīm bija jāizvirza savi kandidāti jaunajam komisijas sastāvam, kas darbosies piecus gadus. Latvijas jaunā, premjera Emša vadītā valdība, šim amatam 3. augustā nominēja Saeimas priekšsēdētāju Ingrīdu Ūdri. Jau labu laiku pirms tam politiķi un žurnālisti dzīvi apsprieda Sandras Kalnietes, Ingrīda Ūdres un trešā (Latvijas Pirmās partijas) kandidāta Jura Lujāna biogrāfijas, kvalifikācijas un izredzes uz nomināciju.

Kā lasītājiem zināms, strīdos ap I. Ūdres komisāra kandidatūru iesaistījušies nevien partiju politiķi, bet arī sabiedrība par atklātību “Delna”, Eiropas kustība Latvijā, klubs “Māja” un visbeidzot prezidente V. Vīķe Freiberga. “Delna” un citas nevalstiskās organizācijas (NVO) protestējušas pret valdības slepenību lēmuma pieņemšanā un prasījušas I. Ūdres atkāpšanos. Prezidente Vīķe Freiberga par tādu NVO rīcību teikusi, ka tā “visrupjākā veidā pārkāpj Satversmi un iejaucas politiskajā procesā”. Turpinot šo pašu tēmu, ka nevalstiskām organizācijām nav ne autoritātes, ne tiesību iejaukties politiskā procesā, prezidente vēlāk vēl ieteica – ja NVO gribot ietekmēt politiku, lai tās pārtopot par politiskām organizācijām. Prezidentes izteicienus savukārt “Delnas” un citu organizāciju vadītāji apzīmē kā neloģiskus, nepieņemamus un kā diktatorisku vēlmi apklusināt citus viedokļus.

Nevienu – atkārtoju, nevienu – no te iejauktajām pusēm nevar slavēt par politisku gudrību vai demokrātijas izpratni. Emša valdības lēmums pirmajā vietā likt neskaidrus iekšpolitiskus apsvērumus, nevis izcilu diplomātisko pieredzi un starptautisku respektu, neliecina par dziļu Latvijas interešu aizstāvību Briselē. Nav brīnums, ka premjera Emša vienpersoniskais lēmums ieteikt komisāra amatam savas partijas vadītāju izsaucis kritiku un protestus. Bet – tāds, prezidentes vārdiem runājot, ir “politiskais process”, un I. Emsim bija pilnīgas tiesības tā lemt – ja viņa kandidātu pieņem citi Ministru kabineta locekļi un EK nākamais prezidents Borroso. Bērnišķīgs, starp citu, ir Tautas partijas mēģinājums atkratīties no atbildības par I. Ūdres kandidatūru: lēmums varbūt ir premjera paša, bet politisko atbildību par to nes visas valdības koalicijas partijas.

Vai “Delnai” un citām organizācijām bija tiesības “iejaukties” valdības lēmumā ar saviem protestiem? Jā – pilnīgi bez šaubām. Nav jābūt konstitucionālo tiesību speciālistam, lai saprastu vārda brīvības nozīmi demokrātiskas valsts iekārtā. Vai “Delna” rīkojās politiski gudri ar saviem protestiem un prasībām? Nē, diemžēl noteikti nē. Pēdējo gadu laikā “Delna” ir kļuvusi par varbūt visietekmīgāko nevalstisko organizāciju Latvijā, uz kuru ir klausījušies (ja ne vienmēr paklausījuši) ministri, deputāti un birokrāti. Savu ietekmi “Delna” ir panākusi ar neatlaidību un skaidri noteiktiem, sasniedzamiem mērķiem un darba metodēm. Tādēļ pārsteidz “Delnas” akcija šajā gadījumā. Vai tiešām tās vadītāji domāja, ka valdība revidēs savu lēmumu, vai I. Ūdre atsauks savu kandidatūru – pēc tam, kad to jau bija akceptējis EK nākamais prezidents? Var saprast vēlmi izteikt nepatiku par Emša valdības lēmumu stilu, bet piketi un atkāpšanās prasības vienkārši jauc “Delnas” prestīžu un līdzšinējos panākumus.

Vislielāko neizpratni tomēr izsauc prezidentes Vīķes Freibergas rīcība. Var saprast viņas vēlmi aizstāvēt valdības lēmumu, bet apvainojums “Delnai” un citām organizācijām, ka tās “visrupjākā veidā pārkāpj Satversmi un iejaucas politiskajā procesā” ir juridiski nepamatots un politiski neizprotams. Ja šāds teiciens neapdomāti izsprucis uztraukuma brīdī, to vienmēr iespējams koriģēt, izskaidrot vai atsaukt. Bet nekāda skaidrojuma vai atsaukuma nav bijis, ne no prezidentes pašas, ne viņas kancelejas. Tieši otrādi: dienu vēlāk prezidente vēlreiz apstiprinājusi savus uzskatu, ka nevalstiskām organizācijām būtu jākļūst par politiskām partijām, ja tās vēlas “iejaukties” politiskos procesos. Kā bija viegli paredzams, tas ir izsaucis asus protestus no dažādiem NVO vadītājiem.

Te gribot negribot jājautā, vai starp prezidentes padomniekiem nav neviena, kas spētu vai uzdrošinātos izskaidrot, pirmkārt, elementārus Satversmes tiesību jautājumus un, otrkārt, politiskās sekas, ko rada prezidentes izteikumi. Līdzdalība politikas norisēs, kā V. Vīķe Freiberga noteikti ļoti labi zina, nevienā demokrātiskā valstī nav politisko partiju monopols. Latvijā, kur nevalstiskās organizācijas joprojām ir trauslas, biklas un vāji finansētas, ir ļoti svarīgi tās stiprināt un iedrošināt, nevis biedēt ar nepamatotiem apgalvojumiem. Prezidentes izteikumi diemžēl nedod mudinājumu demokrātiskas sabiedrības attīstībai.

Ja visā šajā notikumu virknē gribam saskatīt kādu pozitīvu rezultātu, tad varbūt tik daudz, ka Latvijas sabiedrībā pamazām nostiprinās atziņa: politiskais saprāts ir atjaunojams resurss, un demokrātija ir vienmēr aizstāvama vērtība.

Jānis Peniķis
2004.g. 19. Augustā