http://www.utne.com/pub/2004_125/promo/11349-1.html

Ameriku visvairāk no visiem agrākajiem politiskiem eksperimentiem atšķir tās vērienīgā cerība un entuziasms. Tās optimisms ir reizēm tik blīvs, ka tas tevi var nosist gar zemi. Šī ir zeme kas ir atvērta visām iespējām, kur vienīgais kompass ir pastāvīga dzīves uzlabošanās un kur ekonomiskais progress tiek uzskatīts kā tik pat nenovēršams kā saules lēkšana ik rītus. Mēs esam tauta kas nometa tirānijas jūgu un zvērējām nekad vairs nepadotais nevienai un nekādai patvaļīgai elitei. Mēs neievērojam šķiru norobežojumus un nepiekopjam iedzimtu privilēģiju tālāku nodošanu, mēs apskaujam demokrātisko garu un ticam, ka katrs cilvēks jāvērtē tikai pēc nopelniem.

Mēs amerikāņi esam sen apzinājuši savu speciālo sūtību. Mēs iedomājamies Ameriku kā patvēruma zemi kur katrs cilvēks kas jebkad ir sapņojis par labāku dzīvi un kas bijis gatavs riskēt ar savu dzīvi ir varējis nākt šurp un sākt savu dzīvi no jauna.

Tamdēļ man ir skumji pateikt, ka nu vairs Amerika nav tā varenā zeme. Jā, tā ir vēl arvien visspēcīgākā ekonomija visā pasaulē, ar militāru spēku kas nav salīdzināms ar itin neko visā vēsturē. Bet lai zeme būtu varena, zemei jābūt arī labai. Tiesa, ļaudis visā pasaulē bauda Amerikas kultūras izpausmes un patērētāju preces. Ameriku bieži pat apskauž, taču šodien daudz retāk apbrīno nekā senāk. Amerikas Sapnis, reiz tik plaši lolots, arvien vairāk paliek par izsmiekla objektu. Mūsu dzīves veids vairs neiedvesmo; drīzāk to uzskata par vecmodīgu un, vēl sliktāk, par kaut ko biedējošu, vai pat riebīgu.

Amerikas Sapņa pats pamata piedāvājums ir taisnīga iespēja panākt turību katram, kas ir ar mieru nopietni strādāt un kultivēt savu pašpaļāvību. Tomēr šī sapņa piepildīšanās paliek arvien grūtāk sasniedzama. Tiem amerikāņiem kas veltījuši visas pūles, lai iekļautos veiksminiekos tikai, lai atkal un atkal tiktu gremdētiem tirgus ekonomijā un sabiedrībā, kas viņus atsakās atbalstīt, šis sapnis sāk izskatīties pēc ļauna māna, mīta bez substances. Vēl varētu būt iespējas izcelties gan iedzimtajiem gan jaunpienākušajiem, bet neierobežotā augšup mobilitāte kas raksturoja amerikāņu dzīvi agrīnajos 70'os gados vairs neeksistē. Kamēr aiza starp turīgajiem un trūcīgajiem ir paplašinājusies, turīgāko amerikāņu dēli un meitas ir sākuši justies tiesīgi savu laimi iemantot un mazāk gribīgi nopietni strādāt lai sevis pierādītu. Visos sabiedrības slāņos, Sapnis ir zaudējis savu burvību, pametis savus sapņotājus bez stūres. Viena trešā daļa amerikāņu atzīst, ka viņi vairs nesapņo Amerikas Sapni.

Kamēr Amerikas gars nīkuļo pagātnē, tā vietā radies jauns, daudz pievilcīgāks sapnis no otras pasaules lielās supervaras, Eiropas Savienības (ES) dzenuļa. Divdesmit piecas valstis, reprezentējot 455 miljonus cilvēku ir savienojušās, lai radītu Eiropas "Savienotās valstis". Tāpat kā Amerikas Savienotajām valstīm, šai plašai kulturālai vienībai ir pašai savi dibināšanas dokumenti un pašai savas cerības uz nākotni. Tai piemīt arī pašai savi varas attaisnojošie mīti. Lai gan tas ir vēl nepilngadīgs, Eiropas Sapnis ir pati pirmā transnacionālā vīzija, krietni vien labāk piemērota nākošajai stadijai cilvēces tālākā attīstībā. Eiropieši ir sākuši apgūt jaunu globālu apziņu gan ārpus gan iekšpus savu nacionālo valstu robežām, arvien vairāk dziļi iejūtīgu pret pasaules topošiem sakaru tīkliem.

---------------------------------------------------------------------

Dzīves līmeņa salīdzinājums

Amerikāņi ir tā pieraduši iedomāties mūsu zemi kā visveiksmīgāko visā pasaulē, ka viņiem tas varētu nākt kā pārsteigums uzzināt, ka pēc vairākām mērauklām tas tā vairs nav. Tikai dažos gadu desmitos Eiropas Savienība ir izaugusi par trešo lielāko valdības iestādi pasaulē. Tās $10.5 triljonu iekšējais kopprodukts (IKP) nu jau pārsniedz ASV IKP; tātad tās ekonomija ir pasaules vislielākā. Eiropas Savienība ir jau kļuvusi par pasaules vislielāko eksportētāju ar vislielāko interno komerca tirgu. Sešdesmit viena no 140 vislielākajām komercfirmām Global Fortune 500 ierindojumā ir Eiropas firmas, kamēr tikai 50 ir ASV firmas.

Salīdzinājumi starp pasaules divām galvenajām lielvarām ir vēl krasāki kad runa ir par dzīves līmeni. Piemēram, Eiropas Savienībā ir apmēram 322 ārstu uz 100,000 iedzīvotājiem, kur pretī Amerikas Savienotās valstīs ir tikai 279. ASV ieņem divdesmit sesto vietu starp industriālām valstīm zīdaiņu mirstībā, stipri zem ES caurmēra. Caurmēra dzīves ilgums 15 visattīstītākajās ES valstīs tagad ir 78.01 gadi, Amerikas Savienotās valstīs 76.9 gadi.

Bērnu matemātiskās izglītības līmenis 12 Eiropas valstīs ir augstāks nekā Amerikas Savienotās valstīs un zinātniskās izglītības līmenis ir augstāks 8 Eiropas valstīs. Kas attiecas uz turības izplatību - svarīga mēraukla pēc kuras vērtēt valsts spēju piepildīt labklājības solījumu - ASV ieņem 24. vietu starp industriālām valstīm. Visās 18 visattīstītākajās Eiropas zemēs ir mazāka starpība starp turību un trūcību. Amerikā dzīvo vairāk trūcīgo cilvēku nekā 16 Eiropas zemēs no kurām ir pieejami statistikas dati. Amerikā ir arī bīstamāk dzīvot. Amerikā slepkavību skaits ir četras reizes augstāks nekā Eiropā. Vēl vairāk uztraucošs ir fakts, ka bērnu slepkavības, pašnāvības un nāvīgas nejaušības ar ieročiem Amerikā ir vairāk nekā 25 visturīgākajās pasaules valstīs, ieskaitot 14 visturīgākās Eiropas valstis. Lai gan Amerikā mīt 4 procents no visiem pasaules iedzīvotājiem, tā uztura vienu ceturto daļu no visas pasaules cietumniekiem. Kamēr ES piederošajās valstīs ir caurmērā 87 cietumnieku uz 100,000 iedzīvotājiem, Amerikā šis caurmērs ir gluži neticams skaits - 685 cietumnieku uz 100,000 iedzīvotājiem.

Eiropieši nereti novēro, ka amerikāņi “dzīvo, lai strādātu”, kamēr eiropieši “strādā, lai dzīvotu”. Caurmēra eiropieša atalgotās brīvdienas tagad ir sešas nedēļas gadā. Pretstatā, amerikāņi caurmērā saņem tikai divas nedēļas brīvas. Vairums amerikāņu arī būtu pārsteigti uzzināt, ka caurmēra eiropietim paiet tikai 19 minūtes nokļūt darba vietā. Ja padomājam kas ir tas, kas tautu padara varenu un no kā sastāv labs dzīves līmenis, Eiropa ir Ameriku sākusi apsteigt.

------------------------------------------------------------------

Divi sapņi, viena pagātne

Lai gan vēsturnieki reti kad to lietu tā traktē, Amerikas Sapnis ir lielā mērā Eiropas mantojums pārvests uz Ameriku un šeit iesaldēts laikā. Amerikas Sapnis dzima agri modernajā ērā - laika posmā kad uzplauka individuālisma ideāls, privātīpašumu sargājoša likumdošana, tirgus kapitālisms un politiskās nācijas/valsts ideja. Protestantu Reformācija un Apgaismības ideja par zinātni kā negurstošu dabas noslēpumu meklēšanu un ekspluatāciju bija sākusi Eiropā spēlēt vadošu lomu. Kamēr eiropieši pamazām piebremzēja savu reliģisko un zinātnisko degsmi un savu entuziasmu par neiegrožoto kapitālismu un izvēlējās kompromisu demokrātiskā sociālisma veidolā, Amerika tā neizvēlējās. Tā vietā, vairākas paaudzes izvēlējās turpināt dzīvot šo tradīciju vistiešākā ceļā vadīti, kā rezultātā mēs esam visticīgākie protestanti visā pasaulē un visdedzīgāk nodevušies zinātniskiem pētījumiem, privātīpašuma idejai, kapitālismam un politiskās nāciju valsts idejai.

Šī starpība atspoguļojas atšķirīgos Amerikas un Eiropas Sapņos, kas pašos pamatos ir par divām diametrāli atšķirīgām idejām par brīvību un drošību. Amerikāņiem brīvības ideja jau sen ir bijusi saistīta ar autonomiju. Autonoms cilvēks nav atkarīgs no citiem un no apstākļiem ārpus paša savas kontroles. Autonomam būt nozīmē turīgam būt. Jo vairāk cilvēks apgūst īpašumu, jo neatkarīgāks viņš ir pasaules priekšā. Cilvēks ir brīvs par cik viņš ir pašpaļāvīgs, tātad individuāla sala ārpus cilvēku masām. Turība nes ekskluzivitāti, un eksklusivitāte nes drošību.

Jaunais Eiropas Sapnis pamatojas pavisam citādos pieņēmumos par brīvību un par drošību. Eiropiešiem brīvība nav atrodama autonomijā bet gan piederībā. Būt brīvam nozīmē baudīt daudzas mijiedarbīgas attiecības. Jo vairāk kopienām cilvēks piederīgs, jo vairāk iespēju dzīvot ilgu un raženu dzīvi. Iederēšanās ir drošības garants - piederība, nevis īpašums.

Amerikāņu Sapnis liel uzsvaru uz ekonomijas augsmi, privāto turību, un neatkarību. Jaunais Eiropas Sapnis augstāk vērtē stabilu attīstību, dzīves kvalitāti un savstarpējo atkarību. Amerikas Sapnis nes meslus darba ētikai. Eiropas Sapnis augstāk vērtē brīvo laiku un "nopietno izpriecu". Amerikas Sapnis ir neatdalāms no mūsu zemes reliģiskā mantojuma un dziļās garīgās ticības. Eiropas Sapnis ir pamatā gluži laicīgs, sekulārs. Amerikas Sapnis ir par asimilāciju: Mēs nolīdzinām veiksmi ar pagātnes etnisko saišu atmešanu un ar brīvu individuālismu Amerikas kausējamā katlā. Turpretī Eiropas Sapnis pamatojas indivīda kulturālās identitātes prezervēšanā un sadzīvi multikulturālā pasaulē. Amerikāņu Sapnis prasa valsts mīlestību un patriotismu. Eiropas Sapnis ir kosmopolītiskāks un mazāk teritoriāls.

Amerikāņi ir gribīgāki pielietot militāru varu, lai pasargātu to, ko mēs uzskatām par savu vitālo pašinteresi. Eiropieši ir piesardzīgāki pielietot militāru varu un tā vietā piekopj diplomātiju, ekonomisku palīdzību un dotācijas lai novērstu konfliktus, un izvēlas miera nodrošinošas stratēģijas, lai nodrošinātu kārtību. Amerikāņi mēdz domāt lokāli kamēr Eiropiešu lojalitātes ir stipri dalītas un vēršas no lokālām līdz pat globālām. Amerikāņu Sapnis ir dziļi personīgs un maz ieinteresēts vispārējā cilvēcē kā tādā. Eiropas Sapnis ir daudz vērienīgāks un dziļāks, un tāpēc tuvāks visas planētas labklājībai.

Ar to lai nebūtu teikts, ka Eiropa pēkšņi būtu kļuvusi utopija. Par spīti visām runām par kulturālās identitātes pasargāšanu, eiropieši ir palikuši arvien naidīgāki pret jaunieradušiemies imigrantiem un patvēruma meklētājiem. Etniska nesaskaņa un reliģiska neiecietība laiku pa laikam uzliesmo atsevišķās vietās Eiropā. Antisemītisms vairojas, kā arī diskriminācija pret musulmaņiem un citām reliģiskā minoritātēm. Kamēr Eiropas tautas un valstis apsauc un apsmej Amerikas militāro hegemoniju un tās kareivīgo ārpolitiku, tās ir vairāk nekā gribīgas laiku pa laikam atļaut ASV militārajiem spēkiem apsargāt Eiropas drošības intereses. Un pa to laiku, gan atbalstītāji gan kritiķi saka, ka Eiropas Savienības valdības mašinērija Briselē ir birokrātiskas sarkanās līnijas labirints. Tās ierēdņi tiek nereti apsūdzēti ar augstprātību un nesaprašanu par Eiropas pilsoņu vajadzībām kuriem tie, it kā, kalpojot.

Taču runa nav par to, vai eiropieši dzīvo saskaņa ar savu Sapni. Mēs amerikāņi nekad neesam pilnībā saskaņojušies ar savējo Sapni. Svarīgi ir tas, ka Eiropa ir paspējusi izteikt savu pašas jaunu vīziju par nākotni kas ir atšķirīga no mūsējās pašos pamatos. Šīs pamata atšķirības ir jāsaprot kā izejas punkts dinamikai, kas sākusi izvērsties starp 21. gadsimta divām lielajām supervarām.

----------------------------------------------------

Veidojot vienību

Salīdzinājumā ar pagātnes impērijām kuru pirmsākumi bija meklējami kara lauka varonīgas uzvaras mītā, Eiropas Savienība jauninājums kā pirmā liela mēroga valdības institūcija visā vēsturē kas dzimusi no sakāves pelniem. Tā vietā, ka apjūsmotu dižciltīgu pagātni, Eiropa mēģina nodrošināt, lai tās pagātne nekad vairs neatkārtotos. Pēc tūkstošs gadu nerimtīga konflikta, kara un asinsizliešanas, Eiropas valstis pēc pēdējiem diviem pasaules kariem konstatēja, ka to iedzīvotāji bija izkropļoti, to senie pieminekļi un to pilsētas bija iznīcinātas, to tradicionālais dzīves stils bija izbeidzies. Apņēmībā nekad vairs neņemt ieročus rokā viena pret otru Eiropas tautas meklēja politisku mehānismu kas viņām ļautu pārvarēt savas senās nesaticības.

Pieņemot veselu sēriju līgumu pēc Otrā Pasaules kara, Eiropas politiskās elites iesāka ilgstošā procesā veidot vienotu Eiropu, tai pašā laikā nolikdamas arī robežas jaunās Eiropas Kopienas pilnvarām. Konfederālisti turpretī mēģināja noturēt teikšanu atsevišķo valstu rokās, uzskatīdami jauno valdības struktūru kā līdzekli stiprināt un koordinēt pašu nacionālos mērķus. Katrs kompromiss pa ceļam atspoguļoja stresu un spriegumu starp šīm divām pretrunīgām vīzijām.

Kamēr pastāvošās varas turpina savas cīņas turpu un atpakaļ starp federālismu un konfederālismu, tās pašas tehnoloģiskās, ekonomiskās un sabiedriskās realitātes kas izraisīja Eiropas Kopienas izveidošanos un kas turpina to bīdīt virzienā un savienību ir radījušas arī citāda veida politisku dinamiku. Tā vietā, ka izveidotos supervalsts jeb mehānisms, kas reprezentētu apgaismotās nacionālās pašintereses, Eiropas Savienība ir metamorfozējusi par kaut ko pavisam citu. Tā ir izveidojusies par sarunu forumu kuras funkcija ir darboties par tiesas lēmēju starp vairākiem spēlmaņiem, kuru skaitā nāciju valsti ir tikai viena no tiem. Eiropas Savienības primārā loma ir izveidojusies par orķestrēšanas lomu. Tā palīdz sanākt kopā sadarbības tīkliem kuros ietilpst ne tikai nāciju valstis bet arī izplesties plašumā kopā ar transnacionālām organizācijām un interni ietilpinot arī pilsētas un pašvaldības kā arī nevalstiskās organizācija.

Eiropas Savienība tātad ir nevis tikai vieta bet vairāk gan process. Tās vadošais ģēnijs ir tās nenoteiktība. Atšķirībā no tradicionālās nāciju valsts kuras pastāvēšanas jēga ir integrēt, asimilēt un apvienot dažādas atšķirīgas intereses iekšpus tās robežām, Eiropas Savienībai nav tādas misijas. Gluži otrādi, tās loma ir pilnīgi pretēja nāciju valsts lomai. Tās politiskā sūtība ir saistīta ar savstarpēji konkurējošu pretrunīgu aktivitāšu un interešu veicināšanu un regulēšanu.

Nekad vēl nav bijusi tāda valdības institūcija kā Eiropas Savienība. Tiesa, Eiropas Savienība piekopj daudzas no valstiskas organizācijas regālijām. Tās likumi aizstāj tās 25 biedru valstu likumus. Tai ir sava valūta (eiro), savs karogs, savs valdības centrs. Tā regulē komerciālo tirdzniecību un koordinē enerģijas sadali, transportu, sakarus un, arvien vairāk, izglītību pāri daudzu valstu robežām. Tās pilsoņi nes vienveidīgas ES pases. Tai ir savs ES parlaments kas veido likumus un Eiropas Tiesa, kuras lēmumi ir saistoši visām biedru zemēm un tās pilsoņiem. Tai ir arī savs prezidents un sava militārā vara.

Bet, lai gan Eiropas Savienība daudzējādā ziņa ir kvalificējama kā valsts, tā nav valsts. Tā nevar uzlikt nodokļus saviem pilsoņiem, un biedru valstis var uzlikt veto jebkuram tās lēmumam par militārā spēka pielietošanu. Vissvarīgāk, Eiropas Savienība ir ekstrateritoriāla valdības institūcija. Lai gan tā regulē visu savu biedru valstu darbības, tai nav nekādas pretenzijas uz teritoriju. Tās leģimititāte balstās tikai un vienīgi savu biedru uzticībā un labā gribā un tās līgumos un direktīvos - un drīzumā arī jaunajā konstitūcijā - ko tās biedru valstis ir solījušas atbalstīt.

Šodien divas trešdaļas Eiropas Savienības iedzīvotāju atzīst, ka viņi jūtas kā "eiropieši". Seši no desmit ES pilsoņiem atzīst, ka viņi jūtas "stipri saistīti" vai "mēreni saistīti" Eiropai, kamēr viena trešdaļa eiropiešu vecumā starp 21 un 35 gadiem saka, ka viņi "tagad uzskata sevis vairāk par eiropiešiem nekā savai valstij piederīgiem." Lai cik tas būtu grūti to saprast, šī radikālā pārmaiņa Eiropas cilvēku pašapziņā ir notikusi mazāk nekā 50 gados.

---------------------------------------------------------------

Jauna konstitūcija

Eiropieši patlaban ir vēsturiskas debates pašā vidū par proponētas konstitūcijas ratificēšanu. Pārsvars šī 265 lpp dokumenta noteikumu nebūtu pieņemami lielam vairumam amerikāņu. Lai gan daudz paragrāfu ir ņemtu no mūsu pašu Neatkarības deklarācijas un no ASV Satversmes Cilvēktiesību aktiem, tajā ir atrodamas arī idejas un noteikumi kas ir tik sveši mūsdienu amerikāņu psihei, ka tās varētu tikt uzskatītas ar aizdomām, kā daudzmaz dīvainas.

Vispirms, tajā nav ne ar vārdu pieminēts Dievs, tikai miglaini pieminēts Eiropas "reliģiskais mantojums". Tas ir savādi kontinentā, kur lielas katedrāles dominē pilsētu centrus un mazākas baznīcas parādās ap katru stūri. Daudzi eiropieši vairs netic Dievam. Kamēr 82 procenti amerikāņu atzīst, ka Dievs ir viņiem ļoti svarīgs, mazāk nekā 20 procenti eiropiešu atzīst ko tam līdzīgu. Dievs nav vienīgais apsvērums ko eiropieši nav ierakstījuši savā satversmē. Arī privātīpašums tiek pieminēts tikai vienu reizi kaut kur dziļi konstitūcijas tekstā, un knapi tiek pieminēti, it kā garāmejot, brīvie tirgi un komercs.

Tik pat uzkrītoši ir tie punkti, kas Eiropas konstitūcijā ir uzsvērti. ES nolūkos pieskaitīta apņemšanās veicināt "uzturamu attīstību . . . pamatotu līdzsvarotā ekonomiskā attīstībā", "sociālā tirgus ekonomikā" un "kvalitatīvas vides aizsardzībā un meliorācijā". satversme arī paredz "miera veicināšanu . . . sabiedriskas atstumšanas un diskriminācijas apkarošanu . . . sabiedriska tiesiskuma veicināšanu un bērnu tiesību nosargāšanu."

Satversmes Harta par Fundamentālām cilvēktiesībām iet stipri tālāk nekā mūsu pašu ASV konstitūcijas Tiesību akti un tālākie labojumi (amendments). Piemēram, tā apsola katram pilsonim preventīvu veselības aprūpi, ikagdēju apmaksātu brīvlaiku, atbrīvošanu no darba grūtniecēm un bērnu vecākiem, sabiedrisku un dzīvokļu atbalstu un vides aizsardzību.

ES satversme ir kaut kas bez precedenta visā cilvēces vēsturē. Lai gan tā nav ne tuvu tik daiļrunīga kā franču un ASV satversmes, tā ir pirmais tāda veida valdības dokuments kas paplašina cilvēces lēmējvaru līdz par globālai apziņai. Satversmes uzmetuma valoda viscaur runā par universālismu, uzsverot, ka tās redzes loks nav tikai viena tauta vai viena zeme vai viena valsts, bet gan visa dzīvā radība un visa planēta kuru apdzīvojam.

Savā konstitūcijā atdalot cilvēktiesības no teritorialitātes, Eiropas Savienība ir pārkāpusi jaunu politisko robežu, ar tālejošām sekām visas cilvēces nākotnei. Pilsonības jēdziens līdz šim vienmēr bijis saistīts eksklusīvi ar nāciju -valsti. Tātad kas notiek ar valsts jēdzienu kā tādu kad tās indivīdu tiesības piešķir un apstiprina ārpus -teritoriāla valdība? ES pilsoņi ir paši pirmie cilvēki visā pasaulē kuru tiesības vairs nav atkarīgas no nācijas -valsts bet gan skaitās universālas un ir apstiprinātas ar likumu.

Jaunās satversmes vadošā ideja ir apstiprināt cieņu pret cilvēku dažādību, veicināt piederību, aizstāvēt cilvēktiesības un aizsargāt dabas vidi, piekopt dzīves kvalitāti, censties pēc uzturamas attīstības, atbrīvot cilvēka garu nopietnai izpriecai, būvēt pastāvēt spējīgu mieru un piekopt globālu apziņu. Viss kopā, šīs vērtības un šie mērķi reprezentē topošā Eiropas Sapņa audumu.

Eiropas jaunattīstošais sapnis jau tagad draud radīt aizu iepretī Amerikas Savienotām valstīm vairākās jomās. Piemēram, Eiropas Savienība aizliedz nāves sodu. Pat cilvēks kas izdara visbriesmīgāko iedomājamo grēku pret līdzcilvēku, ieskaitot par terorismu un genocīdu bauda, Eiropas Savienības vārdos, "iedzimtu un neatņemamu cieņu". Eiropieši saskata savā nostājā pret nāves sodu sava sapņa pašu kodolu un viņi ir iecerējuši pārliecināt visu pasauli savas idejas taisnībā.

Topošās pretrunas starp Amerikāņu un Eiropas sapņiem izpaužas arī citos veidos. Piemēram, ASV valdība deva atļauju ražot ģenētiski modificētus ēdienus 1990'o gadu vidū, un tās desmitgades beigās vairāk nekā puse no Amerikas lauku ražas bija veltīta ģenētiski modificētiem augiem. Neviens likums netika pieņemts, lai apietos ar iespējamām kaitīgām sekām. Ar savu nodošanos uzmanības principam, noturīgas attīstības principam un vides aizsardzības principam, Eiropa reaģēja pavisam citādi. Masīva pretestība pret ģenētiski modificētiem augiem noveda uz de facto moratoriju un stingriem šīs tehnoloģijas ierobežojumiem.

Lai gan vēl ir par agru spriest cik veiksmīgas Eiropas "Savienotās valstis" būs ilgā terminā, tomēr laikmetā kad mūsu identitātes (un problēmas) sniedzas pāri nacionālām robežām, neviena valsts nebūs spējīga vairs pastāvēt neatkarīga pēc 25 gadiem. Eiropas valstis ir pirmās kas to saprot un rīkojas attiecīgi pret reālijām kādas raksturo mūsu globāli sasaistīto pasauli. Citas vēl sekos.

------------------------------------------------------------------

Sapņa nākotne

Lai gan es esmu Eiropas jaunā eksperimenta jūsmīgs atbalstītājs, man ir viena īsta šauba par to, cik dziļš šis Eiropas Sapnis ir. Vai Eiropas apņemšanās kultivēt kulturālu dažādību un mierīgu sadzīvi pietiekoši ir pietiekoši nopietns, lai pārdzīvotu tāda veida teroristu uzbrukumus kādus mēs piedzīvojām 9/11 vai kādus Spānija piedzīvoja 3/11? vai eiropieši paliks stingri pie saviem piederības un noturamas attīstītības principiem kamēr pasaules ekonomija būs iekritusi dziļā un ilgstošā krīzē, varbūt pat globālā depresijā?

Šie ir izaicinājumi kas pārbaudīs Eiropas tautu sīkstumu un vitalitāti un viņu sapņu dzīvotspēju. Nemaz neskatoties ko citi varētu domāt par Ameriku, Amerikas Sapnis ir izturējis šādu pārbaudi - gan sliktos laikos gan labos. Mēs nekad nezaudējām savu sapni līdz pavisam nesen, pat savos vistumšākos brīžos ne. Vai eiropieši nākotnē varēs teikt to pašu par savu topošo sapni?

Pavadījis mana mūža gandrīz 20 gadus strādājot gan Eiropā gan Amerikā, es neesmu drošs, vai eiropiešu cerība ir pietiekoši stipra lai noturētu jaunu vīziju nākotnei. Sapņi prasa optimismu un ticību, ka cerības ir piepildāmas. Amerikāņi ir pilni cerības un optimisma; eiropieši turpretī nav visumā ne tik. Tomēr viņi ir piesardzīgi savā cerībā par savu jauno savienību un publiskās domas mērītāji konstatē, ka jauno paaudzi raksturo mērens optimisms. Nekritiskais optimisms kas raksturo amerikāņu garu mums ne vienmēr ir dienējis labi. Pasaulē pilnā briestošu globālu draudu, mērens entuziasms līdzsvarots ar reālu risku novērtējumu varbūt ir vairāk piemērots.

Bet ir arī dziļi pesimistiska puse eiropiešu raksturam - saprotama, varbūt, pēc tik daudz greizi gājušiem politiskiem un sabiedriskiem eksperimentiem un tik briesmīgiem slaktiņiem pāri gadsimtiem. Neveiksmes var satriekt cerības. Bet tās var arī stiprināt cilvēkus, padarīt viņus elastīgākus un gudrākus. Eiropiešiem pārvarēt cinismu varbūt nāksies tik pat grūti kā amerikāņiem pārvarēt naivo optimismu.

Šie ir juku laiki. Eiropas Sapnis ir gaismas bāka mūsu samocītajā pasaulē. Tā sauc mūs uz jaunu laikmetu, uz piederību, dažādību, dzīves kvalitātes kopšanu, un mieru virs zemes. Mēs amerikāņi senāk teicām, ka par Amerikas Sapni ir vērts mirt. Par jauno Eiropas Sapni ir vērts dzīvot.

Dzheremijs Rifkins (Jeremy Rifkin) ir daudzu bestselleru autors, ieskaitot The End of Work, The Biotech Century, The Age of Access, and The Hydrogen Economy. Viņš ir Foundation on Economic Trends prezidents Vašingtonā DC. Raksts ir ņemts no grāmatas The European Dream (Tarcher/Penguin, 2004).