Juris Vīksniņš, Džordžtaunas universitātes ekonomikas profesors emeritus

2004. g. septembrī

Pārejas periods ir beidzies – Latvija ir pilntiesīga locekle kā NATO tā arī Eiropas Savienībā. Lai gan visas trīs Baltijas valstis nobalsoja par iestāšanos Eiropas Savienībā ar pārliecinošu balsu vairākumu, un tika uzņemtas ar lielu svinēšanu un lepnām dzīrēm šī gada maijā, varbūt derētu vēl padomāt par nākamo soli – respektīvi, pilnīgu pievienošanos Eiropas monetārai sistēmai (EMS). Pašreiz izskatās, ka visas trīs grib, un droši vien arī varēs, pieņemt šīs sistēmas noteikumus itin ātri. Igaunija un Lietuva jau samērā ilgi ir pielāgojušas savas naudas vienības eiro valūtai, un Igaunijas nostāja par formālo pāreju tikai un vienīgi uz eiro, liekas, ka pašlaik ir: “Jo ātrāk, jo labāk!” Arī Latvijai nebūs grūti noteikt lata kursu pret eiro ļoti īsā laikā – Latvijas Banka ir apsolījusies stabilizēt latu pret eiro ar 2004. gada 31. decembra vērtību valūtas tirgū. Gribētos piezīmēt, ka dažreiz vienas dienas laikā, it sevišķi gada pēdējā dienā, varētu notikt neprognozējamas svārstības valūtas cenās. Tādēļ, es savā apmeklējuma laikā Latvijas Bankā maija sākumā arī biju teicis, ka varbūt labāk būtu izvēlēties, teiksim, decembra mēneša caurmēra kursu, vai arī izrēķināt šo kursu kā caurmēru šī gada pēdējā ceturksnī. Tomēr, Latvijas Bankas prezidents un vadība domāja, ka vienkāršība un caurspīdīgums ir ļoti svarīgas īpašības visiem nopietniem darījumiem ar naudu, kā tas ir līdz šim arī bijis zem Repšes. Tāpēc, arī paliek spēkā jau plaši izziņotais plāns izvēlēties eiro paritāti šogad un uzsākt to naudas pārbaudes periodu (kam ir jābūt vismaz divi gadi) ar pirmo datumu nākamgad. Tomēr, Ungārijas nostāja ir citāda – viņu centrālbanka saka, ka nevajag steigties, jo varētu rasties problēmas ar ļoti ātro piesaisti eiro, un varbūt Latvijai arī tomēr būtu derīgi vēl pārdomāt.

Visā visumā es tomēr domāju, ka Latvijas Bankas pieņemtā un jau agrāk paziņotā politika ir pareiza, un mēs varēsim visā pilnībā pāriet uz eiro ar 2008. gada 1. janvāri. Eiropas Centrālbanka (ECB) piemin divas priekšrocības ātrai pārejai. Tas veicinās integrāciju ar citām ES valstīm, kā ekonomikas, tā arī finanšu laukā, kas ir viegli saprotams rezultāts. Bet, varam vēl vairāk uzsvērt to, ka tādā veidā valdības jaunajās dalībvalstīs var “noenkurot” savu vietējo naudas un fiskālo politiku pie starptautiska standarta, un izvairīties no neauglīgām debatēm par naudas politiku. Būtu derīgi aplūkot šo otro ideju taisni no Latvijas viedokļa drusku pamatīgāk, jo tai ir arī zināmā vēsture. Neatkarības atgūšanas pirmajos gados visās trīs Baltijas valstīs plosījās bīstama inflācija, un naudas stabilitāte bija nopietni apdraudēta. Igaunija (jau kā pati pirmā) un Lietuva (pēc īsa eksperimenta ar īpašiem kuponiem, kurus toreiz sauca par “vagnoriešiem”) pilnīgi atteicās no centrālbankas apzinātas naudas politikas un ieviesa tā saukto naudas padomes (“currency board”) režīmu, kas atļāva centrālbankai emitēt vietējo naudu tikai nopērkot konvertējamas ārzemju valūtas. Igaunija piesaistīja kronu Vācijas markai ar 8:1 kursu, bet lietuvju litas bija sākotnēji pielāgots Amerikas dolāram ar 4:1 attiecību, lai gan pirms pāris gadiem, viņi arī pārgāja uz eiro.

Latvijas Bankai turpretī bija visas parastās naudas politikas sviras, bet arī varam teikt, ka mūsu lata politika bija ļoti līdzīga de facto naudas padomes režīmam, jo naudas emisijai kopsummā bija aptuveni 100% segums ar zeltu un cietajām valūtām. Latvijas Banka likumīgi drīkstēja aizdot naudu komercbankām, bet oficiālo refinansēšanas likmi pirmajā naudas neatkarības gadā bīstamās inflācijas dēļ pacēla ļoti augstā līmenī. Tāpat sākotnēji Latvijas Banka varēja aizdot naudu valdībai, bet samērā īsā laikā valdība iemanījās lietot īstermiņa parādzīmes brīvajā tirgū. Latvijas Banka vadīja šī valsts obligāciju tirgus tehnisko attīstību, bet nekļuva par valdības lielāko kreditoru, kā tas notika, piemēram, Baltkrievijā un Gruzijā. (Starp citu, kā Starptautiskā Valūtu Fonda konsultants, es mēģināju palīdzēt Gruzijas centrālbankai atgūt mazliet lielāku neatkarību no valdības, bet tanī laikā Ševerdnādzes vara bija gandrīz absolūta. Lorda Aktona piekritēji atcerēsies, ko viņš kādreiz teica par varu un godīgumu – absolūta vara liek absolūti korumpēties....)

Paldies Dievam, Latvijai izdevās izvairīties no sekošanas tādiem sliktiem piemēriem, kā Baltkrievijā, Ukrainā, Gruzijā, un daudzās citās tā sauktajās NVS valstīs, bet sākumā šī cīņa bija grūta. Publikā daudzi taču negribēja aiziet no vecās, labās rubļa zonas – un visvisādi vietējie lietpratēji pareģoja katastrofālu galu Latvijas valsts rubļiem (LVR), tā sauktajiem “repsīšiem.” Es uzsāku darbu Latvijas Bankā kā ASV finanšu ministrijas deleģēts īstermiņa konsultants 1992. gada augustā. Braucot atpakaļ uz Vašingtonu es toreiz tā bravūrīgi Latvijas televīzijas raidījumā piesitu pie naudas maka krūšu kabatā un teicu: “Būšu atkal oktobrī, un šī nauda tad būs vēl vērtīgāka, nekā šobrīd!” Man ļoti laimējās.... Patiešām, no 1992. gada vasaras līdz gada beigām krievu rublis grima, kā akmens, bet LVR turējās un arī pat sāka kāpt pret dolāru.

Lats atgriezās latviešu naudas makos 1993. gada martā, kad Latvijas Banka izmainīja repsīšus pret latiem, jeb LVL, ar LVR 200 = LVL 1 kursu. Es būtu ieteicis drusku zemāku kursu, teiksim, 100 pagaidu rubļi pret vienu latu, bet Repše bija lata tēvs un es tikai krusttēvs. Nākamā gada laikā mūsu lats bija pasaules stiprākā valūta, pieaugot vērtībā pret dolāru vēl vairāk, nekā japāņu jēna. Latvijas naudas tiešā saistība ar rubļu zonu jau bija bijusi pārrauta 1992. gada rudenī, un ražošana lēnām pārorientējās no austrumiem uz rietumiem. Vecajiem padomju sistēmas fabriku direktoriem un strādniekiem šīs maiņas nenāca viegli – svarīgi uzņēmumi PSRS kara rūpniecībai, kā Alfa un VEFs pēkšņi kļuva nevajadzīgi. Rubļi, kurus varēja it sevišķi viegli nopelnīt Ukrainā, arī ļoti strauji kļuva mazvērtīgi. Lata nostiprināšanās un stabilitāte ļoti nepatika darboņiem eksporta sektorā, kas cerēja turpināt iedzīvoties ar lētu valūtas vērtību. Daudziem kreisi noskaņotajiem “lietpratējiem” arī šī naudas politika nepatika. Lata devalvācija bija ietilpināta vairāku šaubīgu politisku partiju platformās, un to ideju pat ļoti dedzīgi atbalstīja vienas “biznesa” avīzes galvenais redaktors... – nemaz nerunājot par pāris vietējiem profesoriem, kas rietumu modes ekonomiku pilnīgi nesaprot vēl šodien. Arī tanī pašā laikā iznāca Nobela prēmijas laureāta Jāzepa Stiglica (Joseph Stiglitz) raksts, kas brutāli uzbruka Starptautiskā Valūtu Fonda vadošajam ekonomistam Stenlijam Fišeram (Stanley Fisher), kas, starp citu, ir Liepājas ebreju dzimtas atvase, bet dzimis Rodēzijā (tagadēja Zimbabwe, bet kas man stāstīja, ka pats ar bērniem tomēr bija aizbraucis uz Liepāju apskatīties senču saknes.... Drusku vēlāk parādījās Stiglica grāmata par globalizācijas problēmām, kur viņš pieminēja savu samērā neparasto viedokli par inflāciju – respektīvi, ja inflācija nepārsniedz 40 procentus gadā, tad par to nevajadzētu it sevišķi bažīties....

Gribu drusku ilgāk pakavēties pie šīs ķecerīgās domas. Lielos vilcienos runājot, rietumu ekonomistu aprindas makroekonomikas laukā ir sadalījušās divās, savstarpēji diezgan naidīgās, nometnēs. Kad es nobeidzu savu doktora grādu 1964. gadā, lielais vairākums lietpratēju makro nozarē sevi uzskatīja par Džona Meinarda Keinsa (John Maynard Keynes) piekritējiem. Keinsa slavenā grāmata 1936. gadā mācīja, ka kapitālistiskā ekonomija nebūt nebija sevi regulējošs mehānisms jeb sistēma par kuru varētu vienkārši teikt, lietojot slaveno franču izteicienu: laissez faire. Par centrālbankas lomu stabilizācijas procesā Keinss bija ļoti šaubīgs, un dēvēja visu zelta standarta sistēmu par barbarisma relikviju jeb atlieku (barbarous relic). Kādi no Keinsa visdedzīgākajiem piekritējiem atklāti ņirgājas par naudas lomu, sakot, “nauda nav svarīga” (money does not matter), kā piemēram Harvardas universitātes profesors amerikānis Alvīns Hansens. Turpretī, valdībai ir uzdevums lietot aktīvu fiskālo politiku, lai nostabilizētu visu ekonomisko sistēmu, jo citādi tā varētu iekrist dziļā stagnācijā ar nemitīgi augstu bezdarba līmeni. Šo pieeju var dēvēt par vispārīgo pieprasījuma kontroli (aggregate demand management). To dāsni pieņēma kā vienīgo pareizo pieeju kā profesionālo ekonomistu vairākums tā arī liels skaits politikāņu – pat republikāņu prezidents Ričards Niksons varēja teikt 1970. gadā, “mēs tagad taču visi esam Keinsisti.”

Tomēr, kaut kur pagrīdē bija paslēpušies citādi domājošie makroekonomikas teoristi, daži no kuriem turpināja augstā cieņā turēt tā saukto “austriešu skolu” (Hajeku un Mises) kā arī citi, kuri sekoja “Čikāgas skolas pieejai.” (Neiet runa par Čikāgas Piecīšiem...) Šo ievirzi sauca par monetārismu, un tās vislabāk pazīstamais pārstāvis, vismaz Amerikā, ir Miltons Frīdmens (Milton Friedman). Profesora Frīdmena milzīga grāmata par Amerikas naudas vēsturi, kuru viņš sarakstīja ar savu Čikāgas universitātes kolēģi Annu Švarcu, apskata naudas un banku lomu apmēram simts gadu laika sprīdī, sākot ar Pilsoņu kara beigām, 1865. gadā. Visgarākā nodaļa šinī kapitāldarbā ir par saimniecības krīzi 1930.tos gados. Autori saka, ka milzīgo lejupslīdi – varētu pat teikt sabrukumu – ražošanā izraisīja Amerikas centrālbankas kļūdas, kas lika samazināties naudas kvantumam apgrozībā par apmēram vienu trešdaļu, un tieši tāpēc Savienoto Valstu IKP no 1929. līdz 1933. gadam kritās 33%. (Starp citu, rietumu ekonomisti vēl šodien uzskata tā saukto Lielo Depresiju kā kaut ko tik šausmīgu, ka tādai situācijai nekad nevar atļaut atkārtoties. Tomēr, mēs zinām, ka Baltijas valstīs un vēl šur tur citur Maskavas sabrūkošajā impērijā IKP kritiens no 1990. līdz 1995. gadam bija vēl lielāks.)

Atgriežoties pie Frīdmena un monetāristiem, viņi brīdina, ka inflācija ir vienmēr un visur saistīta ar nekontrolētu naudas izaugsmi. Naudas izaugsme, protams, ir valsts atbildībā – to parasti pārvalda centrālbanka. Tātad, nonākam pie svarīga un interesanta secinājuma – nestabilitāte saimnieciskajā laukā ir saistīta ar valdības nemākulīgu iejaukšanos, nevis optimisma un pesimisma viļņiem privātajā sektorā, kā mums mēģināja mācīt Keinss un viņa atbalstītāji.

Varētu arī pieminēt to, ka Keinsa visdedzīgākie mācekļi parasti ir tādi, kuru politiskais viedoklis pieder pie tā sauktā kreisā spārna, lai gan Niksons, protams, bija republikānis. Šādi cilvēki atbalsta aktīvu valdības lomu saimnieciskā dzīvē, kas viņiem pašiem jau arī varētu dot siltas un labi atalgotas vietas valdības iestādēs kā arī iespēju lietot valdības izdevumus un nodokļu politiku lai sekotu sev pašiem svarīgiem mērķiem (kā, piemēram, uzvaru nākamās vēlēšanās). Turpretī, kā jau minējām, monetāristi domā, ka valdības iejaukšanās saimniecībā var radīt nevēlamas sekas, kas ir saistītas ar lielākas inflācijas gaidām. Šis ir ļoti svarīgs princips – ja publika caurmērā sagaida, teiksim, 20% inflāciju nākamā gada laikā, tas droši vien arī tā notiks. Varam katrs pie sevis padomāt kādēļ tas tā ir.

Lai gan man nav Nobela prēmijas ekonomikā, atceroties Stiglica bravūrīgi izteikto domu par 40% inflāciju kā pirmo bīstamo robežu, es uzsāktu par inflāciju tā nopietni domāt jau tuvojoties 10 procentiem! Tātad, varbūt vissvarīgākais faktors ātrā pievienošanās eiro Latvijā ir, ka tas zināmā mērā dotu lielāku drošību pret kreisā spārna vēlmēm sākt eksperimentus ar naudas sistēmu. Pāreju uz eiro samērā īsā laikā zināmā mērā arī varētu būt kā apdrošināšanas polise pret korumpētības palielināšanos.

Sākot ar 2005. gada 1. janvāri Latvija (un abas kaimiņvalstis) iestāsies tā sauktā ERM II mehānisma izvērtēšanas procesā. To varam uzskatīt kā divu gadu pārbaudi, kad jaunajām dalībvalstīm būs jāatskaitās par tā sauktā Mastrihtas Pakta prasībām. Dati par šo prasību pašreizējo līmeni astoņās austrum- un centrāl-Eiropas valstīm ir atrodami 1. tabulā. Varbūt visgrūtāk sasniedzams nākamo pāris gadu laikā, lai gan ne it sevišķi Baltijā, būs pats pirmais mērķis ierobežot valsts budžeta iztrūkumu zem 3% no IKP. Kā redzam, Latvijā 2002. gadā tas bija taisni 3%, kamēr Lietuvā 1,7%, bet Igaunijā budžets tika izpildīts ar 1,3% pārpalikumu. Turpretī Ungārijā, Slovākijā un Čehijā šis procents bija vismaz divas reizes lielāks par šo mērķi. Lai gan ir taisnība, ka pēdējo divu gadu laikā budžeta iztrūkumi kā Francijā, tā arī Vācijā un pāris citās “vecās Eiropas” zemēs pārsniedz šo trīs procentu prasību, jaunajām dalībniecēm šo kritēriju noteikti pielāgos ļoti stingri. Tāpat varam norādīt uz to, ka Lielbritānija, Zviedrija un Dānija ir līdz šim atteikušās pāriet uz eiro kā valsts vienīgo oficiālo valūtu, bet jaunajām valstīm šī izvēle netiks dota (neskatoties uz to, Latvijā ir notikušas aptaujas par to, vai publika vēlētos pieturēties pie lata, vai pāriet uz eiro – kāpēc kāds vispār organizē šādas aptaujas?).

No 1. tabulas arī varam redzēt, ka otrā svarīgā prasība fiskālās politikas laukā, noturēt valdības parādu zem 60 procentiem no IKP, droši vien Baltijas valstīm neradīs lielas grūtības, bet Ungārijā šis parāds noteikti šo robežu pārsniegs jau pāris gadu laikā. Laikam arī tāpēc Ungārijas vadošie noteicēji ir teikuši par pārejas periodu uz eiro īsi un vienkārši: “Kāpēc steigties?” Trešā prasība ir saistīta ar inflāciju, kur pašlaik kā Igaunija, tā Latvija mazliet grēko, kamēr Lietuvā inflācijas temps 2002. gadā bija ļoti zems. No šī viedokļa visgrūtāk pašlaik klājas Slovēnijai, kas liekas mazliet pārsteidzoši, jo daudzu citu rādītāju jomās (piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju) manāmi pārsniedz citas bijušās kandidāt-valstis. Ceturtais kritērijs, kas ir cieši saistīts arī ar inflācijas tempu ir augļu procentu likmes līmenis ilgtermiņa valsts obligācijām. Šīs likmes nedrīkstēs pārsniegt viszemāko trīs pašreizējo dalībvalstu caurmēra līmeni par vairāk, nekā 1,5 procentiem. Kā varam redzēt pēc ECB datiem, tikai Igaunija mazliet pārsniedz šo mērķi, bet Latvija un Lietuva ir zem mērauklas (lai gan abām valstīm šo skaitli aprēķināja no piecu gadu termiņa obligācijām nevis desmit). Tāpēc arī varētu būt, ka ilgtermiņa procentu likmes Latvijā un Lietuvā pārsniegtu 6,6% mērauklu, kad tās sāks izdot desmit gadu obligācijas, bet varam pieminēt to, ka augļu procenti visās trīs Baltijas valstīs droši vien visumā kritīsies, tuvojoties oficiālajam pieslēgšanās eiro sistēmai brīdim.

Pēc ECB pieejas integrācijas jautājumam varētu spriest, ka viņu lietpratēji it sevišķi uzsver valūtas kursa lomu. Zināmā mērā arī varam secināt, ka vietējās naudas vienības cena pasaules tirgū labi atspoguļo vispārīgo riska vērtējumu, apkopojot kā politiskus, tā ekonomiskus faktorus kopsummā. Ir paredzēts, ka ERM II pārbaudes periodā jauno dalībvalstu centrālbankas spēs noturēt vietējās valūtas cenu plus vai mīnus 15% rāmjos ap iecerēto paritāti, kas tad arī atļaus piesaisti eiro pēc pārbaudījuma nolikšanas. Tā, kā Igaunija un Lietuva jau pašlaik lieto naudu, kas ir pilnībā pielīdzināta eiro, tas uz viņām īsti neattiecas. Latvijas Banka ir paziņojusi, ka tā ir gatava noturēt lata kursu daudz šaurākā zonā, respektīvi, plus vai mīnus 1%.

Visumā, monetārā politikā pēc ERM II pārejas perioda Latvijas autonomija būs krietni samazināta. Latvijas Banka kļūs par ECB pārstāvniecību Rīgā, un LB Padomei par augļu procentu likmēm un vispārīgajiem kreditēšanas apjomiem vairāk nebūs jālemj. Tomēr, ir taisnība, ka Latvijas Bankas vadošie darbinieki piedalās ECB darba grupās jau tagad. Vairākās jomās – piemēram, informācijas sistēmu drošības ziņā – Latvijas Bankas speciālisti varēs kļūt par mācības spēkiem visās ES centrālbankās. Lai gan Latvijas Bankas prezidentam būs balsstiesības ECB Padomē tikai pēc pilnīgas iesaistes monetārajā sistēmā, liekas, ka lēmumus tur jau tagad pieņem balstoties uz gandrīz pilnīgu vienprātības principu. Arī fiskālā politikā autonomijai būs jābūt ļoti ierobežotai. Vispirms, kā jau minējām, budžeta iztrūkums nedrīkstēs pārsniegt 3% no IKP – un Latvijas valdība jau apmēram tādu līmeni bija izrēķinājusi, pirms obligātajiem maksājumiem ES budžetā, kā arī ar izdevumiem, kurus lielā mērā diktēs ES programmas prasības (piemēram, transportā un vides aizsardzībā). Arī vajag pieminēt, ka nodokļu politikas autonomija jau tagad ir aprobežota. Piemēram, pievienotās vērtības un akcīzes nodokļus būs jāharmonizē ar ES prasībām, lai gan dažos produktos ir izlūgts samērā garš pārejas periods (piemēram, cigaretēm). No ārpuses skatoties, Latvijai nebūtu vēlami padarīt iestāšanās procesu ilgāku, kā tas pašreiz ir ieplānots, bet nevar noliegt, ka ES vēlmes būs pirmā vietā. Tas varētu zināmā mērā atvieglot valdības darbu, jo būs iespējami vainot ES, ja nevarēs piešķirt naudu visiem tiem, kas to gribētu dabūt. Man pašam, protams, būs ļoti skumīgi šķirties no lata....

Tabula – ES kritēriju pašreizējais līmenis astoņās dalībvalstīs, 2002

Normatīvais 2.9 -3.0 60.0 6.6

*Patēriņa cenu harmoniskais indekss.

**Piecu gadu termiņa obligācijas Latvijai, Lietuvai, un Slovēnijai – citām valstīm desmit gadu termiņš.

European Central Bank, Occasional Paper No. 10, 2004.g. februārī, 26. lpp.