BRĪVĀ LATVIJA Nr. 17 (898)
Es... mājās.
Šoreiz izdomāju, ka runāšos pati ar sevi, es pastāstīšu savas domas par dzīvi dzimtenē un kā es te nokļuvu.
Es esmu viena no tiem latviešiem, kas trimdas sākuma gados loti aktīvi piedalījās Klīvlandes latviešu sabiedriskajā dzīvē, bet pēc tam, kad ar lielu blīkšķi divas turienes latviešu luterāņu draudzes "apvienojās" trijās draudzēs, no latviešu sabiedrības aizgāja un desmit gadus "notrallināja" amerikāņu sabiedrībā. Kopā ar vīru piedalījāmies viņu tautas deju (square dance) grupās un arī citādi bijām kā pavasarī zaļā pļavā izlaisti kazlēni, kas dzīvo tikai savam priekam. Bet tad 1975. gada augustā pavisam negaidīti dažādu iemeslu dēļ pirmo reizi ierados Latvijā. Tur redzētais un no radiem dzirdētais mani tā iespaidoja, ka gandrīz vai abas divas tur pavadītās nedēļas radiem pie rokas staigāju asarās, zaudēju 12 mārciņas svara un, Amerikā atgriezusies, vairs nebiju tā pati, kas pirms brauciena uz Latviju. Varu nešaubīgi teikt, ka te sākās mana personiskā "nacionālā atmoda". Aizdevu prom visas 47 amerikāņu dančiem domātās kleitas, aizdevu savas 15 krāsainos, simtu jardu kuplos apakšsvārkus un visu citu, kam sakars ar amerikāņu tautas dejām, un uz viņu dejas grīdām vairs nekad neparādījos. Tā vietā es iestājos visās man pieejamās latviešu organizācijās, piedalījos visos iespējamos latviešu sarīkojumos un kļuvu par "superletiņu", kuru cits nekas vairs neinteresēja kā būt un strādāt latviešos. Pārspīlēti? Varbūt, bet neko darīt, remdens cilvēks es neesmu.
Tādēļ likās dabiski, ka pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, domas nesās uz Latviju, un, kad 1993. gada 18. jūnijā aizgāju pensijā, jau 23. jūnijā biju lidmašīnā ceļā uz Latviju. Latvijā - pirmajās Saeimas vēlēšanās pēc neatkarības atgūšanas biju
Latvijas ceļa sarakstā 15. kandidāte un tā arī paliku - kandidātos. Bet tas mani nekavēja pārcelties uz Latviju, jo kļūt par prezidenti nebiju plānojusi tik un tā.Tur diezgan ātri iesaistījos grāmatvedības literatūras tulkošanas darbos un līdzdarbojos Latvijas 100 pirmo zvērināto revidentu pārbaudījumos un licencēšanā. Darbs bija interesants, un man nekad nebija garlaicīgi, jo iepazinos ar daudziem burvīgiem cilvēkiem. Kad pēc kāda gada viens no Latvijas ceļa deputātiem atstāja Saeimu, lai ieņemtu vēl svarīgāku amatu, premjers Birkavs mani aicināja uz pārrunām un norādīja, ka mana reize tagad stāties ierindā un kļūt par deputāti. Nezinu, vai mans lēmums no tā atteikties toreiz bija pareizs, bet es jau tad biju diezgan pārliecināta, ka mans darbs grāmatvedības materiālu tulkošanā ir svarīgāks par darbu, ko būtu varējusi veikt, būdama deputāte. Tā kā daudz lasīju Latvijas V
ēstnesī publicētās Saeimas plenārsēžu stenogrammas vai skatījos pārraides televīzijā, man tās likās vairāk komēdija, nevis nopietns darbs. Tā manu kārtu deputātu ierindā saņēma Indra Sāmīte, kas uz laiku kļuva par finanšu ministri, un es vēl vairāk pārliecinājos, ka esmu rīkojusies pareizi, jo šādā amatā es sevi pat sapņos nebūtu varējusi iedomāties. Tātad ar savu lēmumu es Latvijas ceļam izdarīju lielu pakalpojumu. Turpināju tulkot materiālus, jo premjers atzina, ka mans darbs Latvijai ir loti svarīgs, un apsolīja līdzekļus biroja iekārtošanai un pārtulkoto materiālu izdošanai. Diemžēl tas arī palika tikai solījums.Dzīve Latvijā kļuva vēl interesantāka, kad uzņēmos vadību Anglijas Daugavas Vanagu viesnīcā "Radi un draugi", kuru man bija gods tā nokristīt. Gandrīz katru dienu satiku kādu no veciem draugiem vai iepazinos ar kādu jaunu. Jutos kā zivs ūdenī.
Diemžēl pēc trīsarpus gadiem ģimenes apstākļu dēļ bija spiesta atgriezties Amerikā, kur pavadīju nākamos sešus gadus, bet 2003. gada maijā pārcēlos uz Latviju pa otram lāgam šoreiz ar visu savu laicīgo mantu, automašīnu ieskaitot
Iemesls, kāpēc es izvēlējos savas dzīves vakara gadus pavadīt Latvijā, ir pavisam vienkāršs. Ārzemēs latviešu sabiedriskā dzīve kļūst arvien sarežģītāka, arvien mazāk ir atrodami cilvēki, kuri ir ar mieru organizācijās darboties, un gandrīz visās viena centra organizācijās aktīvie ir vieni un tie paši ļaudis. Bez tam trimdas gados vienmēr no mūsu sabiedriskās dzīves vadītājiem dzirdētā doma, ka mēs atgriezīsimies, tikko Latvija būs brīva, man bija saistoša. Man likās, ka Latvijai esmu devusi solījumu vai palikusi kaut ko parādā. Vienkāršāk izsakoties, uzskatīju sevi par latvieti, kam vieta ir Latvijā. Izšķiršanos par atgriešanos vieglāku padarīja arī tas, ka pirmie Latvijā pavadītie gadi mani jau bija iemācījuši, kā dzīvot vienai.
Tagad gandrīz jau divi gadi atkal nodzīvoti Latvijā, un vēl arvien esmu pārliecināta, ka viss darīts pareizi, kaut gan ne vienmēr jūtos, ka esmu mājās. Nereti pat šaubos par to, jo ļoti pietrūkst Amerikas draugu un trīs tur atstāto māsiņu. Taču visa mana pieaugušā cilvēka dzīve ir pavadīta Amerikā, tādēļ arī visi manu gadu draugi dzīvo tur. Skumji ir, kad dzirdu no viņiem par pasākumiem vai izdarībām, kur līdz šim esmu bijusi svarīga sastāvdaļa, un negribas saprast, kā viņi tik vienkārši un labi var iztikt bez manis. Bet tas nekas, dzīve iet uz priekšu, un šeit es arī esmu iekļuvusi dažādos interesantos pasākumos, kaut gan te uz skatuves mani neviens nelaiž un arī manas lugas neviens nedomā iestudēt Bet tas arī vēl nav nekas briesmīgs, jo te man ir iespējas redzēt latviešu teātri gandrīz vai ik dienas, ja vien es to gribētu. Ir arī pietiekami daudz iespēju iet uz operu, baletu, koncertiem un citiem interesantiem pasākumiem. Piemēram, pirmajā aprīlī man bija izdevība būt Okupācijas muzejā un klausīties anekdotes par bijušajiem padomju laikiem. Diemžēl man nācās atklāt, ka humora izjūta te nav tāda, pie kādas es biju pieradusi. Varbūt traucēja arī tas, ka galvenais teikums anekdotē vai, kā Amerikā saka,
punchline tika izsacīts krievu valodā, un to es vēl arvien nesaprotu. Tāpat mani traucē tas, ka bieži uz ielas cilvēki uzrunā mani krievu valodā un dusmojas, ka es to nesaprotu, bet paši, liekas, latviski nezina ne vārda.Jāsaka, nekādus lielos pārsteigumus pārcelšanās uz Latviju man nesagādāja, ja neskaita to, ka manā dzīvoklī, tāpat kā jau pirms gada, izremontētas vēl arvien bija tikai divas istabas, bet pārējo vietā bija smilšaina bedre un savā dzīvoklī ievākties varēju tikai pēc sešām nedēļām. Ar to, ka solīts makā nekrīt, jau biju iepazinusies savā pirmajā Latvijas dzīves periodā. Patīkams tomēr bija fakts, ka mūsu dzīvokļu mājā tagad bija par vairākiem dzērājiem jeb, kā mēs te viņus bijām iesaukuši, - Aigariņiem - mazāk. Tas dzīvi mūsu namā padara ievērojami vieglāku, jo naktīs nav vairs jāklausās viņu četrbalsīgos koncertos vai strīdos un neviens no rītiem vairs manu durvju priekšā neguļ. Man ļoti patīk vasarā un rudenī laiku pavadīt Latvijas mežos. Vienmēr esmu domājusi, ka Latvijas meži ir skaistākie pasaulē, un tagad par to pārliecinos katru vasaru. Kopš pašai te ir arī automašīna, varu to darīt, kad vien iepatīkas. Vasarā ejam mežā ogot, bet uz rudens pusi "bekot" vai vēl vēlāk paši savā mežā cērtam kokiem nokaltušos zarus. Ja cilvēks iepotējies pret ērcēm, tad pasākumi mežā ir vēl vairāk izbaudāmi.
Sākumā domāju, ka nestrādājošam pensionāram te ir grūti kaut kur iesaistīties, bet tagad tā vairs neliekas. Par garlaicību sen jau vairs nevaru sūdzēties. Vienmēr ir kaut kas, ko darīt. Daudz laika pavadu pie sava datora, gan lasot jaunākās ziņas un informāciju par valdību un politiķiem, gan rakstot radiem un draugiem e-pasta vēstules un citādus rakstu darbus. Arī televīzijā programmas nereti liekas interesantākas nekā Amerikā un nemaz nav jāskatās meksikāņu seriāli. Piemēram, pašlaik ar vienu aci skatos brīnišķīgu baletu un redzu, kā princis izmisis meklē stikla kurpītes īpašnieci. Kabeļa televīzijā programmas ir pieejamas vairākās valodās. Saprotams, ka visvairāk kanālu rāda krievu programmas, bet piecas ir latviešu programmas, kaut arī tām gandrīz vienmēr tiek piekabināts krievu teksts. Ir pieejamas arī diezgan daudzas programmas no Anglijas, Amerikas un Vācijas, par kurām es sevišķi priecājos, jo tās neļauj man aizmirst angļu valodu un atsvaidzina zināšanas vācu valodā. Vēl pa vienai stacijai pārraida programmas poļu un franču valodā, un, saprotams, Meksikas seriālos var dzirdēt arī spāņu valodu. Tā, ja kāds to labi gribētu, varētu apgūt piecas valodas. Bet tad gan mazliet jāuzmanās, jo tulkojumi nereti liekas diezgan komiski, lai neteiktu vairāk. Kādreiz humora pēc skatos jau Amerikā redzētus seriālus, lai tikai dzirdētu, kā tie tiek tulkoti. Gandrīz vai neticami liekas, ka reiz angļu valodas teikums: I hope you won't feel deserted - tika iztulkots tā: "Es ceru, ka tu nejutīsies kā deserts." Kādā reklāmā šefs tiek pārtulkots kā indiāņu virsaitis un tamlīdzīgi. Pieņemu, ka to var izskaidrot tā, ka tulkošanas darbā bieži tiek pieņemti radi vai tuvi draugi un darba devējam nav ne jausmas par valodu, no kuras darbs būtu jātulko. Tomēr nereti tas televīziju padara vēl interesantāku.
Visumā esmu Latvijā labi iedzīvojusies un varu teikt, ka tagad te esmu mājās, bet to, ka mana sirds vienmēr būs kaut kur pa vidu starp Ameriku un Latviju, arī nevaru noliegt. Kādreiz esmu sajūsmā par to, kas notiek Amerikā, bet ir reizes, kad nemaz negribas teikt, ka mūža lielāko daļu esmu tur pavadījusi un dzīvi tur atzinusi par brīnišķīgu. Tāpat ir arī reizes, kad tas, kās notiek Latvijā, liekas galīgi nepieņemams. Tas tomēr mani vēl nemudina atkal meklēt biļeti uz Ameriku vienā virzienā, jo ari tagad jūtos kā zivs ūdenī, varbūt pa reizei mazliet saduļķotā, bet tomēr labā ūdenī.
Astrīda
