Vēlēšanu iekārta: vai var iekārtot citādi?

Jānis Peniķis

[Referāts PBLA rīkotā konferencē Rīgā, 2005.g. 10. jūnijā]

Vēlēšanas ir centrāls iestādījums demokrātiskās iekārtās – tas ir krustpunkts, kur saplūst pilsoņu-vēlētāju vēlmes un politisko partiju un politiķu intereses.

Vai pati vēlēšanu sistēma, veids kā tās notiek, ietekmē vēlēšanu rezultātus, un tātad valdības sastāvu? Jā, protams, ka ietekmē.

Divi dramatiski piemēri no nesenās pagātnes. Pirmais: 2000. gada ASV prezidenta vēlēšanās demokrātu partijas kandidāts Als Gors saņēma 600 000 balsis vairāk nekā republikānis Džordžs Bušs, bet Bušs kļuva par prezidentu, tādēļ, ka Amerikā prezidentu ievēlē ar elektoru kolēģijas starpniecību, skaitot balsis pa štatiem, nevis tiešās visas valsts mēroga vēlēšanās.

Otrs piemērs. Anglijas parlamenta vēlēšanās, nupat 2005.g. maijā, Leiboristu partija saņēma 35 procentus no visām balsīm. Konservatīvo partija ieguva 32 procentus, un Liberāldemokrāti 22 procentus. Ja Anglijā lietotu proporcionālās pārstāvības metodi – tādu, kā mēs lietojam Latvijā – tad tur šodien būtu koalicijas valdība, un premjerministrs diez vai būtu leiborists Tonijs Blērs. Bet Anglijā parlamenta deputātus ievēlē – pa vienam – no 646 vēlēšanu apgabaliem, nevis pēc partiju sarakstiem, un Blēra leiboristu kandidāti saņēma vairāk balsu nekā citi kandidāti kādos 370 vēlēšanu apgabalos. Tātad, ar 35 procentiem no visā valstī nodotajām balsīm Leiboristu partija ieguva vairāk nekā pusi deputātu vietas parlamentā.

Pašos pamatos ir tikai divas vēlēšanu metodes. Tikko pieminētās Anglijas parlamenta vēlēšanas ir teicams piemērs vienai no tām. Visa valsts ir sadalīta vēlēšanu iecirkņos jeb apgabalos, un no katra apgabala parlamentā ievēlē vienu deputātu. (Politikas zinātnes literatūrā to sauc par “vienmandāta apgabala vēlēšanu sistēmu”. Latvijā to dažkārt aplami dēvē par “mažoritāro sistēmu”.) Tiem klausītājiem, kas atceras 1990. gadu, būs prātā, ka toreiz Latvijā bija 201 vēlēšanu apgabals, un gandrīz katrā no tiem par Augstākās Padomes deputāta vietu sacentās viens Tautas Frontes un viens Interfrontes vai Latvijas Kompartijas kandidāts.

Otra vēlēšanu metode mums ir labi pazīstama no mūsu pašu Saeimas vēlēšanām. Katra partija piedāvā kandidātu sarakstu, un parlamentā saņem tik daudz deputātu vietu, cik procentu par partijas sarakstu nobalsojuši vēlētāji. (Politikas zinātnē šo apzīmē par “proporcionālās pārstāvības” metodi.)

Kas labs un kas slikts katrai vēlēšanu sistēmai?

Vienmandātu apgabala metodes lielā priekšrocība ir tā, ka katram vēlētājam ir skaidri zināms, kurš ir viņa pārstāvis parlamentā. Starp vēlētājiem un deputātiem ir skaidra atbildības un atskaitīšanās līnija, jo deputāti savukārt labi apzinās sava apgabala vēlētāju intereses, sāpes un vēlmes. Vienmandātu apgabala metodes lielais trūkums ir tas, ka mūsu laika parlamenti nenodarbojas tikai ar atsevišķu apgabalu vai novadu vai pilsētu problēmām, bet gan galvenokārt ar visas valsts mēroga jautājumiem. Un visas valsts mērogā vienmandāta apgabalu vēlēšanu sistēma parasti neatspoguļo vēlētāju gribu. Kā mēs redzējām no tikko pieminētā Anglijas vēlēšanu piemēra, partija, kas saņēmusi krietni mazāk nekā pusi no visu vēlētāju balsīm var iegūt krietni vairāk nekā pusi no deputātu vietām.

Kas labs un kas slikts proporcionālās pārstāvības, jeb partijas sarakstu, sistēmā?

Divas galvenās priekšrocības šai vēlēšanu iekārtai ir tās, ka, pirmkārt, vēlēšanu rezultāti diezgan precīzi atspoguļo vēlētāju gribu visas valsts mērogā, un otrkārt, arī samērā mazām partijām ir cerība iekļūt parlamentā un piedalīties valsts politikas veidošanā. Latvijā, kā mēs zinām, partijām gan jāpārvar 5 procentu slieksnis, bet pēdējās Saeimas vēlēšanās to spēja seši saraksti, un 1996.g. vēlēšanās pat veseli deviņi saraksti.

No individuālā vēlētāja viedokļa, proporcionālās sistēmas trūkums ir tas, ka viņam ir, tā sakot, “jāpērk” vesels kādas partijas piedāvātais kandidātu saraksts, kur vēlētājam parasti ir pazīstami tikai daži vārdi, un no kuriem viņš nevienu nevar uzskatīt par “savu” deputātu. No visas sabiedrības viedokļa, proporcionālās sistēmas trūkums ir tas, ka parlamentā parasti iekļūst daudzas partijas, kas nozīmē, ka valdības, t.i. izpildvaras, veidošanai būs nepieciešama vairāku partiju koalicija, kas parasti nozīmē trauslu un nestabīlu valdību un biežas valdību maiņas.

Aplūkojot abu vēlēšanu sistēmu priekšrocības un trūkumus, 1949.g. Vācijas (toreiz Rietumvācijas) konstitūcijas un vēlēšanu likuma autori izdomāja ģeniālu kompromisu – apvienojot vienmandātu apgabalu un proporcionālās sistēmas vienā vēlēšanu iekārtā. Īsumā, šis Vācijas modelis darbojas tā, ka puse no parlamenta (t.i. Bundestāga) deputātiem ir ievēlēti no vienmandāta apgabaliem, otra puse no partiju sarakstiem. Katram vēlētājam ir divas balsis; viena par sev vēlamo apgabala kandidātu, otra par sev vēlamo partiju. Vēlētājs var nodot savu balsi pēc izvēles – par kādu partiju un tās pašas partijas apgabala kandidātu, vai arī kādas citas partijas apgabala kandidātu.

No partiju viedokļa, svarīgais ir vēlētāju balsojums par partijas sarakstu. Pirmkārt, Vācijā, tāpat kā Latvijā, partijām jāpārvar piecu procentu barjera, lai vispār iekļūtu parlamentā. Otrkārt, katra partija saņem proporcionāli tik daudz deputātu vietu parlamentā, cik procentu vēlētāju balsojuši par partijas sarakstu. Šī, tātad, pamatos ir proporcionālās pārstāvniecības sistēma, tāpat kā pašlaik Latvijā.

Atšķirība no Latvijas iekārtas ir tā, ka Vācijā deputātu vietas parlamentā vispirms iegūst tie partiju kandidāti, kas ieguvuši visvairāk balsis kādā vēlēšanu apgabalā. Pēc tam Vācijas vēlēšanu komisija aprēķina, cik katrai partijai pienākas papildus vietas, lai apmierinātu partiju proporcionalitātes principu. Šīs papildus deputātu vietas tad tiek piešķirtas no partiju sarakstiem, tādā kārtībā, kādu izvēlējusies katra partija pati.

Vācijas vēlēšanu likums paredz arī tādu iespēju, ka kāda partija nav pārvarējusi piecu procentu barjeru visā valstī, bet tai ir liels atbalsts kādā valsts reģionā. Ja kādas, vienas un tās pašas partijas kandidāti uzvar trijos vēlēšanu apgabalos, tad šī partija iegūst visus trīs deputātus un saņem arī papildus deputātus no partijas saraksta, arī tad, ja partija nav saņēmusi piecus procentus balsis visas valsts mērogā.

Šī vēlēšanu iekārta Vācijā, tagad jau vairāk nekā 50 gadus, ir veicinājusi divu lielu partiju (Kristīgo demokrātu un Sociāldemokrātu) nostiprināšanos, bet tā nav no līdzdalības izslēgusi arī mazākas partijas (pēdējos divdesmit gados tādas bijušas Brīvo demokrātu un Zaļo partijas). Ne viena ne otra no lielajām partijām parasti neiegūst absolūtu vairākumu parlamentā, un lai sastādītu valdību, tās veido koaliciju ar kādu no mazākajām partijām. Bet šīs ir noturīgas, divu partiju veidotas koalicijas, kas spējušas Vācijai nodrošināt stabīlu, gadiem ilgu, darba spējīgu izpildvaru.

Šis Vācijas vēlēšanu modelis pēdējos pārdesmit gados ir ieguvis zināmu popularitāti arī citur. Itālija, un tālu pasaulē, Japāna un Jaunzēlande tagad lieto šī modeļa paraugu. Citur diemžēl šis modelis ir pārprasts vai nemākulīgi pielāgots, kā tas, piemēram, ir mūsu kaimiņos Lietuvā. Arī Latvijā par šo “jaukto vēlēšanu sistēmu” šad un tad ir bijušas diskusijas – piemēram, pirms pāris gadiem kaut ko līdzīgu ierosināja Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija. Diemžēl jāsecina, ka ne ierosinājuma autori, ne tā kritizētāji neizprot, kā Vācijā patiesībā darbojas šī jauktā vēlēšanu iekārta.

Kādēļ Latvijas sabiedrībai būtu vērts apsvērt šo Vācijas modeli? Galvenokārt tādēļ, ka pašreizējā vēlēšanu sistēma ir veicinājusi stagnāciju Latvijas politiskajās partijās un Saeimā – un reizē nestabilitāti valdībā, t.i. Ministru kabinetā. Par nestabīlām valdības koalicijām mēs jau zinām. Bet kādēļ stagnācija partijās? Tādēļ, ka tagadējie partiju vadītāji – sevišķi tajās partijās, kas darbojušās ilgāku laiku – ir lielā mērā noslēgts privāts klubs. Partijas vadītāji gādā finansu un citus resursus pirms vēlēšanām, paši izvēlas savas partijas kandidātus, un drošības dēļ parasti ievieto savus vārdus vairāku apgabalu sarakstu galvgalā. Partiju iekšienē parasti nav vēlama dzīva konkurence vai pa dzīvas diskusijas. Pietiek ar “saviem cilvēkiem” – pazīstamiem un lojāliem partijas vadībai.

Bet ja partiju vadītāji būtu spiesti meklēt ticamus kandidātus nevien starp “saviem cilvēkiem”, bet arī no, teiksim, 50 vēlēšanu apgabaliem pa visu Latviju? Un ja šiem kandidātiem būtu jābūt nevien lojāliem pret partijas vadību, bet arī atbildīgiem sava vēlēšanu apgabala vēlētāju priekšā? Vai tas nevarētu mainīt Latvijas politisko partiju raksturu un Latvijas politiku vispār?

---Es atstāju šos jautājumus jautājuma formā. Man nav ilūziju par to, ka vēlēšanu sistēmas maiņa spētu atrisināt visas Latvijas politiskās problēmas. Bet būs vērts pārdomāt vai tā nevarētu rosināt vismaz dažus atrisinājumus.