BRĪVĪBA, PRIVĀTAIS ĪPAŠUMS UN EKONOMISKAIS PROGRESS
Gundars Ķeniņš Kings
Pārmaiņas, progress un krīze
Tirgus saimniecībā iesaistītie var uz to skatīties pozitīvi, ar drošu uzsvaru uz to, ka Ikviens tomēr ir savas laimes kalējs. Ja atceramies agrāk dzirdēto, laime bieži vien nav vienmēr atrodama šodien vai tepat, bet vēlāk un tālāk, citos apstākļos. Tēva dēls, kuram nav darba tēva mājās, dodas savu laimi meklēt pasaulē ar cirvi pāt plecu. Taču, kā kā es esmu iztiecies jau agrāk, pasaulē valda gan lieliskas iespējas, labas zināšanas un pašpārliecinātība, gan bailes, nedrošība un neveiksmes. Trāpīga paruna par pēdējo mums pavēsta, ka saimnieciskie atplūdi raksturojas ar bezdarbu, taču saimnieicskas krīzes laikā tuvi draugi un radinieki vairs nav ierastā, labi samaksātā darbā, bet īstā depresija sākas ar to, ka pēkšņi pats vērotājs paliek bez darba.
Es vēl nesen rakstīju, ka Amerikā saimnieciskā rosība 2005. gadā nenotiekti šūpojas uz augšu un leju, ka varam rēķināties arī tālāk gan ar jauniem sasniegumiem, gan ar ar lielāku, rūpju pilnu nedrošību. Rūpes un nedrošība vienmēr ir psīholoģisks faktors saimniecībā. Tā vat radīt pat pāniku visā sabiedrībā. Minēšu tikai vienu piemēru. Nav noslēpums, ka šodien degvielu cenas aug ātri visvairāk tāpēc, ka lielās patērētaju masas Rietumos sevi vēlas nodrošināt situācijā, kad bencīna pieprasījums pieaug daudz ātrāk par piedāvājumu starptautiskā tirgū. Šajā pircēju pānikā vismazāk vainojami arabu šeiki.
Pieaugošais enerģijas patēriņš, krītošā Amerikas dolāra vērtība un tiešam īsta krīze Amerikas autorūpniecībā izplata bailes un nedrošīibu visplašākās aprindās. Tās var atsvērt saimnieciskos sasniegumus. Taču tās visvairāk prasīs jaunu līdzsvaru privātā uzņēmēju sektora un valdības aprindās gan Amerikā, gan citur. Šis individu brīvības un valsts lomas saimnieciskā līdzsvara meklējumos allaž jaunos apstākļos ir jāizprot pareizāk un pilnīgāk. Ja Latvija nevar atgriezties pie valdības vadītas un kontrolētas lauksaimnieku valsts, tad Amerika nevar atgūt savu saimniecisko varenību ar sabiedrības finansētu dažādu plaša patēriņa preču ražošanu subsidētā rūpniecībā. Jaunus saimnieciskos pārkārtojumus gaidīsim gan no uzņēmējiem, gan no sabiedriskām insitūcijām. Šo attīstību noteic mšu pašu uzskati un notikumi ārpus mūsu kontroles.
Latviešu saimnieciskodomāšanu ierobežo atmiņas par kalpošanu muižās, utopiskas idejas par demokratisku brīvību, sociālu taisnīgumu un saimniecisku vienlīdzību. To dzirdam gan Amerikas latviešu saimēs, gan Latvijā. Bez ta, Latvijā latviešu mentalitāte ir komunisma ideoloģijas sārti iekrāsota. Latvijā saimnieciskā rosība ir stipri pasīva. Kā ziņo Pasaiules Banka, no agrākām tā saultām sociālisma zemē, īpaši Latvijai joprojām ļoti trūkst konkurēt spējīgu uzņēmeju. Latvija joprojām paļaujas uz ierasto birokratisko kontroli. Trūcīgā zemē dažu aprindu pārstāvji pat prasa mantas un ienākumiu pārdali.
Uzņēmēji savukārt vēlas gan mazāk birokratisko šķēršļu, gan valsts un ES subsīdijas. Latvijas tauta joprojām neuzticīgi skatās uz visām pārmaiiņām un nespēj izveidot sev piemērotu saimnieciskās attīstības polītiku.
Manuprāt, gan personisko, gan visas tautas dzīvi var uzlabot ar tirgus saimniecībai piemērotāku saimniecisko līdzsvaru. Par to gaidu daud pārrunu un strīdu, un tāpēc es vēlos plašāk izteikties par tiem pragmatiskiem saimnieciskās attīstības principiem, kas ir raksturīgi turīgajām Rietumvalstīm. Te nav vienotas ideoloģijas ar iepriekš paredzētiem rezultātiem. Šeit uzsvars ir uz individa izvēli par to, ka būt savas laimes kalējam. Individīdi ir bezgala bagāti ar atšķirībām savos uzskatos un spējās; tāpēc ir labi viņiem dot praktisku principu izvēli un rīcības brīvību. Manuprāt, tikai augsti individuālie sasniegumi nevar sasniegt izveidot pilnīgi ideālu sistēmu, bet tā var nodrošināt augstāku personisko un sabiedrisko labklājību. Šīs sistēmas trūkumi norāda uz to, ka katrā valstī, katrā sabiedrībā nevaldīs vieni un tie paši mērķi un atzinumi, bet savs individuālās brīvības un sabiedriskās kontroles līdzsvars.
Nesaprastā tirgus ekonomika
Šis raksts ir mana atbilde Latvijas lasītāju aicinājumam izskaidrot privatizācijas veiksmes un neveiksmes Latvijā. Ar šo rakstu esmu kavējies, jo man ir dziļas aizdomas, ka Latvijā vēl daudzi tautas pārstāvji, uzņēmumu vadītāji, ekonomikas mācībspēki un studenti un citi saimnieciskās politikas viedotāji vēl gluži neizprot uzņēmumu darbības uzņēmumu darbības principus šīsdienas pasaulē. Rakstīt vai lasīt bez pietiekamas izpratnes par šo darbību nevar uzlabot saimniecisko transformāciju Es runāju par modernu, uz tirgu orientētu sabiedrību, kas Latvijā lēnām un nepilnīgi veidojas jau vairāk kā desmit gadus.
Es ceru, ka ši garā lekcija ir pietiekama, lai lasītājiem palīdzētu noskaidrot vēl neizprasto. Es ceru ari, ka ši lekcija ir īsa diezgan, lai tos neiemidzinātu. Galu galā, Latvijas saimniecisko sapņu Latvijā jau tā ir par daudz.
No vienas puses, vēl nav pietiekami skaidras privātā un sabiedriskā sektora attiecības, individa privātās funkcijas saimnieciskā izaugsmē. Valsts loma vēl ir nenoteikta un konfliktu pilna. Tā vēl pietiekami neveicina virzību uz atsevišķiem un kopīgiem
No otras, jāatzīmē, ka šajā laikā Latvija vienlaicīgi iziet vismaz četriem lieliem, savā starpā saistītiem, dažkārt pretrunīgiem pārmaiņu laika procesiem. Skatoties uz rezultātiem, Latvija vēl valda uzņēmības, zināšanu un pieredzes trūkums. Tāpēc Latvija arī vēl nav dziļi ielauzusies kopīgajos ES tirgos. Pretrunas, kas parādās Latvijas politisko partiju darbībā nav pasaulei svešas. Tās reizēm samazinās un reizēm paplašinās. Taču īsti demokratiskās sabiedrības ir savos uzskatos mainīgas, bet tomēr mērķtiecīgas. Tās savu politiku no dienas dienā maina, bet maz.
Liekas, ka Latvijā mēs vēl nevaram vienoties pat par saviem galveniem mērķiem un līdzekļiem to sasniegšanai. Mēs vēl nopietni nedomājam par to, kā apgūt vecāko ES valstu saimnieciskos sasniegumus. Neesam arī droši par to, ko mēs vēlamies sasniegt.
Kā visur pasaulē, saimnieciskie mērķi nav visām sabiedrībām nav ne vienadi, ne vienīgie. Tā Latvijā daudzi domā, ka are steigu jāpaceļ pensijas un zemākās algas. Savukārt citi ir pārliecināti, ka vispirms jāveido stiprāki saimnieciskie pamati visai ikdienas dzīvei, īpaši strādājošiem. Visi strādājošie kopā uztur ne tikai sevi, bet visu tautu. Tāpēc vispirms jāceļ nodarbe un iespējas vairāk nopelnīt. Tikai tad varam sagaidīt augstākus ienākumus arī trūcīgajiem. Šī līdzsvara izpratne ir svarīga, jo politikā ir jāapvieno ne tikai saimnieciskie, bet arī politiskie, kultūras mērķi un vēl citas attīstības programmas.
atīstības procesos viss ir sasaistīts kopā.
Katrs saimniecisks ierosinājums jāapsver ļoti rūpīgi, lai nerastos pārpratumi un neizdarītu grūti izlabojamas kļūdas. Šeit man ir divi piemēri, kas norāda uz to, greiza izpratne var noved pie greizas saimnieciskas polītikas. Privatizācijas situācijā uzņēmuma vērtība ir tieši saistīta ar visa uzņēmuma saimes spējām sekmīgi darboties ar peļņu. Peļņa, nevis ieguldījumi, nosaka uzņēmuma tirgus vērtību, bet tirgu nevar piešmaukt. Spēja ražīgi piedalīties tirgus ekonomikas dzīvē parādās kopējos rādītājos. Ja iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotaju sarūk, sarūk arī naudas, algu un pensiju vērtība. Tāpēc vien ražība ir japaceļ. Laiks negaida. Jau pie durvīm ir fundamentālās pārmaiņas Latvijas emografiskās struktūrās. Īsi sakot, vairojas nestrādājošo skolnieku, studentu un pensionāru skaits, sarūk strādājošo proporcija tautā. Arī ģimeņu pajukšana vairo strādājošo sociālās nastas.
Ja nekas nemainās kopīgā ražībā, labklājības līmenis samazinās. Jāizprot, ka visi kopā var dzīvot tikai not tā ko saražo, sagādā un nopelna saimnieciski nozīmīga darba darītāji. Iekrātās naudas un pensiju vērtības nav pastāvīgas. Tās mainās ar kopīgo, visas tautas ražību. Nauda šajā tikai situācijā atspoguļo tikai tirgū nopērkamo, ne vairāk. Atkārtoju, ka laiks negaida. Tāpēc man liekas nepieciešami un steidzami izteikties plašāk par tā saukto tirgus tirgus ekonomiku. Pieņemot, ka uzskatu dažādība par saimnieciskās politikas jautājumiem vairs nav sveša, es centīšos sniegt savus, mazāk pazīstamos ieskatus.
Būtibā šis raksts ir lekcija par saimniecisko dzīvi, tās sasniegumu svirām un tās trūkumiem. Īstā ekonomika ir pragmatiska. Šī lekcija daudz nedos tiem, kas uz šiem jautājumiem meklē atbildes agrāk iemācītā ideoloģiskā ticībā. Īstā ekonomika man nav nepierādītas un nepierādāmas ticības lieta. Toties’ pragmātiski lietišķā tirgus ekonomika un tās progress ir empīriski saskatāms un novērtējams. Es ceru, ka šo uzskatu iztirzājums būs noderīgs’īpaši tiem, vēlas sev un Latvijai sasniegt labāku nākotni.
Jācer, ka šeit rakstītais papildina un paskaidro to, kas jau pa daļai zināms. Citādi fundamentāli jaunās idejas prasa vismaz desmit gadus to normālai iedzīvināšanai.
Piezīmēsim, ka tautā pat Einsteina teorijas nav saprastas simt gados.
Teorētiski ideālā tirgus ekonomika
Viena no latviešu izpratnes problēmām nāk no plaši pieņemtās domas un nepopulārā uzskata. ka mēs Latvijas nākotni cenšas veidot praksē klasiski ideālo brīvo tirgū. Es pat dzirdu, ka daži to uzskata jau par Latvija ievestu. Šis ir kļūdaini un maldīgi.
Gan ideālā, gan prakstiski veidotā tirgus ekonomika nav ne utopiska, ne ideoloģiska. Tiesa, abas koncepcijas ir nepilnīgas; apstākļiem mainoties ideālie principi ir jāpārbauda un praktiskie uzdevumu jāllabo. Tā ideālais tirgus ir visumā pārāk viekāršots un reprakstisks teorētisks veidojums ar dažiem ievērības cienīgiem, noderīgiem principiem, kas palīdz izprast Latvijas saimniecības pāraugšanu un tās tagad ātrāko virzību uz modernu tirgus sainniecību. Citiem vārdiem, klasiskais tirgus un tā ārkārtīgi vienkāršais modelis praksē nav bijis, nav un arī nebūs atrodams.
Ideālais nav un nevar būt gluži reāls. Tāpēc tas pats par sevi un nevart būt kādas sociālās attīstības teorijas pamatojums. Tas labākajā gadījumā ir saistāms ar nereāliem, ļoti materiālistiski pieņēmumiem par pircēju un pārdevēju izdarību tirgū. No praktiskā viedokļa, zināmās situācijās iedarbīgi ir tikai daži klasiskās ekonomikas pamatprincipi.
Ir labi atzīmēt galveno no tā, ko mums 1776. gadā sniedz Ādams Smits savā slavenajā darbā par tautu bagātību un ko vēlāk, 1817. gadā papildināja Dēvids Rikardo savā ekonomisko principu grāmatā. Der atcerēties, ka šis laiks saskan ar industrializācijas sākumu Anglijā un pilsoniskās brīvības uzvarām Amerikā, Anglijā un Francijā.
Klasisko principu tēvi tēlo brīvo tirgu līdzīgu tam, ko varam īslaicīgi vērot Palangas svaigo zemeņu tirgū, vai senākos laikos Somersetas zemnieku tirgū pie Aglonas.
Atļaujos raksturot ideālo tirgu:
Ideāli brīvā, neierobežotā tirgū valda aktīva un asa sacensība, saimniecisko darījumos izšķirīga loma ir pieprasījumam un piedāvajumam, kas noteic tirgus cenu.
Salīdzinot šo raksturojumu ar šīsdienas praksi, varam vērot, ka tikai nedaudzām, pirmās nepieciešamības precēm un izejvielām ir ttikai neskaidri saredzams un tomēr praktiski novērtējams pieprasījums un piedāvājums.
Tirdzinieki, kas sacenšas par sev izdevīgāko, ir ļoti labi informēti. Viņi īpaši acīgi vēro cenu svārstības. Viņu darījumi saskan ar šim svārstībām, un tās savukārt ierosina mazas pārmaiņas vismaz šīs nozares tirgos, kur tirdzinieki, sacensības “neredzamās rokas” vadīti ātri pārkārtojas un tirgu noved pie jauna līdzsvara.
Šodien, protams, šādas cenu svārstības pamanām reti. Mums, kā patērētājiem nepatīk, ja pasaules naftas cenas nosaka neliels kartelis. Ka ražotājiem, mums nemaz netīk lielā sacensība pārtikas produktu ražotāju tirgū. Kā redzma Latvijas lauku dzīvē, šādos tirgos izdevumus un izmaksas, kā arī pelnīt ir grūti. Konkurence nospiež cenas un algas nesaimnieciskā līmenī. Tas savukārt ir bargs un nesaudzīgs aicinājums lšai nozarei liekiem darbiniekiem izvēleties sev piemērotāki nodarbi. Nelaime ir tā, ka jaunas darba vietas vispirms ieņem tie, kas tām jau ir laikus sagatavojušies.
Progress lielā mērā balstās uz pārmaņām. Saimnieciskās pārmaiņas mums atnes gan jaunas iespējas un citus labumus, gan bezdarbu un rūpes par nākotni. Taču bez pārmaiņām saimnieciskā dzīve nonīkst. Ar dažām govīm šodien nevar ģimeni uzturēt.
Ādams Smits un viņa sekotāji vienu atrisinājumu saimnieciskām problēmām saredz tehniskos jauninājumos un racionālā darba organizācijā. Tas palīdz samazināt ražojumu izmaksas. Otrs atrisinājums ir saistīts ar palielinātu tirgu, ko sekmīgiem novatoriem piedāvā eksporta iespējas. Latvijā šodien, redzam sviras, kas ir izdevīgas mūsu jaunajiem uzņēmējiem. Viņi ES tirgū iedāvā labas kvalitātes, tirgū pieprasītas, lētākas preces un pakalpojumus. Viņi pelna labi tāpēc, ka viņi īstenībā izlieto dažus brīvā tirgus principus, bet izvairas no tiešas sacensības ar citiem.
Ideāli brīvā tirgū darbojas individi kā uzņēmēji un savu uzņēmumu īpašnieki. Viņu vadības darbs vēl ir vienkāršs. Viņu pirmais uzdevums liekas būt racionāla darba dalīšana, lai celtu ražību. Viņu otrais uzdevums ir saistīts are eksportu, kas palīdz pārdalīt nemainīgos uzņēmuma izmaksas uz lielāku apgrozības masu.
Šodien spilgtākais piemērs šādai darbībai ir Microsoft.
Pavairot jau gatavās datoru programmas ir lēti, bet tās var pārdot visāpasaulē ar lielu peļņu. Jāievēro, ka iegūt kādā nozarē lauvas tiesu, nesaskan ar brīvā tirgus principiem; Microsoft izmanto patentes un savu lielo svaru tirgū, lai sev nodrošinātu monopolistiskas dabas peļnu. Šo parādīību apkaro tirgus ekonomikas atbalstītāji.
Brīvais tirgus nepazīst negodīgu komerciālu izdarību. Vispirms, visi tirdzinieki ir labi informētu par visu, kas notiek tirgū. Tādu tirgu nevar piešmaukt.
Tur, kur brīvam tirgum līdzīgos apstāklos notiek krāpšana vai zagšana, tradicionāli darbojas ātras un taisnīgas tirgus tiesas. Citādi valsts vara šādos tirgos ir ļoti ierobežota, jo saimnieciskā dzīve aug un plaukst pati no sevis.
Latvija pašreiz vēl tikai ieaug modernās tirgus sistēmās.
Tirgus procesiem ir maz
Šiem procesiem ir maz kopēja ar tā saukto mežonīgo kapitālismu. Modernai tirgus saimniecībai ir trūkumi, bet vispār tie nav raksturīgi ne ideālam, ne modernam tirgum. Tie nav arī saistīti ar pārāk lielu individuālo brīvību, jo to ierobežo gudri likumi un taisnas tiesas.
Galvenie trūkumi ir saistīti ar valdītāju mazierobežotas varas izpausmēm un pārmērīgu, nelietderīgu birokrātisku kontroli saimnieciskā dzīvē. Tagad ieskatīsimies īsta, uz tirgu orientētas saimniecības raksturībās.
Ideālā tirgus racionālie principi, kas ierosina pārdomas par tirgus ekonomiku gan kapitālistiskās iekārtas kritiķim Kārlim Marksam un pārmaiņu vērptājam profesoram Jozefam Šūmpeteram. Šie principi un šie vērtējumi uzsver materiālo interešu dominanti.
Praktiski tā ir savā pilnībā neiespējama. Uzņēmuma īpašnieks un vadība allaž cenšas samazināt izmaksas un paplašināt savu apgrozījumu. Kā to redzam 19. gadsimtā, šī pārspīlētā materiālā interese var novest pie cilvēciski nepieņemamas bērnu nodarbinātības un strādnieku nespēcības savās attiecībās ar darba devēju. Ar sabiedrības iejaukšanos šajās privātās attiecībās, Rietumos bērnu darbu vairs nepieļauj.
uzņēmumu darbiniekiem ir atļauts apvienoties arodbiedrībās un slēgt kolektīvus līgumus.
Tirgus saimniecības dinamiskais raksturs nepieļauj pilnīgi stabīlas sabiedrības, un tāpēc prasības ir svārstīgas. Amerikā Otrā pasaules kara laikā pastāvēja augsti ienākuma nodokļi, tie tika ļoti samazināti vēlāk. Šodien uz ši mainīgo līdzsvaru norāda tas, ka Amerikas tauta visumā atbalsta augstākus federālo pensiju nodokļus turīgajiem (60 procenti), un šo pensiju ierobežosanu bagātajiem (ar ienākumiem virs 300 000 dolāriem gadā) nodokļu maksātājiem. Tāpat vairums, ieskaitot turīgos, pašreiz atbalsta domu, ka nav vajadzīgs paaugstināt minimālo vecumu pensijas gadiem.
Modernā firma īstajā tirgū
Tirgus nekad nav ideāls. Tas nevar būt ideāls, jo praktiskā dzīvē piedalās ļoti dazādii ražotāji, pārdevēji un citi uzņēmeji. Nav vienveidības, jo dažādību vairo modernās frmas, parasti organizētas kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA), kas dominē šīs dienas saimnieciskā dzīvē. Visumā var teikt, ka tās cenšas izvairīties no tiešas konkurences ar līdzīgām firmām. Firmu vadības galvenais uzdevums ir ilgspējīgi un spēcīgi darboties vadības izvēlētās nozarēs, vairot peļņu, un līdz ar to paaugstināt īpašnieku ieguldītā kapitāla vērtību. Par labu peļnu šodien Amerikā uzskata ap 15 procentu no šī ieguldījuma; tai jābūt pietiekamai, lai uzņēmumam piesaistītu kapitālu. Apmēram trešā daļa no šis peļnas ir saistīta ar risku, ko uzņēmies ieguldītājs. Augstās peļnas nedrošais līmenis 30 procentu apmērā ir sasniedzams jaunās un riskantās tehnoloģijas nozarēs un priviliģētos, oligopolistiskos (piemēram, naftas ieguves) uzņēmumos.
Visumā modernās SIAs raksturojums ir šāds:
Firmas un to vadītāji cenšas iegūt vadošu vietu izvēlētā nozarē, lai tā izvairītos no tiešas cenu konkurences. Tāpat kā ideālā tirgū, modernā tirgus saimniecībā firmas cenšas visādos veidos samazināt materiālu, darba algu un kapitāliekārtu izmaksas.
Šī darbība izskaidro mazcerīgo peļņu un zemās algas nozarēs, kur darbinieku piedāvajums ir augsts, vai pat neaprobežots, bet to pieprasījums or nostabilizējies vai sarūk. Šajos apstākļos atalgojums vienkāršu preču un izjevielu piegādes firmās un valstīs ir zems.
Lai nodrošinātu firmas ilgspējīgu izaugsmi, vadība pastāvīgi meklē un izkopj sev piemērotus tirgus elementus, respektīvi labvēlīgi noskaņotus pircējus un ieinteresātas pircēju grupas. Dārgi, bet tas atmaksājas. Labs piemērs ir lielveikalu izvēršanās Latvijas pilsētās. Šie veikali, orientēti uz augošo un samērāpārtikušo vidus šķiru, ir parasti izvietoti pie lielākām ielām un autoeļiem, kas ir izdevīgi tuvu iecerēto pircēju mājas vietām. Sekmīga darbība raksturojas ar labas vai pat augstas kvalitātes precēm pircējiem piemērotā sortimentā. Tās pārdod uzmanīgi pārdevēji pircējiem patīkamā vidē. Peļņas sviras ir tālākpārdevēju lētie iepirkumi no savā starpā konkurējosiem ražotājiem, ātra preču apgrozība un samērā lieli individuālo iepirkumu “grozi”. Lielveikalu pašu konkurnece tirgū ir visvairāk saistīta ar profitablu tirgus “nišu” izveidi. Agrāk vai vēlāk lielveikali izaug no šim “nišām” un sāk konkurēt ar atlaidēm un speciāliem piedāvajumiem ar zemām cenām.
Cik iespējams, modernā firma dara daudz, lai uzlabotu savu ražojumu kvalitāti un to vērtību tirgū. Ja izdodas pagarināt kādas preces vai ši sortimenta mūžu tirgū. Citiem vārdiem, tās veido iespējami pastāvīgu vai augošu patēriņa pieprasījumu. Tas vairo uzņēmuma peļnu un vērtību. Firmas cenšas uzlabot savu situāciju vietējos un ārzemju tirgos ar valsts atbalstu un subsīdijām. Tur, kur panīkušā nozarē var samazināt vietējo bezdarbu un pacelt darbinieku atalgojumu, parasti nav grūti iegūt vietējo iedzīvotāju un viņu pašvaldību atbalstu. Ārzemju firmas gandrīz vienmēr pieprasīs ceļu būvi, nodokļu atlaides un citus darbības atvieglojumus savam ieguldījumam, teiksim, jaunai celulozes fabrikai.
Firmas koncentrējas uz savu tiešo izmaksu samazināšanu. Dārdzības un grūti nosakāmo izmaksu dēl, firmas bar tāsaieži vien izvairas no uzdevumiem pasargāt ar tās darbību pasargāt fīziskās vides un dabas bagātības. Tas nav nekas jauns. Katrs ražotājs labprāt maksimāli uzmanto kopējās labās ganības, dzidro gaisu un tīro ūdeni par brīvu vai niecīgu maksu. Šodien šī problēma aug augumā, un veselas nozares ved sarunas ar valsts pārraudzības iestādēm par kopīgiem, lētākiem pasākiumiem šo sabiedrisko izmaksu ierobežošanai. Šodien tas īpaši attiecas uz mežu un ūdeņu saglabāšanu privātam un sabiedriskam labumam visā pasaulē.
Šo progresu kavē sarežgītās privātā sektora un sabiedrības attiecības situācijās. Lielās pārmaiņas nes jaunas prasības. Uzņēmējiem Amerikā prasa gan nodrošināt darbinieku veselības aprūpi, gan pasargāt novecojušās un mazražīgās darba vietas. Ja šajos gadījumos īstermiņa izmaksas un izdevumus var aprēkinātv samērā viegli, daudz grūtāk ir vienoties par privāta sektora uzdevumiem un sabiedrības atbildību atsevišķas nozarēs vai visos saimniecības līmeņos. Piemēra pēc, zināmas aprindas Amerikā vēlas samazināt automašīnu izdarītos piesārņojumus, bet pat šie tīrības azstāvji nevēlas samazināt pašu nobraukto kilometru skaitu. Visi šie uzdevumi kopā veicina birokratijas izaugsmi un korupciju tad, kad lēmumi nonāk varas vīru un atsevišķu ierēdņu rokās. Varas vīri ir tie, kas ar pazīšanos un neskaidros apstakļos iegūtu naudu pārņem uzņēmumus un citus lielākus īpašumus. Ierēdņi parasti baidās riska, bet palaikam pārdod izdevīgus pakalpojumus privātā sektora pārstāvjiem, kas maksā niecīgu cenu samērā par izdevīgiem labumiem. Līdzsvarot un sakārtot privātā sektora un sabiedrības lomas pēc iespējas konstruktīvā veidā, ir un paliek lielākais kopīgās polītikas uzdevums tagad, kad ātri mainās apstākļi un iespējas.
Privatizācijas politika un pieredze
Atgriežoties pie jautājumiem par privatizāciju, nacionalizāciju un reprivatizāciju, vispirms jāatzīst, ka privatizācijas and reprivatizācijas jautājumi ar saistīti ar saimniecisko transformāciju uz jau augstāk pieminēto pārveidoto tirgu, joprojām mainīgo, moderno tirgus saimniecību. Salīdzint ar ārzemēm, šie uzdevumi ir prasīgi, grūti un prasa vairāk laika. Jāatceras, ka pēdējā ducī gadu Latvija aiziet no komūnistu partijas veidotās politiskās organizācijas un ciešām politiskām saistībām ar Krieviju, cenšas likvidēt sabrukušās centralizētās plānošanas un kontroles atliekas, pāriet uz demokratisku, pilsonisku sabiedrību, kā arī veidot sev piemērotu jaunu saimniecisko sistēmu straujā informacijas sistēmu un tehnoloģijas attīstības laikā. Šis četras lielās transformācijas vēl var papildināt ar pārmaiņām, ko Latvijai atnes piebiedrošanās ES un NATO. Citas vēl nāk.
Visas šeit pieminētās pārmaiņas prasa ļoti nopietnu personisko uzskatu revīziju. Zinot, ka visi saimnieciskā dzīvē un valsts pārvaldes darbā iesaistītie Latvijas iedzīvotāji ir uzauguši valsts varas vīru un vienas partijas vadītā sabiedrībā, apguvuši marksistisko pasaules uzskatu un pirmo, varbūt vienīgo darba pieredzi ieguvuši centralizēti vadītā saimnieciskā, nebrīnos, ka pirmie atjaunotās neatkarības gadi ir aizskrējuši ātri un mums atstājuši tikai pieticīgus un vēl nepietiekamus rezultātus. Pa daļai te var vainot tos, kas vēl ir paturējuši padomju sociālisma ticību vienai un vienīgais pareizai sociālai sistēmai, pa daļai tāpēc, ka padomju procedūras un darba kartību ir demontēt grūti, un pa daļai, ka nav bijis gatavu modeļu un spēju ātrāk ievest jaunu kārtību un jaunu saimniecisko politiku.
Te var pievienot Rietumu pasaules nevarību atrast piemērotus transformāciju modeļus un procesus (te lielā kontrastā ar citiem izceļas modernā Latvijas Banka), un lielu taupību saimniecisko reformu veicināšanai. To pamatā ir kļūdainā doma Rietumos, ka vienīgais vajadzīgais ir “šoka terāpija” un atjaunota saimnieciskā brīvība. Rietumu ekonomisti pieņem ka pēdējā pati par sevi atļaus un veicinās jaunu valdības un uzņēmumu politiku un iestādījumus. Latvijai tas dod maz. Kā zināms, šī pieeja bija samērā veiksmīga Polijā, kur varēja iegūt jaunas iemaņas uz iemantota tirgus saimniecības elementu pamatiem..
Iepriecinošu, bet sākumā jau lēnaku progresu vērojam arī Igaunijā. Tur ātri un apņemīgi mācās tieši no sev tuvajiem somu un zviedru paraugiem.
Sava veida pierādījums par uzskatu nomaiņas un izglītibas nozīmi pārmaiņu procesos ir jaunā, nesen akadēmiski izglītotā paaudze, kas sekmīgi apgūst jaunas, saimnieciskai attīstībai piemērotus jaunus uzskatus un teorētiskās, un praktiskās zināšanas. Šis novērojums īpaši attiecas uz zviedru Rīgas Ekonomiskās augstskolas un Rīgas Biznesa Institūta absolventiem. Viņi mācās jauno visvairāk, vispilnīgāk un visātrāk. Protams, šis jauniešu devums Latvijas progresam vēl ir tikai iedīglī. Taču tas nāk strauji. Tā es gaidu viņu taļāko iesaisti ekonomiskās politikas un lietišķās darbības lēmumos.
Trūkstot pilnīgākai izpratnei par uzdevumiem un iespējam lielo pārmaiņu laikā, privatizācija Latvijā ir sekmīga tikai pa daļai. No vienas puses, te der padomāt par vajadzību demontēt vismaz daļu no padomju sistēmas. No otras, jāņem vērā, ka Latvija šīm pārmainām nav īsti gatava ne reformu pirmajos gados, ne šodien.
Īstenībā privatizācijas politiku vienmēr nevar pilnīgi atšķirt no nacionalizācijas un citiem sociālās politikas izteiksmes veidiem. Ja nacionalizāciju var uzskatīt kā soli uz iedomātu racionālāku sabiedrību, tad savukārt denacionalizācija un reprivatizācija ir mēģinājumi labot izdarītās kļūdas, pagriezt sabiedrību vēlamākā virzienā un kompensēt zaudējumus, ko sabiedrība ar nacionalizāciju un konfiskāciju ir nodarījusi individuālām personām un viņu pēcnācējiem.. Šādas pārmaiņas nav jaunas. Amerikā pēc Neatkarības kara un Francijā pēc Otrā pasaules kara kolaborantu īpašumus konfiscē valsts; to var uzskatīt par sodu vai tīri polītisku nepieciešamību. Dažās Afrikas valstīs izmanto politisko varu, lai ne tik daudz privatizētu, bet lai pārdalītu privātos īpašumus vai izlaupit valsts kasi.
Cita veida privatizācija ir vērojama Rietumos pēdēja gadsimta beigās un šodien. To mēs uzskatām kā sabiedrības mēģinājumu radīt jaunu līdzsvaru privātā un sabiedriskā sektora attiecībās. Pamatdoma ir racionāla. Te runājam par ekonomiski nelietderīgas birokratijas, valsts tiešo un netiešo subsīdiju samazināšanu nozarēs, kas citādi nespēj darboties, un paļaušanos uz privātā sektora spējām darbities ekonomiskāk.
Neapšaubāmi šos privatizācijas procesus palielina un paātrina arvien lielākas sabiedrības prasības no vienas, un tehnoloģisko un citu uzlabojumu iespējas no otras. Šodien privatizācija ir viena no mūs laikmeta lielo pārmaiņu izpausmēm un parādībām. Šeit seko daži daļējas vai pilnīgas privatizācijas piemēri Rietumos:
Amerikā pēc Otrā pasaules kara valsts loti lēti pārdeva kara laikā uzceltās, aizsardzībai liekās alumīnija fabrikas, bet Māršala plāna ietvaros Eiropas jaunzubūvei atstāja milzīgas bagātības. Vācijā pēc kara privatizē Volkswagen, kas ātri izveidojas par nozīmīgu automašīnu firmu visā pasaulē. Šodien Amerikā pasta sistēma vairs nav valsts budžeta iestāde, bet ir valsts sabiedrība. Tā vairāk iztiek ar sapelnīto naudu, un sacensībā ar privātām kurjērfirmām ir kļuvusi ļoti uzņēmīga gan tehnoģisko uzlabojumos, gan tirdzniecisku iemaņu ziņā. Cik zinu, pasts tagad sacenšas ar kurjērfirmām un aviosabiedrībām pasta pārvešanā. Vēl pilnīgāk privatizētas ir daudzas sabiedrisko pakalpojumu programmas sākot ar izmeklētām skolām un beidzot ar slimnīcām un viegla režīma cietumiem. Francijā labo agrāk izdarītās kļūdas un privatizē agrāk nacionalizētās bankas. Šie piemēri norāda uz lielo dažādību privatizācijas mērķu u n objektu izvēlē un pašu procesu izpildē.
Privatizācija nevar būt pilnīgi racionāla ekonomiskā zinā. Katrā sabiedrībā ir savas sociālo prasību un pieļautību normas. Amerikā ar lielām valsts piemaksām vēl knapi uz ūdens turas dzelzsceļu pasažieru satiksmes valsts firma Amtrak, bet citur pasaulē dzelzsceļi kalpo plašākām, valsts subsidētām sabiedrības prasībām. Gan valsts, gan privātā sektorā redzam, ka privatizācijas politikā ietekmīgākās ir darbinieku rūpes par darba vietu un kompensācijas līmeņa samazināšanu.
Visracionālākā pieeja nāk ar uzskatu, ka valsts uzņēmums, kas darbojas tirgū ir valsts ieguldījums, kas darbojas un nes normālu pelņu sacensībā ar privātiem uzņēmumiem. Ja tas to nespēj, tas ir privatizējams. Tā Lielbritānijas tagad privatizētā aviosabiedrība British Airways, pēc rūpīgas sagatavošanas tās privatizācijai un ietekmīgas reklāmas, ir pārdota privātiem ieguldītājiem. Valsts ir tikusi vaļā no neizdevīga, birokratiskii pastīva un dārga uzņēmuma, bet privātie ieguldītāji tiek pie iespējas tiešu atbalstīt britiem svarīgo aviācijas nozari. Valsts patur samaksu par izdevīgi pārdoto īpašumu. Šajā privatizācijas procesā ir sakārtot uzņēmumu un jau laikus pavairot uzņēmuma spējas ilgstoši darboties tirgus apstākļos, kā arī ļaut pircējiem noteikt uzņēmuma vērtību aktīvā akciju tirgū. Daudz vairāk orientēta uz aso konkurenci ceļotāju tirgos, British Airways tagad strādā veiklāk, lētāk un labāk. Firma un tās akcionāri pelna un maksā nodokļus
Piezīmēsim, kas peļņas faktisko minimumu nosaka likme, kas pievelk ieguldītājus, bet maksimumu parasti izveido konkurence.
Ja privatizācijas mērķi un tiem piemērotas metodes bija British Airways gadījumā, tad tas vienmēr tik labi neizdodas. Lielais privatizācijas vilnis agrākās padomju un citās tā sauktās sociālisma zemēs raksturojas ar mērķu neskaidrību, ieguldītāju un viņu kapitāla trūkumu un privatizācijas metodisko neveiklību. Nav šaubu, ka tajā laikā neviens Rietumos pat nedomā atjaunot komunistu partijas vadīto padomju sistēmu un finansēt milzīgus ieguldījumus kapitāliekārtu atjaunošanai.
Kā (manos vārdos) izsakās viens no gudriem situācijas vērotājiem, Krievijā nekas labs nevar notikt bez plašas saimniecības privatizācijas. Tas nozīmē pārcelt lēmumu procesus no valsts pārvaldes uz īpašniekiem privātā sektorā. Viņs savu domu gājienu turpina ar slēdzienu, ka saimniecībai trūkst piemērotas vadības, un tāpēc jāriskē ar to, ka faktiski saimnieciskās sviras un īpašumi janodod atseviškiem, ieinteresētiem varas vīriem.
Šī pieeja raksturo jau minēto privatizācijas vilni, kas Krievijā vislabāk izdodas saimnieciski vienkāršā naftas ieguvē un rūpniecībā, kas nonāk tā saukto oligarhu rokās. Bez labi informēta un naudīga īpašumu un akciju tirgus, tā liekas labākā no vairākām pieejām, tā liekas praktiskākā pieeja arī Latvijas apstākļos.
Līdzīga situacija ir vērojama Austrumvācijā, kur iegūstu pasīva mazākuma akcionāru mazāko daļu vienā no celulozes, zāģmateriālu un papīra kombinātā. Tur ātri noskaidrojas, ka reformēt pat šo vienkāršo nozari ir ļoti grūti. Paturētā vadība vispirms rūpējas par sevi, tad par darba vietu saglabāšanu un beidzot, gluži negribīgi, par konkurēt spēju pacelšanu Rietumu tirgos. Praktiski viss kombināts spītigi turas pie tirgū samērā mazvērtīgu preču klāsta. Vadība nesteidzas uz pārmaiņām, bet daļa no ieguldītājiem (arī es) zaudē interesi par solītiem uzlabojumiem un aiziet.
Atskatoties uz vācu pieredzi, ir skaidrs, ka visur paceļas nevajadzīgo darba vietu un zemās ražības problēma no vienas puses. Pretmetā, ieguldītāji no savas puses vēlas darbības uzlabojumus ražošanā un tirgū, vai nodrošinātiies ar īpašumu ilgtermiņa vērtību.
Visumā vācu privatizācijas pārvalde (līdzīga vācu UTAG Latviijā 1939. gadā) ar tai uzticētajiem uzņēmumiem rīkojas politiski pieņemami un saimnieciski zinīgi. Tā atrod kompromisus, bet taja pašā laikā nespēj novērst neatbildību uzņēmumu vadībā un ievest īstas reformas. Peļnas nespējīgi, gan valsts paturētie, gan privatizētie uzņēmumi zaudē savu tirgus vērtību. Uzņēmums, kas nespēj veiksmīgi strādāt, ir mazvērtīgas lūžņu kaudzes. Šie novērojumi saskan ar to, kas notiek Krievijā un pēc neatkarības atgūšanas arī Latvijā.
Latvijas saimnieciskie sasniegumi un trūkumi
Pēdējos desmit, divpadsmit gados Latvija ir pa daļai atguvusi iepriekšējās spējas, un pa daļai ari apguvusi jaunas. Saimnieciskā rosība pašreiz aug par 7 procentiem gadā, kas ES ir ievērojams temps. Citā ziņā šī pieauguma nozīme nav tik nozīmīga. Ja Latvijas rosība un labklājības līmenis paceļas par 8 procentiem gadā, tad tas ir mazāk par to, ko ar diviem vai trīs procentiem var sasniegt Somija un citas Ziemeļvalstis. Latvijas pieauguma temps paceļ labklājību Latvijā, bet tas nav pietiekams, lai ātri sasniegtu skandināvus. Tas nav viss. Lielāki sasniegumi un īstā, ļoti spēcigā konkurence ir redzama Ķīnā un Vietnamā, kur uz ārzemju tirgiem ieskaņotā saimnieciskā rosība pēdējos gados pieaug pāri par 20 procentiem gadā. Ši konkurenece Latvijas uzņēmējiem diktē jaunu iespēju meklējumus un prasa valsts atbalstu tās atrast un atbalstīt jaunu darba vietu izveidošanu.
Latvijas lielākie sasniegumi ir vispirms vērojami pa daļai atjaunotos saimnieciskos sakaros ar Krieviju un citām agrākas padomijas valstīm. Kā jau zināms, Latvija padomju saimnieciskā sistēmā ir vairāk vai mazāk specializētu fabriku zeme ar mazattīstītu sadales un tirgus sistēmu. Agrākās saimniecības plānošanu un konrtroli tagad aizstāj Latvijas uzņēmēju tiešie sakari šajās valstīs. Protams, Alfa unVEFs vairs neražo militāro elektroniku. Lielajai adītavai Ogrē vairs netrūkst vilnas piegādātāju (1990. gadu sākumā,samazinājas vilnas audumu pasūtījumi bruņoto spēku vajadzībām visā pasaulē; man tad grūtību sarunāt piegādi Ogrei). Ogrei tad ir pat tirgus Krievijā, bet nav ienākumu valūtā.
Laima vēl joprojām ražo saldumus, kas visvairāk saskan ar latviešu un krievu gaumi (tos un citus Latvijā ražotos pārtikas produktus šodien var pirkt Amerikas krievu veikalos), bet Lauma cīnās par savu tirgus daļu ar zemēm, kas var ražot lētāk. Ja ir grūtāk iekarot Rietumu patērētāju tirgus ar krievu gaumei pieskaņotām precēm, tad to ir vieglāk izdarīt izejvielu, rūpniecības materiālu un detaļu ražotājiem. Redzam, ka sasniegumi ir lielāki ur, kur tie tuvojas savā būtībā ideālam, brīvam tirgum ar vienkāršiem ražojumiem un vienkāršiem tirgošanās procesiem. Tāpēc vairāk vērojam sasniegumus tirgus zinā vienkāršās nozarēs, īpaši kokrūpniecībā un optimāli lielās lauksaimniecībās. Tur cenas nosaka nevis uzņēmēju izdarīgā rosība, bet vienkāršs pieprasījums un piedāvājums labi pazīstamām precēm.
Visumā es vēlos teikt, ka Latvijas saimniecībai vēl joprojām trūkst uzņēmēju un uzņēmīgu firmu vadītāju, kas var veidot jaunus pasākumus jaunajam laikmetam. Īstenībā latviešiem Latvijā un citur trūkst aktīvi iesaistāmas tirgus mentalitātes. Latvieši vēlas būt tikai ražotāji (kuriem šodien vairs daudz nemaksā), bet Amerikā mēdz teikt, ka nekas, nekas nekad nenotiek pirms vienošanās par pirkumu ar pircēju. Sekmīgakie ar jauno tehnoloģiju saistītie uzņēmumi ir jauno, nesen izglitoto vadītāju veidoti pasākumi. Citiem vārdiem, mēs šeit runājam par aktīvu iesaisti mainīgiem tirgus saimniecībai raksturīgiem procesiem, par apsviedīgu izrīdzību negaidītās situācijās, par spēju mobilizēt līdzekļus jauniem projektiem.
Šādu tirgus orientācijas trūkumu varam vērot īpaši 1990. gadu sākumā. Tad Rīgā iznāk saimniecisku termiņu vārdnīca vairākās valodās. Tur par tirgu un tirdzniecību nav ne vārda. Vēlamu irgus spēku iedarbību privātizācijā un privātīpašuma lietās mēs saredzam tad, kad ir ievērotas pircēju prioritātes. Labi, ja uz vietas vajadzīgos objektus piedāvā samērā mazās vienībās, pa pircēju kabatai. Tā Latvijā vispirms sāk labāk paēst un vēlāk apģērbties. Vēl pēr tam vidusšķira sāk pirkt automašīnas. Tā veidojas veidojas aktīva saimnieciskā rosība, kas veicina viegli privatizēt amatnieku darbnīcas, frizieru salonus un citus mazus uzņēmumus, ko var vadīt kompetenti attiecīgās nozares lietpratēji bez sevišķām saimnieciskām zināšanām. Līdzigi veicas dzīvokļu privatizācija. Šeit pieprasījums ir liels, un nekustamo īpašumu tirgus ir aktīvs. Ja dzivokļu cenas Rīgas centrā ceļas, tās norāda uz dzīvokļu īsto tirgus vērtību. Tā savukārt vairo īpašnieku interesi par dzīvokļu remontu un uzņēmēju vēlēšanos celt jaunus un nodarbiināt būvniekus.
Daudz sarežgītāka ir lielāku uzņēmumu privatizācija. Kad man un konsultantam Ivaram Avotam jautāja par valdības kļūmīgo lēmumu privatizāciju nodot atsevišku nozaru gadībā, Avots un es esam parliecināti, ka valsts dārzi tiek nodoti tādiem izciliem dārzniekiem, kādi ir āžiem un kazām. Mēs tad rakstām Dienā, ka sabiedrības intereses pasargāt būt daudz vieglāk, lētak un labāk, ja izveidotu privatizācijas aģentūru pēc vācu parauga. Mēs ieteicam arī izdarīt uzņēmumu vērtēšanu pēc karalauka triāžas parauga. Izmeklēt veselīgākos uzņēmumus, tos sakopt un vai nu paturēt valsts ienākumu vairošanai, darba vietu nodrošināšanai vai vēlākai pārdošanai, tad, kad tiem būs lielāks pieprasījums tirgū. Otrā kategorijā mēs ieteicam ielikt tos uznēmumus, kas ir labi ražotāji, bet netiek galā ar ļoti nopietniem tirdzniecības un finansu trūkumiem. Šie uzņemumi vēl navb sacensības spējīgi un tie ir jāārstē un jāstiprina. Mūsuprāt, šajā slimnieku kategorijā toreiz jāievieto vairums Latvijas lielāko uzņēmumu. Kā vienkāršām ražotnēm to tirgus vērtība ir maza, jo tās nespēj patstāvigi darboties ārpus vietējā tirgus, bet vispusīga saimnieciskā attīstība Labklājība Latvijā nav iedomājama bez labi attīstīga augstvērtīga preču un pakalpojumu eksporta. Trešajā grupā nāk tirgū mazspējīgie uzņēmumi, ko jālikvidē vienā vai otrā veidā bez tālākiem sanēšanas centieniem. Jāpiezīmē, ka šo nevarīgo, smagi slimo uzņēmumu ārstēšana atvelk līdzekļus no izdevīgākiem projektiem, drīzāk var nodrošināt darba vietas. Manuprāt, valstij būtu izdevigāk tiem neļaut izniekot pēdējās materiālu reserves un ļaut tām bankrotēt. Labāk būtu maksāt samazinātas algas no valdības puses, pieņemot, ka vismaz daļa no darbiniekiem mājās nespēlēs kārtis, bet meklēs un atradīs ko labāku vai pat pievērsīsies patstāvīgai pašu uzņēmīgai darbībai.
Vēl vairāk. Te ir skaidri redzams, ka valsts iestāžu lielais uzdevums ir radīt un vairot brīvas saimnieciskas darbības iespējas visādos veidos. No tiem visvairāk noder papildus zināšanas un birokratisku procedūru vienkāršošana. Uzņēmumiem ar stratēģisku nozīmi visas tautas saimnieciskā dzīvē, piemēram enerģijas un transporta nozarēs jāizdara pētījumi par to, cik dārgi tie valstij izmaksā. Salīdzinājumi par1000 kilovatu izmaksu un tarifiem varētu palīdzēt izglītot tos, kas tic valstij kā lētākajam elektroenerģijas avotam Jāpiezīmē, ka mans elektrības tarifs Amerikā ir apmerām Latvijas līmenī.
Atliekot pie malas jautājumus par birokratijas saimniecisko mazvērtību, augsto administrācijas izdevumu līmeni, uzņēmēju un indiduālas uzņēmības un pašatbildības zemo līmeni, gribu vēlreiz uzsvērt dažādu individu dažādās, bet maz novērtētās saimnieciskās spējas. Indivīds vairāk vai mazāk cenšas iegūt vairāk īpašuma vai dzīvot labāk. Dodot individam lielāku rīcības brīvību, pieļausim lielāko un brīvāku darbības izvēli. Ar to es domāju ne tikai tradicionālo taupību un krājību, bet visvairāk izvēlēties saviem talantiem piemerotāku darbības veidu, un šim nolūkam sakrāt un sagādāt nepiešamos līdzekļus, tos izmantot vai pārdot tālāk pēc saviem uzskatiem, bet arī apgūt vairāk zināšanu un lietišķā darba iemaņu. Jau tagad varam rēķināties, ka īpaši jaunie uzņēmēji ātrāk par citiem atradīs jaunas iespējas uzdevīgi sadarboties un sacensties ārzemēs un tā veicināt Latvijas eksportu un labklājības līmeni. Bez tiem, kā redzam no salīdzinājumiem zemāk, nākotnes izredzes visai tautai nebūt nav spožas.
Brīvība, saimnieciskie sasniegumi un labklājība Latvijā saimnieciskie sasniegumi pirmajos atjaunotās neatkarības gados kavējās, jo Padomju saimnieciskā sistēma bija sabrukusi, un bez īstas uzņēmības, zināšanām un un pietiekama sociālā kapitāla nebija iespējams ātri ieslēgties tirgus saimniecībā.
Augot brīvībai, szaimnieciskā dzīve sāk uzlaboties, un eksporta apjoms pieaug. Vēl trūkst augstas kvalitātes tehniskās preču un pakalpojumu. Bez labi izbeidotas tirdzniecības funkcijas, ražotāji visvairāk izpilda pasīvi saņemtus pasūtījumus, bet šo uzņēmumu darbība tāpēc ir konkurēt spējīga tikai ar samērā semām cenām.
Kā jau aizrādīts, Latvija aug brīvāka un saimnieciski stiprāka. To rāda arī pēdējie Pasaules Bankas ziņojumi par Baltijas valstīm. Latvija pieaug uzēmēju un jauno firmu proporcija (18%) saimniecībā. Latvijā var ātri uzsākt jauna uzņēmjma darbību; ati vajadzīgas tikai septiņas atļaujas. Rīgas Ekonomiskās augstskolas profesors Vjačewlavs Dombrovskis raksta, ka vairums uzņēmēju Latviijā veido svarīgo tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumu klāstu. Aug arī rūpniecība (12% no jaunām firmām). Lietuvas saimnieciskā dzīvē vairs nav grūti darboties, bet Igaunijā jauna uzņēmuma iesākšanai šodien nepiešamas tikai sešas atlaujas.
Kopā ar kolēģiem Pacifika Luterāņu universitātē, man nesen bija izdevība savākt, pārrunāt un novērtēt salīdzinājumus par saimniecisko izaugsmi gandrīz visās pasaules zemēs (par šiem attīstības jautājumiem var lasīt Journal of Baltic Studies 35/4, decembra numurā, arī manā pēdējā grāmtā Saimnieciski apsvērumi Latvijas tālākai izaugsmei). Šie skaitļi, nemti no 2002. gada Human Development Report. Tie nevarēja būt un nebija precīzi salīdzinājumi. Taču tie bija pareizi diezgan plašam, visumā pareizam ieskatam skatījumam, lai mēs varētu novērtēt tos salīzdzinājumā ir citiem rādītājiem. Mēs vispirms mēs ierindojām šīs valstīs četros saimniecisko sasniegumu līmeņos. Pirmajā kārtā mēs ielikām saimnieciski mazattīstītas zemes (to vidū Uzbekistāna). Izrādījās, ka mēs tās varam raksturot ar ļoti augstu korupcijas līmeni, maznozīmīgu politisko brīvību un ļoti ierobežotām īpašnieka tiesībām. Ceturtajā kārtā (ieskaitot Amerikas Savienotās Valstis, Austrālija, Skandināvijas valstis) mēs atradām zemes ar augstu individuālās patstāvības līmeni, lielu brīvību un zemu korupciju.
Ienākumi ceturtās kārtas valstīs ienākumi bija apmēram trīsdesmit reiz augstāki par ienākumiem pirmajā kārtā. Ienākumi pirmajā kārtā bija 892, daudz, daudz zemāki par ienākumiem augstākajā, ceturtā kārtā ar 24 127 USD uz galviņas no 1995. līdz 2000. gadam. Otrā kārtā caurmēra ienākumi bija 2 032 USD. Baltijas valstis, kas tagad virzās uz augsu ātrāk, bija ierindotas, trešajā kārtā ar caurmēra ienākumiem 4 596 USD.
Kopā izmantojām vēl septiņus rādītājus no dažādiem avotiem. Uz uzskatu dažādībām visvairāk norāda attieksmes pret varu, risku un neskaidrību dotajā situācijā, un individualismu. Statistiskie salīdzinājumi rādīja, ka trešās kārtas attieksmes pret varu un risku vēl ir nepatīkami nozīmīgas, īpaši tās salīdzinot ar valstīm ceturtā kārtā.
Individuālims (pretēji kolektīvismam) trešajā kārtā jau bija jau stipri tuvāks ceturtai kārtai.
Svarīgākos radītājus ievietojām mazā pārskatā (visi rādītāji pārrēķināti uz 100 punktu maksimumu
Brīvības Īpašumu Korupcijas Vides atbalsta
indeks orientācijas indeks indeks
indeks
kārta 39,6 38,0 88,3 31,0
2. kārta 46,5 42,3 76,0 38,9
kārta 65,4 54,2 59,1 44,2
4. kārta 88,4 81,7 18,7 58,5
Individuālās brīvības indeks (Freedom House par preses brīvību) kā demokratiskas situācijas rādītājs jau bija stipri augsts trešajā kārtā. Heritage Foundation saimnieciskās brīvības iindeks, kas norāda uz sabiedrības orientāciju uz īpašauma tiesībām, respetīvi iespējām iegūt, pārvaldīt, izmanot un paturēt vai arī pārdot īpašumu arī bija augsts trešās kārtas zemēm. Korupcija, kā to rāda (Transparency International 2003) indeks,neapšaubāmi bija un ir visas pasaules sērga. Tā ir lielākais kaveklis demokratiskas sabiedrības un saimnieciskās attīstības progresam, arī Baltijas valstīs.
Vides kopšana pašreiz ir labākais sociālās atbildības radītājs. Interesanti, ka tas bija lielā mērā saistīts ar ienākumu līmeni. Likās, ka tikai pietiekami augsti ienākumi rosina un stiprina ne tikai vides aizsardzību, bet vairāk nodrošina arī citus sabiedriska rakstura sociālus pasākumus. Tie bija saistīti ar tautas ienākumu līmeni, jo turīgās valstis ar savu augsto saimnieciskās attīstības līmeni valstīs var savākt vairāk nodokļus, ko izmantot dažādām vajadzībām. Nav augstas labklājības bez stipriem saimnieciskiem pamatiem. Turīgās sabiedrības dzīvo labāk un veselīgāk!
eiz atgriežoties pie privatizācijas jautājumu, redzam, ka tas visas saimnieciskās dzīves un attīstības pamatos. Privatizācija ir veikusies vislabāk tur, kur veidojas tirgus, tajās nozarēs, kur pircējiem ir iespēja iegādāties viņiem svarīgas preces un pakalpojumus par viņiem pieņemamu cenu. Viņi ir tie, kas Latvijā pašreiz veido vietējos tirgus un tajā pašā laikā like pamatus augstākaii konkurētspējai ārzemēs. Lielāku firmu privatizācija nav labi izdevusies dažādu iemeslu dēļ. To skaitā vispirms jāuzsver izveidota tirgus, zināšanu, pieredzes un līdzekļu trūkums. Daudz kaitē korupcija augstā līmenī. Tā aplaupa visu sabiedrību neļauj izveidoties normālām saimnieciskām un citām attiecībām.
Normālās attiecībās parasti valda savstarpēja (uzticamība irarī pirmā labāko Latvijas jauniešu prasība) uzticība. Savukārt ar uzticības trūkumu ir saistīta visur izjūtamā neziņa, nezināšana un nevēlēšanās iesaistīties riskantos pasākumos. Tie ir faktori, kas uzlabojas lēnām un samazināsies ar laiku un lielāku uzņēmību
Latvija atdzimst un tajā pašā laikā noveco. Ja es saku, ka laiks negaida, es vēlos uzsvērt vēl skaidri izjūtamu lielākas mērķtiecības, apņēmības un saimnieciskās brīvības trūkumu.
Pat ja mēs mainām savus uzskatus un saimnieciskās attīstības mērķus pāris gados, vēl vēl paies laiks pirms šie uzskati iesakņojas mūs ikdienas dzīvē un sāks nest augļus.
Par to mēs varam spriest no pārmaiņam Igaunijā un Latvijā. Savos salīdzinājumos es esmu izvairījies no detaļētiem, ikgadējiem vērtējumiem. Mēs zinām, ka igauņi savos uzskatos par saimniecisko brīvību pašreiz ir vienā no pirmajuām vietām pasaulē, un ka Latvijā valda preses brīvība ļoti augstā līmenī. Ja ari Latvija pedējos gados var norādīt uz 7 procentu pieaugumu saimnieciskā rosībā, ko es sagaidīju un par ko es rakstīju jaun senāk. Rīt ar to vairs nepietiks, lai pienācīgi un pietiekami ātri celtu labklājību augstāk kā vienā, tā otrā, gan Igaunijā, gan Latvijā. Ātrākam progresam ir nepieciešama augstāka ražība un eksporta kvalitāte, un to var pakāpeniski uzlabot tikai ar piemērotiem individuāliem un valsts ieguldījumiem izglītībā un zinātnē. Nepietiek ar mežu izciršanu un būvmateriālu eksportu, bet jāmeklē jaunas iespējas un jāmācas jaunas zināšanas pašiem un kopā ar mūsu partneriem ārzemēs. Tikai tā mes varam tuvoties mūs tuvā kaimiņa, Somijas, vispusīgajiem sasniegumiem.
Mani ieteikumi, kas vairs nav jauni, ir vairot indivīda brīvību un indivīda tiesības un spējas izvēlēties, iegūt un pašam valdīt par iegūto īpašumu. Ja mēs vēl domājam par tradicionālo fīzisko kapitālu un līdzekļiem, tad šodien šis īpašuma jēdziens ir paplašināms ar pieeju infirmacijai un zināšanām kā svarīgiem personīgo kvalifikāciju un saimniecisko celšanā. Te joprojām ļoti liela nozīme ir jaunajiem uzņēmejiem. Tie parasti ir ar apgūtu augstāko izglītību, pieredzi ārzemēs un Latvijā un nesen iekrātu sākiuma kapitālu.
Jaunie uzņēmeji un līdzšinējās reformas rāda, ka īsta brīvība un labklājība nav iedomājamas bez privātīpašuma un ārpus tirgus saimniecības. Tāpēc šodien viens no svarīgākiem Latvijas sabiedrības uzdevumiem ir kļūt mērķtiecīgai, atmest pēdējos, agrāk iemācīto utopiju sapņus, aizmirst cerības uz varas vīru dotiem dāsniem sociāliem labumiem un aktīvi rūpēties par individu saimniecisko progresu. Indivīda brīvība ir vienīgais, kas var nodrošināt labklājību lielajos pārmaiņu laikos. Uz lēnu tirgus saimniecības sistēmas tālāko izveidi nav jāgaida laikā, kad citas tauta jauatrodas tāl;ak un iet uz priekšu vēl tālāk. Atcerēsimies V. S. Naipaula, Nobeļa laureāta literatūrā teikto,ka īstu progresu veido miljons individuālu revolūciju!