Mājas Viesis, 2005. g. 9. decembrī

Ar 642 balsīm aptaujas "100 Latvijas personības" sarakstā 231. ir ANDRIEVS EZERGAILIS. Vienīgais latviešu vēsturnieks, kura komentārus par PSRS sabrukumu 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā publicēja pasaulē labi zināmais laikraksts "New York Times". 10. decembrī viņš svinēs 75. dzimšanas dienu. Ievērojamākā Latvijas holokausta vēstures pētnieka sasniegumi zinātnē runā paši par sevi, tāpēc šoreiz par to šķautni profesora biogrāfijā, kuras dēļ daudzi viņu raksturo kā līdaku zivju dīķī.

Savulaik Ezergailis – ASV Itakas koledžas profesors – publiski piesolīja 10 000 ASV dolāru tam, kurš spēs pierādīt, ka ebreju iznīcināšana Latvijā ir notikusi t. s. bezvaras perioda (interregnum) laikā vēl pirms vāciešu ienākšanas. Tāpat solījis "apēst savu cepuri Doma laukumā", ja izrādīsies, ka padomju laikā tiražētais foto par ebreju iznīcināšanu Biķernieku mežā patiešām ir uzņemts šajā mežā, nevis kādā klajā laukā, kā redzams fotogrāfijā. Ne no naudas, ne cepures viņš vismaz pagaidām nav šķīries.

Pārdevies par "žīdu naudu"! Tā viņa grāmatu "Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941–1944" vērtēja viena daļa lasītāju, kamēr cita metās otrā galējībā (piemēram, Sīmona Vīzentāla centra Izraēlā direktors Efraims Zurofs) – ka Ezergailis esot samazinājis latviešu lomu šajā asiņainajā pagātnē! Šodien grūti pieminēt visus gadījumus, kad Ezergailis sācis vai izraisījis polemiku dažādos vēstures jautājumos pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tādas bija gan akadēmiskās debates ar muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Marģeru Vestermani un Latvijas Universitātes profesoru Inesi Feldmani, gan uz naža asmens vēl pieklājības robežās balansējoša kritika pret Mavriku Vulfsonu, kuru Ezergailis savulaik nosaucis ne tikai par "Atmodas galveno varoni un politisku ģēniju", bet raksturojis arī kā vienu no Latvijā dzīvojošiem "karojošiem antisemītiem, kuri nekad nav tiesāti". Arī pats Ezergailis ir izpelnījies daiļrunīgus epitetus, piemēram, bijušais Latvijas Vēstures institūta direktors Indulis Ronis viņu ierindojis "visneuzticamāko revizionisma skolas vēsturnieku galvgalī".

Ezergailis nav "saudzējis" arī Latvijas Ārlietu ministriju, kritizējot gan Valda Birkava nespēju efektīvi reaģēt uz Vācijas kanclera Helmūta Kola aplamajiem apgalvojumiem par leģionāru piederību "nacionālsociālistu aprindām" 1998. gadā, gan komentējot Induļa Bērziņa neveiklos izteikumus par "latviešu SS vienībām" vizītes laikā Maskavā 2001. gadā. Tieši Ezergailis jau 1989. gadā, ilgi pirms Latvijas Vēsturnieku komisijas nodibināšanas, ierosināja Latvijas Tautas frontei noorganizēt komisiju, kas izmeklētu kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci vācu okupētajā Latvijā.

Piensaimnieka dēls

Mazais Andrievs – šodien desmit grāmatu un četrsimt rakstu autors, Triju Zvaigžņu ordeņa 4. šķiras virsnieks – nāca pasaulē 1930. gada 10. decembrī Jēkabpils apriņķa Rites pagasta piensaimnieku Jāņa un Bertas Ezergaiļu ģimenē, kurā līdzās Andrievam vēl bija vecākās māsas Valda un Dzidra. Vecāki bijuši tik dažāda rakstura, ka, "ņemot vērā viņu temperamentus, mātei vajadzēja būt tai, kas pievāca tēvu, melanholisku kara veterānu". Tēvu, bijušo sarkano strēlnieku, kurš apsargāja Kremli, vēlāk 30. gados darbojās "Pērkonkrustā", bet 1941. gada vasarā izglāba no nošaušanas vairākus komunistus, Andrievs raksturo tā: "Tēvs nekad nelaida garām izdevību runāt par pagātni. To darot, viņš "skrāpējās" un "koda" un piešpricēja ģifti". Šo sarunas stilu, ko var raksturot kā "ezergailisku", un interesi par vēsturi Andrievs tātad būs mantojis no tēva.

1944. gada vasarā trīspadsmit gadus vecais Andrievs kopā ar vecākiem un māsām devās bēgļu gaitās. Sākumā viņi apmetās Freiburgā , Saksijā, no kurienes drīz vien pārcēlās uz Ansbahu Bavārijā, kur vietējā dīpīšu (DP) nometnē bezbēdīgi pagāja pirmie pēckara gadi, lielāko dienas daļu sporta laukumā sitot volejbolu un metot grozā basketbola bumbu.

Te Ezergailis pabeidza Daugavas ģimnāziju, bet 1949. gadā kopā ar ģimeni izceļoja uz ASV. Tur Andrievs iztiku sākotnēji bija spiests pelnīt kā piena pudeļu mazgātājs kādā govju fermā Misisipi upes krastā, bet pēc četriem mēnešiem karjeru turpināja, mazgājot traukus kādā pilsētas restorānā.

Ezergailim bija jau teju 30 gadi, kad viņš pievērsās vēstures studijām, 38 gadu vecumā kļūstot par vēstures doktoru. No 1971. gada viņš ir profesors Ņujorkas pavalsts Itakas koledžā. Lasījis lekciju kursus par Krievijas un modernās Eiropas vēsturi, īpaši pētījis 1917. gada un Otrā pasaules kara vēstures problemātiku. Pats par sevi ironizējot, atzinis – tāpēc, lai izvairītos no karjeras smagā fiziskā darbā uz būvēm. Studiju laikā piepelnījās kādā autofabrikā. Finansiāli viņam palīdzēja arī sieva, jaunā literāte Inta Miške, kas strādāja labāk atalgotu darbu. Andrievs un Inta iepazinās jau 1946. gadā Ansbahas bēgļu nometnē, kad viņam bija 16, bet viņai 14 gadu. Viņi salaulājās 1957. gada vasarā Klīvlendā, bet 1971. gadā ģimenē piedzima meita Anna, kura patlaban dzīvo Sietlā, ASV.

Vēstures stenderēs

Pirmoreiz padomju Latvijā Ezergailis ieradās 1978. gadā pēc "Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs" aicinājuma, kas viņam deva iespēju strādāt vairākos arhīvos un bibliotēkās un lasīt lekcijas par Krievijas revolūcijas atspoguļojumu ASV vēstures literatūrā.

Savus piedzīvojumus ar Kultūras sakaru komitejas aktīvistiem Ezergailis 90. gadu vidū apcerēja rakstā "Plītēšana ar Ivaru Ķezberu: kājām rokām vēstures stenderēs". "Ambiciozais emigrācijas vēsturnieks" kopā ar kultkoma darbiniekiem likvidēja ne vien lielu daudzumu konjaka un šņabja, bet arī pulka "jošķu" (konjaka, šņabja un alus kokteilis) Kultūras sakaru komitejā, restorānā "Sēnīte" un kafejnīcā "Pūt, vējiņi!". Spilgti atmiņā Ezergailim palikusi tikšanās ar vēsturnieku Pēteri Krupņikovu, ar kuru vēlāk ilgi sadarbojās. Ķezbera klātbūtnē Ezergailis ierosinājis pārdot trimdas žurnālu "Jaunā Gaita" Rīgas kioskos.

"Laikam biju pārkāpis plurālisma robežas, jo komitejas priekšnieks piepeši sāka baurot. Baurošanas dominante bija – kamēr tāda buržuāziska nacionāliste kā Vaira Freiberga raksta "Jaunajā Gaitā", nekas tāds nevarēs notikt. Līdz šai dienai nezinu, vai Ķezbera smagnējā uzstāšanās bija nopietni ņemama, bet tanī brīdī divi profesori, Ezergailis un Krupņikovs, saskatījās un pavīpsnāja," atceras Andrievs.

Nākamajā braucienā uz Latviju 1980. gadā Ezergailis LPSR Zinātņu akadēmijā uzstājās ar lekciju ciklu par Rietumu historiogrāfijas atziņām par Ļeņinu, Trocki un Staļinu. Ar savu repliku par to, ka proletariāta vadonis Vladimirs Iļjičs "bērnībā bijis mazs zēns ar lielu galvu, ar kuru vienmēr kritis pret grīdu", sagādāja nopietnas nepatikšanas toreizējam LPSR ZA Vēstures institūta direktora vietniekam Anatolijam Bīronam un arī sev pašam – Ezergaili ierakstīja "melnajā sarakstā". Trešo reizi Latviju viņš apmeklēja jau 1989. gadā Atmodas laikā. Ar akadēmiķa Viļa Samsona labvēlību ieguva iespēju strādāt arhīvos un pat Misiņa bibliotēkas specfondos.

Šodien šķiet paradoksāli, ka pirmais nopietnais Latvijā publicētais zinātniskais pētījums par holokaustu ir tikai 1988. gadā "LPSR ZA Vēstīs" ievietotā Ezergaiļa publikācija "Arāja komanda", ko toreiz nodrukāja ar Samsona piezīmi, ka "Padomju Latvijas lasītājam sociālistiskā plurālisma apstākļos var būt interesanti un pārdomas rosinoši iepazīties ar "emigrantu liberāļu īpatnībām" mūsu Tēvzemes vēstures vērtējumā".

Līdaka zivju dīķī

Ezergailis jau no puikas gadiem zinājis, ka kaut kāda žīdu šaušana Latvijā ir notikusi, un pacietīgi gaidījis, ka kāds vēsturnieks tai pamatīgāk pievērsīsies. Gadiem ejot, sapratis, ka tas būs jādara pašam. Tobrīd Amerikā un Rietumeiropā strauji pieauga interese par holokaustu. Kā holokausta pētnieks Ezergailis pirmoreiz sevi pieteica 1986. gada maijā ar referātu "Kas nogalināja Latvijas žīdus?" 10. Baltijas studiju veicināšanas apvienības (AABS) konferencē Viskonsinas universitātē Madisonā. Laikraksts "Latvija Amerikā" uz to reaģēja, publiski pieprasot AABS vadībai komentēt "baltiešu akadēmiķu izdarības" konferencē. Lielākais grēkāzis izrādījās Ezergailis. Toreizējā AABS prezidente Dr. Vaira Vīķe-Freiberga vēstulē Amerikas Latviešu apvienības priekšsēdim Aristīdam Lambergam atzina, ka arī viņai personīgi bijuši iebildumi "pret prof. Ezergaiļa lietoto referāta virsrakstu, kas man šķita nevajadzīgi un nezinātniski provokatorisks (katrā ziņā ļoti sekmīgs, taču lēts veids, kā piesaistīt sev publikas uzmanību un interesi!). [..] Taču AABS vadība kā viens aizstāv un aizstāvēs prof. Ezergaiļa tiesības izlietot AABS konferenču forumu, lai sniegtu savu pētījumu rezultātus".

Nopietnākas problēmas Ezergailim sagādāja paša rakstītais 1992. gada "Jaunajā Gaitā", pēc kura viņš krita pats savas studentu korporācijas "Talavija" nežēlastībā par vārdiem: "Latvija tagad ir brīva un demokrātiska. Cerams, uz mūžiem! Korporācijas atjaunojas. Vai tas ir vajadzīgs? Arī no nacisma upuru vidus tas ir jautāts. Vai šīs "slepkavu biedrības" būtu jāatjauno? Šo pārrunu kontekstā, atšķirībā no manas nostājas pret aizsargiem, korporāciju atjaunošanu esmu vienmēr aizstāvējis." Lai gan Ezergailis tikai atstāstīja holokaustu pārdzīvojušo ebreju sacīto un vārdus "slepkavu biedrības" lika pēdiņās, to uztvēra kā viņa personīgo viedokli. Viņam pārmeta, ka viņš par korporeļu iespējamo līdzdalību holokaustā vispirms nav informējis konventu, bet aprakstījis presē. Tāpēc "Talavijas" internā tiesa nolēma filistru Ezergaili izstumt no "Talavijas" uz 99 gadiem. Tā kā lēmums pieņemts, pārkāpjot korporācijas komānu (noteikumus), Ezergailis neuzskata to par sev saistošu.

1997. gadā, viesojoties Latviešu centrā Toronto, viņš Draudzīgā aicinājuma dienā referēja par žīdu ciešanām, kaut klausītāji labāk vēlējās dzirdēt "par latviešu holokaustu nekā žīdu". "Kāds klausīt ājs ieteica Ezergaiļa grāmatu nopirkt un sadedzināt, un trīs dāmas grāmatu atsūtījušas atpakaļ. [..] Uz jautājumu birumu prof. Ezergailis parasti atbildēja ar pārākuma smīniņu, ar neizbēgamu tendenci latviešus pataisīt par "antisemītiem". [..] Šie un līdzīgie referenta apgalvojumi sacēla klausītājos manāmu protesta noskaņojumu, un daudzi atstāja zāli."

"Asi, asi zobi"

Andrievu viņa draugi un kolēģi raksturo dažādi. Dr. Rudīte Vīksne stāsta, ka Ezergaiļa aktīvā daba neļauj pasīvi vērot notikumus Latvijā. Ar dažkārt provokatīvo rakstības stilu, asprātīgajām, asajām piezīmēm Andrievs vēlas uzturēt diskusiju, taču ne visi to izprot, tāpēc bieži viņš dažam labam šķiet neērts, bet pats Ezergailis nesaprot, kāpēc vēsturnieki Latvijā tik maz debatē par kolēģu rakstiem. Dr. Kārlis Kangeris uzsver, ka Ezergaili interesē ar vēstures pētniecību rosināt diskusijas sabiedrībā un raksturo viņu kā bezbailīgu, drosmīgu savu uzskatu un domu paudēju.

Prof. Valters Nollendorfs labsirdīgi ironizē, ka Ezergailis ir kā "mierīgs, lēnīgs Sēlijas lācis, kurā ir liels spēks, milzīga neatlaidī ba un asi, asi zobi. Tas man it īpaši skaidrs kļuva, rediģējot viņa jaunāko grāmatu. Ar Andrievu zinātniskā polemikā labāk būt vienā pusē". Ezergaiļa dabā ir asi definēt viedokli un tad to pamatot, reizēm sākumā samērā plāni, bet ar skaidru instinktu un izpratni par lietas būtību. Šādai pieejai ir priekšrocības iepretim lēnai, ilgstošai faktu krāšanai. Fakti izsijājas kritikas krustugunīs, bet Andrievs nudien no kritikas nevairās. Pats Ezergailis saka: "Par maniem holokausta pētījumiem līdz šim ir izteiktas dažas kritiskas piezīmes, precizējot faktus, bet frontāla uzbrukuma nav bijis. Gan ar laiku radīsies. Es par to būtu glaimots: tas nozīmē, ka manu darbu uztver nopietni. Ja vien būšu dzīvs, atbildēšu. Savā ziņā tas stimulē pilnveidot pētījumus."

Kā Ezergaili kā vēsturnieku un holokausta pētnieku vērtē prof. Aivars Stranga? Viņš uzsver Ezergaiļa čaklumu, darbīgumu, spēju kritiski izvērtēt arī paša agrāk rakstīto, izraisīt diskusijas, piemēram, par pašaizsardzību, kuras turpina citi vēsturnieki, kritiski izvērtējot jau Ezergaiļa rakstīto. Atliek vien pievienoties un no personiskās pieredzes piebilst, ka Andrievs nekad nav bijis "suns uz siena kaudzes" – atšķirībā no daža cita vēstures korifeja viņš vienmēr ir centies ar idejām un norādēm uz dokumentiem atbalstīt jaunākas paaudzes vēsturniekus.

Starp citu, jaunības nodarbei sportam Andrievs joprojām ir uzticīgs – vasarā spēlē tenisu, ziemā – paslēpo. Viņš atzīst, ka "līdz šai dienai, kad ceļu un muskuļu audi jau krietni padeldēti, spēja noturēties vertikāli ir vēl viena no manām stiprajām pusēm". Vēl joprojām profesors ciena labas operas. Kopš gandrīz pirms gada mūžībā aizgāja viņa dzīvesbiedre literatūrzinātniece, Kornela universitātes profesore Inta Ezergaile, Andrievs savā mājā Itakā saimnieko viens un pieļauj iespēju nākotnē atgriezties Latvijā.