Re: Astrīda Jansone

From: uldis.matiss@rogers.com
Date: 12/15/05 3:30

Sveicin'ati!

K'adreiz'ej'a sveikot'aja Astr'ida Jansone, kura nu jau p'aris gadus dz'ivo R'ig'a ir laikraksta Laiks 28. novembra izdevum'a ievietot'a raksta www.gramata.lv autore. Ieskatieties tan'i.

Uldis Mat'iss

From: tas.pats@sveiks.lv
Date: 12/16/05 4:55

Nu es ar grībeju izsekot domu gajienam un paskatīties, ko gan jaunu raksta Astrīda, bet sanāca viena vilšanās pēc otras -- un galu galā saucu palīgā interneta hermeju "google.lv" un laikam ka atradu vajadzīgo:

VIRTUĀLĀ ENCIKLOPĒDIJA LATVIJAS ĻAUDIS UZ 21. GADSIMTA SLIEKŠŅA    http://www.gramata21.lv/

Jā un tur ir šķirklis arī par Astridas:http://www.gramata21.lv/users/jansone_astrida/ Tā kā Sveikotaji arī enciklopēdiskas personības ar, bez visiem pārejiem labumiem, ko jau visi tāpat zin :)

Ar cieņu ...

ASTRĪDA JANSONE

    Ilggadēja grāmatvedības darbiniece, latviešu sabiedriskā darbiniece ASV, bijusi Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) valdes sekretāre, materiāli atbalstījusi latviešu Dziesmu svētkus Minsterē un Latviešu studiju centra izveidi Kalamazū. Tagad atgriezusies dzimtenē.
    “No Latvijas līdz Amerikai un atpakaļ” - tā par sevi saka Astrīda Jansone.
    Esmu latviete - dzimusi 1930. gadā Doles Salas Jaunkaugu mājās Riekstiņu ģimenē - kā piektais bērns tēvam un trešais bērns mātei. Mamma apprecēja tēvu, kam „pūrā” jau bija divi dēli. Pēc tam ģimene sagaidīja vēl četras meitas. Bet, kad ieradās pēdējās divas māsiņas, abi vecākie brāļi jau bija paspējuši aiziet pasaulē. Tā dzīves pirmie četrpadsmit man gadi pagāja ģimenē ar septiņiem bērniem, kur drēbes un apavi bērniem gāja no viena pie otra, lai arī tie ne vienmēr derēja kā nākas.
    Pamatskolas pirmās četras klases nogāju Doles salas pirmās pakāpes pamatskolā jeb Doles “Muižā,” bet pamatskolu pabeidzu Katlakalnā 1944. gada pavasarī, kad arī noliku pārbaudījumus un iestājos ģimnāzijā Rīgā. Diemžēl to nekad neiznāca apmeklēt. Kara darbība jau bija pietuvojusies Rīgai, un daudzas no Spilves lidlaukam domātajām krievu bumbām sakrita Doles salā, pie tam bīstami tuvu mūsu mājai. Un neviens no mums vairs šodien nebūtu dzīvs, ja tajā brīdī nebūtu atradušies kartupeļu pagrabā. Pārcēlāmies uz Rīgu, mana krusttēva dzīvokli, kur trīs radu ģimenes mūs jau sagaidīja, tāpat kā mēs tās meklēja iespējas tikt uz Kurzemi, lai izvairītos no okupantu karaspēka.
    Pēc Vācijas bēgļu nometnēs pavadītā laika un viena gada, kas tika aizvadīts smagos darbos pie ASV fermeriem, 1951. gada februārī ģimene pieņēma lēmumu pārcelties uz Klīvlandi, kur darba iespējas un atalgojums bija daudz labāki. Dažādās fabrikās strādājot un pa vakariem skolojoties grāmatvedību zinībās, 1955.gada nogalē dabūju darbu kāda mēbeļu veikala grāmatvedības nodaļā. Tā paša gada nogalē arī apprecējos ar Laimoni Jansonu. Ar grāmatvedību nodarbojos līdz 1979.gadam, kad pieņēmu darbu ceļojumu aģentūrā, un līdz aiziešanai pensijā 1983. gadā jau biju kļuvusi par aģentūras vadītāju, un kārtoju ceļojumus ļoti daudziem latviešiem no visas Amerikas. Abi ar vīru bijām aktīvi latviešu sabiedrībā gan koros, gan tautas deju grupās, gan teātra ansambļos, gan biedrībās, gan Daugavas Vanagos, gan arī draudzē.
    1984. gadā uz Minsteres latviešu Dziesmu svētkiem izkārtoju lidojumus no Amerikas uz Vāciju 407 latviešiem un 104 no tiem ekskursijas pa dažādām Eiropas zemēm. Vairākus tūkstošus dolāru no šis peļņas atstāju Minsteres Dziesmu svētku Rīcības komitejai. No citiem latviešu ceļojumiem daudz no savas peļņās atdevu Latviešu Studiju Centram Kalamazū pilsētā Mičiganā.
    Ceļojumu aģentūrā nostrādāju līdz 1993. gada 18.jūnijam, kad aizgāju pensijā un piecas dienas vēlāk jau biju lidmašīnā ceļā uz Latviju. Likās dabīgi, ka pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, domas nesās uz Latviju. Maijā – pēc neatkarības atgūšanas pirmajās Saeimas vēlēšanās biju Latvijas Ceļa sarakstā kā 15. kandidāts, un par 15 balsīm tā arī paliku - kandidātos. Bet tas mani nekavēja pārcelties uz Latviju, jo par prezidentu kļūt nebiju plānojusi tik un tā.
    Iesaistījos grāmatvedības literatūras tulkošanas darbos un biju viens no vairākiem rietumniekiem, kuri darbojās pie Latvijas 100 pirmo zvērināto revidentu pārbaudījumiem un licencēšanas. Darbs bija interesants un iepazinos ar daudziem burvīgiem cilvēkiem. Kad pēc kāda gada viens no Latvijas Ceļa deputātiem atstāja Saeimu, lai ieņemtu vēl svarīgāku amatu, premjers Birkavs mani aicināja uz pārrunām, un norādīja, ka mana reize tagad stāties ierindā un kļūt par deputātu. Nezinu, vai mans lēmums no tā atteikties toreiz bija pareizs, bet es jau tad biju diezgan pārliecināta, ka mans darbs grāmatvedības materiālu tulkošanā ir svarīgāks par darbu, ko būtu varējusi veikt būdama viens no rietumnieku deputātiem. (Kopš daudz lasīju Latvijas Vēstnesī publicētās Saeimas plenārsēžu stenogrammas, vai skatījos pārraides televīzijā, man tas likās vairāk kā komēdija nekā nopietns darbs.) Es turpināju tulkot materiālus, jo premjers atzina, ka mans darbs Latvijai ir ļoti svarīgs, un apsolīja līdzekļus biroja iekārtošanai un pārtulkoto materiālu izdošanai. Diemžēl tas palika tikai solījums.
Dzīve Latvijā man kļuva vēl interesantāka, kad uzņēmos vadību Anglijas Daugavas Vanagu viesnīcā Rīgā „Radi un draugi” (man bija gods to tā arī nokristīt). Gandrīz katru dienu satiku kādu no veciem draugiem, vai iepazinos ar kādu jaunu. Jutos kā zivs ūdenī.
    Diemžēl pēc trīs un pus gadiem ģimenes apstākļu dēļ biju spiesta atgriezties Amerikā, kur pavadīju nākošos sešus gadus, bet 2003. gada maijā pārcēlos uz Latviju pa otram lāgam, un šoreiz ar visu savu laicīgo mantu, ieskaitot mašīnu. Iemesls, kāpēc es izvēlējos savas dzīves vakara gadus pavadīt Latvijā, ir pavisam vienkāršs. Ārzemēs latviešu sabiedriskā dzīve kļūst arvien sarežģītāka, arvien mazāk ir cilvēku, kuri ir ar mieru organizācijās darboties. Bez tam trimdas gados vienmēr no mūsu sabiedriskās dzīves vadītājiem dzirdētā doma, ka mēs atgriezīsimies, tikko Latvija būs brīva, man bija saistoša. Man likās, ka tos klausoties Latvijai biju devusi solījumu, vai palikusi kaut ko parādā. Vienkāršāk izsakoties, uzskatīju sevi par latvieti, kam vieta ir Latvijā. Izšķiršanos par atgriešanos vieglāku padarīja arī tas, ka iepriekš Latvijā pavadītie gadi mani jau bija iemācījuši, kā dzīvot vienai.
    Tagad gandrīz jau divi gadi atkal Latvijā nodzīvoti, un vēl arvien esmu pārliecināta, ka darīju pareizi, kaut gan ne vienmēr jūtos, ka esmu mājās. Ne reti pat šaubos par to, jo ļoti pietrūkst Amerikas draugi un triju tur atstāto māsiņu. Jāsaka, ka visumā esmu Latvijā labi iedzīvojusies, un varu teikt, ka tagad te esmu mājās, bet to, ka mana sirds vienmēr būs kaut kur pa vidu starp Ameriku un Latviju arī nevaru noliegt. Kādreiz esmu sajūsmā par to, kas notiek Amerikā, bet ir reizes, ka nemaz negribas teikt, ka mūža lielāko daļu esmu tur pavadījusi un dzīvi tur atzinusi par brīnišķīgu. Tāpat ir arī reizes, kad lietas, kas notiek Latvijā, liekas pilnīgi neiespējamas. Tas tomēr mani vēl nemudina atkal meklēt biļeti uz Ameriku vienā virzienā, jo arī tagad jūtos kā zivs ūdenī, varbūt pa reizei mazliet saduļķotā, bet tomēr vēl labā ūdenī.

From: uldis@parks.lv
Date: 12/16/05 6:30

Taspats Normunds wrote: <Tā kā Sveikotaji arī enciklopēdiskas personības ar, bez visiem pārejiem labumiem, ko jau visi tāpat zin :)>

Jā, un:

(c) Astrīda Jansone.

Visu cieņu. Atgriesties Latvijā nav gluzji tas pats, kā no Mazpetčūsijas bubināt un mācīt.

Lai Jums adekvāta diena :)
Uldis

A šeit speciāli tukš- Jurim nebūs ko citēt :)

From: rikards37@sbcglobal.net
Date: 12/16/05 6:56

Nupat ziņās klausos, ka lielo līdzdalību vēlēšanās Irakā skaidro, kā suni cilšu izpratni, ka iepriekšējo vēlēšanu boikotēšana bijusi kļūda. Kā varētu panākt lai arī Latvijā tas būtu saprotams: atteikšanās piedalīties vēlēšanās praksē nozīmē savas balss atdošanu saviem pretiniekiem? Nākot tuvāk vēlēšanām būtu jāsarunā rakstiņu sērija šajā jautājumā Latvijas izdevumos. Ričs.

From: uldis@parks.lv
Date: 12/16/05 7:18

To var panāk vienkārši- nevis no Amerikas atstāstot Sveikotājiem, ko šodien Latvijas plašsaziņas līdzekļi vestījuši (ko praktiski visi Sveikotāji šā vai tā izlasa arī pēc savas iniciatīvas), bet gan izpildot Astrīdas teikto:

Lai Jums adekvāta diena :)
Uldis

"It is a kind of good deed to say well; and yet words are not deeds."
William Shakespeare

From: Zagarins@stcc.edu
Date: 12/16/05 7:52

Greetings!

Uldis Adekvātais quoted the immortal words of the late great English playwright William Shakespeare:

True, true. And we are all waiting patiently for the Republic of Latvia to finish educating your offspring so you and your poor old lady can emigrate to the kingdom of Tongo in order to strengthen the institution of marriage by rolling around on the beaches in your miniskirts while fighting off the fucken fags and spending your hard-earned money on not doing the things that you do not want to do and spitting at a low trajectory on the Republic of Latvia and on the Commonwealth of Massachusetts.

George W. Twigg

====iespējams šo sarezghjīto ne vienmēr tādā pašā veidā cēloņu mijiedarbību var uztvert kā līdzīgi sīko daļu nejaušu gadījuma kustību šķidrumā - sarežģītu sagadīšanos...==

/Aija Baltā Mahte/

From: indulislacis@yahoo.com
Date: 12/16/05 8:03

Taspats Normunds: < Nu es ar grībeju izsekot domu gajienam un paskatīties, ko gan jaunu raksta Astrīda, bet sanāca viena vilšanās pēc otras -- >

Meginaju saprast, ko isti Normunds ar savu rakstu meginaja pateikt, tomer gruti bija saprast. Ja nu gadijuma tas bija meginajums Astridu kaut kada veida "norakstit", tad teiksu, ka labprat tevi, Normund, norakstitu pasu pirmo - tu ne tuvu, cik man zinams, *ēsi vinas darbu cienigs. Ja esmu kaut ko nepareizi sapratis, tad atvainojos.

Indulis