MEISTARĪBAS IZAICINĀJUMS

Gundars Ķeniņš Kings

 

2006. gada 5. jūnijā

 

I

Izglītošanās izaicinājums

Savā laikā pie Stanforda universitātes prezidenta (rektora) ieradās amerikāņu valstsvīrs, agrākais kandidāts valsts prezidenta amatam, Adlajs Stīvensons ar dēlu. Drīz pēc tam abus Stīvensonus varēja vērot ceļā uz provosta (akadēmiska vicerektora) kabinetu. Tad jau lielā atklātībā savā starpā sazvanījās un sāka sarunāties augsto kungu sekretāres: “Mēs tagad sūtam Stīvensonu un viņa muļķa dēlu aizstaigāt uz jūsu pusi!” Tā arī Stīvensons itin labi iepazinās vai ar visām Stanforda universitātes slavenākajām skolām (fakultātēm), bet ne viņš, ne viņa dēls pēc tam tur vairs neatgriezās. Ka pieredzējis politiķis, viņš ļoti labi saprata, ka viņam parādīta laipnība nav daudz vērta. Proti, viņa dēls bija ar tikai piecos gadus nobeidzis Harvarda koledžu ar itin nenozīmīgu bakalaura grādu. Arī Harvarda Universitāte jaunāko Stīvensonu nevēlējas uzņemt maģistratūrā. Stanforda Universitātē šāda augstprātība nebija jauna. Jau pirms tam jaunajam Džonam Kenedijam bija atļauts mācīties vienu vasaru Stanforda biznesa skolā tikai kā viesim brīvklausītājam. Stanforda universitāte, kas nevienam pašam nekad nepiešķir goda doktora grādu, greizi skatās uz visiem, kas nepelnīti cenšas iegūt Stanforda diplomu.

Daudz vēlāk Harvarda universitātes biznesa skolā uzņēma vēlāko valsts prezidentu Džordžu V. Bušu. Viņš savu maģistra grādu arī ieguva, bet ar to nelepojas ne viņš, ne viņa agrākie Harvarda biznesa skolas mācībspēki. “Intelektuāli slinks,” viņi vēlāk teica. Citur par tādu Amerikā smējās, lai viņš iet mājās un izkrāso otru no savām abām grāmatām.

Bagātās valstīs izveidojas bagāta augstskolu sistēma. Tās dod paraugus, pieredzi un arī pārdomas gudrai skolu izvēlei. Kā redzam, Amerikā labāko augstskolas izglītību, īpaši profesionālo disciplīnu skolās, vērtē augsti. Pēc tās tiecas, jo vislabāko augstskolu diplomi paver durvis uz dažādām iespējām darbos un sabiedriskos sakaros. Šo augstskolu absolventus var uzskatīt par ļoti labi sagatavotiem viņu karjerām. Šie, ar izvēli saistītie, epizodi mums atgādina, lielā un bagātā zemē ir skolas visiem, gan nākamiem Nobela balvu laureātiem, gan topošiem valstsvīriem, gan gudriem juristiem, veikliem uzņēmumu vadītājiem un gandrīz visiem citiem, ieskaitot aklos, kurlos un invalidus. Skolas izvēle visur kļūst ārkārtīgi nozīmīga.

Visur pasaulē vecākiem rūp, lai viņu pēcteči iekļūtu vislabākajās un visslavenākajās augstskolās, īpaši Harvarda, Jēla un Stanforda vārdos nosauktās “prezidentu” universitātēs. Augstskolu izvēlē Amerikā noderīgs ir tikai viens princips: “Savu spēju un sakaru robežās, iestāties vislabākajā augstskolā!”

Kādreiz privātās universitātes nebija visiem pa kabatai, un arī personīgas dabas apsvērumi lika dažiem izvēlēties citu, parasti lētāku augstskolu. Šodien tas tā nav, jo vislabākās skolas ir vairs nav pieejamas tikai turīgiem studentiem, bet tās ir ļoti, ļoti bagātas un var sniegt lielu atbalstu mazturīgiem studentiem. Un tāpēc arī šodien varam Harvarda un Stanforda universitātēs satikt stipendiātus no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas.

Šie epizodi mums arī atgādina, ka vecāki no sabiedrībā prominentām amerikāņu ģimenēm cenšas savus dēlus un meitas sūta uz sagatavošanos prestižās, privātās vidusskolās, nevairās šim mērķim ziedot savu laiku, savu labo slavu un pat dot dāsnas dāvanas izredzētai augstskolai. Galu galā, labāko skolu studenti iegūst ne tikai augstas kvalitātes izglītību. Tie jau skolas laikā veido nozīmīgas draudzības saites un nostiprina savus sakarus ar vadošām aprindām.

Taisni augstskolas šodien veidojas jaunā laikmeta paaudze, kas uzaug nepieredzēti intensīvā saziņu lokā. Tas vairs nav tikai augstskolu studenti, bet viņu saziņu lokā piedalās arī uzņēmīgākie vidusskolnieki un dažādu skolu absolventi.

Sākums visiem šiem jaunajiem saziņas tīkliem parasti būs atrodams slavenajās universitātēs, kas savukārt mainās pašas. Tās kļūst vairāk internacionālas un tās vairāk rūpējas, lai studentu saimē būtu sociāls un ģeogrāfisks līdzsvars. Jaunākais, protams, ir tehnoloģijas lielā loma visos mācību un pētniecības procesos. Manuprāt, šie lielie ieguldījumi izglītībā ir tie, kas visvairāk nodrošinās Amerikas tālāko zinātnisko un saimniecisko lomu visā pasaulē.

Amerika joprojām dominē pasaules izglītībā un pētniecībā. To varam viegli pierādīt ar statistikas skaitļiem. Šī raksta nolūkiem kalpos novērojums, ka pēc Otra pasaules kara vairumu Nobela prēmiju iegūst Amerikas zinātnieku. Vel šodien tas turas ap 70 procentiem, bet ir pazīmes, ka arī zinātne (kuras uzplaukumu parasti vērtē ar zinātniska rakstura rakstiem) uzplaukst arī citās valstīs. Lai cik svarīgi šie sasniegumi, tiem pamatā ir uzskati un pārliecība par zinātnes un skološanās vērtību, kas valda visā sabiedrībā. Uz šis plašās bāzes pamata ir samērā viegli veidot skolas tālāk visās to dimensijās.

Šajā ziņā, Amerika ir paraugs jaunajā laikmetā. Tomēr arī tad zinātniskai izaugsmei ir vajadzīgs zināms laiks ne tikai zinātniskiem papildinājumiem, bet īpaši uzskaitu nomaiņai, kā arī starptautiskas dabas ierosmei, pieredzei, savstarpējai sadarbībai. Šis maiņas nenāk ne viegli, ne ātri. Cik esmu pats vērojis jaunu ideju izplatību, pat labai idejai vajadzīgi desmit gadi.

Ar Lisabonas vienošanos arī Eiropā ir sācies jauns reformu vilnis augstākā izglītībā. Tas paredz agrāk neiedomātu izaugsmi Eiropas zinātniskā izaugsmē. Ja arī šie procesi vēlas atrodas samērā lēnā sākuma stadijā, dažas atsevišķas Eiropas valstis, īpaši Somija, savukārt jau veic lielus darbus, sasniegtu vai noturētu augstu labklājības līmeni visai savai tautai. Latvijā izglītības līmenis ceļas līdz ar nepieredzētu studentu skaitu Latvijas augstskolās. Man šī parādība ļoti iepriecina, jo tā man liecina par uzskatu maiņu Latvija, vismaz jaunākās paaudzes aprindās. Citiem vārdiem, latvieši ja tagad apzinās, ka izglītība ir vērtīga, ka izglītība ir Latvijas nākotnes vislielākais garants. Laimīgā kārtā, ar to celtais intelektuālais kapitāls samērā ar citiem kapitālieguldījumiem tautas saimniecībā izmaksā samērā maz, kaut vai tāpēc, ka galvenais ieguldītājs šajos izglītošanās procesos ir pats māceklis un meistars, pats students un viņa profesors.

Pirmajā neatkarības posmā Latvijā izveidoja pamatskolu izglītību visiem, lika pamatus plaša vidusskolu sistēmai un nodibināja Latvijas Universitāti un citas augstskolas. Augstākā izglītība agrāk nebija domāta visiem. Šodien mums ir īstenībā jādomā un jārunā par to, kā pacelt visas tautas skološanos visaugstākā līmenī.

Skaidrs, ka ne jau visa tauta būs vienveidīgi izglītota un apmācīta jaunā laikmeta uzdevumiem. Svarīgākais, ka to nesen mūsu Pacifika Luterāņu Universitātē teica agrākais Amerikas darba ministrs, Kalifornijas Universitātes (Berklijā) profesors Roberts Reichs ir ar izglītību, zinātni un tehnoloģiju saistītā kompetence, augstākā līmeņa, citur vēl nesasniegta, ekspertīze. Arī es esmu pārliecināts, ka ekspertīze daudzkārt noteiks katras tautas lomu visā pasaulē un tās sabiedriskā un saimnieciskā dzīvē Ekspertīzes prasības jau tagad noteic to, kas, kur un kādus darbus strādās jau tuvākā nākotnē.

Man tuvāks ir plašākais meistarības jēdziens. Tas noteikti ietver vairāk kā kompetences līmenim, un man tas liekas plašāks par tehniski iekrāsoto ekspertīzi. Manuprāt, meistars apvieno savu amatnieciskās un tehniskās zināšanu un iemaņu ekspertīzi ar pieredzi, ko viņš veido ar viņa mācekļiem, līdzstrādniekiem un klientiem. Liekas, ka nākotne pieder meistariem, kas prot sastrādāt ar citiem.

Par meistarību domājot, es tagad šajā rakstā dalīšos ar saviem novērojumiem Amerikā un Eiropā, no gluži personiska viedokļa. Runājot bībeliskā valodā, ir nepieciešami, ka mēs visi izkopjam mums uzticētos talantus. Te jāņem vērā gan jaunas iespējas, gan milzīgais zināšanu krājums, kas ir apgūts tikai nesen. Arī te ir jāizšķiras par to, ko mācīties. Lielajā Oksfordas angļu valodas vārdnīcā esot pāri par diviem miljoniem skaidrojumu! Šis skaitlis pieaug ar katru dienu! Mēdz arī runāt, ka puse no visiem zinātniekiem un inženieriem, kas jebkad dzīvojuši, dzīvo vēl šodien. Daudzi no viņiem ir eksperti, un daudzi strādā nozarēs, ko vēl nepazina dažus gadus atpakaļ. Citi, kas likās savās studijās sagatavojušies sev patīkamiem visa mūža darbiem, tur vairs nestrādā. Smejas, ka novecojušies inženieri ir kļuvuši administratori un birokrāti! Latvijā vairāk kā puse no zinātniekiem un inženieriem 2005. gadā ir vecāki par 45 gadiem! Labi, ka jauno doktoru skaits sāk pēdējā laikā pieaugt.

Lai ieskatītos dziļāk šajos jautājumos, es savu ilggadīgos novērojumus papildināšu ar informāciju, ko nesen ir savācis, analizējis un 2005.gadā publicējis Viljams Bovens (William G. Bowen) ar saviem kolēģiem savā grāmatā par augstākās izglītības polītiku, Equity and Excellence in American Higher Education. Jāpiezīmē, ka agrākais Prinstonas universitātes prezidents Bovens jau vairāku gadus vada visā pasaulē slaveno Mellona fondu. Bovena ierosmē taisni šis fonds vēl nesen deva ļoti nozīmīgu finansējumu informāciju sistēmu izveidošanā Latvijas bibliotēkām.

 

 

II

Ekspertīze un meistarība

Ja ekspertīzi varam uzskatīt par kompetenci tās visaugstākā līmenī, tad meistarībai ir plašāki pamati un funkcijas. Ja ne šis meistarības vārds, tad šis jēdziens ir jau sen pazīstams. Uzsvērsim, ka meistari ne tikai veic meistardarbus, bet arī skolo un māca jaunākos savā darba saimēs. Pieminēsim slavenos renesanses māksliniekus, padomāsim par celmlaužiem zinātnē un citās nozarēs. Atcerēsimies, ka vēl nesen Jaunanglijas tekstīlnieku slava visā pasaulē bija identa ar “bukstiņa” (Bostonas) vilnas audumiem. Vēl šodien labākie Šveices pulksteņmeistari ir tie, kas savas saimnieciskās pozīcijas nodrošina ar nevainojamas kvalitātes darbu un augsti kvalificētu nākošo meistaru paaudzi. Tas, ka arī Latvijā un citās zemēs ir atrodami meistari, zinām par Latvijas zinātnieku sasniegumiem bioķīmijā, mūzikā, sportā un citās nozarēs. Mūs iedrošina J. V. fon Gētes teiktais, ka meistarība tiešām izceļas taisni ierobežotos apstākļos: In der Beschraenktheit zeigt sich der Meister! Protams, Gētes vērojums nesamazina vajadzību radīt meistarības ieguvei piemērotos apstākļus. Jāpiezīmē, ka ne visi ģēniji, kaut ar lieliskām spējām, ir arī meistari, bet visi meistari nebūt nav ģēniji. Meistarus izmāca meistari. Pie meistarības nevar kļūt bez rūpīgas pieredzes, kas iegūta skolā un darbā.

Kopīgi ņemot, meistarību visvairāk palīdz veidot jauns un lielāks pieprasījums izvēlētas nozarēs, iegūstamā izglītošanās mājās un skolās, kā arī tīri personīgas dabas interese izcelties ar lieliski paveiktiem uzdevumiem un citiem sasniegumiem. Stanforda universitātē šādus izcilus studentus pazīst kā īstos censoņus. Viens no šiem jau tagad ļoti ievērotiem censoņiem nāk no Igaunijā prominentās Ilvesu ģimenes. Protams, milzīga nozīme censoņu sekmēs ir piemērotiem mācīšanās procesiem mājās, skolās, darbā un sabiedrībā.

Ekspertīze un meistarība ir vērtīga visās nozarēs. Dažās tā var būt vairāk saistīta ar fizisku izturību un veiklību, citās ar īpašām iemaņām un vēl citās ar ģeniāla mākslinieka dzirksti. Taču izšķiroši svarīga šodien ir sagatavošanās ne tikai specifiskai karjerai kādā profesijā vai sabiedriskā darbā, bet piemērotai izglītībai un apmācībām. Katram latvietim un visai Latvijas tautai rīt, īstenībā jau šodien, jākļūst plaši pazīstamam meistaram. Tas vairo visas valsts reputāciju un visas tautas attīstības iespējas.

Mazo valstu meistarības īpatsvars pasaulē ir mazs. Ja mēs šodien daudz dzirdam par programmētāju meistarību Ķīnas un Indijas lielvalstīs, mazo valstu meistarībai ir samērā mazāks īpatsvars pasaulē. Meistarībai, kaut vai tai, ko redzam pie Šveices pulksteņmeistariem un Somijas mikroelektronikas speciālistiem, ir jābūt salīdzinoši plašākā un augstā līmenī.

Ekspertīzi apgūt, kā to rāda Vjetnamas bēgļu otrās paaudzes sasniegumi acu ārstniecībā, var samērā vienkārši. Tās trūkumus arī nav grūti atrast. Labs piemērs ir turīgie programmēšanas eksperti, kas, iebraukuši Amerikā no Krievijas, ātri atrod sev labu tehnisko darbu, bet ir tajā pašā laikā pārliecināti, ka visi bagātie ieceļotāji ir zagļi, kuri ir aplaupījuši nabagos migrantus. Meistariem ir stingrāki un plašāki pamati un tālāks skats nākotnē. Laikmetu maiņā visām tautām, īpaši mazajām, ir vajadzīgi meistari, kur var dod darbu kompetentiem darbiniekiem un ekspertiem gan vietējām, gan ārzemju vajadzībām. Atkārtošu, ka meistari ir izglītoti un tehniski lieliski sagatavojušies cilvēki, kas prot sastrādāt ar citiem

 

 

III

Gatavošanās raženai dzīvei

Būtībā lielā izvēle sākas jau mājās, kad ģimene pārdomā un pārdomā savu pieredzi un dzīves apstākļus. Te jādomā par vairākām lielām kategorijām. Uz tām vispirms jāskatās vispārīgi, jo personīgo viedokli uzsverot, redzam, ka tās pa daļai pārklājas viena ar otru. Par šo izglītošanās aspektu es runāšu vēl.

Vēl tagad daudzi raksta par to, ka jaunais tehnoloģijas laikmets sašķiro visas tautas pavisam bagātās, turīgās, mazturīgās un nabagās kategorijās. Šai vienkāršā, tomēr nepilnīgā, pieeja tomēr noder mūsu pārdomās gan par vispārēja, gan vairāk noteiktām vajadzībām.

Nav šaubu, ka gandrīz visi nabadzīgo tautu iedzīvotāji sevi atrod neapskaužamā stāvoklī. Nabago sabiedrībā rūpējas par dienišķo maizi. Tur augstāko izglītību uzskata par luksu tikai nedaudziem, turīgo saimnieku, namnieku un ierēdņu dēliem un meitām. Tā arī latviešu “atraitnes dēliem”19. gadsimta beigās bija ļoti grūti izrauties uz augšu. Tieši sabiedrisko sektoru valda ne sevišķi kompetenti birokrāti, grupa, kas neizceļas ar savu interesi veidot radikālas pārmaiņas savā vai valsts dzīvē. Taču arī šajās sabiedrībās atrodam visvairāk tāda veida meistarību, kurām var būt maz sakara ar izglītību un izglītošanos. Izņēmums ir tie speciālisti, par kuru atbalstu izglītībai rūpējas arī ārzemju misijas un aģentūras. Citādi, mēs te atrodam citam laikmetam un videi lauciniekus, kas darbam un dzīvei ir sagatavojušies kā mācekļi un izpalīgi. Atklāti sakot, no šīs pieredzes latvieši var mācīties divas lietas:

Arī grūtos apstākļos ir iespējams izglītoties. Jācenšas iegūt augstāko izglītību. Gluži kā pirms Pirmā pasaules kara, iespējas būs vairāk saistītas ar brīvajām profesijām, īpaši ar medicīnu un citu ekspertīzi.

Ir svarīgi izmantot iespējas studēt ārzemēs. Amerikā izciliem studentiem vairs nav materiālu ierobežojumu, bet svarīga ir daudzveidīga sagatavošanās izcilībai un nākošai meistarībai. Sagatavošanās var iekļaut pirmo četru gadu studijas Latvijas augstskolās. Pēc tam latviešiem noder nopietni apsvērt maģistratūras un doktorantūras studiju iespējas jau minētajās un citās izcilās Amerikas vai labākajās Eiropas skolās, piemēram, Kembridžas universitātē Anglijā.

Mazturīgās zemēs pasīvākie būs apmierināti iegūt un paturēt labu, normāli atalgotu darbu. Var teikt, ka viņi, būtībā mācekļi, cer iegūt pietiekamu kompetenci ar ļoti pieticīgu izglītību, ar apmācībām vienai, ģimenei pazīstamai nozarē, ar tiešu pieredzi. Tā savā laikā dzīvei Latvijā sagatavojās lauku un pilsētu iedzīvotāji. Jau agresīvāka tautas ‘daļa centās iegūt pietiekamu izglītību, lai varētu strādāt rūpniecībā, tirdzniecībā un valsts pārvaldē.. To Latvijā redzam 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.

Citur, piemēram, Meksikā, vienkāršie strādnieki ar minimālu, reizēm apveltīti tikai ar daļēju, pamatskolas izglītību priecājas par katru darbu. Tie, kam tāda trūkst, laužas uz citām valstīm; Amerikā miljoniem ieceļotāju no Meksikas savā starpā konkurē uz visvienkāršākajiem darbiem. Viņu dzimtajās zemēs augstākā izglītība ir faktiski ir pieejama tikai vidusšķiras un valdošo aprindu ģimenēm. Interesanti, ka bieži vien šīs ģimenes izglītojas ārzemēs, īpaši Amerikā. Vienkāršie ieceļotāji Amerikā ar savu lēto darbu ceļ pārējo iedzīvotāju labklājību. Viņi pirmajā paaudzē nepaceļ izglītības līmeni Amerikā, un viņi nav tie, kas var sev ilgstoši nodrošināt arī vienkāršo darbu.

Ja šo situāciju pārdomājam vairāk, mēs vērojam līdzīgu ainu arī vakardienas Somijā un šīsdienas Latvijā. Vispirms ir jāteic, ka pēdējos gados Latvija ienāk turīgo zemju kategorijā. Ja arī attīstība ir lēnāka laukos, Latvijas tauta un valsts tomēr var un spēj izdarīt arvien lielākus ieguldījumus zinātnē un izglītībā.

Te saredzam tikai divas, abas nepieciešamas atbildes, būtībā pēc Somijas parauga:

No vienas puses, jāmudina visus talantīgos jauniešus tiekties pēc sev piemērotas meistarības.

No otras, maksimāli jāvairo privātie un sabiedriskie ieguldījumi zinātnē un augstākā izglītībā. Šie ieguldījumi nav uzskatāmi par dienišķās labklājības izmaksām, bet par sēklas naudu Latvijas labākai nākotnei un augstākai labklājībai rītdien.

Latvijā tajā pašā laikā:

Jārūpējas par savu meistaru atgriešanos un viņu iesaisti Latvijas izaugsmē:

Vajadzīgs samazināt un apturēt mazkvalificētu imigrāciju, kas nepaceļ tautas izglītības līmeni un nevar ilgstoši celt Latvijas tautas labklājību.

Jāatrod iespējas izcilākiem studentiem un jauniem zinātniekiem ātrāk sasniegt meistarības līmeni. Tas prasa iepazīšanos ar dažādiem izglītošanās procesiem, izkoptu spēju piedalīties augsti kvalificētās darba grupās un strādāt tieši kopā ar starptautiski atzītiem meistariem. To tagad var izdarīt bagāto valstu bagātās, pasaules klases universitātēs.

 

 

IV

Pastaigas

 

Visur pasaulē vairojas un pārveidojas izglītošanās funkcijas un skolu sistēmu struktūras. Ja arī šīm funkcijām ir izšķirīga nozīme katras tautas izaugsmē, kā jau teicu, te Neapšaubāmi ir svarīgi arī citi faktori. Bovena citētā statistika mums rāda šādu ainu par iegūto izglītību vismaz augstskolu divgadīgā līmenī. Seko īss 2002. gada pārskats procentos par iedzīvotāju izglītības līmeni gados no 25 līdz 34 gadu vecuma:

 

Kanada	51
Japana	50
Dienvidkoreja	41
Jaunzēlande	40
Norvēģija	40
Somija	39
Zviedrija	39
Amerikas Savienotās Valstis	39
Beļģija	38
Spānija	37
Austrālija	36
Francija	36
Īrija	36

 

Te apstiprinās, nu jau vairāku Nobela laureātu izkoptā doma par izglītības nozīmi ne tikai saimnieciskā attīstībā, bet visas tautas izaugsmē. Taču mēs šeit saredzam arī interesantas atšķirības. Kā zinām, Amerikas Savienotās Valstis un Somija tiek vērtētas kā tās zemes, kas jau tagad ir vairāk sagatavotas augsta līmeņa ražībai un materiālai labklājībai.

Vairāk kā interesanti ir lasīt to, ka vēl 1975. gada Amerika augstskolu beigušo dabas un inženierzinātnēs bija ap 4 procenti no 24 gadus veciem jauniešiem, bet 2000. gada jau turpat 6 procenti. Somijā šo gados jauno absolventu procents 1975. gadā bija drusku pāri par Amerikas līmenim. Somijā šis procents 2000. gada sasniedz turpat 14 procentus un turpina augt tālāk. Šim valstīm ar apmēram 11 procentiem seko Francija, Taivāna, Dienvidkoreja un britu Apvienotā Ķēniņvalsts. Šīs studiju ievirzes izvēles, kopā ar citām, jau pārliecinoši jau tagad noteic dažu valstu likteņus jaunajā laikmetā.

Acīm redzot, te svarīgi ir ne tikai vispārējie akadēmiskie sasniegumi, bet arī to kvalitāte un ievirze, kā arī to pielietojumi praktiskā dzīvē. Latvijā šos procesus stiprina tādi jauni iestādījumi, kā nesen nodibinātais Latvijas Universitātes inovāciju centrs. Šī centra saimes galvenais uzdevums ir veidot un stiprināt saites starp teorētisko zinātni un praktisko pasauli.

Ņemot vērā to augošo pieprasījumu, kas uzsver tehnoloģiju un lielākas spējas saprast un sastrādāt internacionāli, jādomā, ka arī Latvijā radīsies vēl jaunas un pārveidosies tehniskās koledžas un augstskolas. Izglītošanās un darbi pielāgosies jaunām un pat vēl neparedzamām, privātām un sabiedrības prasībām. Citiem vārdiem, forma sekos funkcijai. Pastaigā pa Amerikas augstskolām mēs varam vērot drudžainu, daudzfunkciju izaugsmi, sagatavošanos gan tradicionāliem, gan jauniem darbiem. Te atradīsim paraugus pārdomām, bet ne šablonus tiešai pārņemšanai. Sekmīgas skolu institūcijas katrā sabiedrībā apvieno tās izglītošanās vajadzības ar to, kas ir filozofiski un sociāli pieņemams šīs tautas darba vidē. Šis apstāklis prasa dažādību un daudzveidību, ko līdzīgu tam, ko šodien redzam Kalifornijā.

Savā laikā es ar vienu no Kalifornijas Luterāņu universitātes kolēģiem vadīju Amerikas valdības finansētu Baltijas valstu mācībspēku vasaras skolu Losandželosā un tās apkaimē. Apmeklējam un iepazināmies ar kādām divdesmit, ļoti dažādām augstskolām. Tās bija dibinātas un izveidotas dažādām vajadzībām. Mūsu pastaigās apciemojām dižo Kalifornijas universitāti Losandželosā un izcilo, privāto inženieru Kalifornijas Tehnoloģijas institūtu un tā izplatījuma pētniecības centru, kā arī divas Kalifornijas valsts (reģionālās) augstskolas, vairākas mazās, privāta rakstura koledžas un universitātes un vietējās divgadu tehniskās koledžas.

Mūsu pastaigā bija iekļautas maz pazīstamas tehnikuma tipa divgadu koledžas, kuru galvenais uzdevums bija sagatavot jaunus, kompetentus tehniķus un lietpratīgus amatniekus vietējās rūpniecības, tirdzniecības un pakalpojumu nozarēm. Šādu skolu intelektuālāk noskaņotos absolventus es labprāt uzņemu mūsu universitātē; viņiem veicās labi un pat ļoti labi. Pirms tam viņi vienkārši nebija iecerējuši mācīties īstas augstskolas līmenī. Es pats atzinīgi vēroju ārkārtīgi veiklās kasieres lielveikalos un ļoti zinīgās tehnoloģes slimnīcās un klīnikās. Modernā pasaulē atrast sev piemērotu, varbūt tikai īslaicīgu, vietu jau pats par sevi ir nozīmīgs sasniegums.

Tālāk apmeklējām divas Kalifornijas valsts augstskolas. Tās ir reģionāla rakstura skolas, kas ar laiku ir izveidojušās no vispārizglītošanās iestādēm, skolotāju institūtiem, lietvedības un grāmatvedības programmām, kā arī no māsu skolām par Losandželosas apgabalam vērtīgām un noderīgām augstskolām. Uz to norāda lielais jaunu programmu un kursu attīstības temps, kā arī ļoti lielais studentu skaits šajās augstskolās. Četru gadu studiju līmenī tās veic pieprasītu, absolūti nepieciešamu darbu vairākās nozarēs. Šo skolu galvenais studiju uzdevums ir, sadarbojoties ar darba devējiem, studentus lietišķīgi sagatavot pirmajam, atbildīgajam darbam. No tiem vairākums apmierinās ar to, ko viņi ir iemācījušies, bet kā bakalauri viņi neizbēgami turpinās skoloties citās skolās un jaunos kursos. Viņi vairs nevar rēķināties, ka viņi, skolu beidzot, ir sagatavoti izvēlētam mūža darbiem. Mainīsies vai nu viņi, vai viņu darbs. Viņi vai nu apgūs vēl jaunas vai papildus zināšanas, vai arī centīsies sev atrast piemērotāku, varbūt mazāk prasīgu darbu. Ievērojām arī gaidāmo problēmu signālus. Reģionālas valsts augstskolas sasniedz ļoti daudz, bet viņu budžeti ir ļoti ierobežoti un, salīdzinot ar citām augstskolām, daudzkārt nepietiekami. Akreditāciju vērtējumi rāda, ka augstskolu finansu jautājums sabiedrības uzturētās skolās jau drīzi vien kļūs ļoti kritisks. Runājot gluži atklāti, šis augstskolas varēs savus uzdevumus veikt tikai ar augstākām mācību maksām un ar atbalstu no privātiem avotiem. Lai tas varētu sekmēties, šo augstskolu vadībai nopietni jāpārdomā savus mērķus un uzdevumus.

Tālāk apciemojām valsts universitātēm līdzīgas, privāta rakstura augstskolas. Tās cenšas veidoties virs reģionālo augstskolu kvalitātes līmeņa. Šo mazo skolu galvenā īpašības ir ierobežoti uzdevumu mērķi, cienījama reputācija un samērā ļoti ciešas mācībspēku, studentu un absolventu attiecības. Tā prestižai Pomonas koledžu grupa apvieno vairākas profesionāli orientētas skolas, kas sagatavo studentus tālākai izglītībai. Kalifornijas Luterāņu universitātes pamatos ir trīs vai četri obligāti pamatpriekšmeti ar reliģiska un ētiskas uzvedības saturu. Tā īpašu ievērību pievērš ētiskas uzvedības jautājumiem (kas baltiešu ciemiņus sevišķi neinteresēja) un internacionāliem sakariem. Ļoti mazā, elitārā Sv. Toma koledža, ko atbalsta bagātas katoļu ģimenes, izmanto viduslaiku mācību metodes, lai studenti apgūtu lieliskas sagatavoties un aktīvi piedalīties augsta līmeņa diskusijām un disputiem. Uz to norāda tas, ka tur vienīgais dabas zinātņu kurss ir kvantu mehānikā. Jāpiemin, ka Sv. Toma koledžā visas akadēmiskās saimes skaits nepārsniedz pāris simtus. Tas saskan ar plaši pazīstamo uzskatu, ka īstākās sadarbības iemaņas iegūst organizācijās, kas nav lielākas par 250 cilvēkiem. Nav jābrīnās, ka Sv. Toma koledža sagatavo, starp citiem, ievērojamus juristus un teologus. Baltiešus šī koledža interesēja vismazāk, ko var izskaidrot dažādi.

Apmeklējot jau pieminēto Kalifornijas Tehnoloģijas institūtu, atmiņā paliek jauns doktorants no Dānijas. Šis inteliģentais, centīgais un, kā varētu teikt, ļoti zinīgais students te mācas slavena profesora darba grupā, lai iegūtu meistarību pasaules klases līmenī. Viņš stāsta, ka viņa zinātniskam darbam būtībā nav finansiālas dabas vai tehniskas dabas ierobežojumu, Liela daļa no šīs augstskolas ienākumiem ir dāsni federālas valdības un lielo uzņēmumu līgumdarbi un piešķīrumi (granti). Projektu ierīces un laboratoriju iekārtas profesoru uzdevumā sagatavo sava amata meistari ar savām amatnieku darba grupām. Gan studentiem, gan amatniekiem svarīgākais ir noturēties un visiem būt izpalīdzīgiem un noderīgiem savas darba grupas dalībniekam. Es esmu pārliecināts, ka šis puisis šodien ir meistars šī vārda labākajā nozīmē.

Nonākam pie Kalifornijas universitātes Losandželosā. Tā ir viena no vairākām, otrā pēc Berklijas, no priekšzīmīgām valsts finansētām universitātēm Kalifornijā. Tai ir visas. Te ir pārstāvētas, kā kādreiz Latvijas Universitātē, visas disciplīnas. Tās papildina viena otru jaunās un vēl tikai nojaušamās kombinācijās. Profesori šeit ir pētnieki, kuri māca vienu vai divus, bieži vien pirmos, zemākā līmeņa kursus semestrī.

Svarīga kļūst izglītošanās pietiekamība visai tautai un visām svarīgākajām vajadzībām. Savu valstu vadītāji, zinātnieki un skolu darbinieki jau sen, dažreiz gluži intuitīvi, cenšas celt gan tautas izglītības līmeni, gan sagatavot vairāk jaunus meistarus, gan atbalstīt īpašus zinātnes un nodarbes ķekarus ar starptautiskām sadarbošanās spējam. Tas ir arvien nozīmīgāks uzdevums gan skolām visos līmeņos, gan valdībai, gan uzņēmumiem, gan vecākiem un visiem citiem, kuri varbūt pat neapzinīgi audzina Latvijas nākošās paaudzes. Tie nav un nedrīkst būt tikai skolu un skolotāju uzdevumi.

 

 

V

Ieguldījuma portfeļi

 

Varam teikt, ka gan tautas, gan atsevišķi indivīdi veido savus ieguldījumu portfeļus. Šie ieguldījumi ceļ raženas darba spējas gan iekšzemē, gan starptautiskās. Tie ceļ materiālās labklājības līmeni tautā attiecība un nodrošina nākotni meistariem un citiem vismaz kompetentiem indivīdiem.

Šeit seko daži neseni salīdzinājumi no Amerikas tautas skaitīšanas biroja par gaidāmo darba mūža atalgojuma līmeni. Lai arī tie ir domāti amerikāņu pašu pārdomām, ir nozīmīgi, ka izglītības līmenis ir šodien noteicējs faktors atalgojuma lietās. Viņiem, kā to norāda Lisabonas vienošanās, ir īpašā nozīme starptautiskā saimnieciskā attīstībā.

 

Vidusskolu beigušie	1 100 000 USD mūžā
Absolventi ar bakalaura grādu	2 100 000 USD
Maģistri	2 500 000 USD
Ļoti dažādi doktori	4 400 000 USD

 

Te vispirms redzam augstākās izglītības tīri materiālo atdevi. Vēl svarīgāk ir tas, ka augstākā izglītība, apstākļiem mainoties, paver durvis uz jaunām iespējam, ieskaitot samērā ātru papildināšanos. Taisno ar šādu papildināšanos var izskaidrot samērā lielo maģistru un doktoru skaitu saimnieciskās un tehniska rakstura zinātnēs. Pārmaiņas prasa pilnīgāku un apstākļiem piemērotu izglītošanos.

Kā redzam, augstskolu un profesionālo karjeru izvēles mērķtiecīgam, bet sākumā tikai aptuvenam, virzienam ir izšķirīga nozīme. Tas katram indivīdam jādara jau agri, plānojot savas izglītošanās apjomu un struktūru. Viņam tomēr jārēķinās ar to, ka mainīgos apstākļos viņam šie plāni būs daudzkārt jārevidē, tomēr rēķinoties vēl daudzām tālākām plānu revīzijām. Es šos plānus ļoti apzināti saucu par izglītošanās ieguldījumu portfeļa izveidošanu.

Gluži kā mēs bērniem ar iedāvinātām krājkasītēm mācam taupīt naudu zināmiem, pārdomātiem mērķiem, ir vēlams jau agri viņus radināt izdarīt pārdomātus savu ieguldījumus arī izglītošanās procesos. Tie sākas ar bērna pirmajiem vārdiem un sarunām, kopīgām dziesmām, un stāstiem, ko mēs stāstām viens otram. Bērni mājas mācās ne tikai centību un atbildību, bet ari attīsta viņu spējas jautāt un noskaidrot viņiem interesanto. Citiem vārdiem, vēl pirms pirmajām dienām skolā, sākuma ieguldījums izglītošanās portfelī ir vai nu izdarīts, vai arī nokavēts. Ja vecos laikos mājās iegūto pieredzi varēja tūlīt izmantot lauku darbos, tad šodien vecākiem ir jāatrod veids, kā paplašināt šos izglītības pamatus.

Ja arī mēs uzskatām, ka pamatskolu un vidusskolu uzdevums ir vairāk saistāms ar rakstiem un rēķiniem, mēs arvien vairāk atzīstām šo skolu milzīgo nozīmi plašākai pamatizglītībai. Tās skolēnus sagatavo ne tikai tālākām studijām, bet arī iejūtīgi un ētiski uzvesties skolā, darbā un sabiedriskās attiecībās. Tāpēc jau šajā izglītošanās līmenī nepietiek ar pamatzināšanu iekalšanu no vienas dienas otrā. Tāpēc jau šajās skolās jāiegūst plašāku vērienu un tālāku skatu. Šie uzdevumi ir tik lieli, ka arī augstskolās ir nepieciešami obligāti vispārizglītojoši kursi. Daži no tiem studentu noved pie pilnīgākas izpratnes par savu vidi, bet palīdz viņam veidot viņa īsto ķērienu modernā sabiedrībā, vest viņu uz pirmajiem soļiem viņu izvēlētā karjerā.

Atrast savu ķērienu nav viegli. Kā to pirms simt gadiem norāda lielais meistars, vienīgais Latvijā dzimušais Nobela laureāts, profesors Vilhelms Ostvalds, izglītošanās meistarībai ir pa daļai vienveidīga, pa daļai specializēta ar zināmu ievirzi un lielā mērā individuāla. Raugi, kā Osvalds izpauž savas idejas vidusskolu reformai:

• Skolnieks, kas interesējas par elektrisko radio, mācīsies arī matemātiku un ģeometriju, lai labāk šis lietas izprastu, vēlāk ievingrinās roku, lai varētu izgatavot aparātus. Tā ar laiku ap elektrisko radio būs radies vesels zināšanu un iemaņu loks, un mūsu priekšā būs cilvēks, kurš ir nevien laimīgs, bet arī darbīgs un čakls. Ikreiz mēs redzam, ka skolnieki, kuriem ir palaimējies satikt skolotāju, kurš ir attīstījis viņu spējas, arī turpmāk ir dzīvē labi tikuši uz priekšu un visbiežāk izveidojušies par ko īpašu.

• Recepte, ko es piedāvāju, nav nekas cits kā individualizācija un paredz, ka tā arī tehniski ir ziepējama. Klases tātad nedrīkst būt skolēnu pārslogotas, un izglītības iestāžu mērķim nav jābūt vienveidīgu klases programmu apgūšanai, bet gan iespējami daudz izcilu indivīdu attīstībai.

Šodien jāpagūst daudz vairāk. Varam priecāties, ka tagad šos izglītošanās procesus lielā mērā veicina un paātrina elektroniskās saziņas metodes. Tās ierosina uzlabot mācību saturu un metodiku. Tās uzlabo lielāku skolēnu un studentu spēju izkopšanu agrāk nepieredzētos virzienos un variācijās. Viss kopā, tas ir liels izaicinājums un gluži nepieciešams ieguldījums visas tautas labklājībā.

Vēlreiz apskatot iegūto, redzam izskaidrojumus tam, ka izglītībā dažas ģimenes un tautas izvirzās augstāk, bet citas atpaliek vairāk. Manuprāt, kā to rāda Amerikas pieredze, ir nepieciešami piepildīt lielākos zināšanu robus tiem, kas citādi nespēj sekmīgi mācīties tālāk līdz minimālam kompetences līmenim. Tomēr pilnīgi atgūt nokavēto ir gandrīz neiespējami. Bez šiem plašākiem un stiprākiem pamatiem, šauri sagatavotie meistari var izvērsties par neuzticamiem un sev un sabiedrībai bīstamiem karjeristiem. Arī to rāda Amerikas pieredze un bēdīgie piedzīvojumi vairāku lielfirmu un bruņoto spēku vadībā.

Manuprāt, izglītošanās sekmēs mēs lielākos nopelnu varam pierakstīt studenta mērķu un interešu kopumam un viņa izkoptajam ķērienam, viņam vieglāk apgūstamām zināšanām un iemaņām. Uz meistarību ved nevis šaura taka, bet plats lielceļš. Pa to iet roku rokā. Par to stāsta jaunākie pētījumi par dažādām situācijām piemērotām, individuālām izglītošanās un karjeras ievirzēm. Amerika vēl nesen, pirms nepilniem piecdesmit gadiem, savas industriālās izaugsmes ziedu laikā, varēja atļauties likt lielu uzsvaru uz lielāku vienādību izglītošanās procesos. Industriālā sabiedrība, kuras savdabīgu variantu ieguvusi arī Latvija padomju varas laikā, uzsvēra nepieciešamību vienādi sagatavot darbiniekus specifiski noteiktām vietām fabrikās, sadales sistēma un valsts pārvaldē. Vienkāršāka pasaulē tas bija viegli saprotams, lēti paveicams un šai sabiedrībai piemērots uzdevums. Šodien šie novienādotie darbinieki arvien ātrāk noiet no skatuves gan Amerikā, gan citur. Tā arī atrodam, ka gan vadība, gan vienkāršākie darbinieki vairs visu mūžu nestrādā nemainīgu darbu nemainīgā vidē. Industriālās armijas ierindnieki un vienības izzūd. Tās atliekas vēl ir palikušas nedaudzās nozarēs, īpaši tajās ar zemu darbā pievienoto vērtību. Viņi un īpaši viņu vadītāji, nav vienkārši pārceļami no vienas darba vietas uz otru.

Ieguldījumu portfelis meistarībai ir vissarežģītākais. Meistars, lai kāda būtu viņa tehniskā lietpratība, ir savas grupas vadītājs un skolotājs. Kā jau to parāda leģendārā admirāļa Džēmsa Bonda Stokdēla doktordarbs Stanforda universitātē, grūtos vai neparedzētos apstākļos, īstiem, uzticamiem vadītajiem parasti ir skaidri saredzama rūpīga audzināšana un skološanās mājās. Kad es viņa uzraudzībā sijāju kandidātus prezidenta Ronalda Rēgana palīgu saimei, mēs no viņiem prasījām gan lieliskus akadēmiskos sasniegumus, arvien labākas sekmes maizes darbā, gan nozīmīgu atdevi sabiedrībai. Admirālim nepatika maz pieredzējuši jaunuļi, bet viņam īpaši vērtīga bija kandidāta pierādīta atbildības sajūta un sabiedriskā dimensija. Būtība, taisni tā, kopā ar interviju, kur kandidātam bija iedalīta neiespējama loma (tur meklējām godīgu, drosmīgu, atjautīgu un apsviedīgu problēmu atrisinātāju), bija izšķirīgie faktori. Viens no maniem izciliem kandidātiem bija Murfijs Hānemans, milzīga auguma basketbolists ar vācu misionāru skolu un kāda sava skolotāja uzvārdu. Harvarda universitātes jurists, viņš bija daudz rūpējies par saviem cilts brāļiem no Samoas; Baltajā namā viņš pārraudzīja Mikronēzijas salu pārvaldi; viņš šodien ir Honolulu pilsētas galva.

Meistaru ieguldījumu portfelis nekad nav visiem vienāds, bet tiem raksturīga ir tiešām neiedomīga izcilība. Nāk prātā slavenais latviešu diriģents Mariss Jansons. Man viņa tehniskā meistarība ir tikai viena viņa meistarības dimensija. Otra, ir viņa pierādītās spējas lieliski sastrādāt ar kādreiz vēl sveša orķestra mūziķiem, administratoriem un mecenātiem.

Nobeidzot, vēlos dalīties ar dažām Nobela laureāta Gerija Bekera atziņām un viņa sekotāju pētījumiem Harvarda universitātē. Bekers ir viens no pirmajiem, kas uzkrāto intelektuālo kapitālu sašķir divās lielās kategorijās. Pirmā ir vispārīgās zināšanas, kas ir pamats tālākiem sasniegumiem dažādās situācijās. Otrs ir zināšanu un iemaņu krājums, kas palīdz vadīt zināmu uzņēmumu īpašā situācijā. Principā var teikt, ka šis otrs intelektuālais kapitāls ir pielietojams daudz retāk.

Bekera sekotāji, Boriss Goisbergs, Andrū Maklīns un Nitins Nohria, pētot pieredzējušu, sekmīgu un nesekmīgu uzņēmumu vadītāju intelektuālo kapitālu, šo dalījumu turpina tālāk:

Pirmā vietā viņi liek uzņēmuma vadības zināšanas un iemaņas, kas vadītājam palīdz sagādāt un uzņēmuma darbībai nepieciešamos līdzekļus un zinīgi pārvaldīt svarīgākas funkcijas no finansēm līdz ražojumu un pakalpojumu sadalei. Šīm zināšanām ir visplašākās pielietojuma iespējas. Satura ziņa šis kapitāls vairāk vai mazāk atbilst kompetencei, ko iegūst Harvarda, Stanforda un citās uzņēmumu vadības maģistratūrās.

Otrā vietā atrodam to stratēģiski svarīgo intelektuālo kapitālu, kas ir vairāk saistīts ar īpaši izkoptām spējām. Tās ir kas noderīgas samērā bieži sastopamās līdzīgās situācijās. To starpā var būt vajadzības samazināt izmaksas, iegūt jaunus tirgus. Daudzas no šīm zināšanām arī apgūst labāko skolu maģistratūrās. Vienkāršāk izsakoties, viena šāda izaugsme noder arī citā, līdzīgā izaugsmes situācijā.

Trešais ir zināšanu un pieredzes kopums, kas ir raksturīgs kādā saimnieciskās darbības nozarē. Te lielāka loma ir tehniskam zināšanām, teiksim, farmaceitiskā vai informācijas tehnoloģiju nozarē.

Ceturtā grupā parādās spējas un iemaņas, kas jau ir vairāk iegūtas praktiskā pieredzē. Te augsti vērtējamas ir iemaņas sastrādāt ar ļoti dažādiem līdzstrādniekiem, veidot vispusīgas ilgtermiņa attiecības, uzkrāt un izmanot savu un visas darba grupas sociālo kapitālu. Principā šīs intelektuālās bagātības ir vairāk saistītas ir vienu nozari, ar vienu firmu. Manuprāt, mēs to bieži atrodam piedzīvojušu projektu vadītāju starpā. Manuprāt, šādi projektu vadītāji samērā ātri iejūtas arī citur. Piemēra pēc, Silikātielejā pie Stanforda universitātes, jauno, augošo uzņēmumu vadībai bija nozīmīga sekmīga projektu vadība.

Beidzot, ir zināšanas, kas nav viegli pārceļamas no vienas vietas uz otru. Tās ir lielā mērā saistītas ir ļoti pilnīgu uzņēmuma kultūras un prakses apguvi. Mēdz teikt, ka Boeinga firmas jaunajiem inženieriem vajadzīgi pieci gadi, lai īsti iepazītu šo firmu. Līdzīgas, šoreiz procedurālas un sistēmiskas zināšanas atrodam valsts kontraktu administrācijā . Šīs zināšanas var pārcelt uz citu vietu tikai ļoti ierobežoti.

Pārskatot šos atzinumus, redzam, ka meistarība, tās dažādās izpausmēs, atspoguļo ļoti dažādu intelektuālā kapitāla ieguldījumu. Tā šodienas Latvijā vēl ļoti trūkst. Nepietiek tikai pieredzi vien. Kā man reiz stāstīja agrākais labklājības ministrs Jānis Ritenis par savu pieredzi atbildīgu darbinieku izvēlē: “Man piesakās visdažādākie padomju laika praktiķi. Pat ūdenslīdēji!” Jautāts par ūdenslīdējiem, viņš atbildēja, ka pagaidām būšot gan jāiztiek ar “parastiem līdējiem”. Šī bija veikla atbilde, bet nepietiekama pieeja grūtai situācijai. Nebrīnos, ka ministrs drīzi vien pārcēlās uz Kopenhāgenu kā Latvijas vēstnieks.

Šis ir nepilnīgs ieskats meistarības lietās. Es tomēr ceru, ka tas būs noderīgs gantiem lasītājiem, kas vēl veido savas karjeras un tiecas uz meistarību, gan tiem meistariem, kas māca citus un vienmēr mācās arī paši.