Jons Plunts

Angļu valodā: An Account of a Non-Invasion of Ruhnu

Nepievērsiet uzmanību virsrakstam. Tas domāts tikai uzmanības pievēršanai. Te nebūs politikas un citu muļķību. Godīgi sakot, es to gribētu nosaukt vienkārši - "Stāsts par Roņu salu". Ideāli būtu, ja tas kaut mazliet līdzinātos Aksela Muntes ģeniālajam "Stāstam par Sanmikelu". Roņu sala to būtu pelnījusi. Kaut gan… es tikai mēģināšu izstāstīt, kas tad tā leģendārā Roņu sala ir, pastāstīšu par tās vēsturi, manu draugu un paša ceļojumu uz salu šovasar. Kā sanāks, tā sanāks – ņemiet par labu.

Ģeogrāfija, vēsture, tauki, joņojoši bruņuvilcieni, internets un daba. Arī dažas versijas par to, kāpēc "lēnie" igauņi ir bijuši ātrāki par latviešiem.

Kur Roņu sala atrodas?

Roņu sala atrodas Baltijas jūrā, gandrīz Rīgas jūras līča vidū. Tuvākā sauszeme ir 37 km uz dienvidrietumiem – Kolkas rags Latvijā. Līdz Sāremai vai Igaunijas lielākās salas - Sāmsalas - galvaspilsētai Kuresārei - 70 km, līdz Pērnavai 96 km, bet Kihnu salai - 54 km.

Cik liela ir Roņu sala?

Īpaši liela jau nav, bet nav arī nekāda pieckapeika – apmēram 11,5 kvadrātkilometri (garumā 5,5 km, bet platumā 3,5 km). Cilvēciskā valodā runājot – pietiekami plaša, lai viens pilsētnieks līdz tulznām "sastaigātu" kājas, tomēr varētu klejot divas dienas pēc kārtas. Ne brīdi nav mazuma, saspiestības vai šaurības sajūtas. Tieši otrādi – plašums un (vajadzības gadījumā) arī pietiekama vientulība un brīvība. Taču par to vēlāk.

Roņu sala (igauņu valodā Ruhnu, zviedru valodā Runõ) pieder Sāres administratīvajam rajonam un nosacīti ir neatkarīga komūna. Salas nosaukums igauņu un zviedru valodā nav saistīts ar roņiem. Latviskais nosaukums "Roņu sala" nav tulkojums no igauņu valodas. Igauņu valodā "Ruhnu" nav precīza tulkojuma. Ap salu mēdz ganīties roņi, bet pēdējā laikā to palicis mazāk un pēdējos divdesmit gados tos nedrīkst medīt vai kā citādi tramdīt.

Aptuveni 35 % salas platības sedz meži, kuros mēdz klīst kāda lapsa un dažs labs neliels grauzējs. Pārējā teritorija daļēji ir lauksaimnieciski apstrādājama. Pietiek vietas arī dažādiem mājlopiem. Salas ziemeļu daļā pat tiek ganītas govis. Gandrīz aizmirsu… kaut kur salas vidū ir ļoti dziļš sālsūdens avots, ūdens tajā esot īpaši veselīgs.

Runājot par vēsturi, uzreiz ir jāsaliek daži punkti uz "i". Latviešiem šad un tad (it kā jokojot, it kā runājot nopietni) patīk spekulēt ar domu, ka Roņu salai patiesībā vajadzētu piederēt Latvijai un igauņi to mums ir atņēmuši. Es gan ļoti šaubos, vai latviešiem ir tiesības tā runāt un domāt.

Atzīmēšu dažas vēsturiski politiskas XX gs. realitātes. Ja runā par politisko piederību un tautas pašnoteikšanās tiesībām, tad latviešiem ir maz cerību uz Roņu salu. Jau gadu simteņiem tur ir dzīvojuši… zviedri. Viņu tiesības dzīvot Roņu salā pēc zviedru likumiem ir atzinis jau Kurzemes bīskaps tālajā 1341. gadā. Turklāt – rakstiski. Zviedru senie likumi šeit ievēroti līdz pat… 1944. gadam (!). Ņemot vērā lielo attālumu līdz kontinentālajai Zviedrijai, cauri gadsimtiem gandrīz neskarta bija saglabājusies veczviedru valoda, tradīcijas, likumi, arhitektūra, dzīvesstils. Tāds dzīvs un reāls brīvdabas muzejs. Savā ziņā savdabīgs etnogrāfisks Juras laikmeta parks (tas gan ir tāds mazs pārspīlējums.)

Pēc I pasaules kara, kad notika lielā valstu dalīšanās un veidošanās, kļuva skaidrs, ka Zviedrijas karaļvalsts nepretendēs uz šo teritoriju. Tad Latvija un Igaunija sāka domāt, kura tad pievāks strīdīgo teritoriju. Teritoriāli tā ir tuvāk Latvijai. Pamatiedzīvotāji - zviedri. Taču arī Igaunija nav tālu.

Nepretendēju uz lielu vēsturisko patiesību, bet zinu dažas versijas, kādēļ tā tomēr nonāca igauņu rokās. Abām valstīm bija arī ekonomiska interese, jo no Roņu salas tiek mērīti valsts teritoriālie ūdeņi, līdz ar to - izdevīgas zvejas vietas. Gadsimta sākumā tas bija ļoti svarīgi. Arī pavisam nesen - pirms pāris gadiem Latvija ar Igauniju mazliet saplēsās zvejas vietu dēļ. Varbūt atceraties slavenos "reņģu karus", kad igauņu robežsargi dzina ārā no saviem ūdeņiem latviešu zvejniekus. Pati par sevi sala, manuprāt, nav īpaši ekonomiski interesanta. Vismaz par naftas vai zelta atradnēm netiek runāts.

Kopumā zinu vairākas versijas par to, kā Roņu sala nonāca igauņu rokās.

Pirmā versija – pēc kara beigām pie salas iedzīvotājiem atbrauca Latvijas un Igaunijas valdību pārstāvji un jautāja, kurai valstij viņi gribētu pievienoties? Roņsalieši praktiski noskaidrojuši, kura valstī ir lētāks šņabis. Izrādījies, ka Igaunijā.

Otrā versija – pēc kara uz Roņu salu pirmie pasteigušies atbraukt Igaunijas valdības pārstāvji un aicinājuši saliniekus pievienoties Igaunijai. Vietējie iedzīvotāji ļoti konkrēti pajautājuši igauņiem, vai viņi ir gatavi atpirkt roņu tauku krājumus, kuri kara dēļ palikuši nepārdoti. Igauņi, sakoduši zobus, un ar zaudējumiem valsts kasei uzpirkuši tos taukus. Tā arī apsteiguši latviešus.

Trešā versija – brīvības cīņās latviešiem pie Cēsīm gājis grūti ar baltvāciešiem, viņi lūguši igauņiem palīdzību. Kaimiņi, praktiskas dabas būdami, apsolījuši atsūtīt savu bruņuvilcienu, bet pretī pieprasījuši Roņu salu. Kad latvieši to apsolījuši, tad bruņuvilciens ar igauņu karakalpiem bijis žigli klāt un kopā ar latviešiem pie Cēsīm vācieši saklapēti. Tas arī izšķīris brīvības cīņu gaitu par labu Latvijas Republikai. Protams, šai uzvarai bija vairāk simboliska nekā militāra nozīme, bet cena bijusi – Roņu sala. Gandrīz sanāk, ka Latvija par savu brīvību samaksājusi arī ar Roņu salu.

Ceturtā versija – saliešiem jautāts, pie kuras valsts viņi gribētu piederēt. Izvēle kritusi par labu Igaunijai, jo Tallinā vēsturiski dzīvojusi daudz lielāka zviedru minoritāte nekā Rīgā. Loģiski, ka salas zviedri gribējuši būt tuvāk savējiem. Arī lielajai Zviedrijai, iespējams, tas licies pieņemamāk.

Manuprāt, patiesība ir kaut kur pa vidu starp trešo un ceturto versiju. Nepretendēju uz taisnību, tā lai paliek vēsturnieku ziņā.

Skatoties dziļāk vēsturē, izrādās, ka pirmās liecības par cilvēku klātbūtni salā ir jau no 5200. gada pirms mūsu ēras. Tā liecinot arheoloģiskie izrakumi. Vai tie ir bijuši zviedri vai latvieši – ziņu nav. Varbūt igauņi…

Pirmās rakstiskās ziņas par Roņu salu ir no 1341. gada, kad Kurzemes bīskaps vai hercogs izdevis rīkojumu, kas ļauj Roņu salas pamatiedzīvotājiem – zviedriem - dzīvot pēc zviedru likumiem. Ticiet vai nē, bet šis rīkojums turēts godā un ievērots līdz pat 1944. gada 4. augustam, kad gandrīz visi zviedri aizmukuši no krievu armijas uz Zviedriju. Palikušas tikai divas ģimenes. Tas laikam nav bijis īpaši prātīgi, jo vismaz vienas ģimenes galva bija spiests uz kādu laiku pārcelties uz Sibīriju. Šobrīd Roņu salā dzīvo tikai viena zviedru izcelsmes kundze, kura ieprecējusies Roņu salā 1938. gadā. Pēc kara salā apmetušies igauņi, galvenokārt no tuvējās Sāremas un Kihnu salas. Šobrīd tur dzīvo apmēram 58 iedzīvotāji. Aptuveni trešā daļa ir bērni. Lielākais reģistrētais iedzīvotāju skaits salā ir bijis 1842. gadā – 389 cilvēki. Līdz 1968. vai 1970. gadam salā dzīvojuši vidēji 200 – 250 iedzīvotāji. 60. gadu beigu lielā vētra esot tā sapostījusi salu un tās ekonomiku, ka daļa iedzīvotāju bijuši spiesti pārvākties uz dzīvi citur. Šobrīd pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas esot atjaunotas arī veczviedru īpašumtiesības, kuras viņi ar prieku pieņēmuši. Tādēļ apmēram 60 % salas šobrīd pieder zviedriem, kas negrasās to nevienam atdot vai pārdot. Viņi joprojām esot bieži viesi šajā salā, katru gadu jūlija beigās tur notiekot lielās zviedru dienas un svētki.

Pati salas ekonomika šobrīd pastāv gandrīz tikai uz valsts dotētām iestādēm. Salā darbojas meteoroloģiskā stacija, dīzeļelektrostacija, lidosta, osta, bāka, robežsargu postenis, skola, bērnudārzs, bibliotēka, pāris veikalu, viesu mājas, medpunkts, vismaz divi mazi krogi jeb traktieri un komūnas administrācija. Cik ievēroju, ļoti aktīvi un veiksmīgi tiek attīstīts tūrisms. Nekādu problēmu ar telefonsakariem – darbojas mobilā telefona tornis, internets, TV (redzamas ar Latvijas TV stacijas) un radio, iespējams norēķināties ar kredītkartēm. Vasarās ir daudz atpūtnieku. Kā atzīmēja viens no lidotājiem – dažkārt viņš uz salu atvedot papildu trešdaļu visiem salas iedzīvotājiem.

Divmotoru lidaparāts, dažādu izmēru "eirostandarts", Roņu sala, īpaši veca baznīca, panks ar motociklu "Jawa" vienos naktī. Vai igauņi māk runāt krieviski? Vai Rīgā ir bīstami runāt krieviski?

Vēl varētu stāstīt un stāstīt, bet vārdi paliek tikai vārdi. Labāk tomēr vienreiz redzēt, nekā simt reiz dzirdēt vai lasīt. Domāts - darīts. Kādā karstā jūlija nedēļas nogalē no Rīgas uz Roņu salu devās piecu cilvēku ekspedīcija – Mārtiņš, Ilmārs, Sanita, Elizabete un jūsu padevīgais kalps – Jons Plunts.

Ceļš nebija īpaši sarežģīts – sestdienas rītā no Rīgas līdz Pērnavai ar auto (2 stundās kādi 180 km), no Pērnavas līdz Roņu salai ar lidmašīnu (apmēram 100 km nepilnā pusstundā). Vienīgās grūtības bija Pērnavā atrast lidostu, bet, ja laikus iebrauc, tad arī ar to nav nekādu īpašo kreņķu. Lidmašīnas biļetes biju iepriekš rezervējis, piezvanot uz Pērnavas lidostu (+372 4475001). Biļete turp un atpakaļ maksāja 950 EEK vai apmēram 35 Ls vienai personai. Jāatzīmē, ka Pērnavas lidosta atbilda visiem labākajiem Eiropas standartiem – gaiša, plaša, ērta un moderna. Apkalpošana ļoti laipna un atsaucīga. Arī lidmašīna nebija nekāds sagrabējis divplāksnis "kukuruzņiks". Ļoti ērta, 18-vietīga, salīdzinoši jauna divmotoru lidmašīna, kurā ne mirkli nebija nedrošības vai citu neērtības sajūtu. Apkalpē ļoti solīdi igauņu lidotāji, formas tērpos, kuriem nebija problēmu vajadzības gadījumā runāt angļu vai krievu mēlē. Protams, oficiāli tika lietota igauņu valoda, bet, kad palūdzām lidojuma informāciju sniegt angliski, tas bez minstināšanās tika ievērots. Bez mums lidmašīnā vēl bija divi pārauguši skauti ar milzīgām mugursomām un kāds padzīvojis skandināvu pāris. Lidmašīna lidoja atpakaļ tikai otrā dienā – svētdien, četros pēcpusdienā pēc Igaunijas laika. Tas atpaliek no Latvijas laika par vienu stundu.

Nepilnas pusstundas laikā no Pērnavas pāri jūrai aizlidojam līdz leģendārajai Roņu salai.

Lidmašīna nosēdās mežmalas pļavā pie jūras. Bez liekām problēmām. Kā vēlāk stāstīja lidotāji – otra tāda pati lidmašīna strādā Norvēģijas kalnos un ir īpaši piemērota maziem lidlaukiem.

Neliela atkāpe – jau agrāk bijām daudz runājuši un sapņojuši par šīs savādās salas apciemojumu. Tomēr, izkāpjot no lidmašīnas, biju noskaņojies pieņemt šo salu tādu, kāda tā ir, un nemēģināt salīdzināt ar kaut kādiem agrāk "nosapņotiem" priekšstatiem. Un labi vien bija. Ja tu nāc pie kāda ar atvērtu sirdi, tad attiecīgi arī tiksi sagaidīts. Jau no pirmajiem mirkļiem salā jutāmies sagaidīti un pieņemti ar vislabākajiem nodomiem.

Pavisam konkrēti. Tikko izkāpām no lidmašīnas, pie mums pienāca pavecs igaunis. Apsveicinājāmies ar tradicionālo igauņu "Tere" (sveiks). Bez liekiem ievadiem tika jautāts - vai mēs esam no Latvijas, vai mums ir naktsmājas. Izskatījās, ka viņš tieši mūs bija gaidījis. Jā, esam no Latvijas un naktsmājas mums tiešām nebija sarunātas. "Tad braucam pie manis," igaunis laipni piedāvājās, un mēs ātri piekritām, jo tiešām par naktsmājām iepriekš nebijām parūpējušies. Mums lūdza tikai mazliet uzgaidīt, jo viņam vēl šis tas kārtojams. Izrādījās, kas viņš ir Roņu salas lidostas priekšnieks (tā izskatījās). Viņam bija jānokārto lidmašīnas pieņemšana. Līdz ar to mums bija izdevība aplūkot tuvāk Roņu salas lidostu. Lidostas ēka bija neliela šķūnīša lielumā, bet atkal pēc visiem labākajiem "eiro standartiem" – jauna, gaiša ēka ar visām ērtībām pasažieriem – ērtiem krēsliem, datoru un citām modernām iekārtām. Pie datora rīkojās lidostas priekšnieka kundze.

Pēc brīža Vello, tā viņu sauca, bija gatavs vest pie sevis ciemos. Līdz mājām bija kāds kilometrs ko braukt, tādēļ laipni tika piedāvāts auto – pavecs japāņu autiņš ar kravas kasti. Pats Vello iekārtojās pie stūres, blakus viņa kundze un Elizabete, mēs – Mārtiņš, Ilmārs, Sanita un es - ierausāmies pie mantām kravas kastē. Piedzīvojumi Roņu salā bija sākušies. Ir diezgan grūti aprakstīt fantastisko sajūtu, kad siltā vasaras dienā brauc veca auto kravas kastē un apjaut, ka esi uz mazas salas pašā jūras vidū. Nepagāja ne desmit minūtes, kad, izbraucot cauri mežam un rudzu laukam, nonācām Vello mājās – tipiskā 30. gadu stila saimnieka mājās. Visapkārt bija rūpīgi kopta saimniecība, klētis, stādījumi, augļu koki utt., kā jau pie kārtīgiem saimniekiem pieklājas. Saimniecības ēkas bija vairākas. Mums tika ierādīta labākā – kas reizē bija arī viesu māja. Tur bija pirts, silta duša, ērtas guļvietas. Nebija tikai TV, radio un minibāra. Tās ir lietas, bez kurām Roņu salā var iztikt pavisam droši. Pirmie divi patiesi nav vajadzīgi. Minibārs gan vēlāk parādījās, tipiski Roņu salai – kādu brīdi pirms vakariņām saimnieks mums gādīgi atnesa butes, piebilstot, ka līdz vakariņām tās mums varētu noderēt.

Naktsmītne vienai personai maksāja - 100 EEK jeb apm. 3,50 – 4 Ls. Jāpiebilst, ka uzreiz mums piedāvāja organizēt visas ēdienreizes. Izvēlējāmies tikai vakariņas un brokastis nākamās dienas rītam, jo dienu bijām paredzējuši pavadīt salas "centrā".

Ērti iekārtojušies, devāmies aplūkot salu. Līdz ciematam kāds kilometrs bija jākāto pa labu, grantētu ceļu. Asfaltētus ceļus neredzējām, un, liekas, tādu tur nemaz nav. Arī ceļu policistu un luksoforu nav. Automašīnu numurus lieto tikai tad ja tie ir saglabājušies no to iepriekšējās dzīves un nav nokrituši. Cik autiņu uz salas ir – nemāku teikt. Sastrēgumus nemanīju. Kādus nepilnus desmit auto pa divām dienām ievērojām. Pārsvarā modē ir cienījama vecuma vieglie auto ar kravas kasti. Drīz jau parādījās pirmās mājas. Pati pirmā bija liela, koku ieskauta vienstāva koka celtne labā stāvoklī, rūpīgi kopta, ar sporta laukumu un glīti apcirptu zālāju. Kā nopratām, tā bija vietējā skola. Iekšā negājām, bet no nostāstiem zinājām, ka tajā ir visā Igaunijā lielākais interneta pieslēgumu skaits vidēji uz vienu skolēnu. Cik to skolēnu tur ir – neskaitīju, bet domāju, ka vairāk par 20 nebūs. Tomēr diezgan zīmīgi Igaunijai – skola labā stāvoklī, internets, labi apstākļi mācībām un sportam – arī Roņu salā. Domāju, ka šo mazo skoliņu varētu apskaust viena otra lielās Rīgas skola. Tupat netālu ieraudzījām vēl vienu glītu koka ēku ar Igaunijas karogu. Tā izrādījās salas komūnas administrācijas ēka.

Kā jau kārtīgiem latviešiem mums padomā bija tikai viens – mazliet uzēst. Drīz sazīmējām pirmo bodi, kura bija iekārtota baltā ķieģeļu mājā. Droši gājām iekšā. Veikals nebija pārāk liels, bet izvēle un cenas bija ļoti pieņemamas. Mūs vairāk interesēja nelielas brokastis, tādēļ laipna pārdevēja aicināja tālāk – aiz necilas noliktavas fasādes izrādījās noslēpies tīri pieņemams traktieris. Ozolkoka galdi, kārtīgs bārs, dekoratīvi tīkli gar sienām. Pēc brīža mums tika piedāvāta karsta kafija un siltas, grauzdētas lašmaizītes. It kā nekas īpašs, bet ļoti omulīgi. Pretēji nostāstiem šeit un visā pārējā Roņu salā nebija nekādu grūtības ar sazināšanos – vietējie bez liekas klīrēšanās runāja tekošā krievu valodā. Nekādu pazīmju, ka viņiem tas būtu grūti vai nepatiktu. Attieksme bija ļoti draudzīga un laipna. Vienīgā problēma bija ar angļu valodu. Tajā runāja tikai retais satiktais. Faktiski tikai viens no tiem, kuru mēs satikām. Tas mazliet sagādāja grūtības Elizabetei, kura lielāko daļu savas apzinīgās dzīves bija pavadījusi Amerikā, kur krievu valoda nav pirmā nepieciešamība. Tomēr roņsalieši spēja būt atsaucīgi, arī zinot tikai pāris vārdu angļu mēlē. Jebkurā gadījumā Elizabetei visu ceļojuma laiku nebija īpašu problēmu sazināties ar vietējiem.

Nedaudz ieturējušies, devāmies tālāk. Pirms iziešanas traktiera saimnieks ļoti korekti apvaicājās, kur mēs ēdīsim pusdienas. Atgādinu, ka šī jau bija otrā reize, kad mums piedāvāja sarūpēt pusdienas. It kā sīkums, bet ļoti raksturīgi Igaunijai un jo īpaši Roņu salai – par viesiem rūpējas un gādā. Protams, visu nosaka biznesa aprēķins, bet tas tiek darīts ļoti apzinīgi, rūpīgi un, pats galvenais, laipni un korekti. Katrā ziņā mēs nepārtraukti izjutām uzmanību un drošību. Piebildīšu tikai, ka arī cenas bija pietiekami jaukas. Labas pusdienas vidēji vienai personai maksāja apmēram 40 – 50 EEK jeb 1,50 Ls līdz 2 Ls.

Brīdi apdomājuši, piekritām atgriezties uz pusdienām, jo vieta bija patiesi jauka. Kaut gan no ārpuses bija skaidri redzams, ka krogs iekārtots bijušajā noliktavā vai remontdarbnīcā. Pie durvīm stāvēja saimnieka auto – dzeltens, pavecs "Mercedes". Īpašnieks bez lieka romantisma to nodēvēja par darba traktoru.

Aizejot mēs ievērojām vēl vienu civilizācijas attīstības piemēru, - pie durvīm stāvēja vairākas atkritumu urnas – atsevišķa stikliem, atsevišķa papīriem utt. Sīkums, bet patīkama tālās vientuļās salas atšķirība no lielās kaimiņu Latvijas.

Lēnā garā beidzot devāmies dziļāk, lai apgūtu salu. Lielākoties vienstāvu ēkas, vairumā gadījumu - rūpīgi koptas. Ne pārāk tuvu viena otrai, daža laba gan izskatījās pamesta, daža laba prasījās pēc zāles pļāvēja, bet kopumā tomēr viss sakopts un glīts. Gandrīz katrā krustojumā jaukas, gaumīgas ceļu norādes. Diemžēl – viss igauņu valodā. Tādēļ mums bija jānodarbojas ar minēšanu. Tā mēs nonācām tādā kā maziņā brīvdabas muzejā ar koka ēkām, lapenēm ar salmu jumtiem un rūpīgi koptu zālāju. Tas izrādījās tāds kā vietējais atpūtas centrs – mazs veikaliņš ar kafejnīcu un viesu mājām. Te varēja norēķināties arī ar kredītkartēm. Bija iespējams noīrēt divriteņus. Tepat arī viesu mājas lielākam tūristu skaitam. Drīz vien ar mazu busiņu atripoja neliela tūristu grupiņa no Latvijas. Nemāku teikt, kā viņi bija nokļuvuši pāri jūrai.

Veikalā nopirkām dažus suvenīrus, tajā skaitā arī Roņu salas karti. Īsajā brīdī, kamēr mēs tur grozījāmies, atkal tika piedāvātas pusdienas. Atteicāmies, tad mēs tikām uzaicināti uz vietējo krogu, kur vakarā būšot ballīte.

Tālākais ceļš veda uz vietējo muzeju. Tas bija kādus pāris simts metrus tālāk, nelielā koka mājiņā. Muzeja fotogrāfijās un dažādos priekšmetos atainota gandrīz visa Roņu salas vēsture. Muzeja vadītājs, jauns cilvēks ļoti labprāt visu sīki un smalki izstāstīja. Daļu no stāstītā jau augstāk izklāstīju.

No muzeja, laipni pavadīti, mēs devāmies aplūkot slavenās Roņu salas baznīcas – veco un jauno. Pēc pāris simts metriem cauri koptam egļu mežam mēs nonācām pie baznīcām un Roņu salas kapiem. Vecā Roņu salas baznīca ir viena no vecākajām Igaunijas koka celtnēm, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. Tā celta 1644. gadā. Šobrīd tā par Igaunijas kultūrkapitāla un ziedojumu līdzekļiem ir gandrīz atjaunota. Kopš senseniem laikiem baznīcā katru sestdienu sešos vakarā tiek zvanīts lielais zvans, roņsalieši, beiguši savu darba nedēļu, pošas uz dievkalpojumu. Šī tradīcija tiek ievērota līdz pat mūsdienām. Nezinu, kā ir ar darbu beigšanu sestdien sešos vakarā, bet dievkalpojumi vēl šobaltdien tiek noturēti arī tad, ja baznīcā ir tikai viens cilvēks. Padzīvojušais skandināvu pāris, kuri kopā ar mums atlidoja uz salu, bija aizgājuši uz dievkalpojumu. Viņi bija vienīgie dievkalpojuma apmeklētāji. Dievkalpojums tika noturēts. Interneta lappusēs varat apskatīt vairākas atklātnītes, kurās redzama baznīca. Tās tiek pārdotas Roņu salā, un visi ienākumi tiek ziedoti baznīcas atjaunošanai.

Tieši blakus vecajai baznīcai ir jaunā baznīca. Tā uzcelta 1912. gadā. Arhitekts – Oto Hofmanis no Rīgas Universitātes. Vietējie teica, ka latvietis, bet, spriežot pēc vārda un laika konteksta, domāju, ka Rīgas baltvācietis.

Sākotnēji viņš baznīcu projektējis no koka, bet zviedri tomēr likuši to taisīt no akmens. Tā nu tās baznīcas tur stāv cieši viena otrai blakus. Kā jau ierasts – baznīcai blakus ir kapi. Nenoskaidroju, kad kāds pēdējo reizi te apglabāts. Izskatījās, ka ļoti sen. Ļoti interesanti kapi, atšķirīgi no tiem, kurus parasts redzēt Igaunijā vai Latvijā – koka krusti ar jumtiņiem. Uz lielākā piestiprināta plāksnīte ar uzrakstu pavisam nesaprotamā alfabētā. Kaut kā nesanāca noskaidrot kādā. Pieņemu, ka senā rūnu rakstība. Pie baznīcas mastā uzvilkts karogs. Tas nebija ne šobrīdējais Zviedrijas, ne Igaunijas karogs. Varbūt Roņu salas karogs? Nenoskaidroju. Tuvākajā apkārtnē, kura, kā sapratu, ir vecais Roņu salas centrs, tiek rūpīgi atjaunotas vecās koka celtnes, senās mājas. Pārsvarā guļbaļķu mājās ar specifiskiem pamatiem, līdzīgas tām, kuras redzamas mūsu pašu brīvdabas muzejā.

Tā staigājot, lēnā garā pienāca pusdienlaiks. Iepriekšminētais krodziņš jau mūs gaidīja ar siltām pusdienām – garšīgiem jaunajiem kartupeļiem, mazsālītu lasi, lociņu salātiem. Un vēl šo to… atceroties siekalas saskrēja mutē. Gluži dabiski, ka labu apetīti novēlēt atnāca pats saimnieks. Gari un plaši iztērgājāmies par salas dzīvi, ieradumiem, tradīcijām. Mazliet pat pārsteidzoši, bet šķīrāmies gandrīz jau kā veci draugi, pat viņa ģimenes albumu dabūjām aplūkot. Ja kāds runā par igauņu vēso un atturīgo attieksmi pret svešiniekiem, tad tas laikam īsti neattiecas uz roņsaliešiem.

Ieturējuši maltīti, lēnām čāpojām uz māju pusi, mazliet atpūsties no garā ceļa un iespaidu gūzmas. (Diena taču mums bija sākusies agri no rīta lielajā Rīgā.)

Nemanot pienāca vakars. Vakariņas ēdām pie gara galda saimnieka dārzā. Kopā ar mums bija lidotāji, kuri no rīta mūs atvizināja. Elizabete tikai atzīmēja, ka tas esot liels gods, ja varam ēst kopā ar kuģa kapteini. Šajā gadījumā – ar gaisa kuģa kapteini. Protams, arī mājas saimnieks bija kopā ar mums. Tādā jauka ģimeniska gaisotne. Tiešām, nepameta sajūta – it kā mēs būtu sengaidīti draugi un ciemiņi Roņu salā. (Lai arī kur es esmu klīdis pa plašo pasauli, nekur neesmu juties tik omulīgi un mājīgi. Patiesībā, to nevar izstāstīt vai uzrakstīt – to var tikai sajust.

Galda sarunās uzzināju smieklīgu priekšstatu par Rīgu. Izrādījās, ka salas iedzīvotāji domā, ka Rīgā nevar un nedrīkst runāt krieviski. Tad latvieši nerunājot un izturoties īpaši slikti. Gardi un mazliet rūgti nosmējāmies par šo iedomu.

It sevišķi tādēļ, ka daudzi latvieši tāpat domā par Igauniju un baidās tur runāt krieviski. Abos gadījumos tā nav taisnība. Kā mēs labi zinām, Rīgā pavisam droši var runāt krieviski. Diemžēl atsevišķos gadījumos tikai krieviski. Igaunijā, it sevišķi, Tallinā, arī var droši runāt krieviski. Igauņi ir sapratuši, ka ir jāstrādā, jāpelna nauda un to var panākt tikai tad, ja vienādi labi un jauki izturas pret visiem tūristiem, lai kādā valodā viņi runātu. Gandrīz nekad neesmu sastapies ar sliktāku attieksmi pret sevi tikai tādēļ, ka Igaunijā runāju krieviski. Neesmu arī redzējis, ka igauņiem šī valoda sagādātu īpašas grūtības. Jaunā paaudze un dienvidrietumigauņi (Tartu pusē) gan krieviski runā sliktāk un dod priekšroku angļu valodai. Tomēr apkalpojošā sfērā labāku algu var dabūt, ja proti vairākas valodas. Krievi, ukraiņi latvieši un lietuvieši veido lielu daļu tūristu un joprojām labāk runā krieviski nekā angliski. Tādēļ igauņi bez liekām kaprīzēm ir atsākuši runāt krieviski. Protams, ir izņēmumi, tādi ir arī Latvijā. Tomēr kopumā igauņi ir sapratuši, ka krievu valodu kā saziņas līdzekli izmanto simtiem tūkstoši tūristu, kuri atstāj kaudzi naudas Igaunijas tūrisma biznesā un līdz ar to arī visā valsts un katra pilsoņa labklājībā. (Mazliet atkāpos no tēmas, bet domāju, ka esmu mainījis vienu otru kļūdainu priekšstatu par ziemeļu "karstajiem" kaimiņiem.)

Tērgājot vakars bija klāt, un mēs varējām ar jauniem spēkiem doties izpētīt Roņu salu.

Devāmies aplūkot ostu un jūras krastu. Laiks kā uz pasūtījumu bija īpaši jauks – silts, mierīgs, gandrīz bez vēja.

Līdz ostai no salas centra ir kāds pusotrs kilometrs. Arī ostas ēka, tāpat kā lidosta, pēc skata bija gluži jauna, pēc labiem skandināvu standartiem – ar visu, kas vienai mazai ostai un tās apmeklētājiem būtu nepieciešams. Pati vieta jahtām gan nekāda lielā neizskatījās. Tomēr divas jahtas ar Latvijas karogu un viens robežapsardzes kuteris, protams, ar Igaunijas karogu tur sarūmējās itin labi. Blakus ostai rūca dīzeļelektrostacija. Tā gan izskatījās saglabājusies vēl no padomju laikiem. Rūca tā, ka visa apkārtne skanēja.

Turpat no ostas varēja sākt pastaigu gar jūras krastu. Ejot cauri nelielam priežu mežiņam, gandrīz ieklīdām kādās mājās. Vietējā iedzīvotāja kaut ko uzsauca, ar roku rādot jūras virzienā. Domājām, ka viņa mūs dzen no mājām uz jūru. Aizgājuši līdz jūrai, sapratām, kur viņa mūs sūtīja. Gandrīz pie paša krasta atradās neliela skulptūriņa ar uzrakstiem vairākās valodās. Viens no tiem latviski vēstīja, ka tā ir "Uguns bura". Kā vēlāk uzzinājām, to ir uzstādījis kāds latviešu skulptors un līdzīgas zīmes varot atrast visapkārt Baltijas jūrai.

Pati pludmale bija visai jauka – mīkstas smiltis, nelielas kāpas, tīrs ūdens… pavisam romantiski. Latvijas krastu gan lāga nevarēja saredzēt.

Pludmale stiepās visai tālu un bija piemērota garām un jaukām pastaigām. Noejot kādu kilometru, sākām meklēt ceļu uz centru. Pēc brīža to arī atradām. Ceļš uz centru veda pa labi koptu meža ceļu. Ik pa brīdim parādījās kāda ceļa zīme, kura norādīja uz Roņu salas bāku vai uz kaut kurieni citurieni. Pārņēma sajūta, it kā mēs staigātu pa Gaujas Nacionālo parku. Kā par brīnumu – ceļš līdz ciematam bija visai garš. Te tev nu bija mazā Roņu sala! Gājām krietnu pusstundu, līdz ieraudzījām pirmās mājas. Vietējo krogu, kur bija apsolīta ballīte, atradām jau krietni saguruši. Krogs izrādījās plašāka telpa, vidēja izmēra mājiņā. Ieejot iekšā, mazliet apmulsām. Gandrīz pilnīgi tumšā telpā drūzmējās krietns bariņš jauniešu, skanēja visai industriāla alternatīvā mūzika. Knapi tikām līdz bāriņam. Pats neievēroju, bet Elizabete teica, ka vietējie jaunieši mūs mērīja visai vērtējošiem skatiem. Pasūtījuši sev "Saku Tume" alu, dāmām vīnu, gājām ārā un apmetāmies pie koka galdiem kroga dārzā. Vakars bija jauks un silts, sēdēt laukā bija daudz omulīgāk. Drīz jau Roņu salu pārklāja tumsa, iemirdzējās zvaigznes, un mēs, dzerot alu, jutāmies brīvi no ikdienas sloga. Bijām tikai mēs, brīvas sarunas, alus, vīns. Nekur nebija jāsteidzas, mobilie telefoni atstāti mājās, pulksteņa rādītāji vienaldzīgi. Mēs jutāmies brīvi, brīvāki nekā jebkurā citā vietā uz planētas Zeme. Mēs sēdējām mazas salas mazā kroga maza dārziņa vidū, apkārt bija tikai igauņu ciematiņš un jūra. Civilizācija bija vai ar roku aizsniedzama un tieši tādēļ īpaši nevajadzīga.

Pēc pusnakts no tumsas iznira un pie mūsu galda piesēda viegli iesilis, milzīgs un labsirdīgs igauņu tēvocis. Patērgājis ar mums igauņu mēlē, pēc brīža viņš lēni aizlīgoja tāpat kā nācis. Nez no kurienes krogā uzradās arī kaut kādi latvieši. Nez kādēļ viņi savā starpā debatēja, cik laba valsts ir Amerika. Kopumā tas viss radīja mistiski nereālu sajūtu.

Alus un garā diena darīja savu, un mēs nolēmām, ka derētu laikus atrast mājas. Nogurums bija tik liels, ka izdomāju sameklēt taksi. Ieejot krogā, jautāju, kur to var dabūt. Nez kādēļ krodziniece nemaz nebija izbrīnīta par šādu vēlmi – taksi vienos naktī Roņu salā. Izvēle gan nebija nekāda lielā. Braucams šajā laikā bija tikai viens mocis. Pēc brīža parādījās arī tā vadītājs. Viņš izskatījās tieši tāds kā varētu izskatīties takša vadītājs Roņu salā sestdienā vienos naktī Kādus divdesmit gadus vecs jauneklis, pēc skata klasisks panks. Līdz viduklim kails, nodzīti mati, galvas vidū palikusi tikai viena liela, krāsota šķipsna. Ādas rokassprādzes un josta ar kniedēm, kājās šņorzābaki. Motocikls – klasiskais "Jawa" salātzaļā krāsā. Maksa par braucienu – viens kokteilis 1 Ls vērtībā. Nemaz nebrīnījos, ka puisis brīvi runāja angļu valodā.

Tā nu Elizabete, kura bija mērojusi ceļu uz Roņu salu no Sanfrancisko, varēja braukt mājās ar motociklu "Jawa", kuru vadīja tipisks igauņu panks. Elizabete aizbrauca pirmā. Pārējie sekojām kājām. Kā vēlāk izrādījās – motocikls pusceļā salūza, bet panks, īstens vīrietis būdams, pavadīja Elizabeti līdz pašām mājām. Izrādījās, ka viņš ir programmētājs no Tallinas, kurš vasaru pavada pie vecmāmiņas Roņu salā.

Mums ceļš līdz mājām bija mazliet garāks, mūs ar Ilmāru iespaidoja izdzertais alus (Elizabete un Sanita gan bija iebaudījušas tikai kādu glāzi vīna), sajaucām virzienu un apmaldījāmies. Nezinu, kā tas sanāca, bet gandrīz visi Roņu salas suņi tika pamodināti. Tomēr pārāk ilgi neblandījāmies un līdz mājām kaut kā tikām. Varbūt palīdzēja tas, ka Roņu salas centrālās ielas naktī bija samērā labi apgaismotas.

Tā nu beidzās pirmā diena šajā jaukajā salā.

Lēna pamošanās, gaiša baznīca, dievkalpojums igauņu valodā, Jons Plunts vēlas dziedāt igauniski, mazliet filozofijas un "feeling". Ko nav izdarījis ne Remarks, ne Hemingvejs, ne Munte? 

Otrā diena sākās mazliet vēlāk, jo samērā vēlu bijām likušies gulēt. Tomēr līdz brokastu laikam jau bijām atkal formā, jo, patiesību sakot, gluži sausu jau to krogu nebijām izdzēruši.

Brokastis bija vienkārši brīnišķīgas. Mājas saimnieks Vello bija godam parūpējies.

Svētdiena ir svētdiena arī Roņu salā. Tādēļ nolēmām aiziet uz dievkalpojumu jaunākajā no abām Roņu salas baznīcām.

Ieradāmies kādu brīdi pirms dievkalpojuma un varējām tā pamatīgāk izpētīt baznīcu. Kā jau minēju, to projektējis arhitekts no Rīgas – Oto Hofmanis. Svētnams iekšpusē bija ļoti labā stāvoklī, viss ļoti gaišs un patīkams. Kā jau luterāņiem pienākas – bez liekiem greznojumiem. Daži sienas zīmējumi liecināja, ka baznīcas apmeklētāji ir cieši saistīti ar jūru. Piemēram, enkurs ar sirdi. Man ļoti iepatikās neliela lidojoša putniņa figūra, iekārta augsti pie griestiem, gandrīz virs altāra. Uzraksti pie sienām igauņu un zviedru valodā.

Precīzi pulksten 12.00 parādījās mācītājs, cienījams kungs sirmu galvu un gaišu skatienu.

Dievkalpojums notika igauņu valodā. Kaut arī mūsu mazā kompānija lāga šo valodu vēl neprata, kaut kāds sirdsmiers un līdzsvars ieplūda mūsos. Vismaz manī. Galu galā, domāju, nav jau svarīgi, kādā valodā tu skaties uz augšu. Nav būtiski, cik katrs ir liels vai mazs baznīcā gājējs, tomēr, ja reiz nolem aiziet, tad Roņu salas baznīca ir īstā.

Es gan vienu brīdi nožēloju, ka pie ieejas nepaņēmu dziesmu grāmatu. Gribējās mazliet padziedāt korāļus igauņu mēlē.

Precīzi pēc stundas dievkalpojums beidzās. Lēnā garā apmetām vēl vienu līkumu gar gleznainajām Roņu salas mājiņām. Vietējā veikaliņā satikām arī muzeja vadītāju. Elizabete lūdza viņam kādu komplektu ar Roņu salas kartītēm. Izrādījās, ka visā salā tāds ir palicis tikai viens un tas pats kaut kur salas otrā galā. Tomēr muzeja vadītājs braši kāpa uz divriteņa un pēc desmit minūtēm tas bija atvests. Šobrīd internetā redzamās kartītes ir ieskanētas tieši no šī komplekta. Neaizmirstiet nopirkt, kad būsiet Roņu salā, visa peļņa no tirdzniecības tiek ziedota vecās baznīcas atjaunošanai.

Pamazām mūsu īsais ceļojums uz šo salu tuvojās beigām. Garš stāsts sanāca, kaut gan ceļojums mums bija tik īss. Patiesībā mēs tikai izpētījām ceļu uz salu un noskaidrojām iespējas apmeklēt to vēlreiz. Mazliet žēl, ka stāstā nespēju ielikt pat desmito daļu tā miera, viegluma, brīvības un vienkārši foršās sajūtas, kas mūs pavadīja visu ceļojuma laiku. Latviešiem tagad ir modē lietot anglisko vārdiņu "feeling". Roņu sala ir īstā vieta, uz ko var attiecināt šo apzīmējumu. Kā jau agrāk teicu – salā ieradāmies ar atvērtu sirdi un, iespējams, tieši tādēļ mūs tiešām arī tā uztvēra. Roņu sala nav tik maza, lai kaut uz mirkli būtu klaustrofobija, bet ir pārāk maza sliktām domām un darbiem. Iespējams, tādēļ mēs visu laiku jutāmies tik brīvi un gaiši. Varbūt izskatās, ka mazliet idealizēju Roņu salu un tās iedzīvotājus. Tomēr tās bija mūsu kopīgās sajūtas uz šīs salas, nedomāju, ka to vajadzētu kaut kādā veidā notušēt. Mēs tiešām pēc ilgāka laika jutāmies brīvi no neredzamā, bet lielā smaguma, kas nemanāmi mūsu spiež jebkurā puslīdz lielā sabiedrībā vai pilsētā. Jau dažas dienas pēc atgriešanās Rīgā mums uz mēles bija viens vienīgs teikums: "Gribu atpakaļ uz Roņu salu."

Mēs sapratām, ka nevajag indēt rāmo salas dzīvi ar runām un murgiem par kaut kādu Roņu salas okupāciju, brīvvalsts izveidošanu. Tādējādi tiktu pievērsta lieka sabiedrības uzmanība, kas atvilktu bariem dīkdieņu un "košļeņu tūristu". Viņi neizbēgami sabradātu to mieru un gara brīvību, kas šeit valda. Drīzāk Roņu salu vajadzētu saglabāt kā rezervātu, kur cilvēki ik pa brīdim var atbraukt, klusumā smelties mieru, klusumu, brīvības sajūtu un pēc tam šo gaišumu un vieglumu spētu nest atpakaļ uz stresaino kontinentu.

Par to visu domāju, kad kāpām atkal mūsu laipnā mājās saimnieka Vello autiņa kravas kastē, lai brauktu uz lidostu. Silts vējš mūsu apskāva, kad traucāmies pa meža ceļu cauri Roņu salai, lai atkal kāptu lidmašīnā. Mēs visi klusībā domājām vienu un to pašu: "Mēs atgriezīsimies." Ticiet man, ir kādēļ. Zinu, ka neesmu uzrakstījis visu. Varbūt Hemingvejs, Remarks vai Munte spētu… jo Roņu sala būtu viņu garā. 

Jons Plunts,

Droši rakstiet atsauksmes – Jon.Plunt@gmx.li