Amerikas latvietis Afgānistānā

"Laiks" 2001. g. 8. dec.

"Laika" lasītāji droši vien pamanījuši Juŗa Žagariņa rakstus par notikumiem Bostonas latviešu kopienā, žurnālu "Jaunā Gaita", daudzi noteikti būs ko jaunu uzzinājuši, apskatot viņa mājaslapu tīmeklī "Kas jauns Latvijā", pētot, kādas grāmatas iznākušas vai lasot rakstnieka un žurnālista Donalda Roberta Perija Markisa (Marquis, 1878-1937) "Prusaka Arčija un kaķenes Mehitabeles" piedzīvojumus, ko Juris meistarīgi pārtulkojis.

Juris Žagariņš dzīvo Springfīldā, Masačusetā. Apmēram piecus gadus viņš bija skolotājs Bostonas latviešu skolā, uz kurieni veda arī savas meitas Sofiju un Mariju. Tagad abas jau ir vairāk vai mazāk patstāvīgas (Marija ir studente, bet Sofija jau beigusi), un vecākus un Siāmas kaķi Cocopuff iegriežas tikai apciemot. Juris ir mācībspēks Springfīldas apkaimes Techniskajā kolledžā (Springfield Technical Community College), kur māca inženieŗzinātnes pamatkursus pirmo divu gadu studentiem – fiziku, datoraplikācijas, materiālo zinātni, elektroniskos tīkliņus. Patiesībā liekas, ka Juris ir vairāk liriķis nekā fiziķis. Uz jautājumu, kāpēc viņš tomēr pievērsies eksaktajām zinātnēm, saņēmu atbildi, ka fiziķis ar stabilu darbavietu Amerikā materiāli ir labāk nodrošināts nekā liriķis. Ja ir ģimene un bērni, materiālā nodrošinātība nav nesvarīga.

Juŗa un viņa dzīvesbiedres Robinas mājā ir daudz austrumniecisku priekšmetu, jo abi kādu laiku dzīvojuši un strādājuši Afgānistānā. Tā kā Afgānistānas vārds tagad tiek nemitīgi daudzināts, lūdzu Juri pastāstīt par to tālo laiku, kad Afgānistāna bija pilnīgi cita pasaule.

 

Kad tu biju Afgānistānā un ko tur tieši darīji? Vai ar savu dzīvesbiedri iepazinies Afgānistānā? Kā vari raksturot tā laika Afgānistānu?

Afgānistānā biju Amerikas Miera korpusa (Peace Corps) darbinieks trīs gadus – no 1971. līdz 1974. gadam. Vispirms apmēram mēnesi intensīvi mācījos persiešu valodu galvaspilsētā Kabulā, tad tiku nosūtīts uz Gazni pilsētu, kādus 100 km uz dienvidiem no Kabulas. Tur kopā ar diviem afgāņiem, Izglītības ministrijas pārstāvjiem, strādāju visas provinces mērogā par matēmatikas un zinātņu mācību koordinētāju jeb pārzini (supervisor). Mums bija savs kantoris Izglītības departamentā Gazni pilsētā un no turienes rēgulāri apmeklējām visas provinces skolas, sniedzot mācību paraugstundas un izdalot mācībvielu un laboratorijas iekārtas. Robina, kas vēlāk kļuva par manu sievu, Gazni pilsētā tajā laikā mācīja angļu valodu meiteņu vidusskolā. Amerikas Miera korpuss tātad nodarbojās ar izglītošanu, bet ne tikai. Daži dēkaiņi no mūsu amerikāņu līdzgaitniekiem Miera korpusā toreiz strādāja kopā ar Amerikas Starptautisko palīdzības dienestu (USAID), piegādājot kviešus trūkumcietējiem nomaļās vietās.

Afgānistānā tai laikā valdīja ķēniņš Mohammads Zāhiršāhs, tautā iecienīts gudrs un apgaismots intelektuālis, vēsturiskas un stabilas dinastijas pēctecis. Viņš mērķis bija Afgānistānā pamazām ieviest demokratisku iekārtu. Laikā, kad es tur ierados, notika pirmās brīvās parlamentārās vēlēšanas. Lai gan Afgānistāna jau toreiz bija viena no visnabadzīgākām valstīm visā pasaulē, tās tauta, ko veido daudzas atšķirīgas ciltis, bija lepna uz savu valsti, jo neviena cita valsts to nekad nebija spējusi ilgstoši iekaŗot. Tā bija vienota un dzīvoja mierīgi, pateicoties liberālā Hanafi islāma tradicijām un pašas tautas vēl senākām sadzīves paražām, ko raksturoja ļoti stingrs godaprāts un viesmīlība pret svešniekiem. Mūsu vistuvākie afgāņu draugi, protams, bija topošās vidusšķiras pārstāvji, kas bija baudījuši izglītību Eiropā un Amerikā un kas centās ar visiem spēkiem panākt Afgānistānas attīstību un augsmi. Jau kopš Otrā pasaules kaŗa ievērojamu palīdzību Afgānistānai bija sniegušas gan ASV gan PSRS, daudzmaz sacenšoties savā starpā. Visā zemē bija tikai viens asfaltēts lielceļš, kas vijās apkārt visai zemei, veidojot nepilnu apli. To pag. gs 60. gados bija būvējuši amerikāņi. PSRS turpretī atbalstīja un trenēja Afgānistānas armiju. Galvaspilsētā bija divas techniskās mācību iestādes – krievu politechnikums un amerikāņu inženieŗzinātņu fakultāte Kabulas universitātē.

1973. gada vasarā ķēniņa brālēns Mohamads Daūds, nespēdams samierināties ar Amerikas vienaldzību pret Afgānistānu Vietnamas kaŗa laikā un cerēdams veicināt savas valsts attīstību, tuvinājās PSRS un pārņēma varu, izdarot valsts apvērsumu. Viņš tomēr savās cerībās pievīlās, 1978. gadā apvērsumā tika nogalināts. Drīz pēc tam Afgānistānā ienāca sarkanarmija un sākās Afgānistānas kritiens bezdibenī.

Bet agrāk, vēl pirms mūsu uzturēšanās tur, Afgānistāna bija teiksmaina, kaut Dieva pamesta valsts. Toreiz žurnālisti cits citu mēdza uzjautrināt ar jautājumu: "Kas jauns Afgānistānā?" – jo tur nekad nekas sevišķs nenotika. Brīvajā laikā pastaigājos pa Gazni pilsētas putekļaino (neasfaltēto) galveno ielu, pa kuŗu iedzīvotāji pārvietojās ar zirgu vilktiem ratiem, ēzeļiem un kamieļiem, bet kājnieki likās kā izkāpuši no Bībeles illustrācijām. Tikai paretam manīja aizdrāžamies kādu taksīti, parasti tie bija krievu volgas. Rēgulāri ciemojos pie draugiem vai viņi nāca pie manis, vakaros stundām ilgi spēlējām šachu un dzērām tēju, balsī lasījām persiešu dzejnieku vārsmas, tērzējām, vakaros pa īsviļņu radio klausījāmies mūziku un BBC ziņas.

Gazni pilsētā nostrādāju divus gadus, tad pagaŗināju savu kontraktu ar Miera korpusu vēl par vienu gadu, lai strādātu par mācībspēku Kabulas universitātes inženieŗzinātņu fakultātē.

 

Kad uzzināji par terroristu uzbrukumu Ņujorkai, ka terroristi ir no Afgānistanas un ASV prezidents izsludināja kaŗu pret terrorismu un sāka bombardēšanu, tu biji uztraukts un pat sašutis. "The Los Angeles Times" bija ievietots raksts, ka arī t. s. Ziemeļu alianses vadītājus nevar idealizēt. Neviens neticēja, ka talibani tik ātri tiks pieveikti.

Tiešām biju sašutis. Esmu priecīgs un jūtos atvieglots, ka talibanu režīms tik ātri sabruka. Tomēr šaubos, vai ASV ir nopietni ieinteresēta aizstāvēt afgāņu tautas pašnoteikšanos. Man nepatīk, ka ASV visu šo kampaņu raksturo kā kaŗu pret bin Ladenu vai kaŗu pret vispasaules ļaunumu. Tas ir par seklu, tas neko nenozīmē. Amerikai vajadzētu uzņemties daudz lielāku atbildību pret pasauli, palīdzēt pasaulē veidot taisnīgas starptautiskas institūcijas, pamatotas tautu pašnoteikšanas principā. Domāju, ka tas ir vienīgais ilgtermiņa pretlīdzeklis pret terorismu.

 

Bet parasti taču terroru ierosina kāds viens cilvēks, piemēram, Hitlers ir atbildīgs par nacistu noziegumiem, bin Ladens par mūsdienu terroristu uzbrukumiem ASV.

Nedomāju, ka vēsturi veido bubuļi. Vēsturi veido tautu tieksme pēc pašnoteikšanās un lielvalstu tieksme pēc savām vajadzībām izdevīgas kārtības. Baidos, ka Afgānistānā atkārtosies tas pats, kas pēc tam, kad afgāņu tauta ar ASV savervēto arabu terroristu palīdzību (kas, manuprāt, afgāņiem nemaz nebija vajadzīga) padzina sarkanarmiju no Afgānistānas. Toreiz ASV valdības vadītāji novērsās, pagrieza muguru, skaidri redzēdami, ka pakistānieši tīšuprāt turpināja skaldīt afgāņu kaŗotājus pilsoņkaŗā, atbalstot te vienu frakciju, te otru un nepieļaudama nekādu apvienošanos, gribēdami no Afgānistānas posta iegūt paši sev kādu labumu. Beigu beigās ASV palīdzēja Pakistanai nostiprināt talibus Afgānistānā.

Tagad stāvoklis ir tāds pats kā bija, pirms talibi sāka iekaŗot Afgānistānu. Toreiz valdīja liels chaoss, un vairums afgāņu atceras, ka toreiz bija vēl ļaunāk nekā talibu drakoniskās, drūmās, trulās disciplīnas laikā.

 

Kas tavuprāt notiks turpmāk? Vai afgāņu sievietes atkal varēs izglītoties, vai tiks nodibināta normāla valdība?

Afgāņi tagad atkal var klausīties mūziku un viņu sievas drīkst iziet uz ielas bez pavadoņa, bet šaubos, vai amerikāņiem pietiks gudrības nostiprināt federātīvu valdību, kas saglabās taisnīgu kārtību. Līdz šim Amerika kaut ko tādu principiāli atteikusies darīt. Pat savā vēlēšanu kampaņā Džordžs Bušs teica, ka Amerikai nekādā gadījumā neesot jānodarbojas ar "citu valstu celtniecību".

 

Varbūt tomēr nav tik ļoti jāņem vērā vēlēšanu kampaņā teiktais. Dž. Bušs tagad tomēr ir apsolījis lielu materiālu palīdzību un grūti ticēt, ka Afgānistānā atkal atgrieztos vidusslaikiem līdzīga kārtība.

Buša vārdi noraidot citu valstu celtniecību tiešām bija, manuprāt, vienīgais interesantais moments prezidenta vēlēšanu kampaņā, ko citādi raksturoja rūpīga izvairīšanās no nopietnām debatēm! Dabiski, pēc 11. septembŗa uzbrukuma visi amerikāņi kā viens to jau ir aizmirsuši. Tomēr domāju, ka veselīgāk būtu nevis aizmirst, bet padomāt, ka ASV pienākas uzņemties savai ietekmei atbilstošu lomu pasaules notikumos, nevis dzīvot izolacionisma ilūzijās un tikai laiku palaikam nodarboties ar bubuļu bumbošanu.

Arī man grūti iedomāties, ka Afgānistānā varētu atkal atgriezties viduslaikiem līdzīga kārtība. Taču, kopš 1979. gada, kad sarkanarmija uzsāka Afgānistānā ieviest savu "kārtību", Afgānistāna ir bez mitēšanās kritusi arvien lielākā postā. Manuprāt, te nav vairs runa par "viduslaikiem līdzīgas kārtības atgriešanos", bet par iespējamu galīgu iznīcību.

 

Pastāsti, kādas bija afgāņu sievietes, un vai tev Afgānistānā ir vēl draugi, ar kuŗiem uzturi sakarus?

Afgāņu sievietes bija un vēl arvien ir afgāņu tautas gara stiprā puse. Afgāņi ļoti ciena savas sievietes. Sievietes nebūt nebija apspiestas laikā, kad dzīvoju Afgānistānā. Uz ielas viņas arī toreiz nereti valkāja visaptverošo apmetni "čadru", kas pilnīgi nosedza visu augumu un arī seju, bet neviens viņas nesodīja, ja to nevalkāja. Sievietes bija ģimenes valdnieces, skolotājas, dziedātājas. Gazni pilsētā es bieži apmeklēju gan meiteņu, gan zēnu vidusskolas, un pārliecinājos, ka sieviešu īpatsvars afgāņu sabiedrībā bija izcili dzīvotspējīgs. Kabulas universitātes inženieŗzinātņu fakultātē manā fizikas klasē mana viscentīgākā studente bija sieviete. Vēl viens no maniem studentiem bija slavenais mudžahedu vadonis Ahmad Šahs Masūds, kas būtu bijis lielisks Afganistānas vadonis. Viņš gribēja panākt, ka visās skolās puiši un meitenes studē vienkopus. Diemžēl talibu režīms Masūdu dažas dienas pirms 11. septembra atentātā nonāvēja.

Vēl uzturu sakarus ar dažiem saviem toreizējiem darba biedriem, bet viņi visi jau sen pametuši Afganistānu.

Kad nupat novembrī amerikāņu intervences rezultātā talibi tika patriekti no Kabulas, viņi savus gūstekņus, astoņus rietumniekus, ko bija apsūdzējuši par kristietības sludināšanu, pameta Gazni pilsētā, paši aizbēgdami uz Kandaharu. Kad gūstekņi nākamā dienā tika izvesti no cietuma, vietējie pulcējās ielās un aplaudēja. Varbūt daži no tiem ļaudīm, kas aplaudēja, vēl mani atceras no tiem seniem laikiem, kad dzīvoju viņu vidū.

Ar JURI ŽAGARIŅU sarunājās ASTRA MOORA

 

Robina (aplikusies čadru jeb burku, kas paņemta līdzi no Afgānistānas ka suvenīrs) un Juris Žagariņš ar ģimenes mīluli KokopufuSaulriets Gazni pilsētā - kā no "Tūkstots un vienas nakts pasakas"Jaunias mācībspēks Juris Žagariņš gatavs iemācīt fiziku pat kamielim.Gazni tējas veikaliņā iepērkas latvietis ar prievīti.

Kas jauns Latvijā?