Agnese Zarāne

 

Kārtējais pasaules gals

 

Vai kāds no jums atceras, ko darīja 1999. gada 11. augustā? Es atceros.

Mana mamma tajā dienā strādāja, bet tēvs bija aizbēdzis pie mīļākās (ne jau tieši konkrētajā dienā, protams, bet aizmucis tā, ka vairs neatgriezās – mēs zinām, ka pienāk brīdis, kad bēguļojošie pamet savas garlaicīgās miera saliņas pēdējo reizi, un parasti tas sakrīt ar laiku, kad vairs nav iespējams sadzīvot ar domu, ka pieaugušo pasaulē ir jāuzņemas atbildība – ne tikai tā, kas attiecas uz darbu un rēķinu apmaksāšanu. Atbildība jāuzņemas arī par paša izvēlēto sievieti, kas no jaukas un skaistas meitenes pārvērtusies čīkstulē, kurai esot grūti žonglēt starp mājas sadzīvi, rūpēm par ģimeni un pienākumiem darbā, un arī par bērnu, kas vienmēr prasa pārāk daudz, vienmēr cenšas pagriezt uzmanības prožektorus savā virzienā un nozagt to dārgo laiku, kad tēvs pēc garām darba stundām vienkārši grib atlaisties dīvānā un izbaudīt siltas vakariņas, aizskalojot problēmas ar alus kausu). Tad nu tajā dienā es atrados savas bezbērnu tantes – mammas daudz vecākās māsas Lailas – uzraudzībā.

Deviņdesmit devītā gada 11. augustā, kad Latvijā bija novērojams pilns saules aptumsums, mana tante nemaz neatrāva vaļā aizkarus, lai, pasarg Dievs, neielaistu aptumsumu mūsu mazajā dzīvoklī. Viesistabā sienas garumā bija izstiepusies tumši brūna, lakota padomju laika sekcija, tai pretī – spilgti dzeltens dīvāns, par smieklīgu cenu iegādāts no kaut kādiem septiņdesmito gadu hipijiem, kas deviņdesmitajos bija kļuvuši par atbildīgiem vecākiem un attapās, ka ir pārāk mietpilsoniski, lai turpinātu būt hipiji, bet veselas divas sienas aizņēma dažāda lieluma Jēzus Kristus un Dievmātes Marijas ikonas. Tās Laila iegādājās svētdienās pirms vai pēc dievkalpojumiem. Pilnīgs kičs – tā šo mēbeļu un priekšmetu kombināciju varētu aprakstīt kāds interjera dizaineris, taču deviņdesmitajos neviens, izņemot slavenos un biezos vai vienkārši biezos, nemaz nezināja, ka pastāv tāda profesija kā interjera dizaineris.

Pie vienas no ikonām tante nometās ceļos, ar pirkstiem iekrampējusies perlamutra krāsas rožukroņa zīlītēs. Viņa mērķtiecīgi pārvietojās pa tām, skaļi skaitot „Esi sveicināta, Marija,”. Tas bija mūsu ceļš uz pestīšanu. Nezinu, kurš no tā laika influenceriem – Nostradamuss vai Vanga – šajā dienā bija pareģojuši pasaules galu, bet viņi abi bija diezgan nopietni cilvēki ar Dieva dāvātām īpašām spējām, to nu es zināju. Viņai līdzi lūdzos arī es.

Manas pagalma draudzenes izbaudīja kārtējo karsto vasaras dienu un noteikti smējās par to, ka man tā ir jāpavada tumšā dzīvoklī, glābjot cilvēci sastāvējuša gaisa miglā. Tas, ko viņas nezināja – katram savs krusts ir nesams, un tieši mēs ar manu tanti glābām arī manas muļķa draudzenes no iespējamas katastrofas. Es zināju, ka pēc pasaules gala ir tikai trīs iespējamie ceļi – paradīze, šķīstītava vai elle. Un es nebiju pārliecināta, ka nokļūšu paradīzē, jo šad un tad mēdzu samelot mammai par skolas gaitām, bet trakākais bija tas, ka pie manis jau pusgadu starp burtnīcu kaudzēm atradās Annas atmiņu klade. Laimīgā kārtā viņa bija aizmirsusi, kam to bija iedevusi aizpildīt. Nelaimīgā kārtā viņa par šo faktu stipri pārdzīvoja. Un tomēr es nevarēju viņai atdot kladi – man bija šausmīgi neglīts rokraksts un diemžēl ar to biju neglābjami sabojājusi viņas atmiņu burtnīcu. Labākajā gadījumā man bija cerība nokļūt šķīstītavā. 

Es gan patiesībā ļoti baidījos no tā, ka mums tomēr neizdosies izglābt pasauli. Par neticīgajiem daudz neraizējos, taču uztraucos par labiem cilvēkiem, kas tajā dienā bija izgājuši ārā, piemēram, mammu. Kad viņa ap septiņiem vakarā aizelsusies atgriezās, es apķēru viņu cieši jo cieši un atvieglojumā nopūtos, jo zināju – mūsu viscaur svētītajā dzīvoklī viņa ir drošībā. Mēs visas tobrīd atradāmies uz pašsacerēta Noasa škirsta.

„Noriņ, kas tad nu? Vai viss labi?” Viņa vaicāja, atbildot uz manu negaidīti stipro apskāvienu.

„Es vienkārši ļoti ilgojos pēc tevis,” atbildēju mammai. Patiesi, šoreiz mani pat īsti neinteresēja, kas ir viņas iepirkumu somā, lai gan arī tovakar es tiku pie šokolādes batoniņa „Manija”, taču drudžainajā uztraukumā nespēju to izbaudīt.

„Mammu,” īsu brīdi pēc pamošanās nākamajā rītā es nolēmu viņai atzīties savā varoņdarbā. „Vai zini? Pasaules gals vakar nenotika, jo es ar tantuku Lailu visu dienu lūdzos un domāju labas domas! Pat Katrīnai un Ilzei viss ir labi. Un viņas taču visu dienu bija ārā svilinājušas savas miesas!” Mamma uz mirkli sastinga, taču tad piepeši pievilka mani cieši jo cieši sev klāt un apskāva, čukstot, ak mans dievs, ak mans mīļais bērns, kaut nu mēs ātrāk varētu no šejienes aizbraukt. Es neko nesapratu. Tas, ko mamma teica, likās absurdi.

„Bet tante Laila taču par mums tā rūpējas, mammu! Vai tad mēs varam viņu tā vienkārši pamest?”

Mamma nopūtās un noglaudīja man galvu. „Protams, ka nē. Tante Laila tevi ļoti mīl. Nora, tikai, lūdzu, lūdzu, nestāsti savām draudzenēm par to, ka izglābāt pasauli lūdzoties, labi? Un, atgriežoties skolā, par to arī ne vārda, labi? Ar tik lieliem varoņdarbiem parasti nelielās, tiem jāpaliek klusumā.” Es pamāju ar galvu, un mamma nobučoja man pieri.

Gāja gadi. Nevienam no draugiem par pasaules glābšanu neko nestāstīju, bet, kad pienāca 2012.gada 21. decembris, ko medijos aprakstīja kā iespējamo cilvēces iznīcības dienu saistībā ar Maiju kalendāra interpretāciju, arī es mazliet uztraucos. No rīta lūdzos cerībā, ka spēšu izglābt pasauli, bet vakarā ar draudzenēm dzēru karstvīnu, cerībā – ja miršu, tad vismaz mierīga un laimīga. Nākamajā rītā pamodos paģiraina un lēnām sāku aptvert, ka tas bija tikai kārtējais pasaules gals.

Kāpēc es to visu stāstu? Jo pasaule līdz pat šai baltai dienai tā arī neuzzināja, kurš to izglāba 1999. gada 11. augustā, kad Latvijā bija novērojams pilns saules aptumsums. Es netiecos pēc slavas vai sava vārda iegravēšanas pieminekļos vai vēstures grāmatās. Es tikai gribēju jūs mazliet iedvesmot un atgādināt, ka ikviens no mums ir spējīgs uz varoņdarbiem. Kazi, varbūt tieši šajā brīdī kāds no jums glābj pasauli no gala.