Autore ir studējusi filozofiju un literatūru. Strādā Nacionālās enciklopēdijas redakcijā. Šī ir viņas debija dzejā.
Anna Auzāne
Veltījumi
Īvlina Vo (Evelyn Waugh) motīvs
Vai iemiedz, juzdams, ka karājies kristāla lustrā,
kas draudīgi svārstās?
Tai vajadzētu būt varenai apziņai – vakariņotāji bez sejām
vai operas apmeklētāji smokingos un kleitās ar kailiem pleciem,
kaut ko murdēdami, skatās no apakšas.
Tomēr tā nav.
Iekrist rožkāpostu un vircotu mērču bļodās
vai triecienā saplakt uz halles grīdas kā gumijas driskai –
diezgan pazemojoši.
(Kāds vēl pamanās salvetē noslaucīt zodu.
Vai: laisks kārtībnieks atvaira ziņkārīgos
un kontūru pavirši apvelk ar krītu.(
Pirms tam ausīs šalcošais ūdenskritums
nespēj aizraut sev līdzi sapņu grāmatas šķirkli:
ja miegā jūti, ka krīti, kāds tev nomodā novēl ļaunu.
Sen-džona Pērsa (Saint-John Perse) motīvs
Es tevī ielēju smeldzīgas ilgas,
bet tagad tev nāksies doties atklātā jūrā,
pamest atraitni ar melnu lenti pie cepures un
vizītkartēm ar tādas pašas krāsas maliņu.
Paļauties uz steigā saliktu kompasu –
adatu, magnētu, korķi un ūdensglāzi –,
pārtikt no sausiņiem, kaltētas kazgaļas, rīsa.
Mainīt vergus pret vaniļu, pulveri, tinti,
ņemt holandiešu valodas stundas, duelēties.
Kļūt par misionāru,
saslimt ar tropu drudzi vai cingu.
Pārlasīt teikumu no zooloģijas pierakstiem:
„Haizivs vannā sajustu pat pilienu asiņu”,
bet okeāns, dārgais,
ir daudz bīstamāka ūdenstilpe.
Uz kuģa klāja pakšķināt Havanas cigāru,
izjust mieles.
Cukurniedri izmantot par teleskopu.
Tad – uz vientuļas salas dibināt jaunu kosmogoniju,
saķepināt staipīgo masu kopā,
kā Dž. Dž. Tomsons pie tāfeles
krītainiem pirkstiem un samiegtām acīm
redzēja elektronus līdzīgus
rozīnēm pudiņā.
Tiec nu galā.
Marsela Prusta (Marcel Proust) motīvs
Gluži kā cilvēks,
kas, spogulī skatīdamies, nesaprot,
kurā pusē ir kaklasaites gals attiecībā pret roku,
kura vēlas to sasiet,
vai kā suns,
kurš traucas pakaļ lidojoša kukaiņa ēnai,
lūkojoties veca dīķa siekstā,
atceramies muļķīgu fizikas likumu
(raugoties no augšas,
gaismas stars atliecas no perpendikula,
tādējādi ūdenī iegremdētais zīmulis
izskatīsies pārlūzis)
un, atgriezušies no ceļojuma pa
pussagruvušām Latvijas muižām,
ar bijību čukstam –
tagad zinu: Zilā dāma ir dzīva,
bet vēlāk,
dzidrā liedagā pulcējoties
pie smilgās ieaugušas peldkabīnes,
ekskursanta seja atgādina
bažīgu zivs galvu galerta bļodā.
Nakšņojot teltī,
taviem šņācieniem miegā kā kafejnīcas sifona troksnim
atbalsojoties ausīs,
ar gurdu kustību atvairu zibens uzplaiksnījumus.
Neveikli – kā mēģinājums nospiest odu
par vēlu sažņaugtā dūrē –
tā cilvēku maldina miesa.
Ketrinas Mensfīldas (Katherine Mansfield) motīvs
Biji jaunzēlandiete – tātad provinciāle Londonā –,
Vulfas un Lorensa draudzene,
tuberkulozes nomākta.
Baltā blūzē, korektu stāju,
zinošu skatu – kā Dikinsone.
Grūti noticēt zīmogam – „bohēmiste”.
Tēvs, kuģu magnāts,
tomēr sūtīja naudu.
Pa rokai allaž bloknots un tēja.
Daiļa? Jā, varbūt,
ja ņemtu pa atsevišķām daļām.
Kaut mīlēji čellistu Arnoldu,
kļuvi grūta no Gārneta – dvīņubrāļa vijolnieka.
Valdzināji maoru sievietes,
bet ne tikai.
Lūk, Virdžīnija Ketrinai:
Tava rakstība ir vienīgā, ko esmu apskaudusi.
Apmeties Cilvēka harmoniskās attīstības institūtā,
bet tavi tēlotie vīri skatās uz aizmigušajām sievām
un domā: Tur jau viņa guļ, ienaidniece pat miegā.
Tavā prozā sieviešu kupejās ielaužas džentlmeņi.
Viņi izmaksā guvernantēm zemenes un piedāvā izrādīt Minheni.
Vecas dāmas parkā apsmej par plušķainām kažokādām,
bet līgavas pārved jūrai barā kā aitas,
jo Austrālijā, Jaunzēlandē viss ir viens.
Viņas skatās uz mazuļa koraļļsārto ausi,
bet sapņos redz Tasmāniju, dzimteni.
Miri, kā dzīvoji –
no pārāk strauja skrējiena kāpnēs pie vīra,
trīsdesmit četros gados, asinsvadiem plīstot.
Viņš – neviens no dvīņiem,
viņš – atsvešinājies jau gadiem,
ērcīgs par izdevniecību, slimajiem, naudu,
nesamaksā, kam vajadzīgs,
tāpēc sievu nogādā nabagu kapos.
Šī kļūda vēlāk tiek labota –
tad, kad Vulfi to uzzina.
Renē Krevela (René Crevel) motīvs
„Naža kungs un dakšiņas jaunkundze” –
viņa franču stāsts par meiteni,
kura pagaldē spēlējas ar virtuves piederumiem,
kamēr vecāki strīdas par vīra metresi.
Vārdi abiem ir dūmi, kas pazūd ēterā,
bērns – koka gabals vai akmens bez atmiņas.
Renē tēvs pakārās;
pats šajās pēdās seko pēc laika,
desmit gadus pirms tam gan
sirreālistiem paspēdams atbildēt uz Bretona anketu –
„Vai pašnāvība ir risinājums?” –
ar brašu
„jā”.
2013.(?)-2014.06.II
