Atis Rozentāls

 

 

No kautiņa līdz rituālam

Latvijas nevalstiskie teātri

 

 

Joprojām ir dažu valsts teātru direktori, kuriem gribētos, lai, vērtējot teātrus Spēlmaņu nakts skatē, nevalstiskos teātrus aizvāktu atsevišķā nominācijā. Iemesls šādai rīcībai ir gan zināms snobisms un pārliecība, ka valsts teātri ir profesionālāki, gan tas, ka mazajā formā nevalstisko teātru sniegums ik pa brīdim nonāk līdz balvai, kā tas gadījās pagājušajā sezonā, triumfējot mūzikas izrādei Alfas, kas tapusi Dirty Deal teatro.

Man gan ir nācies reizi pa reizei aizrādīt nevalstiskajiem, kurus reizēm sauc arī par neatkarīgajiem (ņemot vērā Valsts kultūrkapitāla fonda konkursu finansējumu, par šo jēdzienu mēdz diskutēt), ka viņu formas un satura meklējumi varētu būt vēl drosmīgāki un dziļāki. Taču nav noliedzams, ka pat tad, ja ne vienmēr rezultāts ir uzreiz balvas vērts, meklējumi notiek tādos virzienos, kādos lielie teātri neriskē doties. 

Skats no izrādes Vecajo kults. Aktieri Mārcis Broks (no kreisās), Ģirts Krūmiņš un Dace Eversa.     Foto Sarma Emīlija Tukāne.

 

Svētās Mizas pielūgsme

Vecums un nāves tuvums nepavisam nav tēma, no kuras baidītos latviešu teātris. Pavisam nesen Latvijas Nacionālajā teātrī notika pirmizrāde lietuviešu dramaturģes Daivas Čepauskaites lugai Kad atkal būsim jauni, kuras varoņi sastopas pie kapiem, tāpat Latvijas leļļu teātra repertuārā iekļauta izrāde Vientūļība, kas arī skar vecuma un vientulības problemātiku. Un pietiekami daudz piemēru ir arī senākā un nesenākā vēsturē, kaut vai Anšlava Eglīša Bezkaunīgais vecis Nacionālajā teātrī. Dirty Deal teatro gadījums ir atšķirīgs viena iemesla dēļ. Izrādes forma ir „pieņemšanas ceremonija”, un tā veidota kā nedaudz ironisks rituāls par godu Svētajai Mizai. Kā vienlīdzīgu veidotāju komanda nosaukta vesela dažādu profesiju radošo personību parāde – Mārcis Broks, Dace Everss, Ģirts Krūmiņš, Edgars Mākens, Katrīna Neiburga, Iveta Pole, Ilmārs Šlāpins, Regnārs Vaivars.  Izrādē piedalās trīs aktieri – salīdzinoši jaunais Mārcis Broks, Ģirts Krūmiņš vai Regnārs Vaivars, kā arī Dace Eversa. Izrādei nav lineāra sižeta, tā kombinē rituālas darbības, personiskus stāstus un sarunas, video iestarpinājumus ar šķietami klātienē notiekošu Zoom konferenci. Pieļauju, ka Ģirta Krūmiņa un Regnāra Vaivara dublēšanās vienā no lomām ietekmē arī izrādes noskaņu un atsevišķas epizodes, kur ir runa par autobiogrāfiskiem faktiem. Manis redzētajā izrādē Ģirts Krūmiņš atzina, ka nevar spēlēt sākotnēji izrādē rādīto ainu, kurā sarunājas pa telefonu ar māti, jo viņa decembra beigās ir mirusi. Vecajo kults ir neparasta pieredze pat rūdītiem teātra skatītājiem, tā nav viendabīga izrāde, bet tās forma, nedaudz iesaistot arī daļu no skatītājiem, neapšaubāmi intriģē.

Skats no izrādes  Raganas ar nedaudz ironisku buršanās atainojumu. Lomās Sandija Dovgāne (no kreisās), Alise Dzene un Rihards Zelezņevs. Foto - Aivars Ivbulis

Buršanās kā terapija

Formas ziņā tradicionālāka ir cita Dirty Deal teatro izrāde Raganas. Tās pamatā ir Dainas Tabūnas 2023. gadā izdotais romāns, kas nominēts Eiropas Savienības Literatūras balvai un Latvijas Literatūras gada balvai. Skatuves variants tapis romāna autores sadarbībā ar režisori Martu Elīnu Martinsoni. Vēstījums arī šajā gadījumā ir viegli ironisks un ved Sandijas Dovgānes atveidoto varoni sevis meklējumos pēc piedzīvotām neveiksmēm personiskajā dzīvē, kā vienu no veidiem apsverot arī dažādas maģiskas darbības. Taču izrādās, ka vairāk par tām jaunajai sievietei palīdz literāra darbība, uz papīra pārceļot iztēles ainas, kurās sievietes rīkojas pretēji sava laika kārtībai un uzskatiem, nonākot raganu statusā. Māksliniece Kate Krolle skatuves centrā novietojusi milzīgu segu, kuras pārvērtības ļauj uzburt dažādas ainas. Līdztekus galvenajai varonei visus pārējos tēlus iemieso divi aktieri – Alise Dzene un Rihards Zelezņevs, kuram nākas iejusties pat sieviešu lomās. Izrādes intonācija ir atbruņojoša, jo, lai gan tajā var saskatīt arī izteikti feministiskus vēstījumus, vienlaikus izrādes veidotāji vīriešu un sieviešu novērtējumā nevelk košas sarkanās līnijas. Modelējot dažādus stāstus par pagātni, galvenā varone caur tiem atspoguļo arī savas – mūsdienu sievietes – sajūtas un emocijas. Bet maģiju un buršanos taču var uztvert dažādās nopietnības pakāpēs.

Izrādē Viss bumbās bingo bumbiņu šaušana notiek visai neparastā veidā, izmantojot sadzīves priekšmetus. Piedalās aktieri Reinis Boters (uz grīdas) un Jānis Kronis.                                                                                                                 Foto - Agnese Zeltiņa s

Dod pa purnu

Ja Raganas ir uzskatāma par lielā mērā sieviešu izrādi sievietēm (kaut ne visnotaļ), tad teātra Kvadrifrons fiziskā teātra izrāde Sēri krāca ūdens viļņi ir veltījums izteikti maskulīnai pasaulei. No Andreja Pumpura eposa Lāčplēsis izmantotais citāts izrādes nosaukumā jau signalizē par to, ka stundu garajā izrādē divu vīriešu cīņa nav tikai indivīdu attiecību noskaidrošana, bet skatāma plašākos kontekstos. Scenogrāfes Ingas Siliņas diezgan neitrālajā spēles laukumā atrodas dīvāns, kas šķietami vedina un domām par sadzīvisku situāciju, tomēr pirmais iespaids ir mānīgs. Skatītājam ir jābūt gatavam, ka teksta šeit nav, ir tikai rūpīgi iestudēta un horeografēta divu vīriešu cīņa. Ja sitieni ir marķēti un nenotiek pa īstam, tad, ķermeņiem atsitoties pret elastīgo, tomēr pacieto grīdas materiālu, dzirdamie būkšķi tomēr liecina par reāliem triecieniem ķermenim. Tādējādi režisora un horeogrāfa Rūdolfa Gediņa izrāde, kurā viņš pats cīnās ar aktieri Āri Matesoviču, kļūst arī par gluži personisku fizisku izaicinājumu. Taču skatītājs, no būkšķiem ik pa brīdim viegli saraujoties, var šajā cīņas nebeidzamajā gaitā saskatīt gan globālus karus, gan konkurenci un cīņu par ietekmi, gan konfliktus visdažādāko iemeslu dēļ. Izrāde diezgan maz saka priekšā, bet dod skatītājam brīvību tās tēlos saskatīt to, ko nu pats spēj izdomāt. Es pats to skatījos ar zināmu emocionālu distanci, bet redzēju arī skatītājus, kuri bija patiesā sajūsmā, kas nozīmē, ka šis cīņas stāsts ir vai nu trāpījis personiskā pieredzē, vai precīzi atspoguļo kādas nenoformulētas sajūtas.

Kauja bez teksta starp Rūdolfu Gediņu (no kreisās)  un Āri Matesoviču gan ir iestudēta un faktiski horeografēta, tomēr tā ir nopietna fiziska slodze.  Foto - Agnese Zeltiņa

Laimē priekšnesumu

Izklaides, improvizācijas un tomēr arī nelielas smeldzes deva gaida ikvienu, kurš apmeklēs Kvadrifrona iestudējumu Viss bumbās. Amizantā kārtā šīs izrādes norise un garums iepriekš nav prognozējami, jo daudz kas atkarīgs gan no skatītāju izvēlēm, gan nejaušības, griežot laimes ratu. Izrādes iecere veidojusies, sekojot līdzi sabiedrības pieprasījumam pēc dažādām loterijām, un kādu brīdi Superbingo vadītājas gods bijis uzticēts arī Kvadrifrona aktrisei Ancei Strazdai. Arī šinī gadījumā nosaukta izrādes veidotāju plejāde, nenorādot, ko kurš dara – Klāvs Mellis, Anta Aizupe, Ance Strazda, Reinis Boters, Jānis Kronis, Valters Karlsons, Aleksandrs Lisovs, Elīna Pērkone un Ilona Zariņa. Aktieri no šī saraksta ir četri – Aizupe, Strazda, Boters un Kronis. Jau no paša sākuma skatītājs var limitēt savu iesaisti interaktīvajā pasākumā, jo, ja anketu neaizpilda, tad tehniski nav iespējams, ka jūs izlozēs. Šoreiz gan izrādes šarms slēpjas tieši tajā apstāklī, ka anketas aizpildījušos skatītājus var izlozēt, un tad viņiem ir divas izvēles – griezt laimes ratu vai uzreiz pieteikties finālam, kurā nokļūst četri dalībnieki.

Izrādes struktūra līdz ar to sastāv no gataviem moduļiem, kuru secība nav prognozējama. Laimes ratā izlozētas tiek nevis fiziskas balvas, bet tematiskas etīdes, un arī šeit slēpjas āķis. Ir iespēja, ka kādu no ainām aktieriem nāksies izspēlēt vairākkārt (manis redzētajā izrādē pat trīsreiz), bet citas tā arī paliks neredzētas. Spēlējot otro vai trešo reizi, aktieri improvizē, jo nākas otrreiz griezt jau pārgrieztu lenti vai strausiem trīs reizes dēt olas. Var bez problēmām ar putekļu sūcēja un plastmasas ūdens tvertnes palīdzību organizēt bingo bumbiņu izlozi vienu reizi, var arī divas, bet trešajā piegājienā bumbiņas jau ir izmētātas pa grīdu un nav salasāmas. Šis ir jautrs un atraktīvs priekšnesums, kurā skatītāji piedod aktieriem dažādas novirzes no scenārija un pavada laiku izklaidējošā atmosfērā, tomēr izrādē ir iemontēti arī nedaudz smeldzīgi bērnības stāsti par ilgām un fantāzijām, kas tā arī nav piepildījušās. Katru reizi, kad kāds no skatītājiem izvēlas nevis griezt laimes ratu, bet nokļūt finālā, viens no aktieriem savukārt dalās savā nedaudz traumatiskajā bērnības pieredzē, un, kaut no pieaugušo skatpunkta šīs drāmas ir traģikomiskas un naivas, nav pamata apšaubīt, ka bērnības perspektīvā šāda pieredze noteikti šķita ļoti sarūgtinoša.

Viss bumbās interesantā veidā pilda izklaides funkciju, izrādei netrūkst izdomas un asprātības, ir pat striptīzs, un šāds formāts šķiet īpaši piemērots korporatīviem pasākumiem.

 

Vēl cita pieredze

Raksta noslēgumā gribu pieminēt laikmetīgo deju, kas šogad svin 30 gadus, kopš varam runāt par to kā paliekošu kustību Latvijā, pateicoties horeogrāfes Olgas Žitluhinas iniciatīvai, jo, ja nebūtu Olgas, visticamāk, nebūtu arī laikmetīgās dejas horeogrāfu izglītības Latvijas Kultūras akadēmijā. Šo gadu laikā šis dejas virziens nav ieguvis pastāvīgu trupu un pastāvīgu rādīšanas vietu, tā saucamā dejas māja arī ir drīzāk pasākumu kopums, nevis institūcija ar skaidru statusu. Taču nevar noliegt, ka Valmierā un tagad arī Rīgas cirkā dejas kopienai ir vismaz iespēja samērā regulāri parādīt jaunākās un arī iepriekš radītās izrādes un piedalīties to apspriešanā. Laikmetīgā deja nelaimīgā kārtā ir daudzu cilvēku apziņā kaut kas tik abstrakts, ka var saprast zināmas bailes no tā, ka „es jau te neko nesapratīšu” – lielākā daļa šo izrāžu tiešām ir bez ļoti konkrēta sižeta. Gan Valmierā, gan Rīgā parādītā Olgas Žitluhinas dejas izrāde #piecērt8000 gan pierādīja, ka emociju līmenī visu var saprast arī tā – ja dejotāji ir personības un viņu sniegums atspoguļo ne tikai tehnisku meistarību, bet arī emocionālu precizitāti. Mēs redzējām cilvēkus, kuri joprojām viens otru saprot no pusvārda, šai lokā ietverot ne tikai dejotājus, bet arī mūziķus Juri Kaukuli un Kasparu Tobi, kā arī gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu. Rīgas cirka, tāpat kā Valmieras teātra atvērtība sadarbībai nozīmē izpratni par to, ko skatītāja pieredzes bagātināšanai var dot laikmetīgā deja. Tā joprojām nebūs ļoti regulāra pieredze – teiksim, Rīgas cirkā nākamais dejas priekšnesums – dejas organizācijas Tuvumi darba Species Shifter pirmizrāde par cilvēka pāreju no bioloģiskās uz tehnoloģisko pasauli Ievas Gaurilčikaites-Sants horeogrāfijā tiek plānota vien 16. jūlijā. Taču jau nospraustā ceļa karte liecina, ka vismaz kādi konkrēti projekti atradīs ceļu pie skatītāja.

 

Atis Rozentāls ir laikraksta Diena Latvijas ziņu nodaļas redaktors un Jaunās Gaitas redkolēģijas biedrs.