Baiba Magdalena Eglīte

 

Ingmārs Usas. Viņš smejas vai raud?

 

 

„Par ko tu smejies? Vai varbūt raudi?” es jautāju gleznotājam Ingmāram Usas (1970.), ļaujoties viņa gleznas Jūlija liturģija pretrunīgajā atbalsī manī. Neteikšu, ka man patīk izjūtu kopums, kas uznirst, vērojot atbaidošo monstru, kas šķiet izaudzis no milzīgās izvadproduktu kaudzes, ar svētlaimīgu izteiksmi raugāmies debesīs, kur pašam uzaudušies smagu mākoņu apšaubāmie spārni… Bet svētlaimes izteiksmi alegoriskā monstra sejā rada sulīga arbūza negausīga testēšana. Arbūzs ir tik salds un lipīgs, tik gards, tik sulīgs, tik iekārojams, ka kontrolēt pašam sevi ir neiespējami. Sarkana, bieza salda sula šķīst uz visām pusēm, dāsni nolīst zemē, kur mētājas aizgrauzti arbūza gabali…, bet man kļūst baisi. Vai tiešām mēs, commedia dell’arte civilizācija, esam tādi? Liekulīgi, nepieēdināmi patērētāji, agresīvi un nespējīgi…, kad ķermenis milzīgs, bet galva un locekļi kā mazam bērnam?

„Jūlijs, karstais lipīgais mēnesis. Bērnībā Liepājas tirgū ieradās tumšie tirgotāji no Kaukāza ar arbūzu kravām, un laimīgi bija tie bērni, ko pasauca palīgā izkraušanai. Par to varēja izvēlēties un saņemt algā vairākas šīs milzu ogas.

Arbūzs nav vienkāršs auglis. Nē. Tā ir mīkstā miesa, krustā sists cukurs, laicīgās svētlaimes relikvija ar melnām sēklām kā grēku sarakstu. Tās šķīda uz visām pusēm, jo spļaudījāmies mēs jautrības un laimes pārņemti. Un vēlme pēc Vēl! Un tikaī vēlāk saprotam, šī nav tikai barība. Šī ir arī Pieredze , kas iezīmē robežu starp patēriņu un paškritiku. Bērni melnās sēklas izspļauj ar smiekliem. Pieaugušie tās pedantiski iztīra, apēd gardumu ar baudu un klusumā. 

Tāda neliela filozofiska ironija par dzīves stila, vecuma un attieksmes maiņu. Jo vecāki kļūstam, jo vairāk pieņemam diskomfortu kā normu. Pat arbūzā. Un Sarkanais Saldais cukurs, tas nav tikai pārtikas produkts. Tas līp pie pirkstiem kā apvainojums par pēcpusdienas grēku, kas vaino indivīdu par prieku, ko tas piedzīvojis. Kad arbūzs tiek iegriezts un sula notek pār virtuves galda malām, mēs klusībā dziedam psalmu „Ēd, mans bērns, jo sezona ir īsa, bet cukurs nebeidzams.” 

Ingmārs Usas. Jūlija liturģija (2025) 205×160 cm a./e.

 

Te nu mākslinieka paša nevainīgais stāsts par gleznas izcelsmi. Bet glezna runā savējo. Tā pārsniedz individuālas pieredzes atziņu robežas un kļūst par globāla mēroga sardoniskiem smiekliem… Nevienu mākslinieks nekritizē un nevaino. Tikai pasniedz spoguli. Katram un visiem kopā.

 

Sevi viņš uzskata par Klaunu. Izstudējis visus senos commedia dell’arte tēlus, sev viņš izvēlējies Arlekīnu, kura tēls var simbolizēt kosmiskas skumjas, spēles ar Nāvi un postulēt „ES NESOLU, KA TEV PATIKS VISS, KO TU REDZĒSI” … 

„Klauns ir dvēseles ķirmis, mans alter ego”, saka mākslinieks. “Viens no maniem pirmajiem gleznu tēliem. Arlekīns. Tapis kā atbilde „... kā man riebjas tā Tava māksla, Ingemār!”.

Mākslinieka dzīvoklī vesela siena atvēlēta Arlekīna portretiem. Arlekīna dvēseles stāvokļiem. Ar āksta cepuri galvā. Ar skumjām acīs un melnām asaru straumēm pār rūpīgi nogrimētiem vaigiem. Iekomponēti tondo formātā tie sev atvēlēto telpu piepilda ar daudzveidīgām minora spektra emocijām. 

Ingmārs Usas. Mana ziemas cepure (2024)                                  Ingmār, kā man riebjas tā tava māksla! (2025)

40 cm  apļi    

Bet pie pretējās sienas nežēlīgs pavecas sievietes portrets. Skolotāja. Tādas skolēni dēvē par knīpstangām. Sadēdējusi pati savā perfekcijā un priekšrakstu izpildē, aiz cietās sejas paslēpusi absolūti visu, un no visa atteikusies, viņa sevī nes mazāko klašu skolnieciņa stindzinošās bailes...

Un tepat vairāki ne mazāk nežēlīgi sieviešu tēli. Tie pieder pie jaunākās gleznu sērijas Vecums. Sievietes mūžs, kas tapusi vērojot savu 90 gadīgo mammu, un droši vien turpināsies , vērojot sevi. 

Interesanti, ka visās kompozīcijās dažāda vecuma sievietes demonstrē (uz salmiņa vai kociņa) uzdurtu milzīgu mušu. Laika gaita ir nežēlīga un Ingmārs Usas nav glaimu gleznotājs. 

Ingmārs Usas. Vajag vingrot, ēst vitamīnus un viss būs kārtībā. 40×30cm (2024) a./e.

Mākslinieks ir seno kultūru mitoloģijas un simbolikas izzinātājs, tālab arī skatītājs tiek aicināts meklēt atbildes savā pieredzē jeb senos priekšstatos.

Tomēr atstājot mušas daudzveidīgo simboliku otrajā plānā, viņš nežēlīgi secē visas tās ārējās izmaiņas, ko sievietes ārienē iekodē gadi. Varētu šķist, viņš zobojas, izsmej… Nebūt nē. Viņš uzskatāmi pauž nežēlīgo patiesību. „Dzīve ir forša pamatlieta, bet beidzas ar nāvi. Tas ir izziņas ceļš, kas noved pie filozofiskiem jautājumiem, bet ko nevar noiet, jo mūžs ir pa īsu.” 

Vēl viena tēma rosina mākslinieka iztēli. Divcilvēks. Dubultgalvu un dubultdvēseļu saimnieks. Vairāk kā 60 tušas zīmējumos Divcilvēks nav Siamas dvīnis. Tas ir cilvēkveidīgs radījums ar divām galvām uz diviem kakliem, bez acīm un bez ausīm. Toties divām mutēm. Tāds paģēr no dzīves divreiz vairāk. Viņš ir produkts. Laikmeta produkts.

Ingmārs Usas. Divcilvēks (2025) 35×39 cm kartons./e

Jā, Ingmārs ir filozofs. Dzīves lielo likumsakarību formulētājs glezniecības valodā. Un profesionālā kultūrā. Pirms studijām LMA glezniecības nodaļā beidzis koktēlniecības nodaļu Liepājas Lietišķās Mākslas vidskolā, viņš uzskata, ka gleznai jābūt atbilstošai rāmim, un savus darbus viņš greizsirdīgi vēlas redzēt sev apkārt, jo gatavojas personālizstādei Cesvaines pilī nākošajā pavasarī. „Man patīk, ka darbs pieder man pašam. Gribētu, lai nebūtu vajadzības kādu no tiem pārdot. Katrs ir izdzīvots, tā ir mana dzīve, mana dienasgrāmata.”

Viņš nenosoda un neiznīcina, neslavē un necildina. To viņš atstāj skatītājam. Savās gleznās viņš noformulē procesa rezultātus. Un savu slēpto mīlestību, līdzcietību un sāpi. Viņš aicina skatīties dziļāk, izpētīt telpisko vēstījumu fonā, kur atklājas viņa pietāte pret 16. g.s. renesanses autoru, īpaši nīderlandiešu mākslas mantojumu. Rūpīgi izstrādātās detaļas ieved skatītāju telpas un mākslinieka personības dziļuma noslēpumos. 

Ingmāru gribas dēvēt par eksistenciālu domātāju, kurš meklē vispatiesāko domas formu. Galvenais ir doma! Un tā ne vienmēr ir vizuāli estētiska. Bet ja nav domas, tad māk­messaging in your slas darbā atklājas tikai profesionāls amats. Un humors arī ir gudrības forma. 

 

„Kā tu vari izturēt šo gleznu nežēlīgi emocionālo vēstījumu savā dzīvojamā istabā?” jautāju māksliniekam. 

„Pajautā to manai sievai.”

Jautāju Inesei. „Laikam esmu pieradusi”, viņa atbild. „Un man patīk, jo redzu arī kādu viņa personības daļu bildēs. Ar citām es nespētu un negribētu sadzīvot”.

 

 

Mākslas zinātniece Baiba Magdalena Eglīte strādā Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs.