Jaunā Gaita nr. 324. pavasaris 2026

Dzejniece, rakstniece, tulkotāja Dagnija Dreika dzimusi 1951. gadā. Publicēties sākusi ap 1969. gadu, pirmo dzejoļu krājumu izdevusi 1971. gadā. Ir Rakstnieku savienības, Autoru apvienības un Žurnālistu savienības biedre, Rīgas Latviešu biedrības literatūras komisijas vadītāja, Itas Kozakevičas nacionālo kultūru savienības valdes locekle un daudzu grāmatu autore. Viņas dzeja tulkota daudzās mēlēs.

 

Dagnija Dreika

 

Labā stunda, nelabā stunda

(no grāmatas Kliedzējs Kiu putns par Abhāziju)

 

Ārā joprojām spīdēja saule, lai gan zeltainajos gaismas staros vairs nebija dienas svelmainā karstuma, to lāsumi vīģu lapās atgādināja lūšādas plankumus. Lasīdama apaļīgos, violetos augļus, kas bija nobrieduši un nokrituši uz zemes, gandrīz saminu nelielu, melnu skorpionu, kas atgādināja pusauga vēzi.

– Tā būtu nelabā stunda, ja tu tam uzkāptu, – sacīja saimniece. – Šie gan nav īpaši indīgi, tomēr…

Bīstamais radījums vienā mierā parāpoja zem krūkas, kas stāvēja ēnā zem koka.

– Tātad tagad ir labā stunda? – es vaicāju. – Jo man paveicās?

– Tieši tā, Daguca.

Viņa izrunāja manu vārdu pa savam. Reizēm teica „Dadž” vai „Adadž” un ķiķināja. Kad izprašņāju, tad atzinās, ka tas nozīmējot „varde”. „Adaže” esot krupene. Tā nekas…

Viņu sauca Azī. Kad apvaicājos, vai arī šim vārdam ir kāda jēga, viņa atbildēja: – Jā. Ūdens.

Tas bija visapkārt. Zaļā jūra lejā, sniega mices kalnu galotnēs, nogāzēs ledus plāksnes, kas kusa saulē. Strauti, kas laistījās kā sudraba folijas strēmeles, tecēdami lejup. Ūdenskritumiem bija romantiski nosaukumi – jau biju redzējusi „Vīru asaras” un „Sievu asaras”. Otro daudzums, protams, bija ievērojamāks, kā jau šajā pasaulē mēdz būt. 

– Kāpēc pie jums saka „labā stunda”un „nelabā stunda”? – es apjautājos. Biju dzirdējusi šo salikumu ne reizi vien.

– Varu tev pastāstīt. Ieliešu vīnu un pasniegšu sieru – tas ir no bifeļpiena, tādu vēl nebūsi ēdusi.

Mjā. Bifeļi ganījās tajā kalnā, kuru man reiz piedāvāja pirkt. Sak, būs tev vasarnīca. Ar skatu uz jūru. Tur vēl bija saglabājusies veca ēka ar pavarda vietu, kur resnā ķēdē karājās liels, melns katls. Es vienmēr biju atsaucīga iebaudītāja un klausītāja, lai ko man celtu priekšā. Raudzēts tas piens bija lielisks – ar nazi varēja griezt.

Es iekārtojos uz soliņa zem mandarīnkoka – patālāk no apgāztās krūkas ar tās iemītnieku.

„Patiesi, nekad nevar zināt, kas kurā traukā ir iekšā, kamēr to neapgāz,” es domās nospriedu. Skorpions par mani vairs nelikās ne zinis. Es par viņu arī.

Saimniece uzlika galdā vakariņas un sāka stāstīt: – Raugi, kāds bagāts vīrs arī ilgi netika gudrs, kāpēc cilvēki bieži atkārto šos vārdus „labā stunda” un „nelabā stunda”. Tieši tāpat kā tu tagad, – Azī turpināja. – Un viņš nolēma izdibināt. „Ceļošu un vaicāšu, varbūt uzzināšu,” šis domāja. Viņš jāšus devās ceļā un katram pretimnācējam uzdeva šo jautājumu. Ļaudis brīnījās vien un atbildēja, ka nezinot. Viņš turpināja jāt un prašņāt. Ilgi klejoja un runājās ar katru, ko satika, bet neviens nevarēja viņam sakarīgi atbildēt. Tā viņš sasniedza lielu, nātrēm aizaugušu lauku. Pie tā stāvēja kāds vīrs. „Sveiks,” viņš teica, „saki man, kas ir 'labā stunda' un 'nelabā stunda'?” Cilvēks paraustīja plecus. „Nezinu,” viņš atbildēja. „Padomā, varbūt atcerēsies!” patiesības meklētājs skubināja. „Labi,” vīrs beidzot sacīja, „atbildēšu uz tavu jautājumu, bet tikai pēc tam, kad būsi novilcis visas drēbes un izstaigājis šo lauku turp un atpakaļ. Kad atgriezīsies, tad uzzināsi, kas ir „nelabā stunda”. „Bet kur man likt zirgu un drēbes?” bagātnieks noprasīja. „Es pieskatīšu, līdz tu atgriezīsies!” svešinieks apsolīja. Viņš nokāpa no zirga, izģērbās un iegāja nātrēs. Tās bija garas un kuplas, aplam dzeldīgas, saule karsta – un nesaudzīgi dedzināja. Iziet starp tām nesadzeļoties nebija iespējams. Apsvilis un sadzeldinājies ne pa jokam, viņš iznāca atpakaļ vietā, kur bija atstājis zirgu un drēbes. Bet neatrada neko. Vīrs ar viņa mantām un kustoni bija pazudis. Tā viņš uzzināja, kas ir „nelabā stunda” – bija spiests slēpties līdz tumsai. Ja kāds ieraudzītu šo pliku, tad celtu viņam neslavu pa visu apkaimi. Kad sakrēsloja, viņš devās meklāt kādas drānas. Un iedams ieraudzīja priekšā uguntiņu. Piegājis tuvāk, ieraudzīja māju, kuras logā spīdēja gaisma. Ielūkojies pa to, viņš ieraudzīja istabas vidū klātu galdu, bet pie sienas – augstu koka gultu. Viņš iecerēja viltīgu plānu. „Iešu iekšā un paslēpšos zem gultas,” viņš nolēma, „ja atnāks saimnieks, noģērbsies un liksies gulēt, paķeršu viņa drēbes un aizbēgšu.” Domāts – darīts. Ielavījies istabā, palīda zem gultas un palika tur. Drīz ienāca jauna, skaista sieviete un apsēdās pie galda ar rokdarbu. Pēc tam atskanēja klauvējieni pie durvīm. Bagātnieks nodomāja: „Būtu labi, ja atnāktu vīrietis.” Sieviete piecēlās un atvēra. Ienāca stalts, sparīgs džigits. „Kāpēc tu tik ilgi nenāci?” saimniece vaicāja. „Nevarēju sagaidīt!” Jauneklis atteica, ka agrāk nekādi nav ticis šurp. Sieviete lika galdā ēdienu – vistu asajā dzeloņplūmju mērcē un prosas putru. Viesis sāka ieturēties, bet plikais zem gultas rija siekalas. Kad puisis bija paēdis, viņa teica: „Tagad ģērbies nost un lien palagos!” Džigits novilka drēbes, nometa zemē un palīda zem segas. Sieviete arī grasījās sekot šim, bet kāds piedauzīja pie durvīm. Bija pārnācis saimnieces vīrs. Mīlnieks izlēca no gultas un sāka skraidīt pa istabu, meklēdams slēptuvi. Saimniece pamāja, lai viņš lien zem gultas. Kad vīrs aiziešot, tad šis tikšot ārā. Džigits piebiedrojās plikajam, kurš jau bija priekšā – tas pavirzījās un atbrīvoja vietu otram. Sieviete atvēra, ienāca viņas vīrs. Apsēdinājusi to pie galda, viņa sacīja: „Ja es būtu zinājusi, ka tu tik ātri atgriezīsies, nebūtu ieturējusies bez tevis!” Viņš tāpēc nejutās apvainojies. Un, kad bija paēdis, paziņoja tai, ka gribot gulēt. „Liecies slīpi!” sieva atteica. „Jā, varētu, bet mans zirgs stāv pagalmā apseglots, drīz atkal jādodas ceļā.” Sieva apsolīja viņu pamodināt pēc divām stundām. Vīrs apgūlās un tūlīt aizmiga. Tad bagātnieks piedraudēja džigitam, ka nožņaugšot to, ja šis pakustēsies, izlīda no pagultes, uzvilka mīlnieka drēbes un sāka staigāt pa istabu, kaut ko murminot. Ieraudzījusi viņu, sieviete pamodināja vīru un paziņoja, ka esot kāds atnācis. Vīrs izlēca no gultas un paķēra ieročus. „Nomierinies, namatēv,” bagātnieks sacīja, „iededz lampu, lai varam parunāt!” Saimnieks paklausīja, un viesis turpināja: „Kad tu aizbrauci, mājā ielīda nelabais. Dievs sūtīja mani tev palīgā!” Vīrs izbrīnījās. „Kur tad šis ir? Ja atradīsim, tad izdzīsim.” Bagātnieks pamācīja: „Paņem spaini ledaina ūdens!” Saimnieks ienesa to no priekšnama, bet bagātnieks sāka smelt ar krūzi un liet ūdeni kaktos, saukdams: „Laukā no mājas, velna slaka!” Kādā brīdī iešļāca arī zem gultas. Tad mīlnieks izlēca ārā un metās uz durvīm, bet tur stāvēja saimnieks ar bozi. Tad šis piekrēja pie loga, izsita rāmi un izlēca pagalmā, bet pēc tam nozuda tumsā. „Tā,” bagātnieks paziņoja,„tagad šis ir prom un vairs te nelīdīs!” Saimnieks nopriecājās un pavaicāja; „Es tikai nesaprotu, džigit, kāpēc tas nešķīstais gars bija pliks?” Bagātnieks pasmējās: „Tas ir pavisam vienkārši. Ellē taču visu laiku ir karsts!” Kamēr tas viss norisinājās, saimnieks bija aizmirsis par apsegloto zirgu, kas stāvēja pagalmā. Bagātnieks vienā mierā devās ārā, uzlēca tam mugurā un jāja prom. Kopš tā brīža viņš vairs nekad un nevienam nejautāja, ko nozīmē „labā stunda”un „nelabā stunda”.

– Lielisks stāsts! – es sacīju, pamatīgi izsmējusies.  – Vai tu zini vēl kādu?

– Protams. Ja vien tev ir patika klausīties.

– Tā man ir vienmēr. Es tieši tāpēc esmu šeit.

– Labi. Tad pastāstīšu par attapīgu sievu, kas pārmācīja trīs vīrišķus.

Viņa pasniedza man mazītiņu tasīti ar kafiju, kuru bija uzvārījusi vara traukā karstās smiltīs. Es kāri ievilku plaušās svaigo kalnu gaisu. Saules veidotie rombi, kvadrāti un četrstūri uz sasprēgājušajām celiņa plātnēm no stiklotās verandas rūtīm likās kā vitrāžas no debesu logiem.

– Raugi, vecos laikos kādā ciemā dzīvoja skaista sieviete, vārdā Amārča. Tā sauc kodīgu augu, kura nosaukumu nevienā citā valodā es nezinu. Skaistule bija liela zobgale. Viņai bija vīrs, tomēr šī daiļava patika arī kaimiņiem. Viņas mīlestību iegūt alka trīs gabali. Viens no tiem bija vietējā kņaza pienabrālis – viņa māte savulaik kundzēnu barojusi. Amārča žēlojās vīram, ka šie negriežot viņai ceļu. Tas deva padomu: „Rīt izlikšos, ka eju piedalīties kāzās tālākā ciemā, bet tu paaicini visus trīs viesos vienā vakarā, tikai katru citā laikā. Viņa tā arī izdarīja. Nākamajā dienā vīrs paņēma ieročus, apsegloja zirgu un aizjāja, bet sieva, kā norunāts, ielūdza visus trīs pielūdzējus. Kad satumsa, vīrs slepus atgriezās un paslēpās nojumē, lai gaidītu ciemiņus. Kad ieradās pirmais apmeklētājs, Amārča lika tam izģērbties. Tikko tas bija novilcis drēbes, atskanēja klauvējieni pie durvīm. „Ko lai daru?” izbijies prasīja viesis. „Ātri paslēpies pieliekamajā un sēdi klusu!” sieva piekodināja.  Tas paklausīja, bet Amārča atvēra durvis un ielaida otro nācēju. Arī šim viņa lika izģērbties, bet tas vēl nebija ticis līdz gultai, kad atkal atskanēja klaudzieni pie durvīm. Arī šo apmeklētāju sieva ielaida pieliekamajā, bet pati devās atvērt. Trešais bija kņaza pienabrālis. Tikko tas norāva drēbes, bija dzirdami sitieni pie rūts – tas bija vīrs, kurš caur stiklu vēroja visu notiekošo. Viesis nobijies skraidīja pa istabu un meklēja, kur paslēpties. „Gulies aši silē!” Amārča izrīkoja. Viņš paklausīja, sieva uzmeta tam pārsegu un devās atvērt. Vīrs ienāca un prasa: „Te neviena nav, bet es dzirdēju balsis. Ar ko tu sarunājies?” Amārča iesmējās. „Es tērzēju ar dēlu!” viņa atbildēja. „Vai tad manas prombūtnes laikā tev piedzima dēls?” vīrs brīnījās. „Tā gan!” sieva jautri atteica. „Kāda laime, mums tagad ir dēls!” vīrs līksmi turpināja. „Ļauj man paskatīties uz viņu!” Sieva piegāja pie siles un norāva pārsegu. „Vai dieniņ,” vīrs iesaucās, „šis tikko nācis pasaulē, bet tam jau bārda uzaugusi un zobi arī ir! Posts mums, ja tas pieaugs par niknu milzi! Laikam jātiek galā tagad. Iešu pēc lielā vesera!” Kamēr vīrs izlikās, ka meklē zveļamo, viesis kopā ar visu sili izspruka uz ielas un metās bēgt. Tie divi, kuri bija pieliekamajā, izsita logu, izlēca pa to un muka prom – pliki, kādi bijuši. Par to vēl ilgi smējās viss ciems.

– Jocīgi gan! – es sacīju. – Itin kā pasakas, taču ne bērniem.

– Bet tā varēja notikt, – Azī atbildēja. – Tādos stāstos mēdz būt daudz patiesības. Tie nerodas ne no kā.

– Jā, zinu. Tāpēc pierakstu tādus visur, kur dzirdu.

Šī bija laba izdevība, jo mana draudzene zināja visādas teikas – atliku likām, un es palūdzu vēl kādu. Biju aizrāvusies, ieslīdējusi tādā kā plaisā starp dažādām esamībām, gatavodamās tulkot eposu, kuram tuvojos tik lēnām un bijīgi, it kā bītos aizbiedēt.

– Es pastāstīšu par vēl vienu gudru sievieti, kuru sauca Amarara.

– Un ko nozīmē tas vārds!

– Lēnīgā. Tad lūk. Reiz dzīvoja kāds cietsirdīgs kņazs. Viņš nebija precējies, tādēļ ģimene pieprasīja, lai šis apņem sievu. Tad viņš izvilka naudas gabalu, iedeva to kalpam un teica: „Nopērc aunu, nokauj, sažāvē gaļu, atnes man cinksli, atdod atpakaļ naudas gabalu un kustoni atved dzīvu!” Tādu uzdevumu paveikt nebija iespējams. Kalps zaudēja dūšu. Nezinādams, ko iesākt, tas gāja, kurp acis rāda. Soļoja ilgi, līdz nonāca nepazīstamā vietā. Tur nezināmā ciemā ieraudzīja jaunu sievieti, kura aicināja viņu viesos. Un apvaicājās: „Kurp tu dodies? Un kāpēc izskaties tik uztraucies?” Kalps atzinās: „Mūsu kņazam radi liek ņemt sievu. Tas man iedeva naudu, lai nopērku aunu, atnesu gabalu žāvētas gaļas no tā, atvedu to dzīvu un vēl atdodu naudu. Kā gan es varētu to izdarīt? Laikam mans gals būs klāt.” Jaunava padomāja un sacīja: „Tā nav liela bēda, vari nomierināties!” Un lūdza viņu palikt vēl trīs dienas. Kad tās bija pagājušas, Amarara pamācīja: „Aizej pie ganiem kalnos un nopērc labu aunu.” Kalps paklausīja. Lika kustoni izrūnīt un nokaut, jaunā sieviete apsālīja un izžāvēja gaļu. Viņa apcirpa ādu, no vilnas uzadīja zeķes un saņēma par tām tikpat daudz naudas, cik kņazs bija iedevis. Un par žāvējumiem dabūja tādu pašu summu. „Tagad nopērc vēl vienu aunu, aizved savam kungam, atdod viņam žāvēto cinksli un naudu!” jaunava atvadīdamās sacīja. Kalps atgriezās pie kņaza un atdeva gan aunu, gan naudu, gan arī cinksli. Kungs tūlīt sāka taujāt, kurš viņu samācījis, kā grūto uzdevumu paveikt. Kalps pastāstīja par sievieti, kura pasacījusi, kas darāms. „Tā derēs man par sievu!” kņazs nolēma. Viņš kāpa zirgam mugurā, jāja uz norādīto ciemu un apprecēja gudro Amararu. Taču, tikko viņi bija parakstījuši papīrus, atauļoja ziņnesis un teica, ka kņazam esot jādodas karagājienā uz piecpadsmit gadiem. Kad jaunais vīrs bija saposies ceļam, viņš sacīja sievai: „Es būšu prom piecpadsmit gadus. Atstāju tev savu ķēvi, pats sēdīšos mugurā ērzelim, kuru man atveda. Man blakus būs mans suns, tev atstāju kuci. Kad atgriezīšos, lai mani sagaida dēls, sēžot zirgā, kurš piedzimis šeit pamestajai ķēvei no ērzeļa, ar kuru jāju, un līdzās šim būtu suns, kas dzimis kucei no suņa, kurš mani pavadīs.” Izteicis tādus rīkojumus, kņazs aizauļoja. Ciema ļaudis saprata, ka sievai šis uzdevums nekādi nav izpildāms, tie visi sāka viņu žēlot. „Tev būs man jāpalīdz un jāglabā mans noslēpums, lai neviens neuzminētu, ka dodos prom. Lai cilvēki domā, ka esmu mājās,” – viņa sacīja kalpam. Tad pārģērbās vīrieša drānās, kāpa mugurā ķēvei, pasauca kuci un sekoja vīram uz kara lauku. Tur kņazs sēdēja teltī kopā ar draugiem, dzēra un ēda. Uzbrukums vēl nebija sācies. Sieva izdibināja, kur viņš ir, sadraudzējās ar ieročnesēju un samaksāja tam, lūgdama novietot vīra ērzeli un suni vienā stallī ar savu ķēvi un suni, pēc kāda laika sarunāja, lai tas naktī ieved viņu kņaza teltī. Pēc vairākām tādām reizēm viņa kādā rītā pamanījās nomaukt zelta gredzenu, kas bija aizmigušajam kņazam pirkstā. Pēc tam viņa atgriezās mājās. Neviens neuzzināja, kur viņa bijusi, jo pateicīgais kalps klusēja. Tad ķēvei piedzima kumeļš, bet kucei – kucēnu metiens. Pati Amarara laida pasaulē dēlu. Pagāja piecpadsmit gadi. Ciematu sasniedza ziņa, ka kņazs atgriežas. Jaunietis izveda no steliņģa savu zirgu, apsegloja to un sēdās tam mugurā. Viņš pasauca veco suni un devās sagaidīt tēvu. Taču atradās ļauni cilvēki, kuri baumoja un steidzās pie kņaza stāstīt, ka viņa sievai piedzimis dēls sazin no kā. Tādas runas augstmani nokaitināja. „Ja tā tiešām būs, es šo nogalināšu!” kņazs atteica. Bet gudrā sieva gatavojās tikties ar vīru. Viņa saritināja paklāju, uzvilka tam savas drēbes un nostādīja šo lelli pie durvīm, bet pati nostājās aiz tām. Kņazs dusmu neprātā ar zobenu pārcirta šķietamo Amararu. Tad viņa iznāca no mājas un teica: „Tagad, kad esi izpildījis zvērestu, ko devi apmelotājiem, ļauj man bilst kādu vārdu.” Viņa bija aizsūtījusi uzticamo kalpu pēc saviem brāļiem, un viņu klātbūtnē paziņoja: „Pirms došanās karā tu teici, ka būsi prom piecpadsmit gadus, man atstājot savu ķēvi un kuci, aizjāji ar ērzeli un paņēmi līdzi suni. Piekodināji, lai atgriežoties tevi sagaida mans dēls uz zirga, kurš piedzimis tai ķēvei no tava ērzeļa, un ar suni, kuru laidusi pasaulē kuce no tava suņa. Lai izpildītu to, ko tu pavēlēji, es devos prom no mājas, uzdevusi kalpam nevienam par to nestāstīt. Un ierados pie tevis. Ieročnesējs, ja tas vēl ir dzīvs, apliecinās – mana ķēve un kuce mita stallī pie tava ērzeļa un suņa. Un es gulēju tavā teltī, jo citādi nevarētu paveikt to, ko tu liki. Tavs gredzens ir pierādījums, ka es runāju taisnību. Mani brāļi ir klāt un redz, ka neesmu kritusi kaunā. Un es došos prom kopā ar viņiem.” Tad kņazs sāka lūgties un pierunāt sievas brāļus, lai neved Amararu  sev līdzi. Viņa beigās piedeva vīram un palika pie tā, bet melsējus, kuri bija Amararu apmelojuši, kņazs lika piesiet pie neiejātiem zirgiem, kuri tos vilka pa zemi, līdz nozuda tālumā.”

– Diezgan briesmīgas beigas, – es teicu. – Cik noprotu, šīs pasakas ir par attapību kā izdzīvošanas nosacījumu. Mazām tautām bez gudrības un apķērības neiztikt. Lielās var atļauties rīkoties dumji, nesaprātīgi un nejēdzīgi, daudz neraizējoties par sekām.

– Ja padomā ar galvu, var izvairīties no nepatikšanām un pat izdarīt šķietami neiespējamo, – Azī apstiprināja. – Tā arī ir visa jēga.

Es sakustējos, bet tad pēkšņi kaut ko atcerējos. Kā tad – skorpions bija izlīdis no krūkas apakšas un lēnām virzījās uz priekšu pa celiņa plāksnēm.  

– Jā. Un vēl… Labā stunda var izrādīties nelaba un pretēji, – es nomurmināju. – Svarīgi ir, ko tās nes līdzi. Kādu mācību vai secinājumu. Muļķis vienmēr būs zaudētājos.

– Pilnīgi pareizi, – mana stāstniece apliecināja.