Jaunā Gaita nr. 324. pavasaris 2026

Dainis Deigelis ir publicējies lielākajos Latvijas kultūrmedijos. 2018. gadā izdevis debijas dzejas krājumu Dievs beidz, kam 2020. gadā pievienojies krājums Pilsētā mirstošas saules ēnā, tāpat 2024. gada nogalē iznācis trešais dzejoļu krājums Izdzīvojušie dzejoļi.

 

Dainis Deigelis

 

SPĀRĪTE

 

Netipiski vēlā rudenī, kad koku zari stāvēja kaili kā izģērbtas domas, Kārlis gāja uz universitāti. Oktobra saule bija bāla un zema, tā slīdēja pāri pilsētai kā nogurusi roka, kas vairs nespēj sasildīt. Gaisā virmoja mitruma un dūmu smarža, bruģis spīdēja, un vējš ik pa laikam apgāza kādu tukšu kafijas glāzīti.

Vērmanes dārzā viņš pamanīja spārīti – sīku, zilu radījumu, kas bija iestrēgusi starp bruģa plaisām. Tā trīcēja, it kā elpotu, un tad ar milzīgu piepūli mēģināja pacelties. Kārlim iesāpējās sirds. Saudzīgi viņš nolika spārīti uz zālienā zem krūma. Tā bija viņa. Spārīte.

Divtūkstošo gadu sākumā viņš bija vēstures students. Slaids, ar pusgariem kastaņkrāsas matiem, kas krita pār pieri, un pelēku mēteli no second-hand veikala. Viņš ticēja, ka cilvēkus var glābt, ja tikai pret viņiem izturas pietiekami uzmanīgi. Neskatoties uz uzaugšanu nabadzībā, Kārlim bija paveicies uzaugt labā ģimenē ar māti un brāli, kas viens par otru rūpējās un cīnījās viens par otru.

Viņu viņš sastapa Avotu ielas pagalmā. Viņa stāvēja pie sienas ar cigareti starp pirkstiem, un dūmu strūkla vijās gar viņas seju. Viņa bija bāla, ar nogurušām acīm, kurās vēl mirdzēja dzīvība. Brūni mati, reiz gludi, tagad salipuši. Pleci – kaulaini, bet kustības vieglas. Viņa vienmēr izskatījās tā, it kā tūlīt paceltos spārnos, ja tikai kāds neaizturētu.

– Vai studenta kundziņš, nevēlas mazliet mīlas šonakt – uzsauca viņam meitene.

– Studenta kungs nepērk mīlu par naudu, kuras viņam nav toties, ir nauda alum un tējai – Kārlis tikpat zobgalīgi atrauca, izvilka cigareti nostājās blakus pie sienas un arī aizsmēķēja.

– Kā tevi sauc – Kārlis jautāja

– Spārīte – viņa nočukstēja un pieskārās Kārļa vaigam. – Ārā auksts, varbūt tad pacienāsi ar to studenta tēju?

Tā viņi sāka tikties ik pa laikam tā laika Avotu apkaimes bāros un noplukušajās kafejnīcās. Kārlis stāstīja viņai par vēsturi, studijām un deklamēja dzejoļus, kurus rakstīja paslepus un nevienam nerādīja. Viņa laboja intonācijas, izteica viedokli par tiem. Tad viņi gāja uz Kārļa istabiņu un vārīja no laukiem atvesto liepziedu tēju vai piparmētru, kuru ar tālsatiksmes autobusiem kopā ar kartupeļiem vienmēr sūtīja viņam mamma un omīte. Reiz kādā vakarā viņa ieskrēja pārbijusies un nosalusi, klients bija viņu sitis un vajājis pa visu Grīziņkalnu. Kad Kārlis atkal runāja par citām dzīves iespējām. Viņa skumji pasmaidīja un atbildēja.

– Tu esi muļķis, Kārli, – viņa teica, pasmaidot. – Tu domā, ka mani var izglābt ar tēju un dzeju.

– Es tikai gribu, lai tev nav auksti, – viņš atbildēja. Lai gan prātā virmoja doma, ko gan viņš zin par Spārīti? Neko, Spārīte par sevi nekad nerunāja un Kārlis pacietīgi gaidīja.

Viņi sēdēja viņa istabā, dzēra melno tēju no plastmasas krūzēm un klusēja. Viņa skatījās uz logu, kur ārā lija, un viņš klausījās viņas klusumā kā dziesmā, kas nekad netiks pabeigta. Dziesmā kur vārdus vari tikai nojaust, ne uzminēt. Dažreiz viņa vienkārši ieritinājās, kā pārguris, noguris kaķēns blakus un aizmiga blakus. Dažreiz viņa čukstēja naktī par to, ka Kārlis ir viņas vienīgais draugs. Dažreiz viņa naktīs kliedza murgos, raudāja un tad izmisīgi meklēja apskāvienus.

Tad viņa sāka pazust. Lēnām, pa dienai, pa naktij, pa skatienam.

Kad atgriezās, viņas acis bija tukšas, rokas – ar zilumiem, kakls – ar plānu rētas līniju. Viņa runāja lēni un stingi, kā cilvēks, kas vairs netic vārdos.

– Tu nezini, cik viegli ir nogrimt, – viņa čukstēja. – Un cik grūti ir atgriezties.

Pēdējo reizi, kad viņi runāja, viņa bija nobijusies. Viņa teica, ka vēlas aizbraukt, atrast darbu kaut kur ārpus Rīgas. Ka grib vienkārši būt cilvēks. Bet viņas suteners – Gvido – bija solījis, ka nogalinās, ja viņa aizies. Kārlis toreiz teica, lai viņa iet, lai beidzot aiziet. Viņš pat piedāvājās palīdzēt. Viņš ticēja, ka viņu vēl var izglābt. Kārlis aizveda viņu pie Narkologa, sarunāja vietu krīzes centrā Baznīcā.

Tad viņa aizgāja. Bet ne tā, kā viņš bija domājis.

Pēc pāris nedēļām, policijas zvans nāca vēlā vakarā. Balss klausulē bija nogurusi un sveša. Vajadzēja atpazīt līķi.

Kārlis gāja. Viņš nespēja nedoties.

Slimnīcas pagrabā smaržoja pēc hlora un izmisuma. Uz galda gulēja viņa Spārīte – sasista, sasaluša, bet skaista savā mierā. Viņš tikai stāvēja, kamēr kāds pārklāja viņas seju ar balto palagu, un saprata – šis ir viņas vienīgais miers, kāds viņai jebkad bijis.

– Vai atpazīstat Martas Spārītes līķi?

– Marta, tad tā viņu sauca – Izdvesa pie sevis Kārlis.

Kad viņš atgājās no galda, viņu sagaidīja divi policisti. Viens rakstīja piezīmes, otrs smēķēja pie atvērtā loga.

– Tas suteners, – Kārlis teica, balss viņam bija aizsmakusi. – Gvido. Viņš draudēja viņai. Viņa man to teica. Ka viņš viņu nogalinās, ja aizies.

Viņš paskatījās uz viņiem – gaidot reakciju, vismaz mazāko līdzjūtību.

Bet smēķētājs tikai pasita pelnus uz grīdas un savilka plecus.

– Jā, mēs zinām to tipu. Bet pierādījumu nav.

– Bet viņš to izdarīja! Jūs taču redzat, kā viņa izskatās!

– Kungi, – otrs policists sacīja mierīgā, pamācošā tonī, – mēs redzam katru nedēļu šādas meitenes. Tāds ir viņu liktenis. Vienas nomirst no pārdozēšanas, citas – no sitieniem.

Viņš uzmeta skatienu Kārlim, it kā būtu noguris no viņa emocijām. – Neviens viņu nespieda tā dzīvot.

Kārlis palika mēms.

Viņš gribēja kliegt, sist pa galdu, bet balss iestrēga kaklā. Morgs bija pārāk kluss, pārāk auksts.

Viņš vienkārši izņēma no kabatas piezīmju bloku un pierakstīja viņas vārdu – Marta Spārīte – lai neaizmirstu. Ja reiz sistēmai viņa bija tikai „mirusi persona”, tad vismaz viņam viņa paliks dzīva vārdā.

Pagāja tikai dažas dienas pēc morga, kad Kārlis viņu atrada.

Tas nebija grūti – Gvido vienmēr klīdās pa to pašu rajonu, pie tās pašas kafejnīcas, kur pulcējās viņa cilvēki. Viņš sēdēja pie galda, melnā ādas jakā, smēķēja un smējās, it kā pasaule viņam piederētu.

Kārlim drebēja rokas, bet viņš gāja tuvāk. Viņš juta, ka nevar citādi.

– Gvido.

Vīrietis pacēla skatienu. Tumšas acis, smagi plakstiņi, vaigs ar rētu pāri mutes kaktiņam.

– Kas tu tāds?

– Viņas draugs. Spārītes.

Gvido pievēra acis. Tad pasmējās – klusi, bez prieka.

– Spārīte? Ā, tā mauka. Ko tu no manis gribi, dzejniek?

– Viņa teica, ka tu viņai draudēji. Ka tu viņu nogalināsi, ja viņa aizies. Tu to izdarīji?

Gvido nolika cigareti uz pelnu trauka malas, piecēlās. Viņš bija daudz masīvāks nekā Kārlis, pleci kā no betona.

– Tu labāk ej mājās, čali. Tev nav ne jausmas, par ko tu runā.

– Es zinu, ka viņa gribēja sākt no jauna.

– No jauna? – Gvido piegāja tuvāk. – No jauna viņa gribēja jau ar pieciem citiem. Katru reizi atpakaļ rāpoja.

Viņš iesmējās, bet smiekli bija auksti. – Tā ir mūsu pasaule, mudak. Tu no malas domā, ka te var ienākt ar tīrām rokām?

Kārlis nespēja apvaldīties.

– Viņa bija cilvēks! – viņš iesaucās. – Ne tava manta!

Un tad trieca dūri viņam sejā.

Trieciens bija vājš, bet pietika, lai uz brīdi pārtrauktu smieklus.

Gvido palūkojās uz viņu kā uz suni, kas negaidīti iekodis. Tad atbildēja ar sitienu vēderā. Kārlis saliecās, elpa pazuda, pasaule sašaurinājās līdz sāpēm.

Vēl viens sitiens – pa seju, tad pa plecu. Viņš krita zemē, jūtot, kā bruģis triecās pret vaigu, kā asinis sasilst mutē.

– Klausies, gudriniek, – Gvido teica, pietupies pie viņa. – Es viņai nepieskāros tajā naktī. Bet es varēju.

Viņš pasmīnēja. – Tu domā, ka tev rūp? Neko tu nezini. Viņas visas domā, ka kāds viņas glābs. Un tādi kā tu tikai piepilda kapus ar savu žēlumu.

Kārlis neko neteica. Tikai elsoja. Viņš gribēja piecelties, bet kājas neklausīja.

– Tāpēc ej prom, – Gvido vēl teica, pieceļoties. – Ej un lasi savas grāmatas. Šī pasaule tevi apēdīs, ja tu vēlreiz iejauksies.

Viņš aizgāja, un bruģis palika auksts.

Kārlis vēl ilgi gulēja, skatoties debesīs. Kaut kur augstu virs galvas lidoja spārīte – varbūt īsta, varbūt atmiņa. Viņas spārni mirgoja saulē, kā signāls no cita laika, kurā viss vēl bija iespējams.

 

Nevienam citam viņas nebija. Ne ģimenes, ne draugu.

Viņš kļuva par viņas „piederīgo”. Viņš noorganizēja bēres – nelielas, klusas, kapsētas malā, kur lapas čaukstēja un vējš auksti dziedāja. Viņš pats atnesa ziedus – baltas krizantēmas – un uzlika uzrakstu:

Marta Spārīte.

Tas bija tas, ko viņš varēja darīt, tas bija tas, ko viņš varēja... Kārlis čukstēja sev kā miegā, kā murgā, īsti tā arī nesapratis, neiepazinis Spārītes dzīvi.

Pagāja gadi.

Tagad Kārlis bija cits. 22 gadi viņu bija padarījuši par citu cilvēku. Viņa mati – īsi un sirmi pie deniņiem, seja – nogurusi, rokas – raupjas. Brilles miglojās no elpas. Bet viņa skatienā vēl bija kaut kas mīksts – klusa skumja, kas neizdzēšas.

Tajā pašā oktobra dienā viņš iegriezās kapsētā. Zeme bija mitra, lapas lipa pie zābakiem. Pie viņas kapa kāds bija nolicis ziedu – violetu neaizmirstuli, kas šajā laikā vairs nezied. Varbūt nejaušība. Varbūt brīnums.

Kārlis pieliecās, pieskārās krustam, un tajā brīdī viņš ieraudzīja – virs kapa, gaisā, pacēlās spārīte. Dzidra, trausla, gandrīz caurspīdīga. Tā pavirzījās viņam pretī un aizslīdēja augšup, līdz pazuda saules starā.

Viņš skatījās tai pakaļ, un viņam šķita, ka viņa beidzot ir aizlidojusi tur, kur vairs nav ne sitienu, ne aukstuma. Tik viegla, kāda viņa vienmēr gribēja būt.

Kārlis stāvēja viens, ar rokām kabatās un vēju sejā.

Un viņam šķita, ka kaut kur ļoti klusu kāds vēl aizvien elpo.

Cilvēki aiziet, bet dažreiz viņi neatstāj pēdas uz zemes – viņi atstāj gaisā.

Tāpat kā spārīte – sīka, caurspīdīga, gandrīz nemanāma, un tomēr viņas klātbūtne uz mirkli liek pasaulei apstāties.

Kārlis reiz ticēja, ka dzīve ir kā vēstures lappuses – pierakstītas, pabeigtas, arhivētas. Bet tagad saprata, viņš kļūdījās. Daži cilvēki neiekļaujas arhīvos. Viņi dzīvo atmiņu starplaikos – kā siltuma atblāzma uz plaukstas, kā gaismas mirklis rudenī.

Viņš vairs necerēja uz pestīšanu – ne sev, ne viņai.

Bet viņš zināja: kamēr kāds vēl atceras tavu vārdu, kaut vai neīsto, tu neesi pavisam miris.

Un tomēr – dziļi sevī viņš juta vainu.

Jo tad, kad tu kādam saki „Maini savu dzīvi”, tev jābūt gatavam arī tam, kas sekos.

Katram vārdam ir svars. Katrs mudinājums var kļūt par robežšķirtni starp cerību un bojāeju.

Un viņš bija bijis tas, kurš viņu stūma uz brīvību, nepamanot, cik šauras ir durvis, pa kurām jāiziet.

Varbūt cilvēks ne vienmēr var glābt otru. Bet viņš var glabāt viņu atmiņā – ar cieņu, ar klusumu, ar patiesu līdzjūtību.

Un, kad vējš pacēla lapas un spārīte nozuda debesīs, Kārlis klusi pasmaidīja.

Varbūt cilvēkam pietiek ar vienu brīdi, kad viņš tiešām lido – lai viss pārējais būtu paciešams.