JG324: Dainis Deigelis

Dainis Deigelis

Atvainojamies par tehniskiem traucējumiem ikdienas programmā

(pārraide pārtraukta / realitāte turpinās)

valsts nav teritorija
valsts ir programma
ielādēta mugurkaulā
kopš bērnības

karogi mirgo kā LSD mandalas
sarkanbaltsmelnszaļš
krāsa aizstāj domāšanu
prezidents ir hologramma
runā frāzēs bez mutes
balss nāk no serveru fermas
kur lopi esam mēs

balsošana ir rituāls
kurā nekas nemainās
bet visi izliekas, ka piedalās
kā Eirovīzija bez vīzijas
televīzija čurā taisnību
tieši smadzeņu stumbrā
eksperti ar mirušām acīm
stāsta, kā justies pareizi
NEBAIDIES
NEKLAUSIES
NEATCERIES

valoda ir vīruss
kas pārraksta realitāti
vārds drošība
nozīmē: pakļaujies
vārds brīvība
nozīmē: pērc

ielās dejo droni
kā mehāniski eņģeļi
viņi neredz cilvēkus
tikai mērķus

psihedēlija tagad ir legāla
bet bez atklāsmes
mikrodevas paklausībai
makrodevas izmisumam

ķermenis ir karalauks
hormoni – propagandas plakāti
dzimums – juridiska kļūda
vēlme – aizdomīga

bērni piedzimst ar ekrānu sejā
mātes māca viņiem
kā smaidīt kamerai
pirms runāt

klusums ir kontrabanda
domāšana – terorisms
vientulība – ekstrēmisms

naktī
kad sistēma pārlādējas
es redzu plaisu
tur valoda sāk jukt
teikumi asiņo
nozīmes bēg
un uz mirkli
ļoti īsu
kā slikts trips
es atceros:
mūs kontrolē
tikai tik ilgi
kamēr mēs lietojam vārdus

(pārraide atjaunota)

starp reklāmu un apokalipsi
balss atkārto:
sistēma darbojas normāli
sistēma darbojas normāli
sistēma darbojas normāli

* * *

Kad šī pilsēta kļuvusi kā dogma,
kuru neviens vairs neapgalvo.
Daugava plūst kā laiks pēc radīšanas,
bez brīnumiem,
klusu.

Torņi stāv kā liecinieki,
kas atteikušies zvērēt.
Zvani skan tukšumā,
un tukšums skan precīzāk.
Dieva vārds ir izdzēsts,
bet vieta palikusi.

Logi deg kā svecītes
par dzīviem cilvēkiem.
Katrs liesmiņu sauc par sevi,
bet kopā tās neveido gaismu.

Ielas ir atvērtas grāmatas,
rakstītas pelnos.
Mēs ejam pāri burtiem,
kas vairs neko nenozīmē,
un tomēr turpina prasīt
paklausību.

Bruģis ir katehisms:
jautājumi atkārtojas,
atbildes nodilst.
Soļi ir ceļgali,
kas pieliecas bez ticības.

Centrāltirgus elpo
kā miesa bez augšāmcelšanās.
Gaļa, zivis, maize -
sakramenti bez apsolījuma.
Mēs pērkam,
lai atliktu tukšumu uz vēlāku.

Reklāmas deg
kā pēdējās pravietes.
Tās sola nākotni,
kurai vairs nav laika.
Ikona mirgo,
visuredzošā acs nepieder nevienam.

Tiltos krustojas
nevis krasti,
bet šaubas.
Tie turas virs ūdens
kā ticība bez adresāta,
kā jautājums,
kam vairs netiek uzdots „kāpēc”.

Vakars nolaižas
kā pelni pēc svētdienas.
Pilsēta klanās pati sev,
altāris ir tukšs,
bet rituāls turpinās.

Dievs šeit nav miris,
viņš ir pārvācies
uz klusumu starp cilvēkiem.

Cilvēki kustas
Ne sodīti, ne glābti-
reģistrēti.
Katram savs numurs,
katram savs klusums.

Laiks...

* * *

Pilsēta runā caur plakātiem.
Tie kustas vējā kā koki,
kas neko nezina par saknēm.

Es eju starp viņiem
ar kabatā salocītu teikumu,
kas nevienam nav vajadzīgs.

Varas valoda ir skaļa,
tā krīt uz bruģa kā metāls.
Mana – kā sniegs naktī:
to pamana tikai rītā
un tikai tad, ja neviens nav gājis pāri

Radošums ir vientuļš dzīvnieks.
Tas nepazīst karogus,
tas ieklausās dusošā zemē.
Kad to sauc vārdā,
tas izliekas miris.

Politika ienāk istabā bez klauvējiena,
apsēžas manā krēslā
un saka: izvēlies pusi.
Es izvēlos klusumu,
bet klusums nav neitrāls —
tas spiež kā dziļums ūdenī.

Kaut kur ārpus manis
cilvēki sauc viens otram pāri laukumam,
viņu balsis savienojas,
kļūst par kori.
Mana balss paliek viena
kā radio tornis miglā,
kas joprojām sūta signālu,
pat ja neviens to nesaņem.

Vientulība nav tukšums.
Tā ir telpa,
kur domas var nostāties taisni
un paskatīties acīs
bez aplausiem.

Es esmu
kā nosūbējis akmens upē,
pret kuru tās ūdeņi nemitīgi skalojas,
tieši tāpēc
upe ir redzama.

* * *

pacifisms nav modē, vecīt,
to nevar pārdot kā kedas ar jaunu zoli,
tas nesmaržo pēc benzīna un reklāmas meitenēm,
tas neuzsprāgst fonā, kad tu skrollē ziņas

tas sēž stacijā ar papīra krūzi rokā
un skatās, kā visi skrien uz nākamo karu
kā uz pēdējo vilcienu,
biļetes izpirktas,
vagoni pilni ar saukļiem un enerģijas dzērieniem

pacifisms ir tas čalis,
kurš saka: „varbūt nē,”
kad visi kliedz: „vēl!”
un viņa balss nav skaļa,
tāpēc algoritmi viņu apglabā
zem tūkstoš bungām un sirēnām

es redzēju viņu šonakt
pie diennakts veikala
viņš baroja baložus ar čipsu drupačām
un katrs balodis bija valsts
kas uz minūti aizmirsa savas robežas

bet mode prasa uniformu,
mode grib, lai tu maršē vienā ritmā
ar dūri, kas paceļas kā lifta durvis —
mehāniski, bez jautājumiem

pacifisms staigā basām kājām
pa stikla lauskām no vakardienas ziņām
un saka:
„es netaisos skriet,”
„es palikšu,”
„es runāšu klusi, līdz kāds sadzird”

un varbūt tas ir smieklīgi laikmetā,
kur pat klusumam vajag sponsoru,
bet es zvēru –
vienīgais, kas vēl elpo šajā troksnī,
ir tas nemoderniskais miers
kas atsakās nomirt
kaut arī neviens viņu neliek uz vāka.

* * *

Mūsu Tēvs,

kas esi sistēmā,

tavs vārds nav nepieciešams.

Tava vara jau ir.

Tava griba jau darbojas.

Nav „kā” un nav „tāpat”.

Mūsu dienišķo normu

piešķir automātiski.

Pārpalikumu atņem.

Parādi netiek piedoti.

Tie tiek pārmantoti.

Mūsu vainas

ir paredzētas.

Mūsu izvēles

simulētas.

Neved mūs kārdināšanā,

tā jau notiek.

Neatbrīvo mūs no ļauna,

tas ir optimizēts.

Jo tev nepieder nekas

tu esi viss:

infrastruktūra,

uzraudzība,

klusums.

ENTER