Džena Andersone (1977) ir juriste un rakstniece. Rakstniecību apguvusi Literārās Akadēmijas prozas meistardarbnīcās. Stāstu krājumu Dadži (2021), Sainis (2022), Krīta apļi (2023) un romānu Herbārijs ar leduspuķēm (2024), Demiurgs (2025) autore.
Jaunā Gaita nr. 324. pavasaris 2026
Džena Andersone (1977) ir juriste un rakstniece. Rakstniecību apguvusi Literārās Akadēmijas prozas meistardarbnīcās. Stāstu krājumu Dadži (2021), Sainis (2022), Krīta apļi (2023) un romānu Herbārijs ar leduspuķēm (2024), Demiurgs (2025) autore.
Džena Andersone
– Nu? – Astride noprasīja tieši un uzreiz, negaidīdama, kamēr Georgs pārvarēs nelielo taciņu, kas stiepās no klīnikas kāpnēm līdz automašīnu stāvlaukumam.
Georgs nesteidzās. Viņš nāca neveikli gāzelēdamies, turklāt klusēdams, kas Astridi vienlaikus gan kaitināja, gan satrauca.
– Nu? – viņa jautāja jau skaļāk.
– Vēl jau īsti neko nevar saprast. – Braucīdams nosvīdušo pieri, Georgs domīgi izķeksēja no plecu somas ūdens pudeli.
– Bet ko ta teica? Kas ta bij’ jādara? – Astride neatstājās.
Georgs atskrūvēja pudeli, pielika to pie lūpām, taču darīja to pārāk strauji, nošļakstīdams kreklu.
– Nu re, nu re… – Astride saspringti nolūkojās vīrā, kā pūlēdamās telepātiski izdibināt no viņa slepenas ziņas.
Taču no Georga sejas nekas nebija nolasāms, it kā tai priekšā būtu piekarināta koda atslēga, kuras šifru viņa nezināja.
Tas bija savādi un nepatīkami, jo piepeši viņas vecais, labais Džulis, kā viņa mēdza dēvēt Georgu, ar kuru trīsdesmit gadu laikā izaudzināti seši bērni, nu bija kļuvis svešāds, tāds kā attālinājies, tāds kā aizdomājies, kā aizsapņojies. Un Astride raizējās. Jo viņai patika, kad viss bija skaidrs un saprotams. Nekādas mīklas, nekādi rēbusi.
Taču tagad, kad Džulis bija aizslēdzies no viņas un varbūt pat no pārējās pasaules, Astridei tas šķita netaisnīgi, nu vismaz negodīgi. Jo turēt kaut kādus savrupus noslēpumus viņu mājās nebija pieņemts. Bet te – kā sniegs augusta vidū – Džulis, kurš gan arī pirms tam nav bijis nekāds runīgais, ņem un apklust gandrīz pavisam un to vien dara, kā skatās tālumā.
– Braucam, – Georgs noņurdēja un trausās mašīnā.
– Ph. – Astride nopurināja no pieres sirmās matu šķipsnas un apsēdās pie stūres. – Tad kas?
Georgs lēnām uzlika drošības jostu un nokremšļojās.
– Viņš man lika meklēt bāku.
– Ko? – Astride nesaprata.
– Bāku.
– Nē, nu to es dzirdēju, ka bāku. Bet kā tu to domā – bāku?
– Tu nezini, kas ir bāka? – Georgs pagriezās pret sievu. – Tas ir tāds tornis pie jūras, kas midžina gaismu…
– Es zinu, kas ir bāka! – Astride apskaitās.
– Nu ta…
– Bāku… – Astride tikpat ātri aprima, jo gribēja pa labam. – Bet ko tieši ar to bāku?
– Meklēt tumsā bāku.
– Un viss?
– Viss.
Mirkli abi klusēja.
Kādu vēl bāku, sasodīts, Astride domāja, taču skaļi neko neteica, tikai ieslēdza radio, lai kaut kā izkliedētu šaurajā salonā ieslodzīto klusumu.
Georgs sēdēja itin mierīgs, klunkšķināja no pudeles ūdeni, un lai arī, braucot pa sadangāto ceļu ārā no autostāvvietas, viņa ķermenis, smags un paļāvīgs, zvāļojās sēdeklī, pats viņš joprojām atradās ārsta kabinetā, kavēdamies tajā savādajā – tik pazīstamajā, bet sen aizmirstajā, kaut kur dziļi iekšā aiz acu plakstiņiem paslēptajā gaismā.
Jebkādiem dakteriem, stacionāriem un dažādu kaišu un neražu apspriešanai Georgs bija pretojies ilgi, klusi un ietiepīgi. Sākumā cerēdams, ka mokošā, nez no kurienes radusies trauksmes sajūta, ko pavadīja nebeidzama spriedze kā dienu un nakti sejā spīdināts prožektors, pāries kaut kā pati no sevis. Taču, kad svešādajām sajūtām pievienojās arī nepanesamas galvas sāpes, kas darbā uz dzelzceļa stipri traucēja, viņš bija spiests piekāpties. Un darīja to negribīgi. Taču cīkstēties ar Astrides un ģimenes ārsta uz ātru roku izveidoto koalīciju viņš nejaudāja.
Visu mūžu Georgs bija vadījis vilcienus, bet tagad galvā dunošo sāpju un tādu kā izbaiļu dēļ viņš to vairs nespēja. Viņam uzmācās bailes, ne vienkārši bailes, bet īstas šausmas, kas pēkšņi sasaldēja ķermeni ledū, jau nākamajā sekundē sviežot to mežonīgā karstumā. Tas notika tik strauji, ka Georgam šķita – viņš nosmaks. Caurcaurēm nosvīdis, burtiski izmircis sviedros, viņš vadīja vilcienu, līdz mašīnista palīgs atteicās kopā strādāt.
– Tas ir bīstami, vecais! Ej tak tu ratā! – Sentis spļāva uz depo cementa grīdas.
Georgs baidījās, ka tiešām varētu nomirt, nolikties gar zemi turpat vilciena vadītāja kabīnē. Nē, nē, tā rīkoties Georgs nedrīkstēja.
Tāpēc viņš gāja un darīja, ko Astride teica un ko ārsti lika. Analīzes un izmeklējumi neko konkrētu neuzrādīja, un tad nu Georgs tika nosūtīts uz šo klīniku, ko ģimenes ārsts nosauca par pēdējo instanci, kas varētu tikt skaidrībā ar Georga vainām, ja jau pat smalkākie aparāti neko neatklāj.
Šodien dakteris bija licis aizvērt acis un elpot, nedomāt neko, tikai būt – te un tagad. Pēc tam ārsts klusi, lēni un ilgi kaut ko runāja, kamēr Georgs sekoja viņa balsij, zīmēdams prātā bildes, kādas nu spēja, ārsta balsī klausoties. Ar mežiem, kalniem, jūru, pludmali un lielu, skaistu māju veicās viegli, tas pat neprasīja īpašu piepūli.
Bet tad dakteris bija teicis ieraudzīt bāku. Un bāka nez kāpēc neļāvās. Bākas vietā smadzenes atkal zīmēja mežus, veikalus un nez kādus ķiņķēziņus. Un lai kā arī Georgs pūlētos atminēties bērnībā redzētās bākas, kuru bija ne mazums, un kaut vai ar varu ievilkt kādu no tām savā iztēles bilžu galerijā, nekas neizdevās. Neko vairāk par nosmulētu fabrikas dūmeni vai izģindušu televīzijas torni iztēloties viņš nespēja, nerunājot par to, ka ārsts lika bāku ne tikai ieraudzīt, bet arī tuvoties tai.
Tas nekas, dakteris atvadoties bija teicis, bāka nekur nav pazudusi, visticamāk tā jau ir ceļā pie jums.
– Kā? – Georgs nesaprata.
– Tas, ka jūs neredzat bāku, nenozīmē, ka tā neredz jūs.
– …
– Tas vienmēr ir bijis jūsos.
– Kas – bāka?
– Nē, gaisma. Katrā cilvēkā ir bāka ar savu gaismu, tikai jāmēģina to atkal atrast, uztaustīt, ieraudzīt iekšpus sevis.
– Nu nezinu gan.
– Jūs vienkārši esat to piemirsis.
Vairāk Georgs neko nejautāja. Tāpat jau visa bija pārpārēm daudz. Taču tagad doma par bāku pārņēma viņu pilnībā.
Kā tas nākas, ka es viņu nemanu, bet tā mani redz? Un ko nozīmē – jau ir ceļā? Bāka taču nav nekāds vilciens, ne arī auto, galu galā tā taču ir tikai celtne, kas pati nekur nepārvietojas.
Georga galvu tas nodarbināja aizvien vairāk un vairāk. Brauciena laikā līdz mājām viņš Astridei atbildēja tikai ar jā un nē, ja viņa ko prasīja.
Un brīžiem viņš pat nemaz vairs nedzirdēja sievas teikto. Tad gan Astride ierunājās skaļāk, atkal un atkal ieraudama viņu iekšā tagadnē gluži kā bērns, kurš aiz striķa stingrāk pievelk pie zemes hēlija pūsli, kad tas tiecas izrauties no smalkajiem pirkstiem, lai uzšautos gaisā un ļautos vējam – bezrūpīgi un neapdomīgi, kā to spēj darīt tikai gaisa baloni.
Astride uz zemes stāvēja cieši, un vēl ciešāk viņu pie tās turēja bērni un mazbērni. Tāpēc arī Džulis bija jāsargā, lai neaizlido par tālu.
Vēlāk, apstaigādama pirmā stāva istabas, viņa klusītēm piekārtoja segas četru aizmigušo mazbērnu gultiņās, kuru auklēšana un midzināšana bija svarīgākā ikvakara rūpe, kamēr vecāki prom savos darbos.
Bez mazākā troksnīša viņa akurāti vilka ciet aizkarus, ik pa brīdim palūkodamās ārā, kur septembra zilgajā pustumsā Džulis lēnīgi kustējās, tiešām atgādinādams vecu vrakam līdzīgu kuģi, kas, neviena nevadīts, nesteidzīgi dreifē izplatījumā, taustīdamies kā neredzīgais pēc bākuguns.
Ja vajag to bāku, lai tik meklē, Astride pie sevis nosprieda, gan jau dakteriem labāk zināms. Viņa nopūtās, izgāja gaitenī un, tur apstājusies, vēl ieklausījās, cik mierīgi elpo mazie.
Georgs nekā nemanīja. Ne sievas līkņāšanu gar aizkariem, ne vakara iestāšanos. Viņš nerimtīgi klimta pa dārzu, ik pa laikam apstādamies, lai pieskartos valgajām jāņogu krūmu lapām, noglāstītu kādu ābeles zaru, pavērotu mākoņu kušanu krēslainajās debesīs. Sajutis nogurumu, viņš aizgāja apsēsties uz lieveņa.
Tagad, kad smēķēšanu jau vairāk kā pirms desmit gadiem Astrides gaiņāts bija atmetis, viņš mēdza te sēdēt tāpat vien, pa vecam ieradumam. Sēdēt ilgi un nekustīgi, gaidot sabiezējam tumsu. Tumsu.
Bērnībā gan viss bija citādi, tad viņš gaidīja gaismu. To mirkli pirms. Lai pašus pirmos saules starus satiktu pie ezera.
Nez, kad tas beidzās? Georgs domāja. Bet bāka? Vai es maz spēšu to atrast? Un ja nu tās nemaz nav? Iespējams, ka tā nogrimusi tumsā līdz ar aizgājušo laiku.
Bet varbūt tajā tikai ir izslēgta gaisma? Gaisma. Gaisma, viņš klusu atkārtoja pie sevis, gaisma. Pareizi, gaisma!
Lūkodamies rietošās saules siltajā atblāzmā, Georgs pēkšņi atcerējās, ka mūsdienās bākas aprīko ar varenām lampām un jaudīgiem prožektoriem. Pēc tādas bākas viņš bija lūkojis savā prātā.
Pag, bet agrāk? Kad nebija nekādas elektrības, kā tad? Spoguļi! Pareizi, senos laikos bākās taču bija ierīkoti spoguļi! Georgs atcerējās redzējis tādus vēstures grāmatās. Milzīgi, no alvas, svina vai bronzas darināti spoguļi! Tie mēdza nokvēpt no lāpu uguns un nosūbēt tā, ka bāku uzraugiem arvien un arvien vajadzēja tos bez mitas spodrināt. Tāpēc bāku bez uzraudzības nedrīkstēja pamest nekad.
Kā gan es to neiedomājos uzreiz? Biju aizmirsis. Redz kā! Pasaulē taču ir tik daudz bāku, un katram tā ir sava, atšķirīga no citām. Georgs sajuta negaidītu atvieglojumu, šķita, ka viņš būtu uzminējis pēdējo atlikušo, sarežģītāko vārdu krustvārdu mīklā. Georgs dziļi ieelpoja.
Viņš sēdēja nekustīgi, kā baidīdamies pazaudēt nupat atrasto. Kā baidīdamies aizmirst slepenu paroli. Ilgi raudzījās tumšajā dārzā un spodri melnajā debesu gabaliņā virs tā, kā mēģinādams kaut ko saskatīt tumsas matērijā, kas neatlaidīgi tuvojās, pārklādama zemei siltu nakti.
Augstu gaisā, kaut kur tālu, tālu zaigoja gaismiņas, neļaudamās izšķirt, vai tie ir degoši zvaigžņu putekļi, kas tur zvīļo, mirgojoši lidmašīnu borti vai dronu navigācijas gaismas. Nekas vairs nebija nojaušams. Viss pamazām saplūda vienā rakstā, vienā ritmā, vienā melni mirdzošā spogulī, ko maigā, bet ciešā tvērienā turēja kāda liela, neredzama plauksta.
