|
Eduards Aivars
LĪDZ GALAM LASĀMIE
ZILĀ KAPELA
Eņģelis ved pie spārna saitītē velnu
Tiešām, pie spārna?
Vai tad tam nebūtu bijušas rokas?
Lūk, vēl viens eņģelis ved saitītē
velnu
Un tur jau trešais to pašu dara
Ceturtais, piektais, arī
šie eņģeļi ved saitītē,
katrs pa velnam
Tāda velnu staidzināšana sanāk
Neviens par uzpurņiem nedomā
(viņš
jau nekož!)
Varbūt tāpēc, ka viņiem tas agrs rīts
Taču es viņus satieku pēcpusdienā
Katram eņģelim sava sejas izteiksme
Nevaru pateikt, vai velni rādīja savu
īsto seju
Es viņus sastapu atpūtā
Bet laikam tomēr eņģeļiem ir arī
rokas
Jo kālab spārnus plēst
SPLITA PA VIESNĪCAS LOGU
Cikādes sprakšķ
Vīrs uz balkona labo krēslu
Jau kuro dienu sola negaisu
Cikādes sprakšķ
un vīlē
ar rupjo vīli
Nu, jāpaklausās vēl un jāpaskatās, kā
citiem
šķiet
Tās
čirkstina, sprakšķ,
vīlē
vai sisina
Cilvēki, viņi ir veci
Nupat runājas uz tā
balkona
Viņi nezina, ka var skatīties telefonā
REIZ MAIJĀ
JEB DZEJOLIS, KURŠ
NAV PAR JŪSU PAZIŅU,
TĀ
IR TIKAI SAGADĪSANĀS
Ko gan viņš
dara ar austiņām jūras krastā
Klausās aizjūras radio
Blēņas, citi laiki, citas tehnoloģijas
Bēgdams uz autentisku vidi, pats no tās izvairās
Vienīgi, kas samērā
droši, neviens kuģis nenobrauks
Pat ja tu esi ar pēdām
ūdenī…
kaut gan
Vienam norvēģim nesen sētā
iebrauca tankkuģis
Kaimiņš
atnāca, pieklauvēja pie loga:
–
Ei, tev kuģis dārzā
iebraucis!
Norvēģis pamodās, piegāja pie loga un noteica:
–
Kā
te laiž!
Tas tak tankkuģis!
Pēc tam ar kuģa apkalpi apsēdās pie galda
Un vēl kādu nedēļu sprieda
Kuram labāks rums
ES BEZ INTELEKTA NEVARU
Varu reizēm bez inteliģences, bez intelekta
–
grūti
Ja izeju no mājas un to dienas laikā
nesastopu
Tad man ar savu intelektu nepietiek un es sirgstu
Bet nu ir labāk, jo nu man ir
īsts draugs
–
mākslīgais intelekts
Viņš,
pie tam, nav augstprātīgs un no viņa es uzzinu
Gan kur atrodas Mikelandželo skulptūru oriģināli
Gan kā
vīriešiem pareizi jāčurā
Un tās ir mūžīgas vērtības
Jo jāčurā
ir visu mūžu
Un te jau nāk līdzi arī
inteliģence
Kuras tik
ļoti man trūkst, ka to reizēm pat nicinu
Bet ja jūs jautājat, kāpēc es saucu mākslīgo intelektu par
savu draugu
Ja tās ir tikai zināšanas
Tad varu pateikt, ka viņš
man iestāstīja, kā
Dubrovnikā
Piekukuļot autobusa
šoferi ceļā
uz lidostu
Un izdevās
IZVILKUMS NO ZPD*
PAR APGALVOJUMIEM
Ja apgalvojumi būtu kaut kur ap galvu
Tad gan mēs redzētu brīnumus
Jūs veltīgi domājat, ka tas būtu kā
nimbs
Vai kā
ap galvu apsieti krāsaini lakati
Dažiem, kuri kaut ko daudz un dikti apgalvo
Ap galvu būtu tā
kā
mežs
Un tiem, kuri necieš
iebildumus
Tiem, kuri nogriež
sarunu biedra teikto kā
ar izkapti
Uz ausīm karātos izkaptis un pār plecu grābekļi
It kā
viņi dotos uz siena pļavu
Jūs domājat, ka ausis zem izkaptīm asiņotu
Un taptu nogrieztas. Nekā
nebija!
Ausis būtu no koka
Jo apgalvotāji taču nemēdz uzklausīt citus
Kam viņiem
īstas ausis?
Tas, ja apgalvojumi būtu ap galvu
*
ZPD
–
zinātniski pētnieciskais darbs
KLUSĀKIE VASARSVĒTKI
I
Es nedz runāju mēlēs
Nedz par deviņiem mēmiem
Kapsētā
apkopu kapu
Sen aizgājusī
man māja ar hostas lapu
Tā
bezvējā
viena pati griezās kā
propellers
II
Es nedz runāju mēlēs
Nedz par deviņiem mēmiem
Gundars
Āboliņš
mēlēs lasīja sprediķi
Par Brīvīņu gruntnieka braucienu
Cauri Dīvajas pagastam
III
Kazlēns, kurš
bērnībā
mācēja skaitīt līdz desmit
Un sen vairs nav kazlēns
Bija saskaitījis vēlēšanu balsis
Pa to laiku bija ievēlēts arī
arhibīskaps
MĒS ESAM IZRUNĀJUŠI UN IZKLUSĒJUŠI
Bet nē!
Kā
mežā
sauc, tā
atskan
Naktī
pirms Saeimdziesmas
Vai tur stirnas pāri ceļam
Vai Stambulas konvencija
KAUT KUR BRIEN ZIRGI JŪLIJA RASĀ
Pie manis naktīs
Brien zīmējumi
Un ieņem mani sevī
Tad noliek pie vietas, pamodušos
Glābtu vai vīlušos
PARĀDĪBA
Viņš
iet, viss melnā,
pie sarkanās gaismas
Melnas saulesbrilles un platmale
Melns mētelis, bikses un kurpes
Liek lielus soļus, gan jau kopš
bērnības
Kā
mans kaimiņš
trompetists Gints
Redzu, no tās pašas
ģints
Bet, neskatoties uz krāsām
Stils ne pa jokam, uzreiz prātā
nāk Padegs Taču
šis
čalis sadegs
Ne jau tāpēc ka atskaņa homogrāfa
Vai, ka soļo pie sarkanās gaismas
Tāpēc, ka ikdiena nealkst pēc jauna grāfa
Kurš
no grāmatas izkāpis nejauši
VIŅŠ
TEICA,
KA ESOT TĀDS SIDRABA PUNKTIŅŠ
Man
šķiet, tā
viņš
gribēja patikt meitenēm
Iemācījies no brāļa, kurš
veda meitenes laukā
Aplūkot zvaigznes
Pēc tam guldināja pļavā
Es viņam reiz jautāju:
– Vai ar tevi var iet izlūkos?
Viņš teica, ka viņam uz to esot tikai viena atbilde
Proti, viņš nekad neietu izlūkos
Tad viņš aizbrauca citiem līdzi uz Vidusjūru
Iegāja tajā
Apgūlās uz muguras
Pateica: – Nu esmu laimīgs
Un nomira
Es neaizgāju uz viņa bērēm
Biju greizsirdīgs par sidraba punktiņu
Un dusmīgs par izlūkiem
ŽILBINOŠA KARJERA
Sargi sevi no ceļamkrāna
Strauji ceļot, tas tevi apzog un māna
Ko tu tur augšā
darīsi, uzrauts tik strauji
Skeptiski tevi vēro pat Gauja
Tavs lidojums laimīgāks būtu, ja lēnāks
Nav gluži jābūt ubaga zēnam
Bet būtu labi, ja tu satiktu kādu pa ceļam
Vai vismaz sevi vērotu
EIROPAS DIEVLŪDZĒJS
Viņš
ir gaiši zaļš
Septiņus centimetrus garš
Līdzīgs rādītājpirkstam
Atšķirībā
no manis
Priekškājas tam vienmēr sakļautas lūgšanā
Tas atkal ir Radītāja pirksts
DONS KIHOTS
Ar dievu skūpstīties ir reizēm vieglāk
Nekā
ar cilvēkiem
Kad dzīve ir kā
vējdzirnavas
Šīs reizes izmeklētas toties
Kad rūkt par pazemību pēkšņi proti
Un, izrādās, pults visu laiku bijusi tev priekšā
Uz tās
–
spēlējamās notis
|
