Jaunā Gaita nr. 324. pavasaris 2026

 

 

Elīna Līce ir dzejniece un dziesminiece. Devusi divus dzejas krājumus Tik tuvu pie..., 2008. (kopā ar māti Andu Līci) un Redzu, 2018. (nominēts Dzejas dienu balvai). Publicējusies dažādos izdevumos satori, punctum, Domuzīmē, Jaunajā Gaitā u.c. Koncertdarbībā īpašu vietu ieņem autormūzika un dažādu tautu etniskās noskaņas. Etnogrupas Ogas dalībniece. Dzejas un mūzikas kompozīcijas Māsai sievietei autore un izpildītāja. Darbojas autoru grupā Tekstūra.

   

 

Elīna Līce

 

Kafejnīcas pieder pie manas dzīves kartes. Katrai piemīt vietas garša, īpatns starojums, vai, kā mēdz sacīt – aura. Mainās nosaukumi un atrašanās vietas. Dažas gadu desmitiem uzcītīgi paliek, kur „iestādītas”. Citas, kādu brīdi pildījušas aicinājumu uzņemt, sildīt, sniegt īpatnu garšas kopumu, izzūd.

Un katru reizi, kad tā notiek, ir drusku skumji. Jo tā kādu laiku bijusi vieta, kur pie manis nākušas atskārsmes un pierakstāmais.Un tad ir viendienītes – precīzāk, vasarnieces, kas uzdīgst, pakārtojoties tūristu sezonai.

Es apmeklēju kafejnīcas, jo tur mani uzmeklē, dažkārt pat piemeklē, dzejoļi.

Bet dzejoļos ir kas liktenīgs.

Esenciāli vienreizīgs.

Te pazib dažas no zudušajām – „Nice Place Mansards”, kurā varēja sastapt dažādus mākslas ļaudis un kur saskrējos Andri Ogriņu, kurš tai reizē priecājās par tikko noslēgto grāmatas izdošanas līgumu; SPIIKIIZI, kur tika uzsāktas Ingas Pizānes koprakstīšanās piektdienas, kas nu turpinās citviet, un tā joprojām…

Daudzi no kafejnīcās rakstītajiem dzejoļi pārcēlušies publikācijās. Bet ir arī tie, kurus pakāpeniski sāku atlasīt „Kafejnīcu ceļojumiem”. Par iespēju darboties pie šī būtībā nebeidzamā cikla saku paldies Dubultu Rakstnieku namam!

 

Kafejnīcu ceļojumi

 

MĀRTIŅA BEĶEREJA

 

*

Skaista sieviete plēsīgām lūpām,

pielūdzēja šlipsi vēro,

smiekli gulgo logā,

aiz kura lietus nodarījums

vēl nesen

kūpošajam sniegam

un gājēju

bezpalīdzīgajām skropstām.

 

Drīz alku mūzikā

tie savīsies rokām.

Vitrīnā

 

napoleons un žozefīne –

abus apspīd

pēcnāves elektriskā gaisma.

 

 

 

VECRĪGA

 

Interjers

 

Kuģi, kas nenoveco,

šturmē sienas kopš padomju gadiem,

uzsūkuši

kafijas smaržu

un pārmaiņu laiku mūziku.

 

Te turpinās spēles ap zelta ābolu –

kaut gabaliņu izšņāpt,

un neatdot nevienam,

sevišķi padotajiem

(vīriem, sievām, bērniem).

 

Kuģi, kas nenoveco,

siena, ko pārkrāso.

 

 

 

 

II

 

Vientuļie klausās uzmanīgāk –

izklausa pat morzes rakstu

blakus telefonā.

 

Ko tā blondā

par bijušo un bērnu šķavām,

naktīs dzīto spilvenā

kā alā,

un, ko vecojošā,

plakātiski daiļā,

izrobotā skumju gravām,

čalojot par brīvību,

un visas tās

saišķī ņemtās kopā

 

par tārpa

izēsto kodolu.

 

 

 

SPIIKIIZI

 

Rakstīt vīrietim, ko nepazīsti

mūžīgo iepazīšanās vēsti

(vai mani izlasīsi?)

 

Priekšstati klājas

kā asorti kārbā –

nezinu, vai uzziedējušās

sirsniņas vidū

pildījums īstais.

Rakstīt vīrietim,

 

īsi.

 

 

 

*

Katrs dzejnieks ar savu puķi aiziet,

bet dzejnieces vientuļnieces

uztver brīvības garšas

gaistošo serpentīnu,

steigdamās pie mājās

palikušajiem bērniem.

 

(Ak kungs,

reiz taču tas bija

arī par viņām…!)

Speak easy,

 

Speak speak

Much more easier.

 

 

 

*

un tā nu es

savilkusies deviņos līkumos

pie vella tevi mīlu

 

pie blakus galdiņa

par vientulību tērgā

un sekojošo brīvību

pēc tam

 

(tas viss sen zināms

iestāstīts sev sen)

ir tevis aizliegtība

aizkosts auglis

man

 

 

 

NICE PLACE MANSARDS

 

*

šīs vides

neuzbāzīgais jauneklīgums

ļauj justies vieglai

kā kafijas putiņai

kurā kāds mistisks

šinto skaistums

 

*

Uz salvetītēm

Skūpstu pēdas

(laikā neatdoto).

 

*

Vai tu atgādāsi dzeju?

vaicāju noskaņai.

Navnejausmas

mirklis tik līdzīgs bezgalībai.

 

*

Smeldze ir tikai tik skaista

cik kodinātājs

šai iespiedgrafikas darbā –.

Paraksts:

Dievs.

 

 

 

 

 

I

Apļi kafijas tasītē,

rūgtais !, ko notraukt ar pirkstu,

ceļš mani uzmetis uz krēsla

Nice Place Mansardā.

 

Te krūšgalos jūtu

spicējamies literatūru,

kas izlaužas kaislē

pret apslēpto

vārdu dzīvi.

 

 

II

Turpinot slēgt līgumus,

ko apkaisa smiltīm,

turpinot miera līgšanu

ar kontinentālajām plātnēm –

savām izdzīvošanas prasmēm,

piestāju šai peldošajā krastā,

Akvilonas miglāja apņemta.

 

Un, kāpēc tad tu neiztīsties, dzejoli,

vai tad tev nav nekā

man sakāma?

 

 

III

Vārdi prasa

ieveidošanas rūpību.

Man apnicis stāvēt

pie to spoguļa.

 

 

 

*

Grāmatu brīnišķais koks

un mūžam daiļās zem tā –

laiks saaudzē īpašu sugu,

laiks tik selektīvs.

 

Tu, puspārvēlies trauksmes ratiem,

jau skati smilti

un kaļķi, kas dzēsīs.

 

Līdz Pieņemšanas miers uzpūš plecam,

un vietā, kur tas trāpījis, silts:

zied grāmatu brīnišķais koks –.

 

 

 

 

 

MUCA

 

*

Vīnspīdes laukums

gaismojas uz ādas –

gaisma aizvien ir ar mani,

un dzīves noreibums.

 

Tā mikroskopiskās daļiņas

izplešas gaisa balonā,

milzu medūzā uzzied,

piepūšot sievišķības svārkus

ro-ko-ko

līganajās kustībās.

 

Gaisma trizuļo

uz manas ādas…

un skumju konvulsijas

pagaldē aizlokās.

 

 

 

 

PASTNIEKS ZVANA DIVREIZ

 

*

Laiks savākt kaulus,

miesas apāvumu,

un doties.

 

Kafejnīcas bimbuļi izbalo sarkanu,

mākslīgā egle rupji notrīc –

laiks ielu driceklīgajā tīklā.

 

Kur visi ceļi ved,

visi izved

uz pienākumu –

mājas.

 

 

 

 

 

KALNAKRASTI

 

*

sajust visu šo iemīlējušos

cilvēku trīsas

savā ķermenī

 

esmu pasaules daļa

daļa it visā

 

pārraides stacijiņa

uztverto mirguļoju

tumsā

 

 

 

 

 

DOUBLE CAFFE

 

I

Apsēsties un skatīties dzīvi,

kas demokrātiski izsvaida –

 

ne tikai elkoņu asums

nosaka virzību un ietvi,

tempa dramatismu

ar sarkano sāli mutē.

 

Steidz jaunas meitenes,

vai meitenes,

kuras gribētu būt jaunas.

 

Te apjaušamas sāpju smailes

un kopības deficīts,

kam pāri slienas

Rīgu kā aknu knābājošais

Pētera gailis.

 

 

II

 

Acis tevi vērojošās ir tikai acis,

kas atvelkas atpakaļ

laptopa čaulītē.

 

Te meitenes smaržo

pēc nodarbinātām smadzenēm,

te somu un siksnu

žilbīgā ziba

un piepeši – veselas lekcijas

skaista seja!

 

Vai profesors kāds

to izklāstīs?

Vai mīļotais

būs lapot pacietīgs,

nozīmēs iegulstot

kā dziļākajā jēgā…?

 

 

 

*

zviln tasītē

espresso mugura

kam pieskaros

ar lūpām

 

(juteklība)

 

 

*

Mēģinājumi ieaugt

pieaugušo dzīvē –.

 

Un piepeši saproti,

ka vajadzētu jau tā kā

nobriest.

 

Ka vispār jau tev sniegti

bērnu augļi,

bet tu sēdi ar sevi kafejnīcā,

domājot par pagaidu brīvībām.

 

 

*

Kafija pilnā

ar putiņām un

neatklātām jūtām

mīlīgais zvērēn

skalojies pie krūtīm

un lai viņš tās

vairs nesauc par pupiem

 

kafija nesaldināti saldā

ar augstkalnu notīm

ieleju piebriedēto siltmi

tevi gribu

kā skūpstu uz kakla

kur sevi nevaru noskūpstīt

bet ļoti gribētos

 

lai viss ir pa īstam

un laimīgi

 

 

*

Cik rūgti kafija skūpsta –

nevaru atrauties!

 

 

*

viena simbola

daudzsološā valoda

ietves

glodenā galoda

 

skaitu uz pirkstiem

nonāku pie plaukstas

turpat arī koks –

visas manas cilts

salauztie zaru saišķi

 

skaitu sevi uz pirkstiem

būdama

Vidus

 

 

 

MADAM BRIOŠ

I

Par ko gan šīs nesamērīgo žēlabu balsis, nesagaidīdamas sārtmes maigo muti uz savas noskumšanas pleciem?

Provansas lavandās klūp un aizviļņo smarža, kas sirmajām kundzēm starp pirkstiem un matu šķipsnās.

Auss ļipiņā briljants zvāro, atgādinot par vietu, kas netika nenoskūpstīta...

Kafija, smaržodama man aiz muguras, ievelkoties acu priekšā, vēstī

par plaukstām, kuru maigais siltums nāk no bērnības

un tālīnas mīlētības –

kā gultas, kuru tikko atstājis kāds.

 

II

Kafija ir arodiziakāla parādība. Svarīgi, ar ko, kādos brīžos un kur to dzer. Vai atstāj neizdzertu…

Atstātā palaikam zīme: ar tevi vairs to nebaudīšu – es tevi, vīrieti, negribu dzert!

Kafija sevī ietver slepeno zīmju sistēmu.

 

 

*

dievību brūnās muguras

dīgstošās no zemes

lapojošas krūmos

slāpstošās pēc elpas

cilvēktelpas

 

rokām kuras pakur

kurkļiem ziedu asins šķīstiem

mirdzošiem līdz sāpēm

svaigiem kā pirmā mīlestība

 

dievību rievotās muguras

kurās sēts un laupīts

saredzu jūs kafijpupās

smaržīgās kā tikko cepta maize

apdedzinātās ar laimi

kura sevi izsvīst

ieklādama acīs

dzīves trauksmaino saldmi

 

 

 

 

 

VASARAS KAFEJNĪCĀ

 

I

Noglāstu dēla plaukstu –

drīz tā būs platāka

par manējo.

 

Skatos acīs, kas atkāpjas

no tā, ko pazīstu.

Atzīstu:

viņa dzīve,

kas reiz bija zari manējā,

top sevis paša

ciltskokā.

 

Man nav skaidras

tajā darbojošos

tēlu sakarības,

taču paļaujos

uz apputeksnētu

labestību.

 

Vēl reizi noglāstu –

saskalinot mūsu pirmo espresso

šīs vasaras kafejnīcā.

 

 

II

Līdz sāka skanēt, nezināju –

manas tīneidžerības mūzika

kaitinoši veca!

 

 

 

RAKSTNIEKU NAMS

 

Kafija nobrūnina manas lūpas ar baudu –

vai redzi, tās tevī skatās?

Zīlīte izplešas, varavīksnene aptumst,

to panāk kafijas tumīgais,

juteklīgais siltums.

 

Rokas sakustas pie galda malas –

slīdvirsmas, kuras vidū

iespējama plaukstu

skūpstīšanās.

 

Kafija apbrūnina lūpas,

un tās

kļūst sezams*.

 

 

 

 

Noslēgumā vēl gribēju sacīt:

 

Lai kafija garšotu labāk, tasītei jābūt siltai.

/Elīna Līce./

 

 

 

* Pēc Tūkstots un vienas nakts” pasakām

 

 


Jaunā Gaita