Elīna Līce ir dzejniece un dziesminiece. Devusi divus dzejas krājumus Tik tuvu pie..., 2008. (kopā ar māti Andu Līci) un Redzu, 2018. (nominēts Dzejas dienu balvai). Publicējusies dažādos izdevumos satori, punctum, Domuzīmē, Jaunajā Gaitā u.c. Koncertdarbībā īpašu vietu ieņem autormūzika un dažādu tautu etniskās noskaņas. Etnogrupas Ogas dalībniece. Dzejas un mūzikas kompozīcijas Māsai sievietei autore un izpildītāja. Darbojas autoru grupā Tekstūra.
Elīna Līce
Kafejnīcas pieder pie manas dzīves kartes. Katrai piemīt vietas garša, īpatns starojums, vai, kā mēdz sacīt – aura. Mainās nosaukumi un atrašanās vietas. Dažas gadu desmitiem uzcītīgi paliek, kur „iestādītas”. Citas, kādu brīdi pildījušas aicinājumu uzņemt, sildīt, sniegt īpatnu garšas kopumu, izzūd.
Un katru reizi, kad tā notiek, ir drusku skumji. Jo tā kādu laiku bijusi vieta, kur pie manis nākušas atskārsmes un pierakstāmais.Un tad ir viendienītes – precīzāk, vasarnieces, kas uzdīgst, pakārtojoties tūristu sezonai.
Es apmeklēju kafejnīcas, jo tur mani uzmeklē, dažkārt pat piemeklē, dzejoļi.
Bet dzejoļos ir kas liktenīgs.
Esenciāli vienreizīgs.
Te pazib dažas no zudušajām – „Nice Place Mansards”, kurā varēja sastapt dažādus mākslas ļaudis un kur saskrējos Andri Ogriņu, kurš tai reizē priecājās par tikko noslēgto grāmatas izdošanas līgumu; SPIIKIIZI, kur tika uzsāktas Ingas Pizānes koprakstīšanās piektdienas, kas nu turpinās citviet, un tā joprojām…
Daudzi no kafejnīcās rakstītajiem dzejoļi pārcēlušies publikācijās. Bet ir arī tie, kurus pakāpeniski sāku atlasīt „Kafejnīcu ceļojumiem”. Par iespēju darboties pie šī būtībā nebeidzamā cikla saku paldies Dubultu Rakstnieku namam!
Kafejnīcu ceļojumi
MĀRTIŅA BEĶEREJA
*
Skaista sieviete plēsīgām lūpām,
pielūdzēja šlipsi vēro,
smiekli gulgo logā,
aiz kura lietus nodarījums
vēl nesen
kūpošajam sniegam
un gājēju
bezpalīdzīgajām skropstām.
Drīz alku mūzikā
tie savīsies rokām.
Vitrīnā
napoleons un žozefīne –
abus apspīd
pēcnāves elektriskā gaisma.
VECRĪGA
Interjers
Kuģi, kas nenoveco,
šturmē sienas kopš padomju gadiem,
uzsūkuši
kafijas smaržu
un pārmaiņu laiku mūziku.
Te turpinās spēles ap zelta ābolu –
kaut gabaliņu izšņāpt,
un neatdot nevienam,
sevišķi padotajiem
(vīriem, sievām, bērniem).
Kuģi, kas nenoveco,
siena, ko pārkrāso.
II
Vientuļie klausās uzmanīgāk –
izklausa pat morzes rakstu
blakus telefonā.
Ko tā blondā
par bijušo un bērnu šķavām,
naktīs dzīto spilvenā
kā alā,
un, ko vecojošā,
plakātiski daiļā,
izrobotā skumju gravām,
čalojot par brīvību,
un visas tās
saišķī ņemtās kopā
par tārpa
izēsto kodolu.
SPIIKIIZI
Rakstīt vīrietim, ko nepazīsti
mūžīgo iepazīšanās vēsti
(vai mani izlasīsi?)
Priekšstati klājas
kā asorti kārbā –
nezinu, vai uzziedējušās
sirsniņas vidū
pildījums īstais.
Rakstīt vīrietim,
īsi.
*
Katrs dzejnieks ar savu puķi aiziet,
bet dzejnieces vientuļnieces
uztver brīvības garšas
gaistošo serpentīnu,
steigdamās pie mājās
palikušajiem bērniem.
(Ak kungs,
reiz taču tas bija
arī par viņām…!)
Speak easy,
Speak speak
Much more easier.
*
un tā nu es
savilkusies deviņos līkumos
pie vella tevi mīlu
pie blakus galdiņa
par vientulību tērgā
un sekojošo brīvību
pēc tam
(tas viss sen zināms
iestāstīts sev sen)
ir tevis aizliegtība
aizkosts auglis
man
NICE PLACE MANSARDS
*
šīs vides
neuzbāzīgais jauneklīgums
ļauj justies vieglai
kā kafijas putiņai
kurā kāds mistisks
šinto skaistums
*
Uz salvetītēm
Skūpstu pēdas
(laikā neatdoto).
*
Vai tu atgādāsi dzeju?
vaicāju noskaņai.
Navnejausmas –
mirklis tik līdzīgs bezgalībai.
*
Smeldze ir tikai tik skaista
cik kodinātājs
šai iespiedgrafikas darbā –.
Paraksts:
Dievs.
I
Apļi kafijas tasītē,
rūgtais jā!, ko notraukt ar pirkstu,
ceļš mani uzmetis uz krēsla
Nice Place Mansardā.
Te krūšgalos jūtu
spicējamies literatūru,
kas izlaužas kaislē
pret apslēpto
vārdu dzīvi.
II
Turpinot slēgt līgumus,
ko apkaisa smiltīm,
turpinot miera līgšanu
ar kontinentālajām plātnēm –
savām izdzīvošanas prasmēm,
piestāju šai peldošajā krastā,
Akvilonas miglāja apņemta.
Un, kāpēc tad tu neiztīsties, dzejoli,
vai tad tev nav nekā
man sakāma?
III
Vārdi prasa
ieveidošanas rūpību.
Man apnicis stāvēt
pie to spoguļa.
*
Grāmatu brīnišķais koks
un mūžam daiļās zem tā –
laiks saaudzē īpašu sugu,
laiks tik selektīvs.
Tu, puspārvēlies trauksmes ratiem,
jau skati smilti
un kaļķi, kas dzēsīs.
Līdz Pieņemšanas miers uzpūš plecam,
un vietā, kur tas trāpījis, silts:
zied grāmatu brīnišķais koks –.
MUCA
*
Vīnspīdes laukums
gaismojas uz ādas –
gaisma aizvien ir ar mani,
un dzīves noreibums.
Tā mikroskopiskās daļiņas
izplešas gaisa balonā,
milzu medūzā uzzied,
piepūšot sievišķības svārkus
ro-ko-ko
līganajās kustībās.
Gaisma trizuļo
uz manas ādas…
un skumju konvulsijas
pagaldē aizlokās.
PASTNIEKS ZVANA DIVREIZ
*
Laiks savākt kaulus,
miesas apāvumu,
un doties.
Kafejnīcas bimbuļi izbalo sarkanu,
mākslīgā egle rupji notrīc –
laiks ielu driceklīgajā tīklā.
Kur visi ceļi ved,
visi izved
uz pienākumu –
mājas.
KALNAKRASTI
*
sajust visu šo iemīlējušos
cilvēku trīsas
savā ķermenī
esmu pasaules daļa
daļa it visā
pārraides stacijiņa
uztverto mirguļoju
tumsā
DOUBLE CAFFE
I
Apsēsties un skatīties dzīvi,
kas demokrātiski izsvaida –
ne tikai elkoņu asums
nosaka virzību un ietvi,
tempa dramatismu
ar sarkano sāli mutē.
Steidz jaunas meitenes,
vai meitenes,
kuras gribētu būt jaunas.
Te apjaušamas sāpju smailes
un kopības deficīts,
kam pāri slienas
Rīgu kā aknu knābājošais
Pētera gailis.
II
Acis tevi vērojošās ir tikai acis,
kas atvelkas atpakaļ
laptopa čaulītē.
Te meitenes smaržo
pēc nodarbinātām smadzenēm,
te somu un siksnu
žilbīgā ziba
un piepeši – veselas lekcijas
skaista seja!
Vai profesors kāds
to izklāstīs?
Vai mīļotais
būs lapot pacietīgs,
nozīmēs iegulstot
kā dziļākajā jēgā…?
*
zviln tasītē
espresso mugura
kam pieskaros
ar lūpām
(juteklība)
*
Mēģinājumi ieaugt
pieaugušo dzīvē –.
Un piepeši saproti,
ka vajadzētu jau tā kā
nobriest.
Ka vispār jau tev sniegti
bērnu augļi,
bet tu sēdi ar sevi kafejnīcā,
domājot par pagaidu brīvībām.
*
Kafija pilnā
ar putiņām un
neatklātām jūtām
mīlīgais zvērēn
skalojies pie krūtīm
un lai viņš tās
vairs nesauc par pupiem
kafija nesaldināti saldā
ar augstkalnu notīm
ieleju piebriedēto siltmi
tevi gribu
kā skūpstu uz kakla
kur sevi nevaru noskūpstīt
bet ļoti gribētos
lai viss ir pa īstam
un laimīgi
*
Cik rūgti kafija skūpsta –
nevaru atrauties!
*
viena simbola
daudzsološā valoda
ietves
glodenā galoda
skaitu uz pirkstiem
nonāku pie plaukstas
turpat arī koks –
visas manas cilts
salauztie zaru saišķi
skaitu sevi uz pirkstiem
būdama
Vidus
