Realitātes skarbie vaibsti

 

Linda Nemiera. Aizliegtais grāmatu klubs. Romāns. Zvaigzne ABC. 2025

 

Esmu sekojusi Lindas Nemieras rakstītājas azartam no laika, kad viņas fantāzijas žanrā radīto romānu pāradresēju izdevniecībai Zvaigzne ABC, kur Linda sastapa savu īsto redaktori un noslīpēja savu īpašo rokrakstu, prasmi rakstīt raiti, aizrautīgi, nepretendējot uz Murakami lomu latviešu literatūrā. Savulaik izlasīju romānu par Rīgas raganām un pārliecinājos, ka vēlme maksimāli salikt romānā iegūtās zināšanas par Rīgas namu arhitektūru un vēsturi bremzē sižeta virzību, sastindzina gan galvenos tēlus gan papildpersonāžus. Piedāvājums uzrakstīt pārdomas par romānu Aizliegtais grāmatu klubs bija izaicinājums, vai ierastais denbrauniskais paņēmiens iegrimt enciklopēdismā atkal gūs virsroku.

Tālab tīšuprāt nelasīju jaunākā romāna anotācijas, lai ar nezinātājas skatu iejustos rakstnieces fantāzijas pasaulē. Re, uzreiz sastapos ar cita veida žanru! Tam ir attāla līdzība ar Stīga Larsona literārajā apritē ievesto meiteni ar pūķa tetovējumu. Lindas psiholoģiskajā trillerī pūķenes ir piecas un vietējās dzīves mīklas viņas gana grūti, gana līču loču stigas ejot, visnotaļ loģiski un mēŗktiecīgi saauž vienotā audeklā.

Piecas grāmatmīles dzīvo nelielā Vidzemes pilsētiņā. Līdzās mežs, idiliskas ainavas, sadzīviska tīrība un tīkamas savstarpējās attiecības. Tā ir dzīve, pēc kuras mēs tiecamies. To otro – pretējo eksistences pusi labprātāk izdzīvojam grāmatās. Sieviešprāt pasaule varētu vienmēr no rīta izgaismoties rāmā labskaņā, ja vien daži it kā nejauši un savstarpēji it kā nesaistīti notikumi neapžilbinātu acis. Un piecas dāmas sāk līmēt kopā it kā ikdienišķās, izteikti personīgās un profesionālajā darbībā piedzīvotās mazās novirzes.

Mazpilsētiņā kā it visur gadās šādas tādas neparastības, it kā neizskaidrojamas dīvainības, it kā novirzes no normas, par kurām varētu nedomāt, nepievērst uzmanību, bet tikai pulciņā pačalot. Romānā vainīgas ir grāmatas, kas aizved piecas varones citādā iztēles un domu pasaulē, kur mīklas minēt palīdz arī dāmu profesijas. Taču ar šīm īpašībām vien nepietiek, romānā izveidots grods sociālo un politisko notikumu kritikas slānis, kas saaužas ar kriminālromāna cienīgu intrigu.

Agnese kā īsta aroda meistare sāk meklēt likumsakarības attiecībā uz pazudušajiem cilvēkiem un jo īpaši sāpīga ir brāļa neloģiskā pazušana. Varone atceras, ka nekas nevar pazust bez pēdām. Kaut kur kaut kas atrodas. Ja vien ir laba redze, treniņš un motivācija. Motivācijas romāna varonēm ir pārpārēm. No nelielas sniega pikas tiek velts aizvien milzonīgāks sniegavīrs. Velšana liek lasīt ar neatslābstošu interesi, sekot otrā plāna tēlu līdzdalībai notikumos un norādēs. Kā arvien Lindas literārajos darbos tīkama ir valodas dinamika, notikumu negaidītie pavērsieni un satraukums, ko rada tēlu vizualizācija.

Grāmatas pēcvārdā Lindas amata brālis rakstnieks Modris Pelsis atzīmē: „Sižets ne tikai ievelk lasītāju notikumu gaitā, bet uzjunda ziņkāri, kas mudina pašam meklēt atbildes uz visām mīklām. Atsauces uz nacistu un PSRS zinātnieku pētījumiem militāro tehnoloģiju jomā norāda meklējumu virzienu un padara aprakstītos notikumus ļoti reālistiskus.”  Un patiesi romāna grodākās vietas sākas ar simtgadīga zinātnieka vienatni, elēģiskām pagātnes atmiņām un negaidītu viesi, kurš simtganieku aizved uz viņa veco darba vietu. Vecais zinātnieks sajūt savu vērtību un seko bijušajam audzēknim, arī jau septiņdesmitgadniekam Celmam. Meža dziļumos noslēpusies kādreizējā PSRS kara izmēģinājumu bāze mūsdienās ir pārprofilējusies. Te sastopas ārvalstu pētījumi, latvieša izcili noslēpumainā Edvarda Liedskalniņa mītiskās zināšanas, būvējot koraļļu pilsētu Miami, arī Mstislava Keldiša pētījumu baisā robeža, kuru viņš nevēlas pārkāpt un pats labprātīgi pieliek punktu savai dzīvei. It kā zināmi fakti, taču romāna dzīpari savijas neierastās krāsu kombinācijās, atklājot mūsdienu zinātnes pētījumu un izmēģinājumu skarbos vaibstus. Nežēlību un bezpersoniskumu lielo atklājumu vārdā. Un noklusējumu par saviem atklājumiem.

Romānā „Aizliegtais grāmatu klubs” darbojas vairākas vēstures personas, tiek atainoti reāli pētījumi. Dabiski, ka man radās vairāki jautājumi un galvenais no tiem – cik daudz patiesības un izdomas savīts kopā? Atbildi atradu Lindas biogrāfijā. Romānā izvēlētā tēma gan tieši gan pastarpināti sasaucas ar Lindas pēcvidusskolas profesijas izaicinājumiem un meklējumiem, kas apliecināja augstu ticamību. Kādā intervijā Linda stāsta: „Mana amata nosaukums bija ļoti smalks – Gaisa spēku štāba operatīvās daļas plānošanas speciālists. Bet pārsvarā darbs bija saistīts ar NATO instrukciju tulkošanu – tulkoju, kā pareizi lietot NATO telefonus, no kuras puses jāiekāpj helikopterā, kā pareizi dzīvot NATO paspārnē... Biju lietvedītis ar ļoti svarīgu amata nosaukumu. Nostrādāju divus gadus. Vispār man ļoti patika, jo bija lielisks kolektīvs, jauki cilvēki, atmosfēra, attieksme citam pret citu. Tur armijā bija liela kopības sajūta un sajūta, ka dari darbu visas Latvijas un tās sabiedrības labā.”

Piecas romāna grāmatmīles pakāpjas aug­stāk par vienkāršu dzīvošanu klusā provinces pilsētiņā. Jo šodien nekur vairs nav provinces, arī šajā romānā sastopas pasaules mīklas un noslēpumi, kas ietekmē cilvēka veselību, drošību, izdzīvošanu, mīlestību un laimes mirkļus. Galveno romāna personu zinātkāre un atraktīvā domāšana, citādais skatījums gan uz Otrā pasaules kara gan pēckara gadiem, gan uz šodienu un visvienkāršāko ikdienu radīja sajūtu, ka mēs katrs varam savu iespēju, prāta un mīlestības vārdā darīt labu savai valstij, savai zemei, savai tautai. Arī atainojot intriģējošu skarbu realitāti un riskantas tēmas ar nemierpilnu gaišumu.

Eva Mārtuža