Mazo formu meistarstiķi

Jānis Rokpelnis. Nomods. Rīga: Neputns, 2025.

 

Kāpēc radās vēlme atgādināt, ka latviešiem īpaši tīkama ir mazo formu lirika, kuru pamatu pamats ir dainu četrrindes un beidzot ar haiku pakaļdarinājumiem? Viens no iemesliem ir noturīga tradīcija, pat ļoti spēcīga no laika gala, kad dainas atkāpās ēnā, paverot ceļu tai dzejai, kuru lasām vismaz pēdējos 150 gadus. Jānim Rokpelnim līdz 150 gadiem vēl gana ko dzīvot, taču īsformā tapušās dzejdomas sen jau pārsniegušas šo skaitli. Arī Nomods ir īso distanču skrējējs. Varbūt olimpiskais? Mazliet ironiski skan, taču, kā smejies, autors pats uzprasās izcelt viņa dzejas pašironisko toni, salīdzinājumus, dzīves dzejiskā izteiksmē iesmejamos vērojumus.

Grāmatā Vārdu noslēpumi par personu vārdu skaidrojumiem un vēlāk atkārtotajā izdevumā Mīlestībā dzimis vārds to autors Gunnars Treimanis meklējis īsus, kodolīgus dzejoļus ar pabeigtu asprātīgi elegantu domu un nonācis pie secinājuma, ka visprecīzāk sievietes raksturo dzejnieks Jānis Rokpelnis. Vai Nomods joprojām kodolīgi atklāj mīlas daudzšķautnību? Vai varbūt zaudējumu sāpju iespaidā izplēnējusi ir visdziļāko jūtu vārdu daudzveidība? Kādas ir variācijas, un vai mīlas rainiskā mīla spēj ilgt dzejas mūža garumā arī mūsdienās? Autors šo īpaši jūtīgo tēmu izstāsta caur rozēm grāmatas trešajā sadaļā par ziediem un to noziegumiem, izrādās par ziedu noziegumiem var dziedāt. Īpaši par rozēm. Dzejnieks lūdz neatstāt viņu aci pret aci ar rozi, jo rozes mēdz gaudot un nav neviena, kas varētu „nogriezt rozes skaļumu” (48.,49.lpp.), lai tā graciozi grozās uz autora kapa. Rozes daudzveidīgās iespējas atklājas visā sadaļā, man patika retoriskais jautājums, kāpēc rozēm būtu jāzied uz ceļa. Skaistā paradoksi šajā sadaļā ir īpaši iespaidīgi, lēnām pārejot putna tēmā un kā visā krājumā ikreiz attopoties pie aizmūža marmora kapenēm.

rozi var nokaut roze

nevis dārznieka šķēres

bet gribu es sevi nozagt

no visām ziedlapu bērēm (53. lpp.)

Pirmā sadaļa aizved uz posta vietu, kur ik mirkli var uzrasties ogles un atdzīvoties uguns vieta, kur neviens neuzzinās sērkociņa viedokli par uguni, kur sienas tik plānas, ka jākļūst klusam kā pelītei. Tā ir skumju savažota savdabīga oda garīgam tukšumam jeb hruščovenes skartam mājoklim, kur nodziest elektrība, vēss pagrabs un „melni saģērbusies tumsa/ uz tava sliekšņa kājas slauka” (19.lpp.)Šajā sadaļā fascinē dzejnieka jūtīgums, vēsi ironiskais vēstījums, uzburtie ikdienas tēli, kas pārtapuši laikmetam raksturīgās gleznās. Rokpelnis eleganti apvieno un sintezē gūtos ikdienas iespaidus, tos nepretstatot, vien atkailinot ar patiesības pieskārienu, tādējādi padarot ikdienu ne vien par izteiksmīgu, bet arī nekautrīgu mākslas tēlu.

lielā spļāvienā mītu

tajā bez mitas iros

tomēr pat spļāvienā šajā

atspīd pa saules zaķim

ko pasaulē gaistošajā

acs saķer (21. lpp.)

Otro sadaļu vēlējot nodēvēt par dziesmas savādo varu, jo autoraprāt vienmēr pastāv iespēja nedziedāt barā (35. lpp.) Te groteska Rokpeļņa dzejā ir izkopta līdz lielai pilnībai, taču tā neaizvaino mūziku. Kaut kad tālajā 1986. gadā pirms un pēc intervijas televīzijā es vedu mājās toreiz jau stipri slimo un pusaklo Arvīdu Griguli. Ceļš gana pagarš. Sāku viņu iztaujāt par dzejniekiem. Lūdzu noraksturot. Skarbi viņš izteicās par Rokpelni: „Rokpelnis zina vārda jēgu, bet bez saprašanas, kas vārds.” Izklausījās kā pretruna; zina jēgu, bet nesaprot vārdu. Rau, laiks ir aizritējis! Dzeja raksta savu vēsturi, atliek tikai ieklausīties papīra mēmumā (33. lpp.) un „arfa pilna ar straumēm / kas nāvi traumē” (30. lpp.) Dzejniekam ir daudzveidīgi, kodolīgi, asprātīgi īsdzejoļi, ar skaidru iekšējo ritmu un īsta dzejnieka radītām atskaņām, vārdu spēlēm un saspēlēm, spraigumu un grodu pamatu. Īsdzejas formu meistarīgi reiz izmantoja A. Neibarts, Kn. Skujenieks, L. Briedis, M. Čaklais. Te vietā ievietot Rokpeļņa retorisko jautājumu: „kādēļ jūs mani barat / ka nedziedu barā”? Dzejnieks nekad nav un nebūs baram piederīgs, viņš vienmēr „ne visai priecīgi”, taču vientuļi kvieks (35. lpp.)

Kas notiek, ja nāvei sadod pa purnu? Rokpelnis to piesola un nāve ir ne tikai krājuma pēdējā, bet visa darba caurviju tēma. Kāds ir tas purns? Kā Rokpelnim? No dzejas pirmsākumiem man pievilcīga šķita Rokpeļņa drūmi smīnīgā sejas izteiksme. Tā saskanēja ar manu dvēseles stāvokli, kuru veiksmīgi klāja gaišs, uzticīgs, visiem pretimnākošs smaids. Jo to prasīja gan dienišķais darbs TV, gan slēpjot patieso, politiski baiso dzejas spēli. 1985. gadā TV kultūras redakcijā man bija jāizvēlas raidījumam par grāmatām un rakstniecību Burtnieks vadītājs. Uzrunāju Klāvu Elsbergu, taču viņš jau bija atdevies radio, Leonu Briedi kā politiski nelabo garu noraidīja uzreiz un neļāva pat runāt par šādu piedāvājumu. Dienasgrāmatā esmu atradusi ierakstu par Rokpelni, pat centusies toreizējam redakcijas vadītājam pierādīt, ka Rokpelnis zina drēbi, viņam ir laba dikcija, prasme veikli izteikties un arī izskats pieņemams TV ekrānam. Neļāva. Arguments? – Viņš visus un visu piesmejot. Arī pats sevi savā dzejā. Un ko domājies – arī Nomods viņu nežēlo, kad tiek dots pa purnu nāvei. Jā, nāves tēma krājumā ir valdošā: „jo velti taujāt ugunskuram / kā paglābt māju” (9. lpp.) „zārks vēl šalc priedē / lai mani tas neizbiedē”(100. lpp.) Varbūt estētiskāk būtu teikt – „katrs cilvēks ir uzmetums” (88. lpp.)

kamēr esmu ar jums

nāve skumst

vienīgi jūs varat kavēt

man aizkļūt bez kļūdām līdz nāvei

vienīgi jūs esat kļūda

kurai pāri tikt nāvei par grūtu (101. lpp.)

Savulaik 1986. gadā Maskavā notika varen plašs literatūrai veltīts kongress. Galvenais referents par latviešu literatūru bija Māris Čaklais. Kā arvien iespaidus pierakstīju dienasgrāmatā. Man šķita, ka Māris ir tīšuprāt netaisns, uzsverot, ka latviešu literatūrā maz literātu, kas var strādāt 20-25 gadus dzejā. Desmit gadu laikā viņi izsmeļ savus garīgos krājumus, taču tā nedrīkstētu būt, viņiem (Rokpelnim, Briedim, Bērziņam) desmit radošie gadi var būt ne tikai spēks un arī sarūgtinājums, bet arī viņu vājums, jo viņi vēl neapzinās, ka pēc šiem dzīves desmit gadiem viņus vairs nenosaukt par jaunajiem neatkarīgi no tā, ka viņi literatūrā ir ienesuši svaigu stilistiku, modernu domāšanas veidu. Divas dzejas grāmatas un tēmas sāk atkārtoties, dzeja atražo pati sevi. Tajā kongresā nereti izskanēja doma, ka otrajām grāmatām likumīgi jāiznāk samocītām un nebrīvām, jo iekšējās recenzijas prasības ir tik daudzveidīgas, ka autors „pilnīgodamies” tām par patikšanu, pazaudē savu paša toni.

Pareģojumi reti mēdz piepildīties. Ja nu vienīgi to interpretācijas. Rokpelnim aiz muguras pulka izcilu, augsti novērtētu un godalgotu grāmatu, savas jaunības trakulīgās pastaigas pa reāliem un sirreāliem dzīves jumtiem, meklējot „Pelēkā asfalta etnogrāfiju” vai Dieva esamību cilvēkā, rakstot nežēlīgo grēksūdzi romānā Muzejs utt. Viņam nav izdevies atražot savu pirmās, otrās, entās grāmatas tolaiku dvēseles skrāpējumus. Palicis tikai viens grēks: Rokpelnis ir šiks un elegants gan redzējumā, gan valodā, to viņam nevar atņemt. Un šajā brīdī atskan: „paldies ka varu murkšķēt” (44. lpp.)

Rudens bezvējā, kad Cēsu ielās lēni plīvo košraibās lapas, esmu sastapusi šo vīru ar mazliet noliektu galvu un iekšup vērstu padrūmu izteiksmi sejā. Un man šķiet, ka viņš iejuties savā jaunajā amatā kā rakstīts grāmatā Nomods: „mans amats ir plīvot / kā gaiss nemanāmam (22. lpp.).

 

Eva Mārtuža