„Svešuma sajūta šeit ir parastais stāvoklis”

 

Vilis Kasims. Svešuma grāmata.
Romāns esejās. R., Latvijas Mediji, 2025

 

Viļa Kasima Svešuma grāmata vismaz daļēji ir autobiogrāfiska teksts. Arī man ir gadījies rakstīt šo to autobiogrāfisku (ja neņemam vērā to, ka autors, lai ko viņš rakstītu, no sevis vaļā tikt nespēj, tāpēc jebkuru tekstu kaut kādā mērā var uzskatīt par autobiogrāfisku, tas nekas, ka reālo faktu tur ir maz) – lielākoties mazus pasūtījuma tekstiņus „kā es tolaik dzīvoju un ko es toreiz domāju”. Un – mūždien ceļā patrāpījies viens un tas pats klupšanas akmens: labi, pieņemsim, es pats uzskatu, ka man ir paveicies pavārīties šādos tādos elles katlos, kas pats par sevi ir traki interesanta nodarbošanās, tāpat arī iemest aci dažā paradīzes kaktā, bet vai vēl kādam tas ir vai vismaz varētu būt interesanti? Tak katram pašam savi elles katli – kālab gan viņam būtu jāložņā vēl pa manējiem? Protams, no jebkuras esamības var izfiltrēt laukā visvisādas anekdotes un vēl hiperbolizēt uz vella paraušanu, bet kā tādā gadījumā tur paliek ar saistību ar realitāti? Un kur nu vēl nemitīgi prātā vibrējošā doma, ka rakstnieks, lai ko viņš teiktu, melo, grib viņš to vai negrib, apzinās, ka melo, vai neapzinās. Realitāte neeksistē, precīzāk, eksistē gan, taču vien tik īsu mirkli, ka spēj vien drusku paņirbināties smazenēs, bet teksts – tas jau ir tīras iztēles auglis (kaut vai tā elementārā iemesla dēļ, ka ne pēc viena teksta realitāti nav iespējams rekonstruēt). Utt., bet tālāk mēs nonākam pie klasiskās tēzes par to, ka domāšana ir bagātāka par valodas piedāvātajām iespējām.

Dīvainā kārtā mana attieksme pret citu autoru autobiogrāfiskajiem tekstiem ir atšķirīga. Viegli izskaidrojama ir gluži cilvēciska ziņkārība – kas tad īsti tam tipam ir aiz ādas, ko viņš tādu piedzīvojis, kas nav trāpījies man, un kādā ziņā es viņu esmu pārspļāvis. Tālāk – katram lasītājam piemītošā, kaut arī bieži noliegtā tieksme identificēties visdažādākajās variācijās no „ko es pasāktu viņa vietā?” līdz gandarījumam „nu, vai nav viens muļķis – sastrādājis acīmredzamas muļķības un tagad grauž sev iekšas laukā?” Vēl tālāk – „aculiecinieka” pozīcija: „ko tas autors var muldēt, es arī tur biju, to redzēju, es labāk zinu, viss bija pavisam citādi.” Galu galā – kāda suņa pēc man to sviestu vajag lasīt, dzīvo kā mucā, vaimanā par sagrieztu pirkstu, bet visa pasaule tak tai laikā griežas ar kājām gaisā? Vēl arī nianses – vai autors pateicis visu (nākamo jautājumu – kas tad ir šis „viss”? – labāk gan izmest no galvas, citādi var iebraukt neesošu atbilžu purvā līdz ausīm) un, ja nav, tad kas ir tas, ko viņš uzskatījis par vajadzīgu noslēpt? Un – ko tas patoloģiskais melis ir noslēpis, kurus cilvēkus apmelojis, kurus – nepamatoti ierakstījis eņģeļu kārtā?

Ar šo ievadu es gribēju uzsvērt, ka autobiogrāfiskie teksti nebūt nav tik vienkāršs žanrs, veidots pēc principa „padzīvoju tā, padzīvoju šitā, apēdu to un pārslimoju veģetatīvo distoniju ar neārstējamu depresiju piedevām”. Piebilde par Svešuma grāmatas žanru – autors to nokrustījis par romānu esejās. Diez vai liela jēga gari un plaši teoretizēt, kas ir romāns, kas – eseja un ko nozīmē jēdziens „romāns esejās”. Nu jau vairāk nekā pusgadsimtu pat viskonservatīvākie un definētkārākie literatūrpētnieki vairs nezina, ar ko romāns atšķiras no esejas, precīzāk, 20. gadsimta otrajā pusē aizvien vairāk romānu sāka atgādināt esejas, ko par šiem potenciālajiem romāniem varētu sarakstīt (bet parasti nesaraksta) interpretētāji.

Un tātad – Svešuma grāmatā iemitis kāds „es”, kuram, pieņemsim, ir attāla radniecība ar tās autoru Vili Kasimu (liekas, autora vārds tekstā nekur nepazibinās, pat paziņas viņu neuzrunā par Vili. Viņš dzīvo. Tā pavisam vienkārši – dzīvo tik nost, Zaļupē (droši vien autora bērnības valstības Ungurpils projekcija), Rīgā, Londonā, Barselonā, atkal Rīgā, pa druskai atkal Zaļupē. Stāsta par gluži ikdienišķām padarīšanām, kas protagonistam nemaz tik ikdienišķas neliekas, stāsta par draugiem un mirklīgi pazibošiem paziņām, kuri kaut kādu iemeslu dēļ iemājojuši viņa atmiņā uz laiku laikiem, stāsta par būšanām un nebūšanām ar savām draudzenēm, stāsta par tēva nāvi, stāsta par meitas piedzimšanu, stāsta par sapņiem par rakstniecību un darbu pie pirmās grāmatas… Stāsta atklāti? Šoreiz nepievērsīsim uzmanību gluži cilvēciskai padarīšanai – ja reiz viņš sastrādājis kādus grēka darbus, skaidrs, ka nav ne mazākās vēlēšanās tos publiskot (tas nekas, ka pasaules literatūrā ir ne mazums piemēru, kad autors vienā rāvienā iekāpj klasiķu plauktiņā tieši ar to, ka nevis slēpj, bet lepni izspīlē savu grēcīgumu, kas, uzmanīgāk ielūkojoties, bieži vien nav nekas cits kā alerģija pret sociālo normu un priekšrakstu spiedienu). Īstenībā lieta ir drusku sarežģītāka, un saistībā ar Svešuma grāmatu līdz tai aizrakties nav nemaz tik vienkārši. Protagonists ne tikai dzīvo, bet arī reflektē, un refleksijas viņa esamībā ieņem krietni nozīmīgāku lomu nekā pati dzīvošana. Teiksim, Barselona. Šajā Barselonā ne miņas no Dalī, Pikaso, Miro, Gaudi (Svētās Ģimenes baznīca vienubrīd gan tiek garāmejot piesaukta, bet jau tad, kad Barselonas posmam ir pielikts punkts) vai vismaz futbola muzeja, kurš esot visaktīvāk apmeklētais Barselonas muzejs. Ir tikai neapturama refleksiju plūsma par sevi, nepārejošo svešuma izjūtu un savu tābrīža draudzeni Nuriju, ja nu vēl vienīgi drusku par rakstniecību.

Jau grāmatas nosaukums vēsta, ka tajā uzmanības centrā ir tieši šī svešuma izjūta. Pirmajā acu uzmetienā ar svešuma izjūtu saistās jau gadsimtiem populārais atsvešinātības jēdziens, kuram ērti var piemeklēt visdažādākās interpretācijas atkarībā no interpretētāja gaumes un erudīcijas un kas jo sevišķi aktualizējās 20. gadsimtā, t. i., laikā, ka tiecās saplūst romāna un esejas žantri. Taču tā gluži nav. Iespējams, visprecīzāk to formulējis pats autors kādā intervijā: „Kādā brīdī sapratu, ka mana stāsta galvenais vienojošais elements patiesībā ir nevis tēva loma un pārmaiņas tās uztverē, bet gan iekšējā svešuma sajūta, piedzīvojot šīs un citas pārmaiņas dzīvē, mēģinot atkal un atkal pierast pie sava jaunā „es”. Svešuma grāmatas sākumā ir kāda it kā nenozīmīga, tomēr, manuprāt, šai gadījumā teksta izpratnei svarīga epizode. Bērnībā protagonists bieži gājis pa kādu Zaļupes meža taku, kas viņa atmiņā pēcāk pārkvalificējusies bezmaz par „svētvietu”. Pēc gadiem viņš šai vietā atgriežas un ierauga, ka vairs nav ne takas, ne meža. Kas noticis? Zaļupes apkaime labiekārtojot pārveidota? Bet varbūt bērnības taka atmiņās zaudējusi saikni ar realitāti un pārtapusi par kaut ko pavisam atšķirīgu? „Svētvieta” pastāv tikai atmiņā, bet ar realitāti tai nav nekāda sakara? Atbildes nav, tomēr jautājums stāv kā stāvējis. Šī doma vijas cauri visai Svešuma grāmatai, nemitīgi atkārtodamās visdažādākajās variācijās. Līdzko tu esi sevi sapratis vai vismaz tev liekas, ka esi sevi sapratis, tu jau esi pavisam cits cilvēks. Ja arī paradīze pastāv, tā meklējama tikai atmiņās, kas ir reti neuzticama padarīšana. Tā nav klasiskā atsvešinātība no pasaules un ļaužiem, drīzāk atzīšanās nespējā „noķert pašam sevi”, ja nu vienīgi atmiņās, kurām, vēlreiz, nu nekādi nevar uzticēties. Atmiņā „pagātne kļūst atkal sveša, atkal pirmreizēja, atkal vilinoša”. Šai būšanai vēl pievienojas absolūtā nenoteiktība, šaubas – nevis par to, kas notiek vai kas tiek darīts, bet gan par to, kā to pateikt vārdos. Vai vispār ar vārdiem ir iespējams tuvināties tai ņirboņai, kas ir apziņā? Un, ja arī reizumis izdodas, atklājas, ka „visas agrākās atbildes bija izrādījušies viltus aizsegi”.

Interesanti, ka apziņas/atmiņas ņirboņai kaut kādā mērā pakārtojas arī Svešuma grāmatas sižets un struktūra. Tajā aprakstītās norises nebūtu grūti pārtapināt pilnībā lineārā vēstījumā, sākot no bērnības atmiņām līdz mūslaikiem. Taču autors nemitīgi lēkā pāri laikiem – no Londonas bez piepūles var nokļūt Zaļupē un pēc mirkļa atgriezties atpakaļ, no Barselonas – Rīgā. Atmiņās viss ir vienlaicīgs, atmiņas deformē realitāti, un šī īpatnība tad arī ir Svešuma grāmatas struktūras pamatā.

Beigu galā vēl viens citāts: „Svešuma sajūta šeit ir parastais stāvoklis, kas to padara gandrīz nemanāmu un tāpēc patīkamu.” Arī doma par „parasto stāvokli” atkārtojas vairākkārt – protagonists visur jūtas svešs, Rīgā, Londonā, Barselonā un pat Zaļupē. Loģiski, ka rodas jautājums – vai svešuma sajūta ir kaut kas ļaundabīgs, ar ko noteikti vajadzētu cīnīties? Vai varbūt tā ir pavisam dabiska un jebkuram no mums piemītoša sajūta – justies svešam, nepiederīgam, būt ārpus visur un ar jebko? Nākas vēlreiz atkārtot – ir jautājumi, uz kuriem bezjēdzīgi meklēt atbildes.

 

Guntis Berelis