Ikdienā Ilga Justa strādā valsts pārvaldē un raksta preses relīzes, taču brīvajā laikā ir sapņotāja un raksta stāstus. Ilga ir apguvusi prozas rakstīšanu „Literārajā akadēmijā” un piedalījusies Latvijas Rakstnieku savienības organizētajos „Prozas lasījumos”.
Ilga Justa
Stikla pērlītes
Tu virpini pirkstos savas stikla pērlīšu kaklarotas galu. Tu virpini tāpēc, ka uztraucies, un tāpēc, ka tev ir sasodīti bail. Bet tu neesi nekāda zaķpastala, vismaz pati sev centies tā ieskaidrot, ar brīvo roku žņaudzot kabatas lukturīša rokturi. Kam gan aukstā rudens naktī, salstot vienam pašam kapos, nebūtu bail?
Koki ir nometuši gandrīz visas lapas, un to kailie, melnie zari izskatās pēc biedējošām figūrām. Viena zaru grupa veido tādu kā niknas sievietes siluetu, savukārt pretī tai nostājies pakaļkājās saslējies zirgs. Tie šūpojas viens otram pretim, uzturot bezgalīgu, tev nedzirdamu dialogu. Kā leļļu teātrī. Taču to, ka tā nav draudzīga saruna, tu zini pavisam droši.
Nobirušās koku lapas ir sasūkušās rudens mitrumu un tagad dāsni to atdod tālāk taviem brūnajiem rudens zābaciņiem. To papēži nav augsti, tikai kādi trīs, varbūt četri centimetri – kā tava māte teiktu – ļoti praktiski, tomēr, stāvot uz vietas, tie nepatīkami stieg iekšā nobirušo lapu un dubļu masā. Praktiski pilsētas asfaltam, nevis dubļainiem kapiem septembra naktī. Tāda sajūta, ka miroņi mēģina satvert tevi aiz papēža un ievilkt pazemē pie sevis. Vienu mazu, biedējošu mirkli tu iedomājies, ka varbūt viņi zina, ko tu šeit plāno darīt, un jau ir sadusmojušies.
Nē, nekādas māņticības! Tu taču tādām pasakām netici, tāpēc neļauj sev par to tagad domāt. Padomāsi pēc tam savā kopmītņu istabiņā. Tur, kur Karīna šobrīd noteikti jau guļ saldā miegā. Padomāsi no rīta, kad jau būs gaišs. Kad viss būs izdarīts.
Tā būs tikai neliela, vajadzīga operācija. Ieguvēji būs daudzi, bet zaudētājs – tikai viens, un tas pats sen jau kā miris. Jūs ar nolūku izvēlējāties vecus, aizaugušus kapus – tādus, par kuru aizgājējiem, ja kāds reiz tiešām ir sērojis, tad tagad noteikti vairs neskumst, jo pats vairs nav šajā saulē, bet viņa bērni, mazbērni, pat, ja zina par kapiem, tad neliekas par tiem ne zinis.
Seni vācu kapi – tā teica Viktors. Tuvākais kapakmens to apliecina – iegravētais, vēl salasāmais dzimšanas gads – 1821. Tu Rīgu vēl tik labi nepārzini, bet Viktors gan – viņš šeit ir dzimis un audzis, tāpēc kapu jautājumā tu viņam pilnībā uzticies. Tikai, kur tad viņš tagad ir? Viņam jāatnes lāpsta, bez tās šim visam nebūs nekādas jēgas. Tu ieskaties savā mazajā rokaspulkstenī, kas ar melnu ādas siksniņu piesprādzēts tev pie rokas – 1.30. Jūs sarunājāt īsi pēc pulksten vieniem. Viņš vienmēr kavē, tu jau ar to rēķinājies, bet, ka viņš tev liks vienai gaidīt arī kapos – to gan tu no viņa negaidīji. Dusmas mijas ar izmisumu. Ja nu tu sajauci kapsētas? Ja nu tu saprati nepareizi un tagad pilnīgi lieki jau pusstundu te salsti, balansējot uz saprāta robežas, bet Viktors tikmēr gaida pavisam citur?
Pēkšņi priekšā pie vienas no tuvākajām kapu kopiņām kaut kas iečaukstas. Tu sastingsti, neelpo. Aukstums kā ledaina inde izlīst cauri visam ķermenim. Uz mazu mirklīti, šķiet, pat pārtrauc elpot. Tad saņemies un raidi nervozi drebošu gaismas staru čaukstoņas virzienā. Lapsa.
Tā jūs sastingušas labu brīdi viena uz otru skatāties. Ne tu viņu te gaidīji, ne viņa tevi. Vispār pusdivos naktī nevienai no jums te nebūtu jābūt, īpaši jau tev. Lapsas rudais purns pat neizskatās sabijies, drīzāk īgns un iztraucēts savās nakts gaitās. Savukārt no tava rudā purna – sagadīšanās pēc tavi mati ir tikpat rudi kā lapsai – pārbīlī noteikti ir pazudis pēdējais dzīvības sārtums. Lapsa aizvainoti nosprauslojas un ar lepni paceltu galvu aizskrien, pametot tevi vienu trīcoša kabatas lukturīša gaismā.
“Velns, es gaidīšu vēl desmit minūtes, tikai desmit minūtes,” lapsas iztrūcināta, tu sevi pierunā, iemetusi acis rokaspulksteņa mazajā ciparnīcā.
Desmit minūtes un iesi atpakaļ uz kopmītnēm. Tu nekad nepamet iesākto nepadarītu, tev riebjas padoties. Bet lāpstas taču tev nav. Nav arī tik daudz spēka kā Viktoram. Vēl tikai desmit minūtes. Kopmītņu istabiņa nav skaista, bet ir silta un droša. Cerams, ka Karīnu varēs uzmodināt un viņa ielaidīs pa logu, kā sarunāts.
Tagad tev ir žēl, ka lapsa aizskrējusi. Būtu vismaz kāda kompānija. Lapsa izskatījās pavisam vesela, nemaz nešķita traka. Bet varbūt viņa nosprieda, ka traka esi tu, un tāpēc aizskrēja. Varbūt esi arī.
Deviņas minūtes. Tu mīņājies no kājas uz kāju, pārmaiņus velkot no dubļiem ārā savu zābaku papēdīšus. Paspīdini lukturīti uz kapakmeni, aiz kura pazuda lapsa. Šeit guļ Anna. Uzvārdu nevar saprast, izskatās vācisks. Anna ir dzimusi 1822. gadā un nodzīvojusi vien 30 gadus. Šogad kopš viņas dzimšanas gada aprit apaļi 150 gadi. Tu prāto, kas notika ar Annu. Varbūt viņu notrieca zirgu pajūgs, varbūt viņa nomira dzemdībās vai ar kādu no tā laika populārākajām slimībām. Viktors sacīja, ka šie ir turīgu cilvēku kapi. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc jūs tos izvēlējāties, – šeit guļ cilvēki, kuriem varētu būt visi zobi. Vai vismaz salīdzinoši daudz zobu.
Vēl septiņas minūtes. Nu jau tev vairs nav bail. Tu trīci, bet tās ir tīras dusmas. Sasodītais Viktors! Neko tu neesi sajaukusi. Viņš pats ir vai nu aizmirsis vai pārdomājis. Un tu kā muļķe te stāvi un gaidi. Tu dusmīgi rausti savu kaklarotu, jūtot, kā aizmugurējās stikla pērlītes auksti spiežas pret sprandu. Kā miroņa pirksti… Fui, nē, nekādi pirksti! Par pirkstiem domāsi kopmītnēs rīt no rīta, kad būs gai…
Tevi no mugurpuses kāds sagrābj ap vidukli un paceļ gaisā. Tu kliedz vai rēc, vai spiedz pārbīlī, izbiedējot putnus, kas, kā izrādās, ir gulējuši kailo koku zaros un tagad paceļas spārnos. Tu spirinies, kabatas baterija mētājas zemē pie tavām kājām, bezmērķīgi izgaismojot dubļainās lapas. Bet uzbrucējs tikai smejas un smejas, turklāt pazīstamā balsī. Sasodītais Viktors!
„Viktor, es tevi nogalināšu,” kad tevi nolaiž zemē, tu atgūsti elpu un draudi, lai gan dusmas un bailes kā mīkstā segā drīz apņem atvieglojums.
„Nu un tad apraksi ar manis paša lāpstu?” viņš zobgalīgi jautā, „Tu zini, cik zeme ir smaga un cik dziļi jārok? Tūlīt uzzināsi, zobu karaliene.”
„Tevi es varētu guldīt arī seklā kapā lapsām par barību,” tu joprojām aizvainotā balsī atcērt. „Vispār zini, cik ir pulkstenis?”
„Nu, viens un bišķiņ,” viņš mazliet apmulst.
„Viens un četr-des-mit! Es te stāvu jau četrdesmit minūtes,” tu uzšņāc.
„Ai, atvaino,” un viņš attaisnojas kā parasti, bet tu jau to visu ierasti laid gar ausīm. „Tu jau savējo izvēlējies?”
Savējo. It kā jūs būtu slepkavas, mednieki vai lauvas savannā, kas meklē piemērotu upuri. Tomēr, lai cik neētiski tas arī nebūtu, tu labi zini, ka izvēlējies gan. Tu norādi Annas virzienā. Varbūt lapsa bija zīme un Anna grib kalpot zinātnei.
“Un tu? Kuru tu ņemsi?”
“Ai, zini, bet man nemaz nevajadzēs! Es savējo dabūju no onkuļa!”
Tu samulsti. Tas ir par daudz. „Tu ko? Onkuli? Tu… Tu varēsi? Tas jau kaut kā tā…”
Sapratis, ko tu domā, Viktors iesmejas. „Nu ne taču! Onkulim sava galva aizvien ir vietā – vairāk vai mazāk. Katru dienu viņš iet uz darbu un pasniedz studentiem padomju Latvijas vēsturi, vārdu sakot, muld kaut kādus sūdus. Galvaskauss viņam no pašdarbnieku teātra laikiem. Nav ne jausmas, kas tas par nabadziņu, kam nācies ar savu galvu piedalīties nez cik „Hamletos”, bet smaida joprojām ar visiem zobiem,” to sakot, Viktors piesit ar nagu pie saviem priekšzobiem.
“Tad jau sāksim, ne?”
Tu pamāj. Tu gribētu, lai viss jau būtu beidzies.
Jūs pieejat pie Annas kapa, un Viktors, novērtējot situāciju, iecērt lāpstu zemē, nedaudz uzrok zemi un pasvārsta to lāpstas galā.
„Ja tu varētu novākt tos zarus, tad tālāk es pats,” viņš saka.
Tu atstutē kabatas lukturīti tā, lai tas pēc iespējas plašāk izgaismo kapu kopiņu, un Viktors otrā pusē to pašu izdara ar savu. Nav ideāli, bet redzēt kaut ko var, palīdz arī mēness, kas laiku pa laikam izpeld mākoņu virspusē.
Tu novāc zarus un krūmus no kapu kopiņas, pa abiem nostumjat betona plāksni, kas sedz kapu, un atstutējat to pret metāla žodziņu, kas apjož blakus teritoriju. Un tad Viktors sāk rakt. Un rok viņš tik bezkaislīgi, it kā atrastos omes mazdārziņā. Zeme vēl nav sasalusi, tā padodas salīdzinoši labi, tomēr tās ir tik bezgalīgi daudz. Pie katras zemes kaudzītes, kas nokrīt pie tavām kājām, tu domās noskaiti nelielu mantru - „Anna, lūdzu, piedod”.
Viktora apņēmība un spēks ir tiešām apbrīnojams. Viņš rok bez atpūtas, tikai dažbrīd uz īsu mirkli atliecot muguru. Paiet teju divas stundas līdz lāpsta beidzot uzduras kokam. Viktors stāv pusotru metru dziļā bedrē, izmeties kreklā ar atrotītām piedurknēm, un viņa seju rotā sasvīduša kapu izlaupītāja smaids.
„Nu ko? Taisām vaļā!” viņš sauc.
„Pagaidi,” tu izvelc no kabatas saņurcītu, brūnu lakatiņu, ar ko aizsegt degunu un muti, un padod to Viktoram.
Viņš pateicībā teatrāli palokās un apsien lakatiņu ap seju. Zārka vāks sākumā nepadodas, to notur sarūsējušas naglas. Atmetis visu pietāti, Viktors sāk vāku nepacietīgi kratīt, līdz tas ar klusu krakšķi kaut kur vidū pārlūzt, tava lukturīša gaismai pa pusei atklājot 120 gadus mirušas sievietes augumu. Anna, lūdzu, piedod.
Annas rokas ir saliktas uz krūtīm, tukšie redzokļi veras tieši pretim lukturīša gaismai, tieši uz tevi, kamēr tu stāvi virs viņas kapa. Viņas sejā nav ne pārmetuma, ne dusmu par iztraucētu mieru, tikai rāma, pārpasaulīga samierināšanās. Mīkstie audi ir zuduši, palikuši tikai kauli un apģērba fragmenti no, šķiet, gaišas kleitas un tāda kā līgavas plīvura. Vai varbūt tas ir līķauts. Labāk, lai tas ir līķauts. Tu noskurinies.
Viktors ar zinātnieka bezkaislīgo interesi nopēta miroņa ķermeni.
„Klausies,” viņš visbeidzot saka, „tavai Annai nav viena priekšzoba – izskatās izsists. Varbūt bijis no zelta. Varbūt nolauzts vēl dzīves laikā – to var gaismā labāk pateikt. Ņemsi tik un tā?”
Tev šķiet, ka nespēsi izturēt vēl vienu kapa rakšanu, vēl vienu nakti kapos, un tu jau domās Annai esi tik daudz reižu atvainojusies, ka viņa noteikti ir visu sapratusi un piedevusi. Tu ar viņu jau esi tā kā sadraudzējusies.
„Ņemšu.”
„Tad pagaidi.”
Viktors atstutē lāpstu pret kapa malu, satver Annas pakausi un zodu un, atskanot klusam, padevīgam klikšķim, noceļ viņas galvaskausu no kakla skriemeļiem. Pretīgi, bet profesionāli.
„Ņem nu savu dārgumu,” Viktors saka ar cimdoto roku, stiepjot tev galvaskausu.
Tu pasniedzies pretim un ievēro, ka Annas visādi citādi tik gludo galvaskausu rotā viena tumša matu šķipsna, kas tavās rokās atris un nostiepjas kapa dziļumā.
„Es vemšu!” tu apņēmīgi paziņo.
„Beidz. Mēs viņu tāpat kopmītnēs novārīsim. Būs kā no veikala.”
Bet tev paliek tikai nelabāk, jo tu zini, ka kopmītnēs ir viens vienīgs piemērots katls – tas, kur jau neskaitāmas topošo zobārstu paaudzes ir vārījušas zupu, un, acīmredzot, ne to vien.
Viktors uzliek atpakaļ satrunējušo zārka vāka fragmentu un pa līdzpaņemtajām kāpnītēm uzrāpjas virszemē. Tu rūpīgi iepako galvaskausu avīzēs un pēc tam ieliec tīkliņā, saudzīgi noliekot saini pie kājām.
Viktors sāk rakt kapu ciet. Viens būkšķis, otrs, trešais. Kapa aizbēršana sokas daudz raitāk nekā atrakšana, un drīz jau tas ir līdz pusei pilns ar zemi. Vēl tikai nedaudz un tu varēsi iet mājās. Rokas ir atsalušas, un vaigi kļuvuši nejūtīgi. Vēl tikai nedaudz. Bet tad pēkšņi jūs izdzirdat balsis un ieraugāt gaismas.
„Miliči!” čukst Viktors, un sastingst, aizturot elpu. Viņš uzmanīgi klausās, no kuras puses nāk skaņa, tad paķer tavu roku, tu paķer saini, un jūs bēgat. Stiegot dubļainajās lapās, jūs skrienat cauri neizgaismotajai kapsētai un tūlīt, tūlīt jau būsiet pie ielas. Bet tad pamanāt, ka tieši tur stāv milicijas žigulis un apsūdzoši met zilu un sarkanu gaismu. Viktors tevi parauj aiz liela koka, un Annas galvaskauss caur tīkliņu pavisam nemīlīgi pieglaužas tev pie augšstilba. Tev paliek nelabi, bet tu saņemies.
Ja viņi tevi noķers, noteikti izslēgs no institūta. Varēsi iet dzimtā ciematiņa veikalā strādāt par pārdevēju. Droši vien apprecēsi kādu dzērāju. Un tava māte būs vīlusies. Tev ir tik ļoti bail, ka zobi sāk klabēt. Tik skaļi, ka droši vien var saklausīt jau no ielas. Tu iekodies tuvākajā, kas ir pa rokai un kas vēl nav notraipīts ar kapu smiltīm – savā stikla pērlīšu kaklarotā.
Lapas čaukst un balsis neglābjami tuvojas. Tu iekodies stiklā vēl mazliet stiprāk. Tev bail pagriezt galvu, lai paskatītos uz Viktoru. Ja nu arī tava galva nokrakšķ tāpat kā pirmīt Annai?
“Nolāpītie laupītāji,” tuvodamies jūsu slēptuvei, kāds šķendējas krievu valodā.
Otrs nepacietībā nopūšas: „Nu kādi laupītāji? Te taču viss zelts sen jau kā izzagts. Neatceries, kā Kovaļovs stāstīja – pirms gadiem divdesmit te viss esot izskatījies kā pēc bumbas sprādziena. Neģēļi bija visu izrakņājuši kā kurmji – paņemts viss, kas bija vērtīgs, pat mutēs nebijis kauna ieskatīties. Mūsējie pēc tam veselu dienu esot lasījuši kopā izmētātos kauliņus un mēģinājuši sašķirot pa porcijām.”
„Bet taču redzēji – kaps pa pusei atrakts, laikam nezināja. Vai nepaspēja.”
„Nu nav tie nekādi laupītāji, ka es tev saku.”
„Kas tad?” pirmais, tuvodamies kokam, prasa.
„Studentiņi!”
Tu sakod zobus tik stipri, ka jūti stiklu sabirstam starp saviem zobiem. Bet, ja nu tie ir zobi, kas sabirzuši starp stikla pērlītēm?
„Kas tad?” pirmais apstājas kaut kur pusceļā.
„Nu tak zobārstniecības studenti. Viņiem jāmācās anatomija, bet uz kā mācīties taču nav. Tad ej roc pats sev materiālu no kapa laukā vai esi nesekmīgs. Vecos kapos daudz tādu, kas snauž mūža miegā bez galvas. Bet labi, ejam. Te neviena vairs nav,” saka otrais milicis, tad it kā tieši koka virzienā piebilstot: „Bet labāk, lai tas pusraktais kaps no rīta būtu aizbērts!”
Un viņi aiziet. Tu nespēj noticēt savai veiksmei. Izspļauj turpat pie kājām visu sašķaidīto stiklu un lūdz, lai Viktors novērtē, vai tavi zobi ir vietā.
„Stipri gan. Tava galva būtu labs materiāls, uz kā mācīties” Viktors atzinīgi saka.
Kad milicijas bākuguņu atblāzma vairs nav redzama, jūs atgriežaties pie Annas kapa. Viktors sameklē krūmos ieviesto lāpstu un turpina aizrakt kapu, kamēr tu, gaismai austot, mēģini nokasīt sūnas no kapakmens virsmas, lai izlasītu Annas uzvārdu. Šķiet, tas ir „Fuchsmann” vai kaut kā līdzīgi.
Kad Viktors ir pabeidzis, gaisma jau ir iekrāsojusi koku zarus pelēcīgas rīta krēslas tonī. Aukstums vairs nav tik ass, taču klusums, kas iestājas, nav mierīgs. Tas ir smags un dziļš kā savilgušas kapu smiltis.
Jūs abi kopā uzstumjat betona plāksni atpakaļ vietā un mazu mirkli pastāvat pie kapavietas, nepārmijot ne vārda. Īss mirklis cieņas kādam, kurš reiz bijis cilvēks.
Ejot prom, tu nes Annas galvu ietītu sainītī tik cieņpilni, cik vien tas ir iespējams. Tikai pie kapsētas vārtiņiem tu apstājies un atskaties. Tev šķiet, ka pie Annas kapa kopiņas sēž lapsa. Viņa, izslējusi savu rudo purnu, skatās tieši uz tevi. Bez dusmām, bez nosodījuma, taču vērīgi un vērtējoši. Tu piespied atlikušās kaklarotas pērlītes pie kakla, un stikls auksti nokrakšķ.
