Jaunā Gaita nr. 324. pavasaris 2026

Ar dzejas rakstīšanu nodarbojos jau no sākumskolas. Ir iznācis viens dzejas apkopojums Atpakaļ laikā (2023). Kopš šī gada sākuma esmu Tukuma Literātu apvienības biedre. Retu reizi piedalos arī prozas konkursos. Jā, šī būs mana pirmā publikācija prozas laukā.

 

Ilze Muceniece

 

Glābēji

 

Es pamostos ar bezgalīga tukšuma sajūtu krūtīs – it kā man dvēsele būtu izrauta.

Ir jau nākamais rīts. Es guļu gultā, skatos nokvēpušajos, kādreiz baltajos, griestos. Māja ir vēsa un klusa, vien pulkstenis konstantā ritmā skaita man atlikušās stundas.

Pieceļos un dodos uz virtuvi, uzsmērēju desmaizi. Nosēžos uz taburetes pie loga. Ārā valda pelēkums – nevienas krāsas. Migla ievij mazās pilsētiņas ielas, un mākoņi sedz debesis, nelaižot cauri pat vismazāko krāsas staru.

Tā ir zīme – beigas tuvojas. Ieslēdzu televizoru, lai nebūtu bezgalīga tukšuma sajūta. Pulkstenis ir jau pusdivi dienā. Garlaicība ēd dzīvu. Jāiet pastaigāt – izvēdināt galvu.

Eju pa ielu, ietinusies savā melnajā mētelī. Cilvēku uz ielām maz, daudzi ar saviem mīļajiem ir mājās, siltumā. Sals kož pirkstos un degunā, bet tas man ļauj vismaz ko just.

Esmu nostaigājusi jau vairākus apļus pa pilsētu, pārdomājusi visādas atmiņas, bet smagā tukšuma sajūta nepāriet.

Nogriežos uz dzelzceļa pārvadu. Apstājos tieši virs sliedēm. Dzīve var būt tik īsa. Daudz cilvēku aiziet citiem nezināmu iemeslu dēļ. Tālumā dzirdama vilciena taurēšana. Es pārliecos, paskatos uz sliedēm, tad pa labi – mana ceļa virzienā. Migla apsegusi – pārvada otrā galā esošo pļavu. Vēlreiz paskatos uz sliedēm.

No kreisās puses dzirdu vīrieša balsi: „Tiešām skaists skats.”

Es pret viņu pagriežos. „Jā, skaists,” atbildu, cenšoties neielaisties sarunās, bet viņš neapzina manu strupumu.

„Daudziem nepatīk šāds laiks, pārāk drūms.”

Es neatbildu, tik skatos, kā vilciens parādās aiz līkuma. „Alu gribi?” vīrietis prasa. Paskatos uz viņu stāvam ar alus bundžu izstieptā rokā. „Mani sauc Miķelis!”

Pagriežos, paņemu alu. „Prieks iepazīties!” Pie lūpām pielieku pudeli un ļauju šķidrumam ietecēt mutē. Esmu jau gatava rūgtajai garšai, bet alus šodien ir neierasti salds.

„Mēs ar draugiem taisām pasēdēšanu, nāksi?” viņš vaicā.

Kāds dīvains jautājums, pirmo reizi viņu satieku, un viņš grib, lai eju ar viņu uz pasēdēšanu?

„Kāpēc gan ne,” atbildu Miķelim.

„Ko tu šādā laikā pazaudēji laukā? Sals kaulus plēš pušu.”

Es neatbildu. Par ko es pirms brīža domāju? Man uz lūpām norit sāļa asara, kuru nemaz nebiju manījusi izspraucamies.  „Hei! Neraudi! Kas noticis?”

„Viss labi.” Es noslauku asaras un iedzeru otru malku alus. Parasti pēc alus jānoviebjas, bet šī ir laba manta. Saskatos ar Miķeli: „Salst”

„Tūlīt dabūsim tevi iekšā un sasildīsies. Nav vairs tālu jāiet.”

Es noduru galvu un sāku sekot soli solī viņam blakus.

Esam nonākuši pilsētiņas otrā pusē, mājas šeit izskatās noplukušas, pāris piecstāvu ķieģeļu mājas kā milzu sienas dala rajoniņu divās daļās. Kā jau šķita, mēs dodamies uz vienu no tām.

Uzkāpjam uz trešo stāvu, jau aiz durvīm var dzirdēt mūziku. Miķelis atslēdz durvis, un mēs ieejam iekšā. Dzīvoklis ir izlīmēts ar dzeltenām ziedu tapetēm. Telpas  šauras, bet gala istabā pie galda sasēduši vēl divi vīrieši. Viens ir salīcis, tumsnējs, bet otrs ar gaišiem matiem. Viņi izskatās pārsteigti mani redzēt un visticamāk, ka arī ir.

Mēs apstājamies, arī viņi pārtrauc savu sarunu. Iestājas neveikla pauze, es uzsāku: „Sveiki!”

Viņi paskatās Miķelī, bet viņš neliekas ne zinis. „Nāc, piesēdi, iedošu uzdzert,” viņš piedāvā.

Es apmetu skatu pār nelielo telpu un apsēžos uz krēsla, kas nedaudz nostāk no galda. Arī abi vīrieši atgriežas pie savas sarunas, bet skaļās mūzikas dēļ nevaru saprast, ko viņi runā.

Miķelis atgriežas ar lielu krūzi, noliek to man pretī uz galda, pieiet pie koši zaļa zāļu skapīša, kas atrodas pie sienas. Atvēris durtiņas, lai izņemtu alus pudeli, tās atkal aizver, nāk un nosēžas man pretī.

„Tu neatbildēji – ko tu darīji ārā šādā aukstumā?” Miķelis jautā. Tas pievērš arī pārējo uzmanību. Es uz viņiem paskatos, un Miķelis, kā sapratis kopīgo domu plūdumu, saka: „Neņem viņus galvā, tu vari stāstīt, viņi neko nevienam neteiks.”

Abi vīrieši noliec galvas. „Man vajadzēja izvēdināt galvu,” atbildu. Miķelis izskatās ieinteresēts. Viņš krūzē ielej alu no pudeles un pastumj man tuvāk.

„Ņem, iedzer,” viņš saka. „Interesantu vietu tu izvēlējies galvas vēdināšanai. Kas varēja būt par iemeslu, lai vēdinātu galvu? Gara diena – nevajadzētu būt, diena tomēr tikai pusē.”

„Drīzāk rūgta dzīve,” es viņam atbildu un iedomājos – varbūt, izstāstot visu, paliks labāk.

„Kas tad tev?” sarunā iesaistās arī gaišmatis, kas iepriekš uzmanību gluži nemaz nepievērsa.

„Garš stāsts,” pati sevi žēlodama atbildu, bet tas tikai iededz uguni Miķeļa acīs. „Mums laika daudz!”

„Izšķīros no puiša,” es pavēstu. Miķeļa sejā parādās smaids.

„Par šo jāiedzer!” viņš paziņo. „Tagad man vajag detaļas.” Arī pēdējais pievēršas mūsu sarunai.

„Viņš aizbrauca uz Poliju, satika tur citu meiteni, pārgulēja ar viņu. Tagad atgriezies mājās man visu iztāstīja, tā, it kā tas būtu sīkums. Prasīju, vai viņš nožēlo, ko izdarījis, bet „Kāpēc gan nožēlot?” viņš atbildēja.”

Es esmu izplūdusi asarās. Vīrieši uz mani tikai skatījās, neko nesakot. Es paskatos uz alus krūzi un gaišmatis man ielej vēl. Pieliku krūzi pie lūpām un izdzēru to vienā rāvienā.

„Vai mazums vīriešu pasaulē? Tāda mērgļa dēļ nav ko pārdzīvot,” mudina tumsnējais vīrietis.

„Lai izraud, vieglāk paliks,” ierosina Miķelis.

Sāk skanēt kāda labi pazīstama, skumja dziesma, bet ne autoru, ne nosaukumu nespēju atminēties. Asaras kā sauktas sāk plūst pār vaigiem, lūpām. Asaru sāļā garša vien mudina pēc alus malka.

Man kļūst labāk. Tiešām – asaras palīdz. Vai tas bija alus? Varbūt asaru, mūzikas un alus kombinācija.

Izdzēru vēl krūzi, Miķelis arī – tāpat, no pudeles. Saldais un sāļais ir aizskalojuši smago tukšumu no krūtīm, kas gandrīz pārstāja manu dzīvespantu ritu. Šī diena ir pagājusi kā miglā. Esmu dzīvoklī pilsētas otrā pusē ar trīs vīriešiem, ko nemaz nepazīstu, bet ir labi. Ja būtu zinājusi, ka tik maz vajag, lai atgūtu dvēseles mieru, tad noteikti, nebūtu gājusi auksto, plaušu plēsošo gaisu elpot, staigājot vairākas reizes apkārt pilsētai.

„O! Šī ir pati labākā dziesma!” iesaucas gaišmatis un sāk dziedāt līdzi radio. Es iesmejos un arī pievienojos. Pēc pāris dziesmām vairs nevaru novaldīt smieklus un mēs pārstājam.

„Nāc, uzdejosim,” aicina Miķelis, piecēlies kājās, un sniedz man roku. Es to satveru un pieceļos. Mēs sākam dejot lēnām, bet tad dziesmas temps kļūst straujāks, līdz ar to arī deja. Kājas vairs neklausa, bet sajūta ir laba. Dziesma izskan un mēs apsēžamies.

„Man laikam vajadzētu iet mājās,” saku.

„Neāksties! zini, cik pulkstenis? Tu vari palikt šeit, atradīsim, kur izguldināt,” viņš uzstāj.

„Labi,” es piekrītu. Nepaiet ilgs laiks, kad mēs jau guļam uz grīdas saklātajās guļvietās, katrs savā dzīvokļa stūrī.

Katra stāsta beigas ir jauna sākums. Šodien, domādama, ka pazaudēju pati sevi, atradu trīs jaunus draugus.