Esmu beigusi Latvijas Universitāti, ir maģistra grāds vēstures zinātnēs. Divus gadus mācījos Rakstnieku Savienības Literārajā Akadēmijā pie Ievas Melgalves, Janas Egles un Ronalda Brieža.
Jaunā Gaita nr. 324. pavasaris 2026
Esmu beigusi Latvijas Universitāti, ir maģistra grāds vēstures zinātnēs. Divus gadus mācījos Rakstnieku Savienības Literārajā Akadēmijā pie Ievas Melgalves, Janas Egles un Ronalda Brieža.
Inga Raipala
MANA ĻEŅINIĀNA
Kad iestājos Vēstures un filozofijas fakultātē, bibliotēku vecajā Blokmuižā nācās apmeklēt bieži PSKP vēstures dēļ, bija jākonspektē Ļeņina kopotie raksti. Tos kā ķieģeļus krāmēju somā un stiepu uz mājām. Konspektēju cītīgi, bet PSKP vēstures eksāmenā dabūju divi. Pēc tam Vērmaņa parkā sapīpējos un nolēmu iekalt galvā proletariāta diktatūru un asiņaino teroru. Otrreiz dabūju pieci.
Latvijas vēstures eksāmenā docente neļāva daudz runāt, jauca domas, uzdeva provokatīvus jautājumus. Uz viņas pēdējo jautājumu, kā tad tur pa īstam viss notika 1905. gadā Tukumā, es atbildēju, ka es tur nebiju un nevaru izstāstīt, kā pa tiešām tur viss notika. Atbilde viņai laikam patika, jo dabūju četri.
Universitātē iestājos Latvijas PSR, bet pabeidzu neatkarību atguvušās Latvijas Republikas laikā. Docente, kura man mācīja PSKP vēsturi, nu jau mācīja citu vēsturi, un sēdēja Valsts eksāmenu komisijā. Sev par nelaimi izvilku to jautājumu bloku, kuru vismazāk biju mācījusies, vissarkanāko, par pasaules revolūcijām, strādnieku kustībām un komunistiskajām partijām. Biju pārmācījusies pelēkzaļa, neko neatcerējos. Kaut ko novervelēju pamatskolas līmenī par Franču revolūciju un barikādēm Parīzes ielās. Komisijas locekļu sejās apvaldīti smiekli mijās ar izbrīnu, tādu kā žēlumu pret akadēmiskās izglītības abiturienti.
Ģimenes dzīvi, studijas neklātienē un darbu skolā nevarēju apvienot, tāpēc izlēmu iet strādāt uz bibliotēku Blokmuižā. Divus gadus mierīgi atsēdēt, uzrakstīt diplomdarbu un atgriezties skolā. Bibliotēkā pēc skolas bija klusi, mierīgi, garlaicīgi. Nepagāja pat pāris mēneši, kad sākās saimnieciskās ķibeles. Vadītāja bija paņēmusi bezalgas atvaļinājumu un atstājusi bibliotēku bez apkures un oglēm, ar bojātu katlu. Organizēju remontdarbus un pasūtīju ogles. Mani apstiprināja par bibliotēkas vadītāju.
Politiskās izmaiņas valstī ļāva iztīrīt plauktus no padomju literatūras. Ļeņina darbus, kongresu materiālus un Brežņeva Mazo zemi lidinājām ārā no plauktiem. Melnām mutēm un saplēstām zeķēm strādājām arī pēc darba laika beigām, tik ļoti gribējās iztīrīt bibliotēku. Problēma bija nodot makulatūru. Pirms nodošanas grāmatām bija jānoplēš vāki. Tās bija pamatīgi iesietas un līmētas, tā ka vāku noplēšana bija fiziski grūtākais darbs.
Blokmuižas pagrabā bija liela kaudze ar mitrām un putekļainām grāmatām vēl no Staļina laikiem, tās makulatūrā nebija nododamas. Viendien kurinātājs ienāca bibliotēkā un priecīgs paziņoja, ka ir izdomājis, kā likvidēt pagraba makulatūru. Viņš to liekot ķerrā un vedot uz Torņakalna kapiem, un parokot zem pērnajām lapām. Teicu, lai tā nedara, būs skandāls valsts mērogā, jo grāmatās ir bibliotēkas zīmogs. Kapi veci un slēgti apbedīšanai, un tolaik lāgā nesakopti, bet ne jau apgānīt ar komunistisko literatūru.
Pēc Ziemassvētku brīvdienām, atgriežoties no laukiem, braucu garām bibliotēkai un pamanīju, ka muižas skurstenis nekūp. Dūmiem bija jākūp, jo beidzot bija labs kurinātājs un labas ogles. Vecītis kurināja arī pa brīvdienām, neprasot samaksu. Nākošā rītā pakoju vārda dienas kūkas nešanai uz darbu, kad pie durvīm piezvanīja sētniece. Kurinātājs guļot nosists pagrabā. Ak, vai! Piezvanīju policijai un skrēju uz bibliotēku. Atbrauca prokurors, eksperts un policisti. Nokāpa muižas pagrabā un konstatēja, ka kurinātājs pats nomiris, tikai žurkas viņu bija apgrauzušas, pieri un pēdas. Kāds no policistiem rakstīja papīrus, kāds zirgojās, kāds izsauca morga mašīnu. Kad pa lielajiem vārtiem iebrauca mašīna, policisti teciņiem zosu gājienā izgāja pa mazajiem. Tobrīd pat nenojautu, kas mani sagaida. No morga mašīnas izkāpa jauns un blonds vīrietis ar zilām acīm, nokāpa pagrabā, izkāpa un paziņoja, ka viņš viens pats nevar līķi iznest, ka atbrauks vakarā ar naparņiku. Teicu, ka tā nebūs, iešu palīgā nest. Mani vakarā gaidīs vārda dienas ciemiņi, un četros jau būs tumšs, un kā bibliotēkas vadītāja es nesu atbildību arī par nelaiķi. Iegāju bibliotēkā, novilkto mēteli uzmetu uz garderobes letes un noteicu, ka jāiet līķis nest, domādama tikai par sevi. Man bija trīsdesmit gadu un es biju vecākā no darbiniecēm. Man par lielu izbrīnu divdesmitgadīga meitene arī novilka mēteli un gāja man līdzi uz pagrabu. Pa to laiku morga mašīnas šoferis bija ietinis līķi segā, labi, ka kurinātājs augumā mazs un tievs. Pagraba kāpnes bija ļoti stāvas un izeja šaura, man un kolēģei bija jāņem pie kājgala, puisis lejā stutēja rumpi. No segas vīdēja žurku apgrauztās pēdas. Par sevi nebaidījos, domāju par meiteni, ja viņa noģībs, tad mēs visi gāzīsimies atpakaļ pagrabā. Veiksmīgi iznesām un iestīvējām nelaiķi mašīnā. Vakarā viesiem stāstīju, ka dienā līķi nesu, neviens tam nenoticēja.
Kurinātāja nāve bija apstādinājusi ne tikai viņa dzīvību, bet arī apkures katlu ar visu sistēmu. Bibliotēka tika slēgta. Administrācija pateica, ka es esmu vainīga. Bez komentāriem. Dabūju divus vīrus remontdarbiem. Lielākie darbi bija jāveic Blokmuižas bēniņos, jo tieši tur, zem dakstiņu jumta, bija aizsalušas caurules. No rītiem bibliotēkā ielaidu vīrus, tad atnesu pusdienas, vakarā izlaidu. Pēdējā dienā, kad darbi bija paveikti, kopā iedzērām kafiju. Viens no meistariem pajautāja, vai muižā ir spoki. Atbildēju, ka ir. Tad vīru sejas kļuva baltākas par papīru, īpaši vecākajam. Nekad iepriekš nebiju redzējusi tik nobijušos vīriešus. Izrādījās, ka strādājot bēniņos, tiem visu laiku licies, ka kāds viņus novēro, ka nav tikai divi tur, visu laiku kāds čabinājās un grabinājās, uz viņu instrumentu klaudzieniem atklaudzināja. Tad izstāstīju, ko zināju. Pēdējais Blokmuižas īpašnieks Šeniņa kungs bija strādājis Latvijas bankā, bijis vecpuisis, nebija deportēts, laikam padomju varai licies neinteresants. Pirms muižā tika ierīkota bibliotēka, Šeniņš pirmajā stāvā pakāries, un ilgi līķi neviens neuzgāja. Kad līķi aizveda, kvartāla bērni ložņāja pa muižas ēku un bēniņos atrada daudz Latvijas bankas devalvētās naudas. Muižas īpašnieks bija gribējis, lai viņu apglabā laukos, bet nonāca Torņakalna kapos. Jādomā, ka cilvēks, kas bija izdarījis pašnāvību un paglabāts nevēlamā vietā, varēja gan spokoties, proti – viņa gars. Klausoties manu stāstu, bālums vīriešu vaigos lēnām zuda. Teicu, ka pati gan neko neesmu manījusi, vienīgi otrā stāva durvis reizēm pašas atveras, bet reizēm tās ar spēku nevar atvērt. Kolēģes gan teica, ka gadās, kad kādā no telpām nav lasītāju, griboties pacelt svārkus un savilkt zeķubikses, bet nevarot, jo liekas, ka kāds skatās.
Remontdarbu laikā Blokmuižas bēniņos atradu trīs skulptūras – Ļeņinu bērna vecumā, visā augumā, ar grāmatu padusē, par mazo Volodju nosaucām, un Staļina un Ļeņina bjustus. Kad manam kaimiņam, Iekšlietu ministrijas darbiniekam, tuvojās jubileja, ierosināju uzdāvināt viņam mazo Volodju. Pielabojām degunu, nopūtām ar bronzas krāsu, un uzdāvinājām kā bijušajam oktobrēnam, pionierim un komjaunietim. Dāvana bija iespaidīga, kāds viesis pat padejoja ar to, nosmērēdams balto kreklu ar bronzas putekļiem.
Divus gadus mazais Volodja nostāvēja istabas stūrī. Kādu dienu kaimiņa dēls teica tēvam, lai nes to onkuli projām. Tēvs paskaidroja, ka tas nav nekāds onkulis, bet tāds pats puisītis kā viņš. Aukstā ziemas rītā atskrēja kaimiņu Rutiņa. Abi sēdēja pie virtuves loga un dzēra kafiju. Vienam ienāca prātā ideja, ka var ielikt mazo Volodju mašīnā, apbraukt kvartālu un pameklēt tukšāku konteineru. Tālu braukt nevajadzēja, ielas galā pie dzelzceļa tāds stāvēja. Atgriezušies, abi kaimiņi turpināja dzert nu jau atdzisušo kafiju. Kafija vēl nebija izdzerta, kad abi pa logu ieraudzīja, ka divi kaimiņu puiši nes Volodju atpakaļ. Ģipša skulptūra nostāvēja aiz šķūnīšiem līdz pavasarim, kad kāds to sadauzīja. Kādu rītu kaimiņiene Milda Karlovna, rūdīta komuniste un Otrā pasaules kara frontes virspavēlnieka atraitne, iznākusi pagalmā, vērsās pie viena puiša mātes, lai viņa savācot savu mazo Ļeņinu. Sieviete nesaprata, par ko vispār ir runa. Milda Karlovna vairākas reizes atkārtoja: novāciet savu mazo Ļeņinu, palikdama arvien dusmīgāka. Es, skatoties no malas, un zinot situāciju, biju pārsmējusies.
Nezināju, ko iesākt ar Ļeņina un Staļina bjustiem. Kad sāku plānot bibliotēkas piecdesmit gadu jubileju, ienāca prātā balles kulminācijā abus aprakt muižas pagalmā. Balle beidzās vēlu un nevienam nebūtu spēka lāpstu pacelt. Abi tika novietoti palīgtelpā zem izlietnes.
Meitenes bieži sapņos redzēja ugunsgrēku bibliotēkā. Arī es redzēju sapni, uguns nebija, tikai ugunsdzēsēji staigāja pa bibliotēkas pirmā stāva grīdu, ko klāja ūdens. Un tad tas notika. Rudens vakarā pēkšņi bibliotēkā sāka izslēgties un ieslēgties gaisma. Devos uz palīgtelpu un ieraudzīju, ka deg elektrības kaste, to lietus pa cauro jumtu bija samērcējis. Piezvanīju ugunsdzēsējiem, tad izgājām pagalmā. Atbrauca vairākas ugunsdzēšamās mašīnas. Ugunsdzēsēji staigāja pa slapjo grīdu tieši tā, kā es to biju redzējusi sapnī. Kad nelaime bija novērsta, dzēsēji man jautāja, kas tur stāvot zem izlietnēm. Vai tad viņi neredz, jautāju, viens Ļeņins, otrs Staļins. Pajokoju, ka varu uzdāvināt. Puiši stiepa abus bjustus uz mašīnu un smējās, ka pirmo reizi atgriezīsies depo no ugunsgrēka ar dāvanām. Ar to arī beidzās mana ļeņiniāna.
