Kārlis Kanderovskis

 

Pilošā zemapziņa

 

Pētera Kārkliņa sirreālismS

 

 

Es satiku Pēteri Kārkliņu Čikāgā pirms trīspadsmit gadiem, krietni pirms pārcēlos uz Latviju un vēl pirms tika atvērta pirmā PLMC galerija Cēsīs. Tajā laikā es īrēju nelielu galeriju un mākslas darbnīcu slavenajā Flatiron Arts ēkā Vikera parkā, vienā no nedaudzajiem Amerikas rajoniem ārpus Ņujorkas, kur jūtama tā pati dzīvā, radošā enerģija.

Tur pārceļoties, es pamanīju viņa vārdu ēkas īrnieku norādēs. „Viņš noteikti ir latvietis,” nodomāju. Kāda iespējamība?

„Kas ir Pēteris Kārkliņš?” es jautāju saviem jaunajiem kaimiņiem.

„Viņš mums nekad nerāda savus darbus,” teica viens.

„Neviens nekad nav redzējis viņa darbnīcas iekšpusi,” piebilda otrs. „Viņš naktīs nemaz neguļ,” sacīja trešais.

Pēteris bija pazīstams ar to, ka naktīs pilnā skaļumā klausījās Māleru, Brukneru, Vasku un Bēthovenu. Viņam bija vientuļnieka reputācija. Kaimiņi raksturoja viņu kā impulsīvu, noslēgtu, varbūt pat nedaudz biedējošu. „Viņš izstādās īstās galerijās, viņš ir pārāk labs mums pārējiem,” man teica kāds.

Galu galā es tomēr iepazinos ar Pēteri, pat redzēju viņa darbnīcu no iekšpuses. Viņš dalījās ar mani savā mākslā, un mēs kļuvām par draugiem. Mēs runājām latviski, lai gan viņš pats Latvijā nekad nav bijis.

Mēs runājām par mākslu, par to, kā viņa dzīvi pilnībā mainīja vācu gleznotāja Maksa Ernsta retrospektīvā izstāde Čikāgas Māk^­slas institūtā 1961. gadā. Viņam ir ļoti spēcīgi viedokļi par mākslu: „Rotko nav nekas labs,” viņš man reiz teica, teju ķecerīgs apgalvojums, taču pilnīgi atbilstošs Pēterim, kurš ļoti augstu vērtē dominikāņu mūka Meistera Ekharta mācību. („Būt tukšam no lietām nozīmē būt pilnam ar Dievu.”) Lai gan viņš sauc Andrē Bretonu par „augsto priesteri”, Pēteris pats sevi īsti neuzskata par sirreālistu, viņam tuvāks ir paša apzīmējums „poētiskais imidžists”.

1952. gadā mākslas kritiķis Harolds Rozenbergs ieviesa terminu „action painting” (“darbības glezniecība”), lai aprakstītu tādu mākslinieku kā Frenca Kleina un Džeksona Polloka darbus.

Pētera pieeju varētu saukt par „action drawing” – darbības zīmēšanu.

Viņš saka: „Zīmējumi notiek man. Es sāku zīmēt, un tad fiziski reaģēju uz savām mazajām kompozīcijām, es lokos, kustos, rūcu un stenu. Paldies Dievam, ka to daru naktī, kad neviens neredz, citādi domātu, ka esmu pilnīgi traks… Es neveidoju kompozīcijas intelektuāli – es tās veidoju ar ķermeni. Es lokos, kustos, ļaujos līnijām; ja šī līnija mani velk pa labi, tad eju turp, pēc tam atpakaļ pa kreisi, šūpojos augšup un lejup kā bokseris ringā.”

Pēteris dokumentē šo procesu – vietu, laiku un reizēm pat skaņu celiņu – mazās piezīmēs uz savu zīmējumu aizmugures.

Pēteris bieži ar lepnumu runā par savu vectēvu, Latvijas armijas leitnantu Arnoldu Landovski. Vienu reizi vinš man pieminēja, ka pats ir piedzimis Mocarta dzimšanas dienā  27. janvārī, gandrīz tajā pašā stundā, kad sarkanā armija atbrīvoja Aušvici. Mēs runājām par pēckara Vācijas šausmām. Viņa ģimenes laiks Zedorfas bēgļu nometnē bija īpaši smags, salīdzinot ar daudzu citu pārvietoto latviešu pieredzi.

Viņš stāstīja, kā bērnībā, pirmoreiz ierodoties Čikāgā, viņu biedējis „El” vilciena rēcošais troksnis virs galvas, un par garo ceļu no Elisas salas pāri Amerikai. Viņš atcerējās, kā, raugoties ārā pāri Amerikas ainavai, viņam šķitis, ka, salīdzinot ar pēckara Vāciju, šeit ir tik daudz gaismu, „it kā zvaigznes būtu nokritušas no debesīm.”

Viņš man stāstīja par bērnības nakts murgiem, drudža sapņiem un to, kā četros gados gandrīz nomira no difterijas. Kāds vācu ārsts, kā viņš saka, „izvilka mani no zārka”. Kopš tā laika Pēteris ir cienījis visus ārstus, cieņa, kas vēlāk viņu satuvināja ar kubiešu – amerikāņu psihiatru, ar kuru viņš izveidoja ilgas un auglīgas draugu atiecības; šīs attiecības viņam palīdzēja pārvarēt iekšējās bailes un saglabāt radošu, produktīvu dzīvi.

Man mieru dod doma, ka šovakar, tālajā Čikāgā, Kārkliņš ieslēgs Vaska mūziku, paņems savu skiču bloku un atkal locīsies, kustēsies, rūks, stenēs un zīmēs.

Pēteris Kārkliņš ir viens no visapgarotākajiem māksliniekiem, kādu man jebkad ir bijusi privilēģija pazīt.

Man ir liels gods iepazīstināt Latvijas sabiedrību ar viņa darbiem.

Pilošā zemapziņa: Pētera Kārkliņa sirreālisms

PLMC Sīpoliņa galerijā. Lielā Skolas iela 6, Cēsis, LV-4101.

Izstāde apskatāma līdz 2026. gada 10. maijam.

 

 

Kārlis Kanderovskis ir Pasaules latviešu mākslas centra kurators

Pēteris Kārkliņš. Bez nosaukuma. PLMC izstādē „Pilošā zemapziņa"