Mazo romānu laiks

 

Egīls Venters. Albatross. Dienas Grāmata, 2025., 230 lpp.

 

Laiks, kurā dzīvojam, ir īso tekstu laiks. Ne tikai īsziņas WhatsApp platformā vai cituviet, bet arī teksta garums datora ekrānā nedrīkst būt pārāk garš, jo lasītājs var kļūt nepacietīgs, un neizlasīt līdz galam vai arī nelasīt nemaz. Laikmeta raksturīga iezīme ir rakstītāju cīņa par lasītāju uzmanību, kur lielākas priekšrocības bauda īsāki teksti. Varam novērot, ka arī mākslas teksti kļūst lakoniskāki un koncentrētāki. Minēto tieci pēc īsuma redzam Egīla Ventera prozā, šis autors vienmēr savā rakstībā iecienījis lakoniski aforistisku izteiksmi. Īso tekstu tradīcijā tapusi arī Ventera jaunākā – mazo romānu grāmata, kura ietver trīs mikroromānus. Grāmata Albatross pārliecinoši rāda, ka nav nepieciešams liels teksta apjoms, lai izteiktu lielu domu, vai, Ventera gadījumā, sajūtu, sāpes un ilgas.

Visos trīs romānos protagonists ir pusmūža vīrietis ar neatrisinātu problēmu vai tumšu noslēpumu pagātnē un milzīgu mīlestības un laimes deficītu. Pirmais romāns vēsta par Maksi, kurš iestrēdzis savas melnbaltās padomju izcelsmes purvājā, kaut arī jaunībā viņam ir bijusi iespēja īsu mirkli just brīvās pasaules vējus. Teksts ar milzu soli no pagājušā gadsimta beigām iekāpj jaunā gadu tūkstoša otrās desmitgades vidū, lai meklētu brīvo albatrosa lidojumu, izrautos no purva, skartu spožo un patieso dzīvi un atgūtu zudušo mīlestību. Albatrosa tēls ir krasā pretstatā ar ķermenī neveiklā vaļa tēlu un rada nesamierināma konflikta sajūtu. Pārrāvums starp pelēki necilo nebrīves sajūtu un albatrosa augsto lidojumu rada bīstama iestiepuma sajūtu vēstījumā, kas draud ar plīsumu vai sprādzienu un likumsakarīgu bojā eju. Dzīve ir vanitas vanitatum – niecību niecība – gluži kā pausts 16.-17. gs. glezniecībā par dzīves īsumu un nāves tuvumu. Romāna noskaņu izsaka Makša teiktais: „Toreiz prieks bija uz katra stūra, tagad jāmeklē ar uguni.” (30.lpp.) Prieka apsolījums ir dzīves dzinējspēks, kurš liek meklēt laimi un īstumu, taču, jo aktīvāk cilvēks pēc tās tiecas, jo drīzāk sastopas ar vilšanos, absurdu, neīstumu, meliem. Slavena autora gleznas viltojums, grupas ABBA virtuālā koncerta mākslīgums, karalienes hologramma un citi sāpīgie dzīves triecieni neatturami velk Makša dzīves līkni uz leju. Beigu beigās nelaimīgais cieš no vainas apziņas par noziegumu, kuru nav  pastrādājis. Citiem vārdiem sakot, jo vairāk Maksis pretojas sasmakušajam vienaldzības un nemīlestības purvam, jo nāvīgāk savelkas nīcības žņaugs.

Visi trīs romāni ir mazliet arī detektīvromāni. Tomēr detektīva tēma nav dominējošā, drīzāk tā ir līdzeklis dzīves absurda tēlojumam, kas ir klātesošs it visā Ventera rakstībā. Romānā Baltais kuģis sarežģījums sākas strauji un pāraug galvenā tēla Ariela (viņš arī Nauris) izmisīgajos meklējumos pēc izejas un žēlastības. Tāpat kā abos pārējos grāmatā iekļautajos romānos, viss ir slikti un kļūst vēl sliktāk. Ļaundari Kuba un Vega, kuri šajā tekstā ieradušies no citiem agrāk tapušiem Egīla Ventera tekstiem un vienlaikus no datorspēles, ir joprojām tie paši uzjautrinošā izskata lempji, kuri tagad materializējušies atriebes alkstošos slepkavniekos un meklē Arielu par senu tumšu noziegumu.

Visi trīs romāni izteic dzīves zūdamību un absurdu, kuru saasina veltīguma un zaudējuma apziņa. Ko gan vērta ir dzīve, kurā nav mīlestības un laimes? Tad jau atliek tikai mesties uz galvas jūras melnajos ūdeņos, lai izbeigtu nožēlojamo fizisko eksistenci. Ja tomēr dzīve turpinās, tad tā noved strupceļā, priekšā uzstādīta 711. ceļa zīme – strupceļš. Teiksiet, ka var jau paiet gabaliņu kājām līdz savam mazajam īpašumam – vagoniņam, kurā slepeni nodoties mīlas priekiem un izlikties par laimīgu un mīlētu cilvēku. Tomēr izlikšanās un meli samilzušo problēmu nerisina, jo tā ir tik liela, ka pārņēmusi visu dzīvi un pārmākusi debesis. Trešajā romānā Tenebre Marčello nodomā: „Tik daudz naida, tik maz mīlestības.” Ieraugot krītošu zvaigzni, viņš vēlas: „Mazāk naida, vairāk mīlestības.” (184. lpp.) Abus minētos īsos teikumus varētu pieņemt par visīsāko visas grāmatas kopsavilkumu, jo patiesi, gan katrs romāns atsevišķi, gan visi trīs kopā sauc pēc mīlestības. Tie runā par labas laimīgas dzīves nesasniedzamību, jo cilvēks ir iestrēdzis nepanesamajā tagadnē kā ļaunā murgā, nespēdams vēlreiz satikt nesen sastaptu cilvēku, nevarēdams salasīt tekstu, nespēdams pārvarēt saglumējušo rutīnas un netaisnības plēvi, kas neļauj pieskarties īstajai skaistajai dzīvei un brīvei. 

Visi trīs romāni ir saistīti savā starpā un arī ar iepriekšējo autora prozu. Tie turpina zaudētās vai negūtās mīlestības tēmu un neskaidrā sapņa vēstījumu, izplūstot kontūrām un izplatot īpatnēju attālinātības sajūtu. Katrā romāna tekstā laiku pa laikam ierodas tēli no agrākiem paša autora darbiem, piemēram, saules zaķīši, kuri rotājas mīļotās meitenes sejā, atsauc atmiņā zudušo mīlas burvību. Tēli saplūst un pārklājas, jaunības mīlestība īsu brīdi izskatās kā Agneta Feltskūga no grupas ABBA, kura savukārt vairs baudāma tikai kā hologramma uz skatuves.Šie trīs jaunie romāni ir kā vibrācijas, ko sacēluši tauriņa spārni kādā (vai vairākos) autora iepriekš sarakstītajos darbos. Īpašā veidā visos trīs tekstos ienāk reliģiski tēli, liekot lidmašīnai debesīs izskatīties kā krustam, parādoties uz baļķu vedēja apgaismojuma kā milzu LED krustam, liekot kristiešu kruīza kuģim pienākt Rīgas ostā, pirmā romāna pēdējai nodaļai izskanot kā Kyrie, eleison.

Grāmatas teksti kopumā veido spēcīgu vizuālo iespaidu, it kā ar datorprogrammu veidotu video tīrās, nesajauktās krāsās, un atainotu mežu un jūru pie bākas Rojā. Vizuālie tēli liek sastapties ar izmeklētāja haskija acīm, rāda balto kuģi piestātnē un ostu ar baļķu krāvumiem, caur decembra tumsu lidojošo baļķu vedēju, gaismas konusus zem ielas laternām un pārējo vizuālo romānu iekārtojumu.

Egīla Ventera jaunie īsromāni nesūta lasītājam dzīvi apliecinošu vēstījumu. Tieši otrādi, grāmatā valda tumša nolemtība. Likumsakarīgi jautāt, kas gan saista lasītāju šādos tekstos? Ventera jaunā grāmata uzrunā lasītāju ar noskaņu, jo tam, kurš lasījis agrākos Ventera tekstus, prātā palikusi īpašā venteriskā noskaņa. Arī es lasīju šo grāmatu un iegrimu autora radītajā pasaulē, lai to izbaudītu kā debesu ķermenis iespējams izbauda kosmosa izplatījumu.

 

 Laimdota Ločmele