Jenota senča mūmija –

kur to atrast?

Ilze Lāce. Plēšputnam līdzi. Zvaigzne ABC, 2024., 155 lpp.

 

Vai Latvijā ir sastopami jenoti? Droši vien. Ņemot vērā, ka 1948. gadā valstī neapdomīgi tika ievesti 33 jenotsuņi, kam dzīve mūsu platuma grādos iepatikās tik ļoti, ka tie strauji sāka vairoties, tādējādi radīdami lielas problēmas ekosistēmai. Tas nozīmē, ka jenotsuns Latvijā ir sastopams tieši tāpat, kā rakstnieces Ilzes Lāces jaunākajā darbā Plēšputnam līdzi (apgāds „Zvaigzne ABC”), kam autore devusi žanra apzīmējumu – romāns ar stāstiem. Par jenotu – šo skaisto dzīvnieku, taču ar atriebīgu rakstutu, autore savam lasītājam liek aizdomāties jau pirmajās lappusēs, lasot stāstu „Rudens. Ievads”. Te rodama arī atbilde uz jautājumu recenzijas virsrakstā, kur tad īsti meklēt jenota mūmiju.

Skaists, bet atriebīgs – tāds esot jenots un ne tikai tas vien. Citiem vārdiem, āriene disonē ar iekšieni. Vēl citiem – ne viss ārēji pievilcīgais esot labs. Kaut arī „labais” un „sliktais” ir filozofiskas kategorijas, par kurām, pieļauju, lielākā daļa cilvēku bieži neprātuļo. Taču tieši par šiem jautājumiem, izmantojot pašas vērojumus, kas izmantoti par iedvesmas avotu lielākajai daļai stāstu, liek aizdomāties grāmatas autore. Par rakstnieces vadmotīvu varētu kalpot viņas atziņa stāstā „Pavasaris”: „Dzīves raibajā tepiķī katrai radībai sava vieta. Kaut vai tāpēc, lai pareizi varētu izbaudīt savu pareizumu.” (90. lpp.)

Grāmatā attēlotā darbība pārsvarā noris citās Eiropas valstīs, ne Latvijā. Lasītājam ne mirkli nezūd klātesamības iespaids; viņam šķiet, ka pats tieši šobrīd konkrētajā vietā atrodas un visu labi pārzina. Vairākkārt autore lasītāju aizved uz kādu „aizmigušu”, citiem vārdiem, pārspīlēti klusu ciematu Vācijā, taču klusums, ja pavērtē cilvēku savstarpējās attiecības, ir ļoti mānīgs. Stāstā „Zuzanna aiziet sūnās” neviļus jāpārdomā par attiecībām ar kaimiņiem. Dzīvodami ilgāku laiku cits citam blakus, no vienkāršiem sābriem dažkārt pārtopam par tuviniekiem, tas ir, ar viņiem satuvināmies daudzkārt vairāk, nekā ar saviem piederīgajiem, ar asinsradiniekiem. Kā atminams šis noslēpums, ka sākotnēji svešinieki, laikam ejot, emocionālā līmenī saaug kopā daudz ciešāk, nekā vecāki ar saviem pieaugušajiem bērniem? Kāds pēc minētā stāsta izlasīšanas varbūt nodomās, ka te nav runa par ciešām kaimiņattiecībām, drīzāk par stalkošanu. Varbūt, kas to lai zina...

Vairāk pakavēties pārdomās lika stāsts „Rudens II”, kur pamatīgāk atspoguļotas latvieti raksturojošās lietas, kā, piemēram, vilkme sēņot, kā arī dažas no rakstura šķautnēm, par kuram nav jālepojas: „Laikam gadās uzkāpt vienam havajietim uz kājas, jo atskan nikns brēciens: „Uzmanīgāk nevar?!” Tikai pēc dažām sekundēm aptveru, ka tas taču bija skaidrā latviešu valodā. Ak vai, nīgrie latvieši patiešām ir visur, kaut bija licies, ka simt kilometru rādiusā esmu vienīgā.” (131.-132. lpp.)

Savukārt par vistrakākajiem likteņa līkločiem, pēc recenzijas autores domām, liek domāt visspilgtākais stāsts grāmatā „Zaglis Kārlis un putnu sieviņa”, kur šķietami nebūtiska epizode Kārlim Lejasrungulim liek mainīt dzīvi. Gadās arī tā!

Taču, ja pavisam nopietni, šī nelielā apjoma stāstu grāmatiņa, kuras nodaļas lasītājs droši vien uztvers kā atsevišķus, savstarpēji nesaistītus stāstus, izlasāma vienā vai pāris vakaros. Kaut rimti, dažādas dzīvē sastopamas kolīzijas attēlojošs, vēstījums piesaista tik ļoti, ka ir grūti no tā atrauties. Autorei lieliski padevies gadalaiku attēlojums; tos lasot, šķiet, ka pavisam reāli ir saklausāma rudens lietus pakšķēšana un lāšu atsišanās pret ārpalodzes skārdu, kā arī sasmaržojams kritušo lapu aromāts. Attiecīgi piemeklēti arī stāstu virsraksti, kā, piemēram, „Rudens. Ievads”, „Ziema I”, „Ziema II”, „Pavasaris”, „Vasara”, „Rudens II” un citi. Kādu vairāk piesaistīs Ilzes Lāces prasme saistoši vētīt par dzīvniekiem un putniem – gan mājas, gan savvaļas. Pie kuriem pieder plēšputns? Pieņemu, vien nedaudz lasītāju zinās, kāds ir tā izskats un kur tas meklējams. „Tik daudz visādu putnu! Debesis virs novāktajiem labības laukiem pilnas ar plēšputniem – vanagi un piekūni medī peles, upmalā tādi kā miniatūri pelikāni, gan balti, gan melni. Meža zosis reizēm par atpūtas vietu izvēlas tuvīno pļavu, baltspalvaino ķermeņu simti virmo kā dzīvs paklājs.” (8. lpp.)

 

Lāsma Gaitniece