Lea Vinks (īstajā vārdā Linda Vītuma) raksta prozu un dzeju – meklē vārdus, lai izteiktu neizsakāmo. Tulko no angļu un ukraiņu valodas. Ir absolvējusi Literārās Akadēmijas meistardarbnīcas, publicējusies izdevumos Strāva, Punctum u.c. 2024. gadā kļuva par „Vidzemes Prozas lasījumu” laureāti. Stāsts „Labi” 2025. gada Prozas lasījumos iekļauts finālistu sarakstā un risina vainas un paklausības tēmas.
Skat. arī stāstu „Rozlillā gorilla” JG 2025. g. pavasara numurā!
Lea Vinks
Labi
Reiz sen senos laikos dzīvoja ticīga sieva vārdā Dōra. Kad viņai piedzima dēls, viņa to loloja un lutināja. Ik svētdienu veda uz baznīcu atrādīt Dievam un ciema ļaudīm. Mācīja lūgšanas un piektdienās neēst gaļu. Lai gan retu reizi no vīra paslepus pirms grēksūdzes iedeva puikam mazu mazītiņu kotletīti, lai vēders tik ļoti neburkšķ, un grēku nožēla lai priecīgāk nāk laukā. Klusībā Dōra cerēja, kad dēls izaugs, kļūs par mācītāju – Dievam par prieku. Par tādām domām vien, Dōra jutās, ka ir jau mazliet tuvāka Dievam; ka viņai ir noslēgts tāds kā darījums ar Dievu. Varbūt viņš iedos Dōrai skaistākus ziedus dārzā vai labāku ražu, vai varbūt ilgāku mūžu. Nē, tā tieši Dōra Dievam neko neprasīja, tikai cerēja. Viņa būs laba pret Dievu, un Dieviņš būs labs pret viņu.
Līdz vienā dienā pēc svētdienas dievkalpojuma puika neatnāca mājās. Dōra un ciema ļaudis puiku meklēja, bet tā arī neatrada. „Dieviņš deva, Dieviņš ņēma,” sprieda ciema sievas. Bet Dōra nesaprata, kā tad tā? Kāpēc tad deva, ja ņēma? Uz kurieni paņēma? Kāpēc tieši viņas puiku?
Tāpat kā līdz šim, ik svētdienu Dōra gāja baznīcā. Tāpat kā līdz šim, ik vakaru Dōra lūdzās. Tāpat kā līdz šim, viņa ravēja dārzu un taisīja ēst. Ui, ļaudis Dōru slavēja. Tik strādīga, izturīga. Lūk, tā ir jāiet cauri grūtībām. Bet Dōras acis jo dienas, jo kļuva melnākas. Dēla gulta bija tukša. Drēbes tīras. Visu laiku dēla drēbes bija tīras. Ik ēdienreizi uz puikas šķīvja palika ēdiens. Ik rītu Dōra modās un skrēja laukā no mājas un ilgi, ilgi lūkojās, vai nenāk kāds no meža puses vai pa ceļu. Laiks bija kā apstājies. Visas dienas bija kļuvušas vienādas. Tikai tā viena diena vēl Dōras dzīvē bija tā it kā tāda pati, kā iepriekš – svētdiena. Jo tad viņa gāja uz to baznīcu. Tad viņa redzēja ļaudis, bet ļaužu skatieni ar katru dienu kļuva vienaldzīgāki. Arvien retāk viņi palūkojās uz Dōru. Un arī tajās reizēs – tikai, lai pārliecinātos, ka Dōra vēl tic Dievam, ka ceļ sirdi uz Dievu.
Bet kāpēc lai Dōra neticētu? Viņa taču nebija redzējusi savu bērnu beigtu. Varbūt puika ir tikai kaut kur aizmaldījies? Varbūt viņš gaida, līdz mamma un tētis viņu atradīs? Miljoniem reižu Dōra iztēlojās to dienu, kad puika atgriezīsies. Ko viņa jutīs, ko teiks? Sabārs puiku, tas ir skaidrs. Bet tad gan Dōra raudās. Un mīļos puiku, un nelaidīs viņu vaļā. Vai viņa vispār kaut kad vēl rimsies raudāt, kad Dievs viņai atdos to puiku, par to Dōra nebija droša. Bet tad bija tās dažas dienas, kurās viņa domāja – varbūt tas ir Dieva sods, ka puika pazuda? Tas tāpēc, ka viņa toreiz neaizgāja uz baznīcu. Nu kas gan varēja būt tik svarīgs, lai izlaistu svētdienas misi?
Tā pagāja ceturtais gads un tad desmitais. Puikam jau būtu sešpadsmit. Jau deviņas ziemas būtu gājis skolā. Varbūt pat dziedātu baznīcas korī. „Lai notiek Tavs prāts!” Dōra dzirdēja puiku balsis un ērģeļu skaņas. Visi baznīcēni dziedāja līdzi. Tikai Dōra bija mēma. Viņa piespieda sevi atvērt muti, bet nevarēja izdabūt no sevis laukā ne skaņas. Un arī ceļgali spītējās. Neklausīja! Negribēja, lai Dōra metas dieva priekšā uz tiem. Viena pati viņa sēdēja baznīcas beidzamajā solu rindā ar nokārtu galvu. Lai citi neredz, ka viņa nelūdzas, neceļas kājās, nekrīt ceļos, kad mācītājs liek to darīt. Pat tajās reizēs, kad Dōra salika rokas lūgšanā un lūdzās, lūdzās tik izmisīgi, dievs klusēja. Neatbildēja. Varbūt dusmojās uz viņu? Bet varbūt tā bija Dōra, kura dusmojās uz dievu? Vai varbūt pat uz savu puiku?
„Nē! Nē, nē, nē! Dievs! Nedari tā! Ak nē!” Viņa kliedza kā apmāta, kā dēmōnu pārņemta Dōra metās cīņā ar bailēm un bezcerību.
Viņa kliedza uz savu bērnu, uz dievu, kas bija kā vīzija nostājies viņas acu priekšā. Viņa nevis apskāva un mīļoja puiku, bet pilnā balsī brēca. Viņas žoklis raustījās krampjos. Dōrai nebija sejas, vien mute. Viņas augums trīcēja, un acu zīlītes iepletās. Acis bija melnas, stiklainas. Viņas kājas kārpīja zemi. Dōra iegārdzās, tad aprāvās un it kā atjēdzās, kad ieraudzīja, ar kādām acīm ciema ļaudis viņā veras. Vīzija, māņi – tas viss bija ilūzija.
„Redz, redz kā puika nolēma,” kāds teica. „Tā Dieva griba, tā ir Dieva griba,” cits piemetināja. „Bet kā tad šitāda var būt tā dieva griba?” Dōra nesaprata. „Tad jau tā ir kaut kāda nolādēta dieva griba. Vai tad tāds tas dieviņš ir? Es nesaprotu.” Baznīcēni novērsās no Dōras. „Zaudē ticību,” tie viens uz otru skatījās un nogrozīja galvas. Vēl brīdi Dōra čukstēja un murmināja kaut ko pie sevis. Tad aprimās. „Es būšu paklausīga, es būšu rātna, klusa. Nedusmošos, apsolu, es nedusmošos.” Viņa apstaigāja draudzes ļaudis, katram pieskārās.
„Nu pati redzi, tā taču ir labāk, tā labi.” Baznīcēni čukstēja un piekrītoši māja galvas. „Dievam vajag labus ļaudis.” Viens un tad vēl otrs Dōru paņēma zem rokas, un visi viņi kopā šūpojās tad lūgšanā un dziesmā.
Pirmās bija acis, pēcāk ausis. Un tik pēc tam tā bija Dōras seja, kas lēnām lēnītēm par masku pārvērtās. Bet vismaz ceļi atjēdzās, un Dōra tajos nometās, un lūdzās. Neviens, vairs it neviens, pat dieviņš neredzēja, ko patiesībā jūta Dōra.
Un vienā dienā, pieskaroties sejai, arī pati Dōra nevarēja izšķirt, kur maska ir, kur viņa pati. Darbos, dziesmās, lūdzoties un smejot, nekad vairs Dōra masku nenoņēma. Ar laiku pierada pie sāpēm, pierada pie melnām, skumjām acīm, kas viņā lūkojās ik rītu spogulī. Bet vismaz dievs ir mierā nu ar viņu. Un ciema ļaudis. Kaut kādā ziņā arī viņa pati. Nav šaubu vairs, nav nebeidzamo ilgu. Un nolādēto cerību vairs nav. Un, protams, dusmu. Jā, dusmu nav. Jo kāda gan no tām ir jēga? Nu sakiet tiešām, kāda jēga raudāt, zemi spert? Jo dzīve taču turpinās. Tā visi saka. Un nu jau arī Dōra pati tā tās lietas redz. Neviens vairs neredz Dōru raudam. Neviens vairs neredz viņu dusmojamies. Jo dievam vajag labos ļaudis. Tam vajag tos, kas klusē, klausa.
Pēc daudziem gadiem vienā dienā Dōra noņēma masku no sejas, ielika to kleitas kabatā un nobeidzās. Bez cerībām un dusmām – tā Dōrai dzīvē bija gājis.
