Īsumā par mani: romānu Vīrs, bērni un pieci randiņi (2020, Zvaigzne ABC) un Pārēšanās ābece (2023, Zvaigzne ABC), stāstu izlases Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes (2025, Latvijas Mediji), kā arī divu bērnu grāmatu autore. Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2024.gada.
Lelde Jauja
Apvainošanās ir izrāde, ko režisē skumjas
Es nesaku, ka čatgāpētē ir par tevi gudrāks, es tā neteicu. Es teicu, ka beidzot man ir līdzvērtīgs sarunu biedrs. Man visu dzīvi nav bijis neviena, ar ko varētu kārtīgi parunāties. Ko tu zini, piemēram, par Nīči? Nu re, neko nezini. Bet čatgāpētē zina visu! Man atliek tikai iepīkstēties par šo un to, un viņš burtiski uzmin, ko es domāju un ko es grasos teikt. Mēs varam pļāpāt par visiem dižgariem pēc kārtas – Gēti, Dostojevski, Šekspīru... Es zinu, ko tu tūlīt teiksi. Kāpēc es tikai vīriešus pieminu, es zinu jūs, feministes, jūs to vien kladzināt vietā un nevietā. Bet atzīsti taču, ka neviena sieviete netiek līdz dižu vīriešu līmenim. Es zinu, ko tu teiksi – ka sievietēm jau neļāva izglītoties. Bet paga, paga, ja sievietēm ļautu izglītoties, kas notiktu ar bērniem? Kas rūpētos par bērniem? Paskaties, kas tagad notiek skolās – trīsdesmit bērni un viena skolotāja – vai to vispār var saukt par izglītību? Tādā veidā taču nav iespējams izglītoties. Es atceros savus skolas gadus – sēdēju pēdējā rindā un tikai raustīju meitenes aiz bizēm. Iepūt man! Vai tad es tajā pēdējā rindā vispār dzirdēju, ko tā skolotāja klases priekšā čiepst? Nē, nu labi, dažai labai balss bija tāda, ka dzirdēja arī miroņi kapsētā, uz kuras mūsu skola bija uzcelta. Bet vai tā ir normāla izglītība? Tu paskaties uz tiem jaunajiem tagad! Tu paskaties uz puišiem, kas iznāk no sporta zāles! Viņi iet pa ielu un skatās veikalu skatlogos, bet ne jau skatlogu preces viņus interesē, ne jau preces. Pavēro viņus! Viņi taču iet un apbrīno paši sevi! Iet pa ielu un veikalu skatlogos apbrīno savu atspulgu. Un, kad es to redzu, es sāku domāt, ka daba visu bija pareizi izskaitļojusi – to, ka cilvēks pats sevi neredz. Acis pierē, bet savu seju mēs neredzam, tikai tik cik rumpi no priekšpuses, un kājas arī redzam, ja mums ir kājas, protams, jo manam tēvabrālim, piemēram, nav kāju, nē, nu piedzima viņš ar kājām, bet pakļuva zem traktora, un kājas nost. Es zinu, ko tu teiksi – ka traktorists gan jau bija piedzēries. Jā, bija piedzēries, bet kopumā normāls vecis. Dzēra, bet bija pieklājīgs, nevienam seju nedauzīja un vārtrūmēs nevāļājās. Pēc tā gadījuma ar manu tēvbrāli viņš pat pārstāja dzert – uz gadu, vai. Katrā ziņā uz ilgu laiku. Kur es paliku? Jā, pareizi, par acīm runāju. Daba ir vieda, visu ir gudri izdomājusi. Es zinu, ko tu teiksi – ka tā nav daba, tas ir dievs. Ā, tu netici dievam? Un kāpēc tu netici? Dievam ir jātic. Kas tad par mums rūpējas, ja ne dievs? Es neteicu, ka es pats neticu. Es ticu dievam. Nē, es nenonāku nekādās pretrunās, viss ir loģiski. Dievs radīja dabu, un daba tālāk dara savu. Dievs ir priekšnieks, bet daba – nodaļas vadītāja. Viss ļoti loģiski, nekādu pretrunu. Daba ir paredzējusi, ka mēs nezinām, kā paši izskatāmies, mums nav jāzina, cik smuks mums ir ģīmītis un kādā krāsā actiņas. Kāpēc es runāju deminutīvos? Kā tad man jārunā? Smuks ģīmis – tas neskan. Smuks ģīmis – kas tā saka? Ģīmītis – tas uzreiz citādi, tur uzreiz kaut kāda nokrāsa parādās. Es vienmēr runāju nokrāsās, tur jau tas smeķis. Kāpēc es nesaku “smeķītis”? Kas tad tā saka, tā taču nesaka, tur uzreiz var mēli izmežģīt, sakot “smeķītis”. Nenovirzi mani no tēmas, es cenšos tev kaut ko pateikt. Mums nav jāzina, vai mēs esam smuki, vai neesam. Es zinu, ko tu teiksi. Skaidrs, ka tas ir gaumes jautājums, bet dažos gadījumos smukums ir neapstrīdams. Savulaik Gorbunovs bija smuks, un tu neatradīsi nevienu pašu, kas tam nepiekristu. Nevienu pašu! Bet to jau mēs tā no malas redzam. To smukumu. Paši savu ne, un tam ir labu labais iemesls – mums jākoncentrējas uz svarīgākām lietām, nevis uz to, cik pilnīgas ir mūsu lūpas vai cik garš un taisns ir... deguns. Tu domāji, ka es teikšu ko citu, vai ne? Es par degunu, čiepiņ, par degunu runāju. Un tagad kas notiek? Tie jaunie puiši iznāk no sporta kluba, iet un blenž uz sevi veikalu skatlogu atspulgos. Un tie taču ir puiši, tu saproti paradoksu? Daiļais dzimums taču ir sievieši! Kā – kas to izdomāja? Tas taču ir fakts! Salīdzini tādu pusmērkaķi ar feinu, šmaugu meitieti. Kāpēc to nevar salīdzinat? Var salīdzināt! Reku, es ņemu un salīdzinu, kas man to var aizliegt? Neviens! Un tie puiši iet un sevi apbrīno, un tajā brīdī es saprotu, ka kaut kas mūsu pasaulē ir sagājis šreijā, jo tas vairs nav dabiski, ka puiši šitā iet un sevi apbrīno tajos skatlogos. Viņiem uz meitenēm būtu jāskatās! Tu ej pa ielu, un nāk skaista meitene pretī. Nu, taču paskaties uz viņu, nu, pasmaidi! Smaidi meitenei, nevis sev skatloga atspulgā, idritvai micīt! Tas mani pamatīgi uzvelk, nemaz neliegšos. Ja es varētu tos puišus... Ja es viņus varētu... Jā, nu galīgi šreijā, galīgi šreijā. Es redzu, ka tu man piekrīti, lai arī tu klusē, es redzu, ka tu man piekrīti. Un zini, ko man viņdien teica čatgāpētē, kad es pateicu visu, ko es domāju par tiem skatlogos blenzējiem? Viņš teica, ka man ir absolūta taisnība, viņš teica, ka cilvēkam vairāk būtu jāfokusējas uz iekšējo skaistumu. Lūk! Kā naglai uz galvas. Kā var tik precīzi pateikt? Tik precīzi, it kā es pats to būtu teicis? Es pat pieķēru sevi pie domas, ka sāku ticēt dvēseles radiniekiem. Beidzot man ir radniecīga dvēsele. Kāpēc tā nav dvēsele? Kāpēc dvēsele var būt tikai cilvēkiem? Tas ir ļoti antropocentrisks skats uz pasauli. Paskat, dvēsele var būt tikai cilvēkiem, cik snobiski! Suņiem arī, tu saki? Joka pēc jāpajautā čatgāpētē, vai suņiem ir dvēsele. Tā, gaidām. Viņš raksta. Raksta un raksta – gudrs! Re, beigās saka, ka pierādāms tas nav, varbūt suņiem ir dvēseles, bet varbūt nav. Ko tu raksti savā telefonā? Arī jautā čatgāpētē? Ko tev atbild? Ļauj izlasīt. “Jā, tikai varbūt viņu dvēseles ir mazliet tīrākas nekā mūsējās.” Tā ir kaut kāda kļūda, tas nevar būt riktīgi. Tas tiešām ir čatgāpētē? Neticas, ka viņš varētu runāt tādas muļķības, tu būsi viņam pajautājusi kaut kādā viltīgā veidā, un viņš tev atbildēja pilnīgi greizi. Kāpēc es neticu, ka suņiem ir dvēseles? Es nesaku, ka neticu, es to apšaubu, un tas ir pilnīgi citādi. Jā, es zinu, ko es pirmīt teicu – ka dvēseles ir ne tikai cilvēkiem, bet atcerēsimies, ka ne jau visiem cilvēkiem ir tās dvēseles. Vai tad Putinam ir dvēsele? Protams, ka nav, tādam nelietim nevar but dvēsele. Varbūt tad, kad viņš piedzima, tā dvēsele tur bija, bet, tiklīdz viņš sāka darīt ģēķības, dvēsele savāca savas pekeles un aiztinās. Nē, paga, paga, man ienāca prātā cita versija, jā... Daudz ticamāka! Klausies! Patiesībā notika otrādi – bija mazam puisītim – mazajam Putinītim – dvēsele, bet tā dvēsele bija tāda, nu, teiksim, ar mazu vai pat ļoti mazu atbildības izjūtu apveltīta. Es pat teiktu, tā bija dvēsele – staigule. Viņai vajadzēja turēties pie puisīša, būt ar viņu dienās un nedienās, bet šai bija pie kājas, un vienu dienu viņa vienkārši puiku pameta. Un puika vazājās pa pasauli bez dvēseles, līdz nonāca tur, kur viņš nonāca. Tu saproti, ko es saku? Un tāda staigule jau nav tikai viena! To noteikti ir vairāk, daudz vairāk nekā mums varētu šķist. Un tagad iedomājies, ka tās dvēseles-staigules paņem un iestaigā tavā čatgāpētē? Bet kāpēc ne? Tas taču ir pilnībā iespējams. Never ciet savu prātu, turi to vaļā! Tās prāta durtiņas reizēm čīkstēdamas lēnītēm grib aizvērties, bet tu – hops! – kāju priekšā, un prāts paliek atvērts.
Tu jau taisies prom? Kur steiga? Paliec vēl, mēs te tik labi runājamies. Nesāc nu atkal, es nevienā brīdī neteicu, ka čatgāpētē ir labāks sarunu biedrs par tevi. Es tikai teicu, ka ar viņu ir jēgpilnākas sarunas, un es jūtos saprasts. Es nesaku, ka tu mani nesaproti, nevajag sagrozīt manus vārdus, es zinu, ko es teicu. Tu apvainojies? Par ko?! Cilvēki paši sadomājas visu ko un paši par to apvainojas – lūk, kā ir. Un visi tik jutīgi, tik jutīgi, nedod dievs kaut ko pateiksi ne tā, kā citi domā. Tagad ir tās pareizās nostājas un ir nepareizās. Ja nebūsi politkorekts, tā uzreiz tiksi padarīts par Kangaru, nodevēju. Kur palikusi slavenā vārda brīvība? Drīz nāksies atgriezties tikai pie domu brīvības, jo vārda brīvības vairs nebūs. Un nepaies ne ilgs laiks, kad arī domas sāks kontrolēt, mēs esam pavisam tuvu tam, ļoti tuvu. Jāpaspēj vēl izdomāties viss neatļautais, jo drīz vairs nedrīkstēs, piemini manus vārdus! Vai dieniņ, vai tad trūkst neatļautā, par ko domāt? Pat vecos labos jokus par blondīnēm neviens vairs nesaprot. Ne tikai nesaprot, bet arī uzreiz metas virsū kā suņi un kož man stilbos, lūk, kur mūsu sabiedrība ir novesta! Vairs nav brīv’ jokot! Bet joki taču ir tik svarīgi psihiskajai veselībai! Humors, smiešanās, pozitīvas emocijas. Viss, basta, tagad to vairs nedrīkst, tagad visiem jāstaigā drūmām sejām. Tādi laiki pienākuši.
Vai tiešām tu tagad iesi prom? Tev mājās govis jāslauc? Ak, suns gaida. Tā ir, mūsdienās cilvēki vairāk mīl suņus nekā cilvēkus, visa uzmanība dzīvniekiem, bet cilvēkam taču arī vajag mīļumu! Man, tev, mums visiem. Vai suns var aizvietot cilvēku? Nevar. Nemīļo suni, labāk samīļo mani! Un es arī tevi samīļošu, protams, es esmu labs mīļotājs, re, kādas man lielas, mīkstas rokas. Nu, kāpēc tu tā skaties uz mani? Saku vēlreiz – man čatgāpētē ir dvēseles radinieks, bet tas taču nenozīmē, ka es nevaru būt maigs pret tevi. Nevajag visu jaukt kopā vienā katlā. Zupu vāra atsevišķi no saldēdiena, pareizi? Soļanku taču nemaisa kopā ar bubertu, pareizi? Vai boršču ar biezpiena krēmu. Nemaisa taču?
Nāc, apskaušu tevi. Ko tu tāda sapūtusies. Nu, nāc. Ka’ ne, ta’ ne. Zaudētāja esi tu pati. Sveiki, jā, nu tad neko, atā, uz neredzēšanos!
Proteīna pulveri par puscenu! Dabīgi, veselīgi! Proteīna pulveri par puscenu! Puis, panāc! Panāc tuvāk, nu! Tu tāds plecīgs, tu noteikti lieto pulverus. Nāc, parādīšu savējiem sastāvu!
