Līga Rimša

 

CIRKS

 

Pēc pieciem, aiz loga sāk sabiezēt tumsa. Vēja šūpotie ābeles zari met uz stikla dīvainas ēnas. Tās šūpojas un lokās, kā ūdenszāles dīķa ūdenī. Istabā ievārījumam sagriezto ābolu smarža nomākusi flokšu vāro aromātu. Ciemos atbraukusi vecmāmiņa izprašņā mazmeitu par nākotnes nodomiem. Viņu interesē, ko mazmeita domā darīt, kad pabeigs skolu. Ies studēt, vai meklēs darbu. Meita, pāri vāzē ieliktajiem ziediem, dusmīgi skatās uz mani. Viņa zina manas domas šajā jautājumā, tāpēc atbilde skan izaicinoši.

– Es būšu modele. Slavena.

Jūtu, ka tūlīt sāksies kārtējais strīds. Modele! Kas tas par darbu? Lai vispirms izstudē un iegūst kārtīgu profesiju.

– Vai negribi būt balerīna? Slavena. – Mans jautājums skan ironiski.

Skaidroju, ka pat tad, ja viņa uzvarētu visos konkursos un kļūtu par modeli, tas tikai tāds brīža darbs vien būs.

– Kamēr esi jauna un skaista, labi. Bet kad kļūsi vecāka un podestam nederēsi, ko iesāksi tad? Kārtosi bezdarbnieces pabalstu?

Mizojamais nazis pārāk skaļi atsitas pret ābolu šķēlēm pilno bļodu. Mana mamma, pielikusi pirkstu pie lūpām, dod mazmeitai zīmi klusēt. Redzot, ka esmu to pamanījusi, pastiepj roku pēc ābola. Vainīgām acīm paskatās uz mani.

– Kuš, kuš, beidziet ķīvēties. Viņa pārāk jauna, lai apsvērtu nopietnus nākotnes plānus. Vēl simts reizes varēs pārdomāt… Atceries sevi bērnībā.

Es atceros un pasmaidu. Mammai taisnība. Meitas plāni līdz skolas beigšanai var vēl simts reizes mainīties, līdzīgi kā man toreiz.

*  *  *

Man bija četri gadi, kad mani pirmo reizi aizveda uz cirku. Tas manī palika viena no spilgtākām bērnības atmiņām. Toreiz mammai bija jābrauc uz trīs gadiem stažēties Londonā. Biju atstāta tēta un omītes uzraudzībā.  Reizēm mamma atbrauca uz Rīgu, lai mūs apciemotu un savām acīm redzētu, kā man klājas. Vai tētis un vecmāmiņa tiek galā ar viņiem uzkrautajiem pienākumiem. Šie apciemojumi man nozīmēja lielus svētkus.

Pēc trīs gadu līguma beigšanās, mamma atgriezās Latvijā. Man palika septiņi gadi un bija jāsāk iet skolā. Tad arī notika pirmā saruna par manu nākotni. Uz jautājumu, par ko vēlos kļūt, man vienmēr bija viena atbilde: par balerīnu vai cirkus mākslinieci. Paziņoju, ka vispār neiešu skolā, ja man neļaus mācīties baleta studijā vai cirkus skolā. Gribēju kļūt par zvēru dresētāju, trapeču vingrotāju vai balerīnu. Man likās, ka savu panākšu. Vecāki par to negribēja ne dzirdēt, bet manas mammas mamma, tagad manas meitas vecvecmāmiņa, mani atbalstīja. Varbūt viņa tikai izlikās, ka ir manā pusē.

Omīte, tētis un es sagaidījām mammu lidostā. Biju pirmā, kas ieraudzīja viņu lielajā cilvēku pūlī, kas aizpildīja uzgaidāmo zāli. Viņa ar acīm meklēja vīra garo augumu un vecmāmiņas rudo matu kodaļu. Es, no visa spēka, sāku māt ar roku. No tālienes mamma izskatījās pavisam jauna. Tikai, kad tikšanās brīdī tā mani apskāva, ieraudzīju pa sejas grumbiņām, kā maziem kanāliņiem, ritam prieka asaras. Vecmāmiņa, turot mani pie rokas, arī ar mutautiņu slaucīja asaras. Zināju, ka viņa mani mīl, varbūt pat vairāk nekā mamma un tētis. Pretēji vecākiem, viņa man neko neliedza.

Labi atceros, kā toreiz, kad pusdienas bija paēstas, pieaugušo sarunas novirzījās uz jautājumu par manu izglītību. Vasara gāja uz beigām, vajadzēja izvēlēties skolu, kurā mācīšos.

– Par ko tu gribi dzīvē kļūt? – Omīte pirmā uzdeva šo jautājumu.

 Man tas bija sen izlemts.

 – Par akrobāti cirkā vai balerīnu – paziņoju ar tādu pārliecību, ka nevienam nenāca prātā manus vārdus apšaubīt. Turpat, nelielajā istabā, sāku rādīt, ko biju iemācījusies bērnu dārzā. Metu kūleņus, taisīju tiltiņu un špagatu. Mana mīļā vecmāmiņa bija sajūsmā par manām spējām.

– Tas bērns tiešām ir talantīgs. Rīt pat vedīšu uz baleta studiju, lai var sākt mācīties. Aiziesim arī uz cirku. Domāju, ka tur viņu noteikti uzņems. Es pati kādreiz esmu redzējusi, kā tur uzstājas mazi bērni – entuziasma pilnā balsī viņa mani atbalstīja. Mamma bija noskaņota skeptiski, neticot, ka mani varētu kaut kur uzņemt.

– Ir ļoti daudz talantīgu meiteņu, kuras arī grib kļūt par baletdejotājām vai aktrisēm, bet tikai retā par tādu kļūst. – Viņa centās mūs pārliecināt. Tomēr, mēs abas stingri pastāvējām uz savu. Beidzot viņa piekrita laist mūs izmēģināt laimi. Es no lieliem priekiem nevarēju rimties – es būšu cirka akrobāte vai slavena balerīna. Pašā skatuves vidū, spožas gaismas apspīdēta. Visi man skaļi aplaudēs, kliegs „bravo” un „bis”. Biju tik ļoti iejutusies slavenības tēlā, ka neviļus visu vakaru sapņaini smaidīju. Acu priekšā iztēlojos savu spožo nākotni.

No rīta agri uzcēlušās un paēdušas, kopā ar omi devāmies ceļā. Mamma kategoriski atteicās nākt līdzi. Es aizmirsu pateikt, ka neskatoties uz vingrošanas nodarbībām bērnu dārzā, biju nedaudz apaļīga. Ne gluži resnule, bet nekāda „bada pātaga” – arī nē. Kad bijām atradušas Pionieru pili, kas toreiz bija iekārtota Prezidenta rezidences daļā, devāmies uz bērnu baleta studiju.

Zālē kāda slaida sieviete vidējos gados, trenkāja četras meitenes pirmsskolas vecumā. Pie sienā iestiprināta stieņa turoties, tās ritmiski cilāja kājas mūzikas pavadījumā. Pasniedzēja, pret mums pagriezusies, nedaudz nervozi jautāja:

– Jūs kādu meklējat?

– Jā, – sākumā, ne pārāk droši, atteica mana pavadone. – Gribu savu mazmeitu pierakstīt studijā. Pie kā man griezties?

Sieviete pārsteigumā aizmirsa aizvērt muti. Tad, attapusies, paskaidroja:

– Te bērni sāk nodarboties no trīs, vēlākais – piecu gadu vecuma. – Viņa paskaidroja un līdzjūtīgi paskatījās manā virzienā.

– Ja vēlaties nedaudz koriģēt meitenes svaru vai stāju, jums vajadzētu viņu pierakstīt vingrošanas pulciņā vai akrobātikas studijā.

Sašutuma pārņemtā vecmāmiņa, neuzskatīja par vajadzīgu paskaidrot, ka līdz šim tieši ar to esmu nodarbojusies. Apcirtusies uz papēža, mani aiz rokas līdzi vilkdama, viņa izsteidzās no zāles. Atskatījusies, es vēl redzēju, kā mazās meitenes turpina locīties, nepievēršot uzmanību notikušajam.

– Nekas, nekas, – uz ielas iznākusi, purpināja viņa, – mēs viņām vēl parādīsim.

Nezinu ko un kam viņa gribēja parādīt… Man bija acīm redzams, ka balerīna no manis neiznāks. Galvu nokārusi, vilkos pa ielu.

– Beidz pinkšķēt, tūlīt iesim uz cirku. Tur tādas brašas meitenes noteikti pieņem. – viņa centās mani uzmundrināt.

– Labi, – nedroši piekritu, sapratusi, ka tagad jau vecmāmiņa būs tā, kura neatkāpsies.

Kad pienācām pie cirka ēkas durvīm, tās bija slēgtas. Dienas izrāde bija beigusies, bet vakara – sāksies pēc vairākām stundām. Mana neatlaidīgā ceļabiedre sāka klauvēt pie slēgtajām āra durvīm. Sākumā tā delikāti, ar pirkstu kauliņiem. Kad neviens neatsaucās, sāka bungot uzstājīgāk, ar dūrē savilktu roku. Parādījās aveņu krāsas livrejā ģērbts šveicars. Pavēris durvis pāris pirkstu platumā, paziņoja, ka kases tiks atvērtas pēc stundas.

– Man vajag direktoru, – lepni izslējusies, cienījamas kundzes balsī, paziņoja vecā sieviete. Pašapzinīgā stāja atstāja iespaidu. Durvis atvērās, ļaujot mums ienākt spilgti apgaismotajā gaitenī.

– Direktora nav uz vietas, – vainīgā balsī steidzās paziņot kalpotājs, – arī vietnieks ir izbraucis. Redzot draudīgi sarauktās uzacis nepazīstamās ienācējas sejā, iztapīgi piebilda:

– Ir manēžas administrators.

– Labi, ved mūs pie viņa, – piedodošā balsī noteica omīte.

Man sāka nākt smiekli, visu to noskatoties. Lūk, kam vajadzētu uzstāties cirkā! Kalpotājs izvedis mūs cauri zālei, norādīja uz neliela auguma vīriņu manēžas malā, kurš lielā liekšķerē slaucīja zemē sabirušos zirgābolus. Darbu padarījis, nolika malā savus darbarīkus un pārsedza arēnu ar sarkanu paklāju, kas līdz tam saritināts bija gulējis manēžas malā. Pagaidījušas, kad vīrietis ar iespaidīgo apzīmējumu „administrators” pabeidz darbu, tuvojamies rampas malai.

– Labdien, labdien! – viņš pirmais sveicināja mūs. – Ko dāmas vēlas?

No viņa sasvīdušās sejas, kas laistījās tikpat spoži, kā plikais pauris, ko skaisti ierāmēja sprogainu matu oreols, staroja labvēlība. Tās gaismā pat prožektori liktos nobālam, ja vien tie šajā brīdī degtu. Redzēju, ka vecmāmiņai patīk šis, labsirdīgi smaidošais vīrietis. Viss viņas manierīgums mirklī noslīdēja, kā zīda tīkls no nāras astes. Man blakus atkal bija tā pati vecmāmiņa – vienkārša un laipna kā vienmēr.

– Redziet, es te atvedu pie jums savu mazmeitiņu. Viņai ļoti patīk cirks, jau no mazotnes sapņo kļūt par cirka mākslinieci. – nedaudz piemeloja mana patronese. – Jums jau te bērni arī piedalās izrādēs. Meitene prot visādus akrobātikas trikus. Ja viņai dotu iespēju...

Balss kļuva arvien klusāka.

 – Jā, es visu saprotu. Patreiz neviena no priekšniecības nav uz vietas. Vai, kamēr gaidāt, negribat ieskatīties cirka aizkulisēs? – vīrietis negaidot mainīja tematu. Es no prieka gandrīz palēcos un piekrītoši māju ar galvu. Sev veltīto, omes nosodošo skatienu, izlikos nemanām. Veikli pārmetos pāri rampas malai un jau biju manēžā. Vecmāmiņai neatlika nekas cits, kā, atbalstoties uz vīrieša galanti pasniegto elkoni, pārtusnīt pāri arēnas nožogojumam.. Tālāk mūsu ceļš veda uz cirka iekšējām telpām.

Tūlīt aiz biezajām kulisēm, kas aizsedza izeju arēnā, degunā iecirtās nepatīkama dzīvnieku smaka. Gaiss likās biezs no dažādo izgarojumu sajaukuma. Bija jūtams sviedru, mēslu, jēlas gaļas un citu smaržas kokteilis. Neviļus aizspiedu degunu.

– Tāda ir mūsu ikdiena. Nāciet tālāk, parādīšu jums dzīvniekus. – Aicināja pavadonis.

Gājām garām plēsīgo zvēru krātiņiem, putnu novietnēm un citu radību un radībiņu būriem. Skats drīzāk uzdzina skumjas, nekā iepriecināja. Viss bija daudz vienkāršāks un neglītāks, nekā redzamais izrādes laikā.

– Zirgi mitinās pagalmā, staļļos. Vai tur arī iesim? – laipnais vīrietis šķelmīgi smaidīja. Vecmāmiņa noraidoši kratīja galvu, tēloti ķeroties pie sirds. Arī man bija pazudusi vēlēšanās ilgāk klīst pa smirdošajām, pustumšajām telpām.

– Labi, vedīšu jūs atpakaļ, – saprotoši teica manēžas uzkopējs, – tikai pa citu ceļu.

Tālāk jau gājām pa tīrāku koridoru. Gaiss bija svaigāks, tikai nedaudz sviedrus smaržas sevī uzsūcis. Viss kļuva skaidrs, kad mūsu gids pielika pirkstu pie lūpām, par zīmi lai uzvedamies klusi. Tad pavēra kādas zāles durvis. Pirmais, ko jutām – bija karstums un sviedru smaka. Tad redzējām ar dažādiem sporta rīkiem un trenažieriem piekrautu zāli. Batuti, kāpnes, matraču kalni. Boksa cimdi un smagumu cilāšanai paredzētie stieņi ar galos uzskrūvētiem diskiem. Pie griestiem piestiprināmas virves un trapeces. Visa šī inventāra jūkļa vidū, daži pieaugušie un bērni, centīgi mocīja savus ķermeņus. Daži vingrinājās bīstamu triku izpildīšanā. Visi sasvīdušos, pelēkos treniņtērpos ģērbti, bez spožuma, spilgtām arēnas krāsām.

Kad treniņu zāles durvis palika aiz mums, atgriezāmies manēžā. Tās saimnieks, uzraugs un apkopējs – modernā vārdā saukts par „menedžeri”, sāka savu stāstu.

– Cirks – tā ir īpaša, noslēgta pasaule, kurā reti iekļūst kāds no malas. Arī ļaudis šeit ir īpaši. Cirka mākslinieks piedzimst, uzaug, no vecākiem mācās savu amatu. Pastāv daudzas slavenas cirka mākslinieku dinastijas. Viņu darbs ir smags un mūžs reizēm pārāk īss. Bet katram no viņiem savs arods jāmācās visu mūžu, jo repertuārs ir jāmaina, jāatjauno. Jānoslīpē iegūtās prasmes, jāapgūst jaunas. Ir jāiepatīkas skatītājam, jāprot izraisīt viņā smieklus, bailes, sajūsmu. No cirka nemēdz aiziet, no cirka iznes… – paskatījies uz mani, viņš apklusa, teikumu nepabeidzis. Vecmāmiņa uzmeta man pārbiedētu skatienu. Saruna aprāvās.

Es biju visu sapratusi. Cirks nav tikai spoža prožektoru gaisma un sajūsminātas publika aplausi. Tas ir nepārtraukts, smags un bīstams darbs mūža garumā. Skatījos uz laipno pusmūža cilvēku, gribēdama uzzināt ko vairāk par viņu pašu.

– Vai jūs arī kādreiz esat uzstājies manēžā? – It kā manas domas uzminējusi, iejautājās vecmāmiņa.

– Mēs ar sievu bijām trapeču vingrotāji. Uzstājamies pārī. – vecais vīrs skumji nokāra galvu. – tagad viņa guļ paralizēta pēc neveiksmīga kritiena treniņu laikā. Viens es nevaru mūsu numuru izpildīt, bet sagatavot aizvietotāju prasītu gadiem ilgu darbu. Tādēļ man piedāvāja šo vienkāršo darbu ar skaļo nosaukumu. – viņš jautri pasmējās, bet vecmāmiņa tikai nopūtās, to dzirdot. Bijušais trapeču vingrotājs piebilda:

– Mani šis darbs apmierina, varu to padarīt jebkurā laikā, bet brīvos brīžos būt pie sievas. Viņas nelaime ir visu mūsu kopēja nelaime. Cirka ļaužu saimē pieņemts rūpēties vienam par otru, kā īstai ģimenei pieklājas.

Atvadījušās no manēžas saimnieka, izgājām uz ielas. Pēc šīs tikšanās sirdī nepalika tās aizvainojuma vai rūgtuma sajūta, kā palika pēc baleta studijas apmeklējuma. Bet bija nedaudz skumji. Par vecā trapeču vingrotāja un viņa sievas likteni, par mana, spožiem vizuļiem izrotātā, sapņa sagrāvi.

                                                          *  *  *

Atmiņās viesojoties pagātnē, nepamanīju, kā pie galda sēdošie vēro mani. Attapusies, pasmaidīju. Viņi gaidīja manu lēmumu.

– Labi, esmu ar mieru. Lai izgaršo darba sviedrus līdz uzvarai vai sakāvei. Pabeigt augstskolu var arī neklātienē, ja pietiks spēka un apņēmības īstenot savu sapni.