|
Martynas Varna
* * *
Pirms sešiem no rīta
kaķis aizskrien no tumsas uz tumsu
debesīm spoguļojoties peļķē uz asfalta
nav ēnu vien tava
dvaša kā pūķis tinas
un vijas sīkiem mutuļiem
dvēseles tās vai apmaldījušās domas
laiks saraucies saplacis
gaida
nav sev ko teikt
2025.14.XI
* * *
Jūra izēd krastus
kaijas karājas debesīs
kamēr smilgas dzen saknes
liesās kāpās mēs
esam viens otra
paisums un bēgums
līdz Mēness rietam
šķietami tuvu
uz trausla horizonta zvārojas kuģi
mēs līdzi krītam –
sīciņi smilšu graudi kabatu vīlēs
2025.09.XI
* * *
Ceļojošās zvaigznes
decembra debesīs virs galvas vēl
neredz
cik augstu jo augstu deviņstāvenes stiepjas
Svētku virtenēm logos pašām par sevi
acumirklīgi mirstot
2025.16.XII
* * *
Mēs klausāmies trīsdesmit gadus vecu roku un
Radio Skonto
repertuāru gandrīz zinām no galvas
mums saplēstas džīnas un dienas reiz bija
par brīvu
un padomi noplēšama kalendāra
lapiņām uz muguras:
„iesper man!“
mums spēra mēs lidojām
mēs spērām vienmēr trāpīgi garām
vārtiem virinoties Mūžīgās vasaras vējā
Mēs klausāmies trīsdesmit gadus vecu roku
un tad?
un tad un tagad
ir Novembris kāpās
jau trīsdesmit gadu pēc kārtas un senāk
vēl neapnīk
2025.25.XI
* * *
Naktstauriņš pieplacis sienai
pēdējais glābiņš ir
grubuļaina matērija un klusums
atnācis uz palikšanu
nospiedums spilvenā
švīka uz loga
nelietderīgu atmiņu stigas
Grīda pagaldē atmin
vēl nesen ezerā bridušās kājas
satumst kā dzelme aiz loga
lien nakts
pašai vien dzirdami
murmina zīmīte (uz palodzes):
„Aizgāju staigāt. Nebūšu ilgi.“
2022.15.VII
GULBJI 2
es aizeju līdz upei
lai saprastu to nosacīto mērenību –
plūst;
saule smīkņā pie horizonta
niedres sastājušās kā karam
san
es līdzi sanu
un milzīgā švīka manī
nogludina krastus
vējš savērpj ūdeni
un neredzamo gaisu
dzīvība aiztek pa priekšu
kā skudra
2022.02-03.VII
KĀDAI STATUJAI
Lietus uz taviem pleciem
sakrājies maziņās peļķēs.
Putni padzerties steidz
un daži pat ligzdo.
Cenšos aizsniegt tavus pirkstus
–
tie ir vairāki metri bezjūtības
starp mums runājot
gāžas cilvēku bari
un murd.
Saule tevi padarījusi baltu
un mani
dzen miegā tava apgērba mēmums.
Es vienmēr būšu
tev pazīstams svešinieks.
2022.01.VII
* * *
Apkārt ir pilsēta
un tu
liec ausīs gliemežvākus
lai dzirdētu jūru
bet nedzirdi
kā garām pabrauc
kārtējais trolejbuss
un vados skan melodija sīka
Tu pieķer sevi izstiepjam roku
un stopē
te pilsētas vidū
tas ir absurds
cerība nolikusi sevi izsmiet
Tad nu tu lepni apcērties
un ej
šķiet uz pašu pilsētas malu
izstieptu roku īkšķi augstu gaisā
viss ir labi
Aiz muguras pīpina
šoferis izbāž galvu un sauc
tu nedzirdi
tev ausīs ir gliemežvāki un
beidzot ieskanas jūra
2022.29.VI
VECĀĶU ZVEJNIEKA DZIESMA
Kamlīdz citi vēl guļ,
es jūras ūdeņus kuļu
un dungoju līdzi ar duļļiem
dziesmas par sīgām un ķīšiem,
sīkajiem paceplīšiem,
kas daždien ap vēlavām lido.
Kamlīdz citi vēl mostas,
es sveicinu selgu,
dejojot airiem gluži kā jūrērgļu spārni,
vēl sajūtot naktsbrīzi plecos
un smilšu mūžīgo kustību kabatu vīlēs
Kamlīdz citi jau pošas
ierīkot vietu sev pēļos,
es tuvojos otrajam sēklim
un redzu jau kāpas –
šo mūšam mainīgo sauszemes jūru,
līdz, tīklus izvilcis, guris liedagā kāpju,
nejuzdams prieka, nedz sāpju,
vien sāļumu rokpirkstu starpās un lūpās,
un piekrastes vēju sejā, kas
tikko manāmi mastpriedes šūpo.
2022.26.VI
PĀRMAIŅAS
...un tad nāca Vējš,
puodus gāzdams un sūdus vārīdams;
kadiķi apstājās augam
acu priekšā, kā zemē iemieti
sētas stabi, tie gan ziedēja
zeltītiem ziediņiem, saplauka zediņi
Vējš plēsa un rāva tumšu rāvu iz dīķu dubeniem laukā
itin kā izmēzt gribošs varžu mājīgos mājokļus:
„Žvukt!“ pa vienu nāsi iekšā, „Uht!“
pa otru laukā, pieturot valgā
nevaldāmos, grēmainos kumeļus.
Klusums iebēga akā, uzrāva vāku virsū
un bija reiz Miers par reizēm visām;
Vējš pasauli rāva laukā
no pārlieku ērtām cisām, taisīja bardaku,
par malkas kaudzi
lika pie vietas kā errīgu bērnu.
Tak vienubrīd Vējam, vecajam grābslim,
pietika, apnika, attika, pārpatika, cik var
citus mācīt un dzīvot škietamos grūtumos;
paņēma kožu sakosto segu un aizšņāca
tālāk Nelaimi meklēt, – tā slēpjas kur pagadās -
durvju ailē, bērna smaidā, teiksmās par Vienradžiem.
Pasaule atelsās, notrausa sērsnu no pleciem,
noplēsa tāsi raudošam bērzam, likumus rakstīt
pavisam no jauna, kas aizliegtu visādiem Vējiem
nākt, iet, staigāt un mācīt, un papildus
ieviesa Krāšņu vilkmes un Bezvēja meslus,
varžu kauliņus metot.
2022.23.VI
PIE PEĻĶES
Putni dzied neatdziedādamies
laukā uz palodzes es atstāju
graudus un skumīgas vēstis
te tu nāc, te tu ej, te tevis nava,
vien saule ik rītus iekrāso priedes
atkal un atkal
te tu piederi, te esi nepieradināms kaķis
Saplēstā krūze vairs nešķiet tik saplēsta, ja
kādā no lauskām atrodas vieta
kaut ūdens pilienam,
maznozīmīgai Dieva asarai
Putni dzied neaizdziedādamies
un priecīgi dzer
piles no lauskām un pīles
sķiet brīžiem tik sīkas kā vēlāk gaidāmā, milzīgā svelme
te tu nāc, te tu te tu ej, te tu tuksnesis esi
saule jau arī nav
mūžīga, neizsmeļama dzelme
2022.19.VI
VASARAS SESTDIENAS RĪTA IMPRESIJA
Mūsu rokas ir kokles
un Depeche Mode pagalmā.
Sēžam uz palodzes, kūļājam kājas,
lai lejā ievas zied un
saullēkts spraucas starp mājām
gluži kā solīts, vēl nepiesoļots –
diena būs gara jo gara,
kā kaimiņu Imanta bārda.
Šī diena mūs aprīs:
„Reach out and touch faith!“*
Mūsu rokas ir kokles
un Ievas-Ādama,
Ādama-Ievas sejas.
*
Frāze no Depeche Mode dziesmas „Personal Jesus“
|
