NORAI

 

latviešu rakstniece un kultūras darbiniece

Nora Ikstena (1969.15.X - 2026.04.I)

 

Mīļā Nora, šorīt Tu, paēdusi brokastiņas, klusi pārgāji mūžībā, tik viegli un netverami, kā saule pārstaigā sienas. Un patiesi, ap to laiku mūsu istabas pielija pilnas sen neredzētas, dīvainas, žilbinošas saules gaismas, tik dāsnas, kāda bija Tava dvēsele.

Nora Ikstena – spožākā latviešu rakstniece gadsimtu mijā. Pasaules klases īsā stāsta meistare. Izcila romāniste, kam struktūras lietas bija iedzimts talants. Dvēselisku dziesmu tekstu autore. Latviešu literatūras vēstniece pasaulē, saknēs uzticīga Latvijai un latviešu valodai, bet ar pasaules mēroga galotni. Tu biji izcila stratēģe, kas noredzēja un virzīja procesus un notikumus Latvijas kultūras dzīvē.

Daugmalē, blakus vietai, kur Daugavas dzelmē nozuda Doles sala, ir piemineklis, kurā iekalts: „Mīļā saule vai atceries jauko Doli.”

Saulainā Nora, aiziedama Tu neesi no mums aizgājusi – Tu vienmēr būsi Daugavas eņģelis, sala pie Ikškiles Daugavas straumē. Blakus savai mājai Daugavas prospektā, blakus senču ozolam pagalmā. Ūdens mirdzēšanā, šajā tik netveramajā parādībā, Tu paliec ar mums uz mūžiem, gluži kā Tavas grāmatas, to košā, dzīvespriecīgā un pilnmiesīgā pasaule.

Tu cēlies piecos un gaismai austot sarakstīji visas savas grāmatas.

Kad mēs par Tevi domājam, vienmēr sāk smaržot gaisi – pēc vienkāršiem un brīnumgardiem ēdieniem, ko Tu mācēji, kā neviens, pēc Daugavas, pēc Draudavām, pēc meža zemenīšu noras, pēc smilšaina lauku ceļa. Tu biji medmāsa ļaunā mirklī, kas nebīstoties asiņu, spēji pārsiet draugiem brūces. Tu biji mīloša sieva. Smalkjūtīgs draugs, kurš atbalsta grūtā brīdī. Tu biji dzīves svinētāja un sabiedrības dāma, skaista sieviete, kas vienmēr ģērbta pēc jaunākās modes. Tu biji sēņotāja ar pilniem gaileņu groziem. Otrā māte savai mīļajai krustmeitai. Vislabākais draugs savam stiprajam tēvam un māsai. Vienmēr garā kopā ar omīti Āriju Veroniku. Sirdī turēji svētu savu mīļo, agri aizsaulē aizgājušo māmiņu.

Tu biji tik daudz, un aiziedama parādies vēl dzidrākā skaidrībā. Tu biji skaists cilvēks un skaistumā aizej. Tu biji saulaina un vēl lielākā saulē aizej. Tu biji līdzjūtīga un mīloša un Dieva neizmērojamā žēlastībā un Mīlestībā tiec uzņemta.

Nekas cilvēcisks Tev nebija svešs. Lai Tava dvēsele, atgriežoties debesīs, gūst mieru, kas augstāks par cilvēku saprašanu. Visdziļākā līdzjūtība Taviem vistuvākajiem…

Nekad nebūtu domājusi, ka man nāksies rakstīt šīs rindas. Un neticu vēl joprojām, un nenoticēšu nekad. Tu esi lielākā puse manas dzīves. Palika tik daudz Tev nepateikta…

Mīļā saule, atceries mūžam – jauko Noru.

Ūdens mirdzēšanu.

Tava –

Inga Ābele