Ikdienā strādāju datu analītikas jomā, bet brīvajā laikā rakstu izglītojošus rakstus bērnu žurnālam un prozu. Rakstniecības iemaņas esmu attīstījusi „Aicinājumā” un „Literārajā Akadēmijā”.
Patrīcija Preisa
Silti mākoņi
Nekad neesmu līdz galam sapratis savu ģimeni. Un, iespējams, tas nemaz nav nepieciešams, lai viņus vienkārši mīlētu. Bet ikreiz, kad Rūta skaita savus pesteļus un liek man iesaistīties viņas svētku rituālos, es jūtos mazliet kā klauns. Septembra beigās jau cepām maizi ar zīmi, ko sauc par jumi, virsū un gatavojām vairāk ēdiena nekā jebkurš jebkad spētu apēst. Mans uzdevums bija no katras bļodas dažas kripatiņas atstāt zem mūsu lielā ozola. Kad prasīju kāpēc, Rūta teica, ka no sākuma jāpabaro mājas gariņš. Kad vēlējos precizēt, kā tad šis izskatās, jo nekad tādu mūsmājās nebiju saticis, viņa atbildēja, ka tas neesot redzams, bet tikai jūtams. Un es nodomāju, ka mana tante patiešām ir viena jocīga tante, tomēr pieņēmu, ka viņa zina labāk un darīju, kas darāms.
Nu ir pienākušas oktobra beigas, un Rūta brīvdienas rītā atkal paziņo, ka gatavosim mielastu, tikai šoreiz ne sev, bet veļiem. Kad prasu, kas ir veļi, viņa ir pārsteigta, ka es savos desmit gados to varētu nezināt.
„Vai tad jums skolā tādas lietas nemācīja?” Rūta neslēpj sašutumu.
„Nu vienreiz kaut ko tur teica par gariem un tā, bet es neko daudz neatceros,” paskaidroju.
Tad Rūta sāk man stāstīt par senču gariem, kā tie vienmēr uz mums noskatās, bet vistuvāk ir tieši veļu laikā, un kā tos vajagot ne vien pieminēt, bet arī sasaukt pie sevis, lai godinātu un pabarotu. Mēs gatavošot īpašu mielastu, ar ko cienāsim vispirms senčus un tikai pēc tam – sevi.
„Vai tas nozīmē, ka es varētu satikt savus vecākus?” vaicāju Rūtai, bet atbildes vietā viņas acīs sariešas asaras.
„Tu viņus sajutīsi,” pēc mirkļa viņa tomēr turpina, „galvenais neej pirtiņā, kamēr es to neatļaušu. Mēs tur atstāsim ēdamo, bet nedrīkstam veļiem traucēt, citādi aizbiedēsim. Apsoli?”
Pakratu galvu.
Šodien pie mums ciemos ir atbraukusi arī otra tante Liene un vecvecāki. Liene, Rūta un vecmamma sevi sauc par folkloristēm, un tas nozīmē, ka viņām ļoti interesē latviešu tradīcijas. Mana mamma gan viņu izdarības vienmēr sauca par pekstiņiem. Un es arī. Tomēr dalība tajos, dzīvojot kopā ar Rūtu, ir neizbēgama.
Šodien vectēvs ir trauku mazgātājs, es – slaucītājs, bet tantes ar vecmammu stundām ilgi virtuvē darbina krāsni, cepot tad veselu vistu, tad speķa pīrāgus. Ikreiz, kad lūdzos Rūtai, vai jau nevaru iet atpakaļ uz istabu, atrodas kāds netīrs trauks, ko nomazgāt. Es pie sevis prātoju, cik tad rijīgi tie mūsu senči varētu būt un kāpēc gan viņi nevar sevi pabarot paši, ja reiz atrodas paradīzē, kur nekā netrūkst. Kad Liene izvelk pirmo pīrāgu pannu no krāsns, uzreiz pieskrienu klāt. Kā man patīk iekosties siltā, vēl kraukšķīgā pīrādziņā! Tas ir pat labāk nekā skatīties televizoru krietni pēc gulētiešanas laika. Bet Liene to ierauga un izrauj pīrāgu no rokām vēl pirms paspēju tajā iekosties.
„Tas nav tev, Ernest!” viņa iesaucas.
„Kas ir?” neizpratnē prasu.
„Tev Rūta neteica, ka vispirms ēdīs veļi un tikai tad mēs?! Ja tu apēstu šito pīrāgu, tad tas nestu lielu, lielu neveiksmi mums visiem,” viņa dusmojas.
„Kādu neveiksmi?” gribu zināt.
„Es tev pat labāk neteikšu,” Liene atbild.
„Tāpēc, ka tu nezini, ja?” ķircinu viņu.
„Nē, tāpēc ka tev tiešām labāk tādas lietas nezināt. Rūta, lai takš viņš iet uz istabu, ja grib. Vismaz nepierīsies to, ko nedrīkst!” Liene lūdzas.
Pēkšņi manī rodas cerība tikt prom no virtuves dvieļa, tādēļ pievienojos:
„Jā, Rūta, ja tu mani palaidīsi prom, es neapēdīšu jūsu pīrāgus.”
„Gudrinieks, a?” Rūta iesmejas, „labi, labi, ej vien.”
„Es varu aiziet pie Dāvja?”
„Labi, tikai esi mājās pirms septiņiem, lai nav jāiet atpakaļ pa tumsu.”
Dāvja istaba ir daudz foršāka nekā manējā. Galvenokārt tādēļ, ka viņam ir PlayStation5 konsole, uz kuras ir septiņas spēles, un savs televizors. Lielākoties skatos, kā Dāvis spēlē, līdz viņš atļauj paspēlēt arī man. Ir tik labi, kad ir bagāti un dāsni draugi! Dāvis ir mans labākais draugs. Ne jau tādēļ, ka viņam ir PlayStation5. Un savs televizors. Un tik daudz spēles. Ar viņu vienkārši ir ļoti jautri.
Laiks gan nav mans labākais draugs. Kad gribu, lai tas paiet ātrāk, laiks velkas lēnāk nekā Rūta pastaigās. Bet, kad vēlos, lai tas kaut kur aizķeras un aizkavējas, laiks steidzas, it kā pašam vairs nebūtu laika. Es taču tikko ierados, bet telefona ekrānā jau rēgojas bez desmit septiņi. Atvados no Dāvja, uzvelku zābakus un jaku un čāpoju mājup.
Ienācis pagalmā, dzirdu Rūtu pirtiņā runājam ar kādu. Klusi pielavos tuvāk un redzu, ka tas kāds patiesībā ir neviens. Tukšajā pirtī lielās māla bļodās ir salikti pīrāgi, vistas cepeša gabali, arī alus un piena pudele.
„Čau!” uzsaucu.
Rūta satrūkstas, laikam nobiedēju viņu. Sapratusi, ka runātājs esmu es, viņa nopūšas:
„Ernest, tas tu! Pēdējais laiks tev bija nākt mājās, ej vien uz istabu, man te vēl jāpabeidz šis tas.”
„Runāt ar sevi?”
„Ernest!” Rūta dusmīgi iesaucas, bet es jau dodos prom.
Ienācis savā istabā, apsēžos uz gultas un tajā pašā brīdī saprotu, ka gribu uzzināt, vai Rūtai patiešām ir taisnība. Jā, apsolīju neiet uz pirtiņu, kamēr viņa neatļaus, bet ja nu tā ir vienīgā iespēja noskaidrot? Un es būšu tik kluss, ka pat veļi mani nedzirdēs. Rūta taču mani iepriekš nesadzirdēja, vai ne? Nogaidu līdz nobūkšķ ārdurvis – Rūta ir ienākusi mājā. Kad pieaugušie viesistabā sāk sarunāties, zinu, ka ir īstais brīdis klusi aizslīdēt.
Ārā ir vēl vēsāks nekā bija, kad atgriezos no tikšanās ar Dāvi. Un ir ļoti tumšs, tik tumšs kā var būt tikai rudenī. Man pēkšņi kļūst bail un gribas pagriezties un doties mājup. Bet tā nedrīkst, es taču neesmu nekāds mīzulis. Man ir misija, un tā ir jāpabeidz. Saspiežu pirkstus dūrē, ievelku drebelīgu elpu un dodos uz pirtiņas pusi. Gaidīju, ka pirtiņā visi senči uz mani blenzīs savos senatnīgajos tērpos, bet tā vietā redzu vien vilšanos. Pretī glūn tumša, tukša telpa, un ēdieni pat nav aizskarti. Es nepadodos un nolemju pagaidīt – varbūt veļi tāpat kā cilvēki mēdz kavēties. Noslēpjos krūmos pie pirtiņas un drebēdams tupu. Arī pēc ilgāka laika neviens neatnāk, man salst un es visbeidzot pieceļos, lai dotos atpakaļ iekšā un lepni pateiktu Rūtai, ka viņa stāsta pilnīgus melus. Tomēr pēkšņi uz tumsas fona ieraugu pagalmā kustamies tādus kā biezus mākoņus. Ja kāds būtu iededzis ugunskuru, es nodomātu, ka tie ir dūmi, kas nāk uz pirtiņas pusi. Varbūt Rūtai tomēr ir taisnība…Vēl biedējošāk par šo ideju ir tas, ka veļi varētu mani ieraudzīt. Cenšos nekustēties, bet kaut kas degunā sāk kņudēt. Neizturu kņudoņu, un kā sods pasprūk skaļais APČĪ. Turklāt divreiz. Pēkšņi izdzirdu skaņu, kaut ko starp kliedzieniem un vārnas ķērcieniem, un veļi sāk strauji slīdēt prom. Ja pirmīt baidījos, tad tagad sajūtos slikti, ka tos aizbiedēju, tādēļ izskrienu no krūmiem, saukdams:
„Uzgaidiet, piedodiet, stājaties!”
Veļi apstājas arī. Tad sāk slīdēt tuvāk un jau pēc mirkļa ieskauj mani aplī. Kādu brīdi redzu tikai dūmaku visapkārt, līdz to nomaina tumsa, pēc kuras gluži kā kino sāk rādīties dažādas filmas. Vienubrīd esmu vīrietis, kurš vasarā cērt malku šīs pašas mājas pagalmā, pēc tam meitene, kas grābj sienu, tad sieviete, kas pienes ēdienu ģimenei, kura nez kādēļ dzīvo zem viesistabas grīdas. Tad atkal cita sieviete, kura pārpildītā vagonā brauc sev nezināmā virzienā, tad vīrietis, kurš sārtā, tumšā istabā karina fotoattēlus – tik daudz cilvēku, tik daudz mirkļu. Šķiet, ka veļi ir pārņēmuši manu redzi un stāsta savus stāstus, tomēr, lai arī cik aizraujoši tie būtu, saprotu, ka šis noteikti nevar beigties labi. Mēģinu pakustināt roku pirkstus, bet vairs nejūtu savu ķermeni. Esmu iestrēdzis šeit. Vai esmu kļuvis par vienu no viņiem? Un tad es ieraugu sevi. Manas rokas tur klēpī mani ļoti mazu. Tētis sēž blakus, kutina mazā manis degunu un smejas. Vai es esmu mamma? Siltums ķermenī sāk atgriezties. Un pēkšņi es atkal redzu pirtiņu. Un krūmus. Pirtiņa izskatās piedūmota, pīrāgi, šķiet, lido gaisā paši no sevis. Man blakus palikuši tikai divi mākoņi. Neredzu, kas tie ir, nedzirdu to balsis, bet sajūtas ir tik pazīstamas, ka es gribētu, lai viņi iegūst formu, kuru es varētu apskaut. Mākoņi pieslīd tuvāk, sākumā bīstos, bet līdz ar viņiem tuvojas siltums, nevis aukstums kā iepriekš. Un es vairs nejūtu bailes. Es zinu, kas viņi ir.
„Ernest, tu ķēms tāds, es tevi pa visu māju izmeklējos,” pēkšņi ārā izskrien Rūta, „es taču tev teicu te nenākt!”
Kamēr viņa nāk šurp, pagriežos un ieraugu, ka nu visi veļi ir sabēguši krūmos, kur pirmīt tupēju es. Rūta laikam grasās tos dzīt prom.
