Pārdomas detektīvromānu lasot

 

Kristīne Lubāniņa. Pīķa stunda, Zvaigzne ABC, 2025.

 

Kristīnes Lubāniņas romāns Pīķa stunda ir trešā izdotā grāmata. Jaunā rakstniece sevi konsekventi piesaka detektīvžanrā. Tāpat kā Kristīnes Lubāniņas romānā Karma atlikumu neizdod, arī Pīķa stundā izmeklēšanu veic policisti – Jēkabs Sils un Kārlis Grava; darbība notiek mūsdienu Latvijā, Upmalē. Meža biezoknī vētrā izgāztas egles saknes bedrē tiek atrasts pastaigai pārāk labi un nepiemēroti ģērbies vīrietis ar vardarbīgas nāves pazīmēm, sākas izmeklēšana. Atpazīt upuri uzreiz neizdosies, jo bedrē jau pabijuši meža zvēri. Kad cilvēks ir atpazīts, atklājas, ka nogalinātajam ir slikta reputācija, jo šis uzņēmējs „medījis” finansiālās grūtībās nonākušus cilvēkus, piedāvājis aizdot naudu un pēc tam gaidījis iespēju pieprasīt ķīlu. Upmalē uzņēmēja kārotais kumoss ir privātpersonu meži. Pavērsiens izmeklēšanā notiek, kad pazūd tiesu mediķa asistente un vienlaikus draudzene Luīze.

Romāna tēlu pulciņš ir kupls, un katram ir sava vieta, lieko nav. Izmeklēšanas versijas ir loģiskas, sižeta tecējums liecina par autores prasmi ritināt notikumu kamolu prasmīgi, lasītājam bauda – notikumu ir daudz, tie ir intriģējoši un nav paredzami. Romānu Pīķa stunda var izlasīt vienā vakarā, jo apjoms nav liels, tāpēc īpaša cieņa autorei par spēju arī nelielā darbā radīt reālistiskas Latvijas lauku sociālās dzīves ainas.

Vainīgo personu lasītājs var nojaust samērā ātri, jo viņš ir vienīgais, kurš tā arī neiederas starp citiem tēliem, un viņa alibi it kā nav vajadzības pat meklēt. Taču nojausma neliedza lasītprieku, jo sižets ir gana sarežģīts un bez detektīvžanra klišejām. Lasītprieks radās arī valodas dēļ – visu cieņu autores valodas prasmei un plašumam gan dabas aprakstos, gan apstākļu un situāciju raksturojumos. Līdztekus nozieguma izmeklēšanai risinās četru pāru attiecību stāsti, no kuriem trīs ir veiksmīgi, tikai Jēkaba un Zanes attiecības neiztur pārbaudi, toties kalpo sižeta pinumam, turklāt – nevar taču detektīvu pārvērst par mīlas romānu! Ir brīži, kad augot sižeta spriedzei kādam lasītājam pāru spēles un dabas norises var šķist par daudz, tā vietā dažbrīd labāk iederētos izmeklēšanas detalizētāks atspoguļojums, proti, ja nodaļas ir nelielas, tad ne vienmēr tās jāiesāk ar „dabas rindkopu”.

Ja ņem vērā vienu no detektīvromānu iedalījumu veidiem – kas veic izmeklēšanu – tad Pīķa stunda ir policejiskais romāns, jo izmeklēšanu veic policists izmeklētājs. Mis Mārplai, policistam, detektīvam, ciema pastniecei – lai arī kas veiktu izmeklēšanu, katram no viņiem atšķirīgas iespējas, pilnvaras un robežas. Kristīnes Lubāniņas izvēle par labu policistam liecina par vēlmi radīt reāli iespējamu stāstu, par „šeit un tagad”, kādā no Latvijas Upmalēm un Ezermalēm, kur uzrodas mantkārības motīvu vadīti tipi, kas sadragā cilvēku dzīves. Policejiskajam detektīvromānam ir savi noteikumi, proti, izmeklēšanai kaut lielos tvērienos jālīdzinās reālajam kriminālprocesam, ko nosaka likumi un kriminālistika. Skatoties filmu vai lasot romānu, bieži nojaušam, ka praksē diezin vai tik gludi viss notiek – policisti vēl nav pabeiguši notikuma vietas apskati, kad viņiem jau zvana par sarežģītu ekspertīžu rezultātiem. (Šis piemērs ir par sliktām filmām, ne par Pīķa stundu.) Un tā rakstnieki un režisori cenšas izlīst caur adatas aci, lai gan sižets spriegotos, gan reālie izmeklētāji un eksperti, lasot un skatoties, sašutumā neiedzīvotos infarktā. Priekšrocības tiem, kuri paši pārzina spēles laukumu vai izmanto iespēju konsultēties, vai meklē izziņas avotus. Šķiet, ka Pīķa stundas autore nebalso par detalizētiem upuru miesas bojājumu aprakstiem, un arī ļoti daudzi lasītāji tikšanās reizēs bibliotēkās nereti norāda, ka ar iztēli viņiem viss kārtībā – skandināvu autoru iecienītās asiņu peļķes, brūču un tajā iemitinājušos sīkāko dzīvības formu apraksti jau ir par daudz. Arī recenzijas autore neuzskata, ka detektīvu rakstniekam  romānā jāizkonspektē brošūriņa „Līķa apskate notikuma vietā”, tomēr par pamatnoteikumiem pavisam aizmirst nevar, turklāt nav grūti atrast kādu policistu-konsultantu. Fakts, ka nogalinātā vīrieša apskatē romānā „figurē” tikai brūce, mazliet gandēja tālākās izmeklēšanas gaitu, lai arī izmeklēšanas sižets ir ļoti pamatīgi un prasmīgi savīts. Nebija skaidrs, kur tā brūce īsti atradās, kādas bija pirmās versijas par brūces rašanos? Lasītājs vairāk iejustos epizodē, ja policisti apspriestu nogalinātā miesas uzbūvi, vecumu, īpašās pazīmes, mēģinātu upuri identificēt pēc pirkstu nospiedumiem. Romānā neattaisnojama ir izmeklētāja neprofesionālā iegriba iesaistīt pēdu meklēšanā paziņu ar suni, jo īpaši tāpēc, ka pats saka – kinologs policijai ir, var izmantot. Lielāka problēma ir eksperts Miks, kurš, iespējams, strādā četrās darba vietās: ir gan patologanatoms, gan tiesu mediķis (lai arī varētu vēl pieņemt, ka Tieslietu ministrijas darbinieks – tiesu medicīnas eksperts Miks – strādā vēl otru darbu slimnīcas morgā par patologanatomu), gan veic augsnes ekspertīzes (to dara Kriminālistikas pārvaldes eksperti), gan DNS ekspertīzes (to dara atkal citas laboratorijas eksperti), gan darbojas ar nogalinātā kurpi un nozieguma ieroci – bultu (to dara vēl citi eksperti).

Romāna Pīķa stundas pēcgaršu šie iepriekš minētie krikumi nemazina, jo gan pamatīgi savērptais, orģinālais sižets, gan tās autores skaidri un nedidaktiski prezumētās morālās vērtības, par kurām rakstniece iestājas. Izjustā valoda noteikti piesaistīs plašu lasītāju pulku un liks gaidīt veiksmīgi iesāktas romānu sērijas turpinājumu.

Rolanda Bula
detektīvžanra fanāte, rakstniece