Rolanda Bula

 

BALSS

 

To neparasti samtaino balsi šodien atkal sadzirdēju pēc ilga laika, varbūt jau pagājis gads. Jā, tas bija pagājušo vasaru, pilsētas svētkos murdošajā pūlī bīdoties gar cilvēku ķermeņiem, kas pratās atrast vismazāko spraugu, lai piekļūtu tuvāk daiļamatu izstrādājumiem no māla, vilnas, klūgām un koka. Es spītīgi iezemējos asfaltā par apgrūtinājumu apkārt defilējošajiem pilsētniekiem un viņu viesiem, manas ausis centās uztvert balss atrašanās vietu. Nenopeilēju. Minūti, varbūt pat divas veldzējos unikālajā sievietes tembrā, man bija vienalga, ko viņa pirks vai nepirks, es baudīju skaņas melodiskumu un dzidrumu. Un tad viņa, es gribēju teikt – balss – pazuda kā putns krūmā. Snaikstījos meklējot balss īpašnieci, bet nekā. Zināju, ka reiz viņu satikšu vaigu vaigā, es jau otro reizi viņu dzirdēju, un sievietei noteikti ir kāda saistība ar mūsu pilsētu. Būs vēl citi pilsētas svētki, tirgus diena, lielveikala iepirkšanās tūre un vēl taču bija vismaz teorētiska, lai arī pamazām izsīkstoša iespēja iespēju satikt paziņu izstādē vai muzejā.

Man ir izteikta audiālā atmiņa. Tas nozīmē, ka atceros sarunas biedra pirms pieciem desmit gadiem teikto teju vārds vārdā, pat intonāciju. Dažreiz tas lieti noder, lai jautrā kompānijā un garastāvoklī atcerētos, kādu senu joku, piemēram, toni, ar kādu vidusskolas laikā klasesbiedrene atteica špikeri. Ja ļautu izvēlēties, es labāk gribētu vizuālo atmiņas tipu, man tas šķiet izdevīgāks un sievišķīgāks. Tad nebūtu tās mulsinošās situācijas, kad atņemu nepazīstama cilvēka sveicienu un lauzu prātu – kas viņš tāds ir. Par sievietēm īpaši neiespringstu, nav vērts, jo iepriekšējās satikšanās vietas amplitūda ir pārāk plaša. Ar vīriešiem ir grūtāk – man uzreiz jādomā, vai neesmu šo cilvēku kādreiz cietumā sēdinājusi, jo tādas nu reiz bija mana izmeklētājas darba blaknes. Ievērojamāko klientu sejas vaibstus atceros, tas mierina. Pazīstu vēl pāris kriminālpolicistus, kuriem tāda pati liga – pārsteidzoši precīzi atceras kādu nozagto mantu sarakstu, personas kodus un ko tik vēl, bet sejas nē. Es zinu – ja prasīs, ko atceras no piedzīvotās laupīšanas krogā, audiāliķis vēstīs, ko dzirdējis, vizuāliķis varēs sastādīt fotorobotu, bet tie, kas kinestētiķi, tie izstāstīs notikuma gaitu, kur kas gājis, kuram rokas bija pa gaisu un kuram pēc tam kājas gaisā. Ir tikai jāprot pareizi pajautāt, vieniem – ko redzēji, otriem – ko dzirdēji, trešajiem – kas ko darīja. Ja nelaimējas un lieciniekam ir emocionālais uztveres tips, tad gan – zeme atveries! Prasīsiet, ko redzēja, dzirdēja, kas ko darīja, atbilde būs par savām emocijām. Es biju mierīgs / mierīga, tad es tā uztraucos, uztraucos, asinsspiediens paaugstinājās, ieniezējās kreisā pēda, mute izkalta, atcerējos par neizslēgto gludekli un vispār man diēta – sirdsapziņu grauza apēstie čipsi.

Pirmo reizi to sievieti dzirdēju frizētavā un man bija liegta iespēja viņu aplūkot kaut uz brīdi, jo manās skropstās žuva ieķellēta krāsa, sēdēju, sažmiegusi acis ciet. Pie blakus galdiņa ierunājās kāda pienākusi sieviete, interesējās par iespēju safrizēties. Balss medaini sanēja kā bites liepziedos, ikdienišķie vārdi izklausījās kā teātra dīvas galvenais monologs, un man bija vienalga, kādā valodā tas izskan. Frizierīte Vika sievieti atraidīja, es tā arī nepaspēju viņu ieraudzīt. Tikusi pie košākām skropstām devos mājās un domāju par sievieti. Nezinu nevienu aktrisi vai televīzijas dīvu ar tik harizmātisku balsi. Diezin, kāda viņa ir? Varbūt sievietei ir draugs vai vīrs, kas iemīlējās, izdzirdot balsi? Vai viņai no tās dabas dāvanas dzīvē ticis kāds labums? Vai bija iespēja, ko neizmantoja vai novērtēja par vēlu? Vai balss piestāv viņas izskatam, vai seja augums saderas ar balsi? Nevar būt, ka viņa ir neglīta, vai nekopta, nē, noteikti nē…

Pamazām piemirsu par to balsi frizētavā, līdz pēc pusgada bija tie pilsētas svētki. Todien mainīju plānus, nevairījos burzmas, vēl stundu klīdu pilsētas centra ielās, ieklausīdamās ļaužu čalās. Savas ausis sajutu kā milzu lokatorus, kas pat apaudzēti ar smalkām spalviņām labākai uztverei. Tad skaļrunī sāka spiegt kārtējais nācijas mierinātājs, slavējot pašvaldības ieguldījumu pilsētas pastāvēšanā, liekot noprast, ka arī diena sākas pateicoties mēram, kas izkarina sauli. Latviešiem trīs lietas liktenīgas, man noteikti būs vēl viena iespēja satikt balss īpašnieci – tā es nospriedu, dodoties mājup.

Tagad, izdzirdot to balsi tepat aiz muguras sava mikrorajona veikaliņā, es sapratu, ka diena ir izdevusies. Viņa nekur nesteidzās un laikam sarunājās ar vīru vai draugu.

– Tu domā, mums pietiks ar vienu līkumu kupātu? Pagājušo reizi garšoja pēc “žēl, ka beidzās”.

– Pietiks. Mums vēl cepetis jāpabeidz, – atbildēja piesmacis baritons, kas man uzreiz neiepatikās. Partnerei tik pasakaina balss, bet viņš žņaudzas par kaut kādām jēlām desiņām.

Pagriezos. Beidzot es ieraugu glāsmainā tembra īpašnieci. Sievietei varbūt drīz būs četrdesmit, izskatās labi, vienīgi noguruma izteiksme skatienā. Gaiša seja, lielas acis un jutekliska mute, mati vaļēji slīgst pāri pleciem. Labi, sportiski ģērbusies ar modē nākušu zamšādas somu uz rokas. Vidēja, pat trausla auguma. Dīvaini, jo gaidīju jaudīgāku torsu – plaušām ir jārada gana liels gaisa spiediens, lai balss saites sāktu vibrēt (tieši šis gaisa spiediens rada balsi).Ikdienišķa pilsētniece. Tas, kam tie kupāti jātaupa, arī ikdienišķs, varbūt elektriķis vai remontmeistars, jo no kabatas rēgojas pāris skrūvgriežu.

Viņi tērgā par sieru rītdienas brokastīm, es domās pateicos vīrietim par viņa mazrunīgumu, jo tad vairāk varu dzirdēt unikālo balsi. Es gribu uzrakstīt stāstu par balsi, bet man gribas kādu reālu zibsni iztēles ierosai, kādu noslēpumu, kas tiktu atklāts tikai man.

Saņemos, mani sejas vaibsti ir jau atraduši izteiksmi, kas, manuprāt, izsauc citu uzticību.

– Labvakar! Es klausos jūsu balsī un baudu, jums ir unikāla balss, tik skaista!

O, ir patīkami iepazīties advancētā līmenī. Sieviete ir patīkami pārsteigta, bet samulsusi, nodzindzina klusus smieklus un gaidoši paveras manī. 

– Atļaušos pajautāt, vai jums darbs ir saistīts ar balsi? Ne katram radio diktoram tāda dabas dāvana.

Kupātu žmoga paceļ skatienu uz tirdzniecības zālītes putuplasta griestiem, īsu brīdi viņa sejā domīga izteiksme, tad viņš iesānis paskatās uz mani ar apmierinātu skatienu. Es saprotu – viņam vakariņās būs kupāti, cepetis vēl atlicis un arī sieviete tāda, kam uz līdzenas vietas izsaka komplimentus.

– Ai, nē, man darbā vispār nav jārunā, lai gan esmu liela pļāpa. Es esmu grāmatvede. Mums ģimenē sievietēm labas balsis, vecmamma dziedāja Teodora Reitera korī, ja tādu zināt. Un mamma kultūras nama ansamblī. Es jau sen nē, man trīs bērni.

It kā galvenais ir pateikts, vismaz sievietei tā šķiet. Mēs sasmaidāmies, kā pieklājas atkāpjamies, izliekamies pētām preces. Cilāju veļas pulvera pakas un slepus pavadu pāri ar acu skatienu. Viņi turpina pamatīgi iepirkties, varbūt man tikai izliekas, bet sieviete tagad runā mazliet skaļāk, gandrīz ar iedvesmu. Manas ausis, protams, atkal ir lokatori, apauguši ar maigām spalviņu antenām.

Esmu pie tēju plaukta, kad man blakus pēkšņi stāv viņa.

–Asja. Mani sauc Asja. Ziniet, jaunībā studiju laikā strādāju par sekretāri. Un tad viens puisis pa telefonu iemīlējās manā balsī. Vakaros stundām runājām pa tālruni, par visu ko, es arī, protams, samīlējos, sasapņojos. Satikāmies pēc mēneša, jauks, bet – nekā, klātienē viss verdošais kļuva remdens, laikam abi bijām iedomājušies citu tēlu. Paldies, ka pienācāt. Man tik sen likās, ka manī nav nekā īpaša, nekā nav…

No aizplauktes parādījās kupātu žmogs un saruna vairs nevedās.

Pa ceļam uz mājām satiku kaimiņieni. Zinu, ka atkal būs tās sarunas par neko, par sūdu un baltmaizi.

– Kā tev iet?– kaimiņiene vienmēr jautā prasīgi un man liekas, ka gaida episki garu atbildi.

– Iet labi. Katru dienu kaut ko meklēju. Šodien atradu brīnumaino balsi, –ar tīksmi kaitinu ziņkāri un tikai man vienai ir saprotams, cik svarīgi var būt atrast balsi.