Karam pa pēdām

 

Guntis Tālers. Tukuma karš.
Rīga: Zvaigzne ABC, 2025., 672 lpp.

Redaktore Bārbala Simsone, mākslinieciskā redaktore Gunta Plotka

 

Kad pirms dažiem gadiem pamanīju jaunu latviešu daiļliteratūras autoru – Gunti Tāleru –, protams, ienāca prātā bērnībā lasītā Džeimsa Krisa grāmata Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli, jo uzvārds Latvijā nav nemaz tik izplatīts. Zinot autora dzimto uzvārdu, nav šaubu, kāpēc pseidonīms bijis vajadzīgs, taču interesantāk pastāsta viņš pats: „Kad nu lieta nonākusi tik tālu, ka ir droši zināms – man būs tas gods pievienoties latviešu autoru pulkam, aktualizējas problēma. Autora vārds. Sasodīts! Viens Guntis Zariņš latviešu literatūrā jau ir! Esmu lasījis dažus viņa stāstus, kas publicēti 1989. gada Avotā. Dzīva, uzrunājoša, klātbūtnes iespaidu radoša valoda, raits plūdums, savdabīgs stils… Talantīgs trimdas rakstnieks, jūtīga dvēsele ar traģisku dzīves stāstu, kas apraujas, vēl jaunam esot, pāris gadu pirms manas dzimšanas. Varbūt esmu viņa reinkarnācija? [Smejas.] Bet ko man tagad darīt? Nevar taču būt situācija, ka ir divi rakstnieki ar vienādiem vārdiem un uzvārdiem! Mani taču neuzņems Rakstnieku savienībā! Teiks: „Paga, paga, veco zēn, tu jau vienreiz esi mūsu reģistros ierakstīts!” Sapratu, ka nāksies izvēlēties pseidonīmu. Ziniet, tas nu gan bija īsts murgs! Vairāku mēnešu garumā tapa vesels saraksts ar variantiem, un arī tie visi bija jāsalīdzina ar jau esošajiem autoriem, lai, pasargi Dievs, atkal nedublētos. Un tā ilgu un radošu moku rezultātā ir dzimis Guntis Tālers. Vai uz palikšanu? Nezinu. Pliekšāna kungam arī savulaik bija vesela pseidonīmu kolekcija…” (Lindas Kusiņas-Šulces intervija <la.lv>). Pagarais citāts – lai iejustos Gunta Tālera pasaulsizjūtā, kuras nedalāmas sastāvdaļas ir humors, ironija un pašironija.

Guntis Tālers pārstāv autorus, kurus pašus un kuru darbus asociējam ar noteiktām Latvijas vietām, piemēram, Valdis ar Staburaga bērniem aizved mūs uz Daugavas krastiem, Pāvils Rozītis ar Valmieras puikām atspoguļo 20. gadsimta sākumu Gaujmalas pilsētā, Andris Kalnozols ar darba Kalendārs mani sauc galveno varoni Oskaru iedzīvinājis Talsus, savukārt Guntis Tālers raksta par Tukumu. Apmēram piecos literārās darbības gados sarakstīti un izdoti septiņi romāni un šausmu stāstu krājums.

Jaunais, 2025. gadā izdotais romāns Tukuma karš sasaucas ar līdzšinējiem Gunta Tālera darbiem, kuru centrā jau ir bijušas detektīvintrigas un arī pazīstamā darbības vide – mazpilsēta Tukums. Autors, izstudējis vēsturiskās liecības – notikumu hronoloģiju, aculiecinieku stāstus un atmiņas (lielākoties tie ir Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeja krājuma materiāli), izdevumus, kuros Tukuma karš jau aprakstīts (skat. sadaļu „Avoti un to saīsinājumi” grāmatas 668. lpp.), kā arī dažādas citas publikācijas –, raksta par vēsturiskajiem notikumiem Tukumā, būtībā veido savdabīgu hroniku pa dienām, atklājot, kā veidojās situācija līdz zīmīgajiem Tukuma kara notikumiem (romāna darbība sākas 1905. gada vasaras vidū) un kā no 1905. gada 27. novembra līdz 2. decembrim norisinājās pats karš. Iepazīstam situāciju Krievijas Impērijā un tās attīstību šķietami rāmajā Tukumā. Romānā meistarīgi ievīta gan detektīvintriga, kuras mērogs vēlāk aizsniedzas krietni tālāk par Tukumu, gan romantisku attiecību papildlīnija.

Zīmīgi, ka romāns iznāca tieši 2025. gadā – 2025. gada decembrī tēlotajam vēsturiskajam notikumam apritēja 120 gadu. Jau martā tukumniekiem un viesiem tika piedāvāta ekspedīcija „Tukums 1905” pēc romāna „Tukuma karš” motīviem (stāsti, fotogrāfijas un uzdevumi ved no punkta uz punktu), vasarā tā pilnveidota un augustā, kad grāmatu Durbes pilī (ja lasīts romāns, tad skaidrs – kur gan citur?) atvēra, interesentiem bija iespēja doties literārajā pastaigā – apmēram trīs kilometrus garā maršrutā no Durbes pils līdz pilsētas centram. Martā un decembrī Tukuma Pils tornī (Tukuma pilsētas vēstures muzejā) notika diskusijas par 1905. gada revolūciju Tukumā un tajās piedalījās arī romāna autors. Manuprāt, labs piemērs, kā vēsturi, novadpētniecību saistīt ar literatūru un mūsdienīgām sarunu un izzinošas izklaides iespējām.

Lasot mazliet žēl, ka Tukumu nepazīstu tik labi, ka spētu iedomāties katru aprakstīto ieliņu. Autors jau minētajā la.lv intervijā: „Pirmās mana mūža atmiņas – nakts un Tukuma centra šaurās, bedrainās ieliņas. Noslēpumaini pagalmu labirinti. Veci, sašķiebušies šķūnīši. Malkas smarža. Divi mēnesnīcas apspīdēti spirta brūža torņi pāri pilsētai kā vareni pasaku milži vai troļļi. Tālumā skan ritmiska dunoņa, tik varena, ka zem kājām jūtama zemes drebēšana. Un vilciena signāltaures sauciens – zems, vibrējošs, sev līdzi aicinošs… Pat šodien, pēc piecdesmit gadiem, kad dzirdu naktī šīs tālās skaņas, mani vēl aizvien pārņem tāda mājīguma sajūta, it kā būtu atgriezies atpakaļ bērnībā…” Tukuma vietas un tālaika uzņēmumi – Slocenes upe, kādreizējais Tukuma ezers, Mācītājmuiža, Lielais kalns, Lielā iela, Birzgaļa nams, Ekmaņa viesnīca, Viesīgās biedrības nams, Jansona viesnīca, viesnīca „Vindava”, Jorbana nams, policijas pārvaldes ēka, Tukuma vannu iestāde Ūdens ielā, Kapu kalns, Jauntukums jeb Desu ciems, Ilsuma kokzāģētava, Durbes pils un apkārtne, Rietumu stacija, Gaiļu kapi, Kalna kapi, Freimaņa māja, pilsētas skola, Šimpermana-Kandersona tējnīca, traktieris „Melnais Gailis” u.c., arī citas pilsētas apkārtnes vietas, muižas, pilis, jūras krasts – minēti romānā, iepazīstami detalizētos aprakstos un tēlojumos, kurus tā īsti spēj izprast tikai zinātāji.

Patīkami, ka autors neveido notikumu un tēlu melnbaltu parādi, grupējot labos un sliktos, pareizos un nepareizos, jo katrā ļaužu kārtā (šķirā) novērojamas parādības visā spektra plašumā. Īpaša vērība pievērsta latviešu un cittautiešu attiecībām, vācu muižnieku, baronu attieksmei pret vietējiem iedzīvotājiem. Tā kā savējo un svešo dalījuma princips mūždien radījis gan stereotipus, gan baumas un leģendas, grāmatā un tās pielikumos, autora komentāros rodams gan apstiprinājums, gan atspēkojums, jo visi nav metami pār vienu kārti. Kaut vai tāpēc vien ieteicams izlasīt arī visu papildmateriālu, ne vien pašu romānu.

Grāmata papildināta ar notikumu hronoloģiju, vēsturisko personu un romānā darbojošos personu aprakstiem un datiem, turklāt tajā iekļauts arī ilustratīvais materiāls: gan ar mākslīgā intelekta rīku veidotas romāna darbības vietu un varoņu ilustrācijas, gan vēsturisku vietu un personu fotogrāfijas, gan avīžrakstu kopijas.

Romāns sarakstīts saistošā un tā darbības laikam raksturīgā bagātīgā valodā, tomēr vietumis padaudz elementāru kļūdu, it kā rakstītājs un rediģētāji būtu ko izlaiduši vai nespējuši vienoties par iederīgāko variantu.

Raiti lasāma grāmata plašam lasītāju lokam, turklāt par vienu no nozīmīgākajiem un traģiskākajiem periodiem Latvijas vēsturē – 1905. gadu, kura ietekmi grūti pārvērtēt.

 

Sanita Dāboliņa